Piejūras klimats

Vai režisors ir vientuļākā profesija? Par filmām "Projām" un "Koris. Diriģents. Kamēr…"

Piejūras klimats

Kāds kino stiprina nacionālo identitāti? Šodien - filmas "Dvēseļu putenis" pirmizrāde

Veļu laiks RIGA IFF un skaudrā libāņu filma "Kapernauma"

Spoki un veļu laiks RIGA IFF filmu piedāvājumā. Post factum

Pavisam negaidīti vismaz divas Rīgas Starptautiskā kino festivāla (RIGA IFF) filmas - islandiešu režisora Hlinura Palmasona filma “Balta, balta diena” un kanādiešu režisora Denī Kotē filma “Spoku pilsētas antoloģija” - tematiski sasaukušās ar mūsu veļu laiku, un mitoloģiskās paralēles tajās liek aizdomāties, cik radniecīgs var būt dažādos kontinentos tapis kino... Par to raidījumā “Piejūras klimats” spriež festivāla viesi – islandiešu aktieris Ingvars Sigurdsons un kanādiešu režisors Denī Kotē.

Ingvars Sigurdsons un baltā dūmaka

Ingvars Sigurdsons ''Riga IFF'' pārstāvēja režisora Hlinura Palmasona filmu “Balta, balta diena”, kur viņš redzams titullomā, tomēr tā nebūt nav pirmā reize, kad Sigurdsonu redzam uz kino ekrāniem. “Visuma eņģeļi”, “Mēģeņu pilsēta”, “Vecāki”, “Lauku kāzas”, “King's Road”, “Par zirgiem un cilvēkiem”, “Metāliste” un “Gulbis” – šīs Rīgā izrādītās Islandes filmas ir tikai daļa no viņa plašās filmogrāfijas. Būdams viens no pazīstamākajiem islandiešu aktieriem, Sigurdsons strādājis ar virkni spožu aukstās zemes režisoru: Fridriku Tūru Fridriksonu, Baltazaru Kormakūru, Benediktu Erlingsonu, Ragnaru Bragasonu, Valdisu Oskarsdotiru un Solveigu Anspaku.

Ingvars Sigurdsons

“Balta, balta diena” ir jau otrā Sigurdsona sadarbība ar režisoru un mākslinieku Hlinuru Palmasonu, tomēr pirmā pilnmetrāžas filma, ko turklāt nupat kā Islande izraudzījusies kā pieteikumu Amerikas Kinoakadēmijas balvai. Filmas centrā ir Ingimundurs – tēvs, vectēvs, atvaļināts policists un atraitnis. Viņš mīt nomaļā Islandes mazpilsētā, mēģinot pieņemt sievas traģisko zaudējumu. Turklāt kāds nejauši uziets pavediens rada aizdomas par iepriekš nenojaustu nodevību. Tas ir vizuāli un emocionāli spēcīgs stāsts par mīlestību, šaubām, skumjām, sirdsapziņu, naidu un atriebību. Filmas skaņu celiņu radījis starptautiski atzītais britu komponists Edmunds Finiss.

Filmas “Balta, balta diena” nosaukumā ieslēpta un arī tās pirmajos kadros lasāma atsauce uz senu islandiešu ticējumu: “Dienās, kad viss ir balts un zeme nav nošķirama no debesīm, mirušie var sarunāties ar mums, vēl dzīvajiem.” Ingvars Sigurdsons kā šī teiciena pirmavotu min ''Vecāko Edu'', islandiešu agro viduslaiku mitoloģisko un varoņdziesmu krājumu, no kura tas vēlāk pārceļojis uz kādu mūsdienu romāna tekstu.

Kadrs no filmas "Balta, balta diena"

“Režisors šo citātu aizguvis no romāna, tomēr tas ir stipri senāks,” zina stāstīt aktieris. “Tas vēsta par to, ka tad,

kad jūs esat šajā baltajā matērijā, šajā dūmakā, jūs varat sarunāties ar mirušajiem.

Es to uztveru tā, ka filmas varoņa prātā visu laiku kopš sievas nāves viss ir miglā tīts. Viņš ir zaudējis sievu, kaut kas viņam ir atņemts, un viņš nespēj vairs atgūt skaidru skatu uz dzīvi. Tā, protams, ir metafora – migla, baltums vai arī akmens, kas pēkšņi ripo no kalna, aizšķērsojot auto ceļu – kur viņa prāts tobrīd kavējas? Tajā nav nekā reālistiska. Tāpat arī – kurš sēž pie novērošanas kamerām, kurās redzams Ingimundura braucošais auto? Tajā ir kaut kas mistisks, it kā būtu kāds no ārpuses, kurš novērotu. Viņa bijusī sieva vai Dievs – kurš īsti tas ir?”

Denī Kotē: Ja mēs viens otram nerūpēsim, ieradīsies nāve

Savukārt režisors Denī Kotē no Kvebekas festivālā viesojās ar divām savām filmām – “Spoku pilsētas antoloģiju” un Lokarno kinofestivālā pirmizrādi piedzīvojušo “Vilkokss”.

Denī Kotē

Denī Kotē savulaik nodarbojies arī ar kino kritiku gan radio, gan drukātajā presē, viņš ir arī Kvebekas Kino kritiķu asociācijas viceprezidents, tomēr jau kopš 2005. gada nodarbojas tikai ar filmu veidošanu – četrpadsmit gadu laikā tapušas jau 16 filmas, kas ierasti tiek pirmizrādītas dažādu ievērojamu kino festivālu skatēs: Lokarno, Toronto, Karlovivaros un Berlīnē.

Kadrs no filmas "Spoku pilsētas antoloģija"

Filmas “Spoku pilsētas antoloģija” darbība notiek kādā izdomātā Kvebekas mazpilsētā, Irénée-les-Neiges, kur neskaidros apstākļos iet bojā jauns vīrietis. Tas ir kā priekšvēstnesis mistiskiem notikumiem – pilsētā sāk atgriezties mirušie. Pašvaldības vadītājai jāattur satrauktie vietējie iedzīvotāji no aizbraukšanas, lai Irénée-les-Neiges nekļūtu patiesi par spoku pilsētu.

Kadrs no filmas "Spoku pilsētas antoloģija"

Filma, kur pārdabiskais pārklājas ar sociālo, ir uzņemta uz 16 mm lentes pēc literātes un fotogrāfes Lorensas Olivjē romāna. Filmas noskaņu papildina skaņu ainava, kurā dzirdams gan vējš, gan it kā melodija, kas atvasināta no režisora un montāžas režisora bezmaksas skaņu katalogā atrastā faila ar nosaukumu “Kautuve. Viskonsīna. Vējš.” Tā ir skaņa, ko rada vēja virinātas skārda durvis, tikai pārveidota, izmainot tās ātrumu, un to labi var dzirdēt arī filmas fragmentā.

Sonora Broka: Denī, iespējams, jums pat nav nojausmas, cik latvisku filmu esat radījis... Pat nerunājot par filmas krāsu paleti, kas pilnībā atbilst Latvijas ziemai un latviešu mentalitātei – mūsu kultūrā ir veļu laika tradīcijas, saistītas ar mirušo pieminēšanu. Varbūt tādēļ mēs uztveram šo filmu daudz spēcīgākā mitoloģiskā līmenī?

Denī Kotē: Līdzīgi kā Meksikā? Tur es sajutu, ka nāve ir tik dziļi kultūrā, ka viņi ļoti labi izprata filmu. Neko nezinu par jūsu tradīcijām, bet, manuprāt, “Spoku pilsētas antoloģijā” ir daudz kā universāla. Nupat viesojos Korejā, kur mani arīdzan pārsteidza tas, cik atsaucīgi vietējie skatītāji uzņēma filmu. Pirmkārt, universāla tēma jeb problēma – ir cilvēki, kuri pamet laukus un dodas uz pilsētu. Vasarā, Karlovi Vari kinofestivālā, “Spoku pilsētas antoloģija” tika pieteikta kā šausmu filma. Es tam nepiekrītu – ja jūs ieskatāties, ir skaidri uztverams tas, ka

mirušie mani interesē daudz mazāk kā dzīvie.

Ja mani būtu interesējuši mirušie, es būtu spēlējies ar grimu, ar to, kā viņi kustas, – filmā jūs šos aizgājēju tēlus redzat diezgan statiskus, neko nedarošus, garlaicīgus. Tas tādēļ, ka man nerūp mirušie, man rūp dzīvie. Parasti sarunās pēc filmas es saku – tā ir filma par to, kā mēs rūpējamies viens par otru, par dzīvajiem, kā mēs rūpējamies par savu teritoriju, savām atmiņām.

Ja mēs nerūpēsim viens otram, ja mums nerūpēs mūsu atmiņas, nāve ieradīsies un paņems visu prom.

Tādēļ es radīju šos zombijus vai vienalga, kā mēs tos saucam, kā tēlu. Viņi ir tikai ideja. Tā patiešām nav šausmu filma. Tas, ka latvieši tajā saskata kaut ko savu, man šķiet kā kompliments, šādi caur tēmas universalitāti filmā tiek savienotas daudzas, daudzas valstis, un tieši to es vēlējos panākt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti