ĪSUMĀ:
- Skatītāji novērtē īpašu atmosfēru “bez popkorna smaržas”.
- “Art house” kino nepaļaujas uz komerciālo veiksmi.
- Mazie kinoteātri koncentrējas Rīgas centrā, par renesansi runāt pāragri.
- Lietuvā un Igaunijā mazo kinoteātru ir vairāk.
“Bez popkorna smaržas”
„Kino Augusts” durvis vēra 2. aprīlī, tas atrodas Kaņepes Kultūras centrā, un, kā jau liecina nosaukums – to iedvesmojusi leģendārā Augusta Sukuta personība. Kinoteātra idejas autors un izveidotājs ir Dāvis Kaņepe.
Kādā pirmdienas vakarā Kaņepes Kultūras centrā no pirmā stāva bāra skan raksturīgie trokšņi, bet norādes vēsta, ka „Kino Augusts” atrodas otrajā stāvā, uz kuru ved senatnīgas koka kāpnes.
Ir bez piecpadsmit septiņi. Kinoteātra darbinieki tikko vēruši vaļā nelielās zāles durvis, kurā ir 35 skatītāju vietas.
Kultūras programmas vadītāja Kaņepes Kultūras centrā Kristīne Liniņa atzīst, ka ir patīkami pārsteigta “par pirmo nedēļu, kas bija pagājušonedēļ. Cilvēki nepiepildīja zāli, bet bija aizpildīta liela daļa no zāles, un acīmredzami ir jūtama arī interese uz nākamajām filmām, kuru biļetes mēs esam izlikuši iepriekšpārdošanā.”
“Mēs esam „vienā laivā” ar „K.Suni” un „Kino Bizi”. Mēs plānojam un rādām filmas, kas nav lielo kinoteātru repertuāros un droši vien arī nekad nebūs,” saka Liniņa.
Latvijas Radio uzrunātie skatītāji uzskata, ka mazajiem kinoteātriem ir savas priekšrocības.
„Man liekas, ir tādi cilvēki, es neesmu vienīgā, kuriem nepatīk uz multipleksiem iet tā skaļuma, tās popkorna smaržas dēļ. Tur galvenais tā ēšana, dzeršana, nevis filma,” atzīst viena no apmeklētājām.
“Jo vairāk būtu šāda kluba veida kinoteātru, kur sanākt interesentiem, jo labāk. Bez popkorna un kolas kalniem tas vairāk ir tāds kultūras piedzīvojums”.
Šīs nedēļas “Kino Augusts” repertuāru ievadīja Zigurda Vidiņa dokumentālā filma „Augusta kinosprādziens”. Nedēļas piedāvājumā ir arī Latvijas un Francijas kopražojuma filma „Riga (Dublis numur 1)”, Eiropas īsfilmu programma, kā arī vairākas jaunas spēlfilmas no Itālijas, Vācijas un Francijas, kas vēsta par mūsdienu cilvēku samezglotajām attiecībām un cilvēka cīņu ar saviem iekšējiem dēmoniem.
„Kino Augusts” princips būs piedāvāt ļoti daudzveidīgu repertuāru. Pasaules klasika mīsies ar jaunākajām kino tendencēm, latviešu filmas ar Japānas un vēl ļoti daudzu citu valstu kino. Katru vakaru notiks viens seanss pulksten septiņos. No nākamās sezonas iecerēts rīkot arī kino tematikai veltītas lekcijas un diskusijas.
“Visam dikti jākrāj naudiņa”
„Kino Augusts” atrodas Skolas ielā pavisam netālu no Rīgas "art house" kinoteātru galvenās ielas, un tā ir Elizabetes iela.
Tajā mājo gan slavenais „Splendid Palace”, kas pērn nosvinējis 95.dzimšanas dienu, gan „K.Suns”, ko jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu vada leģendārie Aīda un Juris Zviedri, gan arī „Kino Bize”, kam rit septītais darbības gads.
Kinoteātra „Kino Bize” vadītājs Māris Prombergs stāsta, ka viņi nesen izveidojuši “kinoteātrim jaunu ieeju, ko mēs vēlējāmies jau pirms trim gadiem, bet, lai līdz tam nonāktu, bija ilgi un dikti jākrāj naudiņa. Līdzīgi kā ar visām pārējām lietām – viss notiek pakāpeniski ar pacietību, bet notiek, un tas, manuprāt, ir pats galvenais”.
Piemērs ar jauno ieeju labi raksturo visu “Kino Bize” darbību kopumā. Jāstrādā ir daudz, rūpīgi un pacietīgi, lai kinoteātri varētu uzturēt un attīstīt.
Ieņēmumi no biļetēm veido tikai daļu no uzņēmuma budžeta, līdzekļi tiek piesaistīti arī no dažādiem projektu konkursiem, no telpu īres un vēl citiem avotiem.
Apmeklētāju skaits palēnām, bet ar katru gadu pieaug. Pērn „Kino Bizi”, kurā ir 50 vietu, apmeklēja vairāk nekā 10 000 skatītāju.
Citus “art house” kinoteātrus Māris Prombergs neuztver kā konkurentus, drīzāk kā sabiedrotos.
“Ja mēs salīdzinām šos trīs kinoteātrus uz Elizabetes ielas, katram ir kaut kāds savs imidžs, tēls, atmosfēra. Katrs ar kaut ko ir īpašs, tāpēc es nekādā ziņā mūs neskatu kā konkurentus, drīzāk mēs cīnāmies par kaut ko vienu – par laba kino skatīšanos,” saka Māris Prombergs.
“Un mēs trijatā noteikti varam vairāk cilvēkus ieinteresēt. Lai cilvēki neuzskata, ka kino ir tikai kaut kas tāds, kuru tu dodies skatīties, tikai lai būtu izklaide, spriedze vai uz šabloniem veidoti joki. Mēs izvēlamies filmas, kuras, mūsuprāt, ir vērtīgas, kas ir kinokritiķu, festivālu novērtētas, apbalvotas, lai cilvēki no šiem seansiem aiziet bagātāki – emocionāli, garīgi, intelektuāli.
Un es nekādā ziņā nenosodu komerckino. Komerckino un “art house” kino – tie ir divi dažādi virzieni, kas katrs pilda noteiktas funkcijas,” skaidro Prombergs.
Šonedēļ viens no „Kino Bize” īpašajiem notikumiem ir mūsdienu franču režisores Klēras Denī filmu retrospektīva.
Kinoteātra repertuārā katru dienu ir vairākas filmas, daždien pat piecas vai sešas. Svētdienu rītos notiek kino pasākumu cikls „Bērnu rīti”, bet katru otru trešdienu – “bēbīšu seansi”, kad vecāki var noskatīties filmu, ņemot līdzi arī vismazākos bērnus, par kuru labsajūtu īpaši padomāts.
“Kino Bize” notiek arī eksperimentālā kino vakari, kino klubs, drīzumā gaidāms Rīgas Pasaules filmu festivāls.
Festivālu „Kino Bize” atklās eksperimentālā kino klasiķa, lietuvieša Jona Meka pirms 30 gadiem veidotā filma „Pastaiga”. Kopumā tā programmā būs aptuveni 20 dokumentālo un antropoloģisko filmu.
Par mazo kino renesansi Rīgā runāt vēl nevar
Vai nekomerciālu kinoteātru izveidei varētu būt potenciāls arī ārpus Rīgas centra? To skaidrot Latvijas Radio dodas uz Teikas apkaimi, jo savu nosaukumu savulaik tā ieguva tieši no kinoteātra „Teika”. Šobrīd gan no kādreizējās ēkas godības nav ne vēsts, tā izskatās gauži nožēlojama.
“Tas, protams, būtu tāds vislabākais iespējamais risinājums šai vietai, ja kādā brīdī šeit atjaunotos kinoteātris un, iespējams, tam pievienotos neliels uzkodu bārs vai restorāns, jo tad tā būtu tāda dzīvības artērija „Teikas” iedzīvotājiem, kas tomēr sastāda tādu Rīgas sabiedrības vidusslāni lielākoties,” spriež kinorežisors Dāvis Sīmanis.
“Diemžēl līdz šim tas nav noticis, un mājas īpašnieki arī nemaz negrasās kaut kādā veidā risināt šo jautājumu. Un skaidrs, ka arī šo mazo kinoteātru kultūra, kas kaut kādā minimālā mērā atgriežas arī Latvijā un Rīgā konkrēti, tā tomēr ir saistīta ar citām teritorijām. Tas ir pats centrs, kur viņi var ne tikai fokusēties uz vietējo auditoriju, bet arī, piemēram, strādāt ar tūristiem vai cilvēkiem, kas ir iebraukuši no citām valstīm, kamēr „Teika” kā salīdzinoši perifēra vieta tomēr nevar piedāvāt tik lielu skatītāju apjomu.
Es domāju, ka tas, kas te varētu tapt, ja mēs projicētu tādu sapņainu nākotni, te varētu tapt tāds klubu formāta iestādījums,” saka Sīmanis.
Viņš uzskata, ka šobrīd arī kopumā Rīgā nevar runāt par kaut kādu mazo kino renesansi, bet tikai par atsevišķiem patīkamiem fenomeniem, kas veic ļoti svarīgu funkciju – iestājas par kino elitārās daļas saglabāšanu.
“Ja mēs pazaudēsim iespēju parādīt šo citu kino pat kaut vai mazam skaitam skatītāju, kurus tas varētu interesēt, tad arī mēs pazaudēsim visu šo kino mākslas sadaļu un tikai virzīsimies arvien vairāk un vairāk arī pašā filmu ražošanā pretī izpatikšanai skatītāju gaumei; un tas jau ir ceļš uz elli, jo skatītāju gaume tādējādi samazinās ar katru noskatīto filmu, un, ja jūs visu laiku ejat viņam pretī un neļaujiet kļūt par aktīvi domājošo skatītāju, tādu skatītāju, kuram vajag mazliet piepūles, lai viņš uztvertu, bet ļaujat viņam palikt tādam pilnīgi pasīvam, vienkārši iegremdēties kaut kādos tādos supersaprotamos sižetos un struktūrās, tad skaidrs, ka tas jau iekšējo kropļo tālākās filmas, kas tiks uzņemtas,” pārliecināts Dāvis Sīmanis.
Kino kultūras bastioni – no kaimiņvalstīm atpaliekam
Mazo kino darbību par ļoti svarīgu mūsu kultūras dzīves daļu uzskata arī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla radošā direktore Sonora Broka. Likumsakarīgi, ka viņu priecē jauna spēlētāja parādīšanās šajā nišā, un „Kino Augusts” nelielo telpu viņa raksturo gluži kā radītu sinefīliem.
“„Kino Augusts” ir pateikuši, ka viņi veidos ļoti dažādu kino programmu. Tas ir ārkārtīgi apsveicami. It īpaši tādēļ, ka tas atgādina tā saucamos kino klubus. Tā ir kaut kāda norises vieta, kur pulcēties cilvēkiem, kas domā līdzīgi, kam patīk šāds kino, viņi var apmainīties ar viedokļiem, un tā ir tāda kino apmeklēšanas tradīcija, kas ir ārkārtīgi būtiska. Tāpat kā ir teātru, koncertu apmeklēšanas tradīcija.
Ne vienmēr arī visiem būs pa kabatai ļoti regulāri apmeklēt daudzzāļu kinoteātru seansus. Un šie kino klubi ar to arī ir simpātiski, ka biļešu cenas tajos parasti ir demokrātiskākas.
Šis kino klubs nodrošina nepārtrauktu interesi par kino, kas ir tapis, absolūti nedomājot par komercveiksmi vai arī cerot uz to, bet nepaļaujoties,” saka Broka.
Par kino kultūras bastioniem mazos kinoteātrus dēvē Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma. Un, jo šo bastionu ir vairāk, jo palielinās arī kvalitatīva kino pieejamība, kas ir visnotaļ pozitīva tendence.
Ne tik pozitīvi ir fakti par kopējo visa veida kinoteātru skaitu Latvijā, šai ziņā atkal atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas.
“Latvijā diemžēl ir mazākais kinoteātru skaits Baltijā, un, ja mēs salīdzinām skaitļus, tad Latvijā ir 27 kinoteātri, Lietuvā ir 39 un Igaunijā (ticiet vai nē) ir 54 kinoteātri. Igaunijā ir arī vislielākais kino apmeklējums Baltijas valstīs. Tā kā būtībā tas pierāda, ka kinoteātru noklājuma ziņā ir, kur augt. Un ir dažādas iespējas šos kinoteātrus veidot kā īpašu interešu telpu, kāds, piemēram, ir jaunais nišas kinoteātrītis „Augusts”. Līdzīgi strādā „Kino Bize”, kas arī darbojas kā nišas kinoteātris un piedāvā Eiropas filmas, alternatīvas filmas, eksperimentālu režisoru darbus no visas pasaules. Tie ir ne tik daudz kinoteātri, kā kino kultūras uzturēšanas vietas,” saka Dita Rietuma.
Māris Prombergs par pozitīvu pavērsienu uzskata jau to vien, ka pēdējā laikā Latvijā sāk vairāk aktualizēt mazo kinoteātru lomu un nozīmi, jo vēl pirms diviem trim gadiem par tādu jēdzienu kā mazo kinoteātru kultūra tikpat kā nerunāja vispār.
