Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Nedzirdīgajiem

1:1 Gundars Rēders: Mārtiņš Kazāks

Latvijas kods. Dokumentāla filma. «Prīsters»

Mācītājs un viņa draudze. Saruna ar «Latvijas koda» īsfilmas autorēm

Latvijas Televīzijas īsfilmu projekta “Latvijas kods” šī gada cikla noslēdzošā filma “Prīsters” iepazīstina ar dažām ainām no Rozentovas un Feimaņu draudzes prāvesta Rinalda Broka un viņa draudzes ikdienas.

Šī gada kods – pašapziņa. Tapušas 5 jaunas «Latvijas koda» filmas

LTV projekta “Latvijas kods” dokumentālās filmas šogad meklē atbildes uz jautājumiem par pašapziņu. Šī ir platforma, kur sevi pieteikt debitantiem, kā arī pazīstamiem autoriem, lai īstenotu mazajam formātam atbilstošas ieceres. Pieci režisori caur dažādām prizmām aplūkos, ko šodienas Latvijā nozīmē pašapziņa.

“Latvijas koda” filmu TV pirmizrādes LTV1 ēterā un vietnē Replay – no 19. novembra līdz 17. decembrim, katru otrdienu.

 

Filmas autores Katrīna Tomašicka un Laura Meļķe jau vairākus gadus ir cieši saistītas ar kino veidošanu, un “Prīsters” ir viņu debija dokumentālajā režijā. Autores savu darbu dēvē par vērojumu, un sarunā ar LSM.lv izzināti viņu secinājumi par redzēto, nofilmēto un iekļauto filmā. 

Jānis Lācis: Noskatoties filmu, radās iespaids, ka jūsu mērķis bija parādīt, ka Latgalē joprojām dzīvo ļoti reliģiozi cilvēki?

Katrīna Tomašicka: Protams, tā ir viena filmas daļa. Bet mēs to vairāk uztveram kā sava veida mīlestības stāstu. Starp priesteri un viņa draudzi.

Un tomēr runa ir par ticīgiem cilvēkiem. Kur, jūsuprāt, balstās šī ticība?

Laura Meļķe: Tas redzams tajā, kas ir draudze un kas ir tās locekļi. Lielākoties tās ir dāmas gados. Viņām baznīca ir liela un neatņemama dzīves sastāvdaļa. Pamatā reliģijai, protams, te ir liela nozīme, bet tikpat liela nozīme ir kopā būšanai.

Laura Meļķe

Katrīna Tomašicka: Latgalē baznīcu nevar atņemt no kultūras un sabiedriskās dzīves. Bet pēc draudzes locekļu vidējā vecuma var redzēt, ka ticība nav vairs tik populāra, kāda tā bija senākos laikos. Manuprāt, mācītājs Rinalds, kurš ir jaunāks cilvēks, mēģina ienest sava veida svaigumu. Viņš savu uzdevumu definē tā: ja cilvēki neiet pie baznīcas, tad baznīcai jāiet pie cilvēkiem.

Kā notiek šī baznīcas iešana pie cilvēkiem?

Katrīna Tomašicka: Es novēroju, ka šie jaunās un vidējās paaudzes katoļu baznīcas mācītāji cenšas vairāk iekļauties modernajā dzīvē. Dievkalpojums nav tikai sauss sprediķis. Piemēram, tiek rīkoti pasākumi, laivu braucieni, draudzei ir kopēja “WhatsApp” grupa. Arī filmā redzamais svētceļojums vairs nav tikai iešana un lūgšanās, bet arī kopā pavadīts laiks un jautrība.

Rinalds baznīcu cilvēkiem nes kā saprotamu jebkuram, sākot no maziem bērniem un beidzot ar pavecākiem cilvēkiem. Viņš ļoti labi redz, kādi ir cilvēki un kas viņiem nepieciešams. Viņš prot vadīt cilvēkus un draudzes sadzīvi rīkot tā, lai katrs tajā jūtas noderīgs. 

Baznīcas nozīmi nešaubīgi varam vērtēt kā svarīgu, piemēram, pirms simt gadiem. Kāda, jūsuprāt, tā ir mūsdienu sabiedrībā, kurā tai ir diezgan daudz konkurentu?

Laura Meļķe: Tas ir komplicēts jautājums. Domāju, tas ir atkarīgs no ģimenes. Ja tu esi tādā veidā audzināts, tad tā paliek neatņemama dzīves sastāvdaļa. Cita lieta – ja tu vēlāk pievērsies reliģijai, tad tam ir dziļi privāti iemesli. Varbūt ir kādas personīgas problēmas vai sevis meklējumi, un tas ir veids, kā meklēt atbildes.

Vēl tas ir atkarīgs no tā, kāds ir priesteris vai mācītājs. Kāds viņš ir pats par sevi. Vai viņš tevi uzrunās vai ne, jo zināmā mērā viņš tomēr “pārdod šo produktu”.  To var darīt kā Rinalds. Bet, ja tu aiziesi uz baznīcu un tur būs konservatīvs mācītājs, kurš to darīs kā pirms simt gadiem un tev stāstīs tikai par elles liesmām, tad varbūt tas nedarbosies.

Katrīna Tomašicka: Man liekas, cilvēks ir radīts tā, ka viņam ir kaut kam dzīvē jātic, uz kaut ko jātiecas. Vai tā ir konkrēta reliģija, ir viņa paša jautājums. Izvēles ir dažādas.

Katrīna Tomašicka

Vai nepieļaujat, ka ar savu filmu arī jūs zināmā mērā pildāt misijas funkciju?

Katrīna Tomašicka: Mēs izvēlējāmies skatu no malas, šoreiz atstājot reliģiju otrā plānā un runājot par baznīcu kā par sociālu un kultūras vidi.

Laura Meļķe: Jau pašā sākumā mēs negribējām taisīt intervijas un veidot filmu kā etnogrāfiski dokumentālu materiālu, kas parāda, kā jāpilda rituāli. Mēs gribējām parādīt tikai to, kā tur rit dzīve. 

Katrīna Tomašicka: Tas sākās ar to, ka šajā draudzē ir arī mana vecāmamma, un par Rinaldu jau biju dzirdējusi pirms tam. Tādēļ mums likās interesanti redzēt, kā šis gados jaunais, sabiedriski aktīvais mācītājs sadzīvo ar vidi, mūsuprāt, salīdzinoši nomaļā ciemā. Kā viņš ar to tiek gala?

Bez draudzes ikdienas jūs redzējāt arī, kā šobrīd šajā Latvijas pusē vispār cilvēki dzīvo. Kāds iespaids palicis?

Laura Meļķe: Filmas sākumā mēs to nedaudz iezīmējām, rādot skatus no Maltas ciema. Manuprāt, nav tā, ka viņiem tur ir ļoti daudz darbavietu. Šis ir tas pats variants kā citur Latvijā – mūsu lauki paliet arvien tukšāki. 

Katrīna Tomašicka: Tie, kuri ir palikuši Maltā un ir sociāli aktīvi, visi ir sirsnīgi, strādīgi un patiesi cilvēki. Viņiem rūp gan ciemats, gan vide, gan viss pārējais. Viņi ir atraduši veidu, kā savu dzīvi iekārtot pilnvērtīgi. Bet nelaime ir tajā, ka viņu skaits sarūk.

Jūsuprāt, kam jānotiek, lai cilvēki atgrieztos laukos? Īpaši jauni cilvēki.

Katrīna Tomašicka: Vairāk tas ir jautājums par domāšanu. Pamazām jaunākas paaudzes cilvēkiem attieksme mainās un viņi sāk pirkt lauku īpašumus, atgriezties laukos, veidot savu biznesu. Bija laiks, kad cilvēki baidījās no krasām pārmaiņām un jaunām idejām. Tagad šis ritenis atkal sāk griezties, un, domāju, viss būs labi. Protams, manuprāt, Latgalē ar biznesu ir grūtāk, jo diemžēl vienmēr jāatceras par attālumu līdz Rīgai.

Jānis Lācis: Mums ir zināmi daudzi piemēri, kad Latgalē un citur Latvijā tiek slēgti kultūras centri un bērnu trūkuma dēļ skolas. Tomēr Latgalē baznīca tradicionāli paliek kā šīs kultūras “enkurs”.

Laura Meļķe: Tā tas sanāk. Ne nu gluži kā atgriešanās viduslaikos, kad baznīca bija vienīgā kultūras dzīve, bet tā tas ir. Skaidrs, ka skola nevar pastāvēt, ja tajā mācās piecpadsmit skolēni. Līdz ar to tā arī paliek, ka baznīca ieņem lielu lomu kultūras dzīve. Tādēļ ir ļoti svarīgi, kāds ir mācītājs un kāda ir viņa pieeja sabiedriskām aktivitātēm.

Filmējot filmu, ar grupu vakaros runājām par to, kāda ir baznīcas vieta mūsu sabiedrībā. Tie bija tādi hipotētiski varianti, kā būtu, ja es nāktu no šī ciema, vai es arī ietu uz baznīcu. Atbilde, visdrīzāk, ir - jā. Tam pat nebūtu tieša veida sakara ar reliģiju. Drīzāk runa ir par cilvēcīgajām attiecībām, ko baznīca spēj ienest šajā ciemā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti