Federiko Fellīni uzauga trīs bērnu ģimenē un jaunībā aizrāvās ar karikatūru zīmēšanu un humoristisku stāstu rakstīšanu. Tomēr kino pasaules vilinājums ņēma virsroku. Itāļu režisors un scenārists Federiko Fellīni vienmēr bijis jaunas un novatoriskas kino valodas meklējumos. Viņa filmām raksturīgi autobiogrāfiski motīvi, cirka un šovbiznesa pasaules attēlojums, bieži izmantojot sapņa estētiku un ironiju.
Federiko Fellīni māsasmeita Frančeska Fabri Fellīni stāsta:
“Fellīni bija radošs ģēnijs, kurš mainīja septītās mākslas, proti, kino definīciju.
Viņš ir vienīgais režisors pasaulē, kurš saņēmis piecus sev ļoti nozīmīgus “Oskarus”. Par filmām “Iela”, “Kabīrijas naktis”, “8½”, “Amarkords” un vēl vienu par mūža ieguldījumu. Amerikāņi viņu vienmēr ir saukuši par Maestro Kino.”
Fellīni savās filmās izceļ ķermenisko, juteklisko, un viņam vienmēr bijusi ironiska attieksme pret reliģiju, par ko savulaik visu cienītais režisors izpelnījās nosodījumu no Itālijas garīdzniecības pārstāvjiem. Viņa filmās nozīmīga vieta ir karnevāla kultūras ietekmei. Dzīve viņa filmās atainota kā nejaušību pilna groteska balagāna izrāde.
“Viņš ne mazākajā mērā nepievēršas tādām kaut kādā mērā sociālām problēmām vai politikai, kas viņu neinteresē. Nu varbūt arī interesēja savā veidā, bet neinteresēja kā daļa no kino stāsta,” skaidro kinozinātnieks Viktors Freibergs.
Pats Federiko Fellīni 1964. gadā teicis:
“Politikā esmu ieinteresēts tikai tik daudz, lai saprastu, ka katra cilvēka doma un rīcība var ietekmēt cita cilvēka likteni. Un šajā nozīmē mistiķa izteiksmes forma arī ir politika, jo tā var pasliktināt vai uzlabot mūsu stāvokli.”
“Visu darbības vidi filmās viņš paceļ mazliet virs tās fiziskās realitātes, kurā mēs eksistējam, lai mēs izbaudītu kaut kādu garīgumu, kaut kādu pacilātības sajūtu izjustu. Viņa filmas ļoti viegli mums liek aizmirst par kaut kādām ikdienišķām lietām,” komentē Freibergs.
“Ko nozīmē izstāstīt stāstu? Stāsts nav nekas, stāsts ir tikai stāsts. Sajūtas ir tās, kas atdzīvina stāstu, kuru stāstot es mulstu. Es esmu samulsis, es tam pretojos, kļūstu nepakļāvīgs,” teicis Fellīni 1978. gadā. “Tad es izvēlos izgudrot citu stāstu, tā, kā to dara daži mani draugi – žurnālisti, un ar rūgtumu nākas secināt, ka izdomātais stāsts ir krietni skaistāks.”
Pa godu ievērojamā kino klasiķa jubilejai viņa dzimtajā pilsētā Rimini vēl līdz martam apskatāma meistaram veltīta izstāde “Fellīni 100 – nemirstības ģēnijs”, kas kalpos par pamatu starptautiska muzeja izveidei.
