Tizlās "Tizlenes"
Augusta beigās varējām priecīgi doties uz kinoteātriem un nosvinēt vēl viena juceklīga mācību gada sākumu ar Martas Elīnas Martinsones debijas spēlfilmu "Tizlenes". Tā ir koša, ekscentriska un rotaļīga deviņdesmito gadu pasaka par to, kā kļūt par skolas populārajām meitenēm. Bagāta ar atsaucēm no pasaules pusaudžu komēdijām, filma "gaida" nākamā gada februāri, kad, iespējams, tiks pie saviem "Lielajiem Kristapiem".
Tad nu šīs balvas kontekstā ir jāmin arī pārējie pretendenti kategorijā "Gada labākā spēlfilma". Režisores Daces Pūces smeldzīgā sociālā drāma "Bedre", Dāvja Sīmaņa vēsturiskā drāma "Gads pirms kara", Lailas Pakalniņa sirreālais vēstījums "Spogulī". Droši vien visas četras filmas būtu pelnījušas vismaz vienu zelta "Kristapiņu" vai atzinību par to, ka šajos kovidlaikos spēja izdzīvot līdz pilntiesīgam kino uz lielajiem ekrāniem.
Labā ziņa straumēšanas cienītājiem ir tāda, ka "Tizlenes" un "Bedre" pašlaik ir skatāmas arī vietnē "Tet Plus".
Tā slavenā Emīlija
Šogad esam zaudējuši arī vairākus kultūras cilvēkus – Mārtiņu Braunu, Andri Kolbergu un nupat jau arī "Opus Pro" solistu Aleksi. Kolberga romāna "Meklējiet sievieti" ekranizācija vēl gaida savu laiku uz ekrāniem, taču šis rudens bijis dāsns pašmāju vēsturisko filmu cienītājiem. Beidzot varējām skatīties daudzsēriju mākslas filmu "Emīlija. Preses karaliene" par "Jaunāko Ziņu" un "Atpūtas" izdevēju Emīliju Benjamiņu. Filmas popularitāte ir palīdzējusi arī Laimas Kotas romānam "Mīla. Benjamiņa".
Šis vērienīgais projekts ar rūpīgi izstrādāto scenāriju, vēsturnieku iesaisti, autentiskiem kostīmiem un rekvizītiem uzstādīja jaunu latiņu pašmāju TV projektu veidotājiem un kvalitātes ziņā noteikti var līdzināties gan ar LTV jau demonstrēto zviedru kostīmdrāmu "Restorāns", gan vācu biogrāfisko drāmu par "Burdas" žurnāla izcelsmi "Enne Burde".
Atliek vien cerēt, ka filmas producentiem izdosies pievērst arī "Netflix" uzmanību, kas ir pilnībā adekvāts un realizējams mērķis.
Jau šobrīd "Netflix" redzami vairums skandināvu "nordic noir" seriālu, ir kvalitatīvs poļu mistēriju kino, piemēram, "The Woods" un izcilais 80. gadu retro krimiķis "The Mire", kur vienā no galvenajām logām – mūsu "Oļega" zvaigzne, poļu aktieris Dāvids Ogrodņiks.
Kurš būs nākamais Bonds?
Runājot par šī gada lielajiem-lielajiem Holivudas notikumiem, jāpiemin arī jaunākā "bondiāde" jeb "Nav laiks mirt" ar joprojām šarmanto Danielu Kreigu galvenajā lomā. Piedzīvojot tās pašas atlikšanas likstas, filma kinoteātros nonāca 2021. gada septembra beigās.
Jāsaka, ka filmas nosaukums ir nedaudz maldinošs, jo kāds tajā pilnīgi noteikti mirst. Arī šoreiz Bonda mīļotā ir franču aktrises Leas Sedū atveidotā psihoterapeite Madlēna, kura pārsteidzošā kārtā nepazuda no Bonda dzīves pēc vienas filmas. Ar to tad arī tiek pieteikts Kreiga Bonda beigu sākums, atainojot tādu kā nostalģisku kopsavilkumu par vientuļā kareivja "pēc izsaukuma" likteni, arhetipiskajām attiecībām ar savas mātes "figūru" M Džūdijas Denčas izpildījumā un parastu vēlmi dzīvot parastu dzīvi.
Jāteic, ka šis nudien bija elegants noslēgums vienam labam Bonda piedzīvojumam, kura laikā nācās pašņukstēt vairāk kā citas reizes.
Subjektīva piebilde – Remi Malekam tomēr labāk padodas atveidot neirotisku "aitišņiku" vai vismaz Frediju Merkūriju, jo līdz Bonda antagonistam Malekam, domāju, vēl bija jāizaug. Kurš būs nākamais Bonds, Džeimss Bonds? Paldies dievam, ne Pīrss Brosnans.
Vecā jaunā "Kāpa"
Nezinu, vai skatīties Deivida Linča "Kāpas" sāgas interpretāciju no 1984. gada pirms Holivudas 2021. gada versijas bija pareizi. Šķiet, ka arī es būšu Linča "komandā" sakot, ka tik daudzslāņainu zinātniskās fantastikas eposu ar krietnu devu neviennozīmīguma varētu "pacelt" tieši sirreālā kino meistars Linčs. Ironiski, ka šī viņa filmas versija tolaik bija komerciāla izgāšanās, 2000. gadā gan sekoja arī mistisks miniseriāls, par ko neviens diži daudz nav dzirdējis.
"Kāpas" literārais avots ir 1965. gadā izdotais Frenka Herberta zinātniskās fantastikas romāns ar tādu pašu nosaukumu. Rakstīts šī žanra "ziedu laikos", kad teorijas par citām planētām un to iedzīvotājiem un politiskās kosmosa iekarošanas cīņas sita augstu vilni. Šķiet, ka Krievija joprojām nespēj piedot Nīlam Ārmstrongam to, ka viņš 1969. gadā pirmais nokāpa uz Mēness.
Tātad, 1984. gada "Kāpa" bija tehnoloģiski neveikls Linča mēģinājums konstruēt nesaprotamu, savdabīgu un juceklīgu sapņu pasauli, kur nav visam jāsniedz kāda noteikta jēga un loģika.
Tikmēr Holivudas "Kāpa" ar Timotiju Šalamē Pola Artreida lomā ir vizuāli krāšņs iespaidīgas skaņas piedzīvojums, kura spēku noteikti ir jāizbauda tieši uz lielajiem kino ekrāniem.
Iemesls, kādēļ šo filmu iekļauju gada topā, ir filmas režisors Denī Vilnēvs, kuru var uzskatīt par vienu no spēcīgākajiem Holivudas vizionāriem, kura spējās ir apvienot komercprodukta un autorkino aspektus.
Laulības beigu sākums
Runājot par adaptācijām, vērts pieminēt šī gada HBO demonstrēto mini-seriālu "Laulības dzīves ainas", kas tapis pēc zviedru režisora Ingmara Bergmana 1974. gada telenoveles motīviem. Bergmans šo stāstu veidoja, par pamatu ņemot savas personiskās dzīves pieredzi ar aktrisi Līvu Ulmani, izspēlējot viņu piecu gadu ilgo attiecību sabrukumu. 2021. gada HBO versijā galvenās lomas atveido Oskars Aizeks un Džesika Česteina.
Tātad, nav stāsta skumjāka par šo. Šķietami laimīgs precēts pāris piedzīvo amerikāņu sapni ar komfortablu dzīvi un bērniem. Taču atklājas, ka Česteinas atveidotajai Mirai jau ilgu laiku ir attiecības ar par sevi jaunāko kolēģi, bet vīrs, prominents filosofijas pasniedzējs, dara visu, lai šīs attiecības saglābtu. Bergmana versijā šķietamais "nodevējs" bija vīrs, taču 21. gadsimta kino ekrāns mums piedāvā gluži mūsdienīgu versiju par sievieti, veiksmīgu tehnoloģiju – "start-up"– uzņēmuma darbinieci, kura attiecībās smok un vēlas aiziet.
Tad nu skatītājam tiek piedāvāta emocionāla turbulence ar nodevību, ideālu sabrukumiem, vainīgo meklēšanu un neatrašanu.
Seriālu ir vērts skatīties kaut vai tikai abu aktieru spēcīgās sinerģijas dēļ.
"Seksa un lielpilsētas" turpinājums
Laikam neviens vēl nav radis universālu atbildi tam, vai seriālu turpinājumi pēc miljons gadu pauzes ir laba ideja. Nu reiz esam sagaidījuši arī leģendārā HBO attiecību "trillera" "Sekss un lielpilsēta" turpinājumu ar jaunu nosaukumu – "And Just Like That", atsaucoties uz galvenās varones Kerijas izteikumu kādreizējo sēriju finālā – "Un tieši tik vienkārši".
Kad 1998. gadā "Sekss un lielpilsēta" piedzīvoja savu pirmizrādi ar pirmo, teju "mockumentary" stilā veidoto mazbudžeta sēriju, vai kāds nojauta, ka seriāls kļūs par kulta produktu? Pat 90. gadu beigās šis materiāls ar stipri atkailinātām seksa ainām un, ak, kungs, padzīvojušu trīsdesmitgadnieču naratīviem spēja satricināt TV pasauli.
HBO nekad nav izvairījušies "iet savu ceļu" un spējuši piedāvāt eksperimentālu saturu, ar kuru nav jāattaisno sabiedrības cerības un nav jāražo ideālistiskas ainas "Beverlīhilzas" stilā. Arī mums, Latvijas skatītājiem, "Sekss un lielpilsēta" tika demonstrēts gan televīzijā, gan vēlāk arī straumēšanas platformās. Seriāls, kuru skatījās pat vīrieši, izrādot patiesu interesi un pat uzskatot to par izglītojošu materiālu pašu privātajās dzīvēs.
Tātad, dienas jautājums – vai 2021. gadā mums ir nepieciešams vērot Kerijas, Mirandas un Šarlotes dzīves peripetijas 50+ gadu vecumā? Vienkāršā atbilde būtu – jā.
Tikai, lai saprastu, kādēļ seriāls IMDB vietnē ieguvis tik nabadzīgu vērtējumu – 5.5. Lai analizētu pašiem savus pieņēmumus par novecošanas estētiku, lai vēl mirkli padzīvotu līdzi iemīļotajām varonēm. Galu galā, arī seriāla aktieriem kaut kā jānopelna naudiņa vēl vienai mājai pie okeāna. Taču drīkst arī neskatīties. Arī "Sekss un lielpilsēta" aizkulisēs atrodas pietiekami daudz konfliktu un nebūšanu, kuras producentiem ar "grūtu sirdi" kaut kā jāatrisina scenāriju izmaiņās. Kaut vai slavenā Samantas pazušana mistiskajā Londonā un vēl viena būtiska seriāla varoņa izgaišana. Tieši tik vienkārši.
Nāvējošā spēlīte no Dienvidkorejas
Laiku pa laikam "Netflix" uzražo globālu grāvēju, kas ne vien pārsit visus skatīšanās rekordus, bet arī sašūpo sociālo tīklu vidi, seriāla vizuālajiem un saturiskajiem elementiem kļūstot virāliem. "Kalmāru spēle" ir pēc skaita otrais Dienvidkorejas kino "brīnums" uzreiz pēc "Oskaru" ieguvušā "Parazīta", kas iemantojis starptautisku atzinību tieši 2020. gados. Seriāls un filma pēdējos dažos gados ir spilgti iezīmējuši šīs kinotradīcijām bagātās valsts lomu kino un TV pasaulē, kur globālos mērogos tomēr dominē ASV.
"Kalmāru spēle" ir sociāli skarbs vēstījums par naudu, varu un arī cilvēka maziskumu situācijās, kur jādomā par savu dzīvību.
Šī spēle vairākos elementos nosaka, kurš tās dalībnieks mirs un kurš iegūs lielo laimestu. Bērnībā noskatītās pagalmu atrakcijas šeit kļūst par "nāves mašīnu", taču fināla sērijas pārsit pušu jebkādas gaidas. Savukārt šīs spēles, sevišķi Halovīnu laikā, pārņēma pasauli, kur cilvēki tās atkārtoja, filmēja ar mobilajiem tālruņiem, pārģērbās "Kalmāru spēles" kostīmos un īsumā okupēja "TikTok" video lietotāju vidi.
Ciemata detektīvs
Holivudas kino aktieri pēdējos gados ir iekarojuši arī TV industriju, atveidojot galvenās lomas lielbudžeta projektos ar potenciālu salasīt uz mājām "Globusus" un "Emmy" balvas, savukārt producentu vietas arvien biežāk ieņem tieši sievietes. Keita Blānšeta atveidoja lomu satīriskā 70. gadu drāmā "Mrs. America", Rīza Viterspūna no romantiskās meitenes izaugusi par nopietnu dramatisko lomu atveidotāju seriālos "Big Little Lies" un "The Morning Show", bet Nikola Kidmena spoži uzmirdzēja psiholoģiskajā "teroraktā" par attiecībām ar sociopātu vīru "The Undoing".
Nu kārta pienākusi arī Keitai Vinsletai, kurai sadarbība ar HBO ir bijusi jau ilgstoša, iepriekš filmējoties "Mildredas Pīrsas" mūsdienu ekranizācijā un tagad detektīvā "Mare of Easttown". Tajā Vinsleta atveido maza amerikāņu ciemata izmeklētāju Mēru, kas lieluma un mentalitātes ziņā varētu līdzināties mūsu Vangažiem vai Carnikavai. Ciematā, protams, sastopami visi realistiskie personāži – brāļi, kuriem labpatīk medīt un pavadīt laiku garāžās, mājsaimnieces ar un bez bērniem, vecāku pamesti pusaudži, alkoholisms, ziņkārīgās omes. Un, protams, visu redzošā sabiedriskā "komiteja", kurā izlases kārtībā iekļaujas jebkurš, kuram ir ko teikt par savu kaimiņu. Ciematā brutāli nogalina jaunu pusaudzi, kura auklē mazu bērnu.
Aizdomas krīt uz jebkuru.
No vienas puses, šis ir klasisks detektīvs ar ierobežotu ģeogrāfisko lokāciju, dodot iespēju atklāt ne vien noziegumu, bet šauras kopienas iedibināto kārtību. Tai pat laikā seriāls īpaši izceļas ar niansētu aktierspēli, patiesībā jau dodot vaļu raksturu izpētei ar īstu Šekspīra vērienu. "Mare of Easttown" saņēma 4 "Emmy" balvas.
Zaļā Bruņinieka kods
Katrā sevi cienošā kino un TV topā ir jāiekļauj viens šausmu gabals, šajā gadījumā – šausmu meditācija ar vizuāli satriecošu formu. Karalis Arturs svin Ziemassvētkus kopā ar savu galmu, kad pēkšņi pilī ierodas Zaļais Bruņinieks. Viņš piedāvā neparastu izaicinājumu. Jebkurš no klātesošajiem drīkst viņam uzbrukt, bet pēc gada viņi tiksies vēlreiz un šoreiz uzbruks Zaļais Bruņinieks. Cīņā dodas sers Gevains, kuru atveido talantīgais indiešu izcelsmes aktieris Devs Patels, un nocērtot tam galvu. Uzlicis galvu atpakaļ uz pleciem, Bruņinieks atgādina par tikšanos pēc gada un nozūd. Pēc gada Gevainam ir jāpilda savs solījums. Šoreiz būtiskākais ir tieši Gevaina mītiskais ceļojums pretī Bruņiniekam, šis ceļš ir galvenā varoņa sapņa un realitātes deja, kuras finālā it kā gaida droša nāve. Taču varbūt Gevains izpelnīsies žēlsirdību.
Filma izdota prominentās producentu kompānijas "A24" paspārnē, kas slavena ar neatkarīgā kino lentēm, kas nebūt neiekļaujas Holivudas rāmjos un iemantojušas kulta statusu kino gurmānu pasaulē.
"Zaļais bruņinieks" ir vizuāli ārkārtīgi neparasta filma, kurā īpaša loma ir simetrijai un krāsām, stindzinošām nojautām un bruņinieciskiem gājieniem.
Taču šis bruņinieka kodekss netiek apkrauts ar naftalīnu, putekļainiem galma apmetņiem un novecojušiem pasaku elementiem, kur obligāti ir jābūt labajam-ļaunajam. Tas drīzāk ir vēstījums par cieņu, augstsirdību un piedošanu.
