"Hamleta sindromu" ceturtdien, 30. novembrī, vienā seansā rādīs kinoteātrī "Kino Bize" Rīgā.
"Es esmu Hamlets, jo esmu kontuzēts," saka Slaviks, kurš pēc Krimas okupācijas karojis Austrumukrainā. "Es esmu Hamlets, jo es baidos," stafeti pārņem Katja. Arī viņa ir kareive. "Es esmu Hamlets, jo vēl esmu dzīvs," piebilst Romans. Viņš frontē Austrumukrainā bija paramediķis. "Es esmu Hamlets, jo esmu feministe," saka aktrise Oksana, kuru plosa ar karu nesaistītas dilemmas un sajūta, ka uz kara traumu fona tās vairs neskaitās svarīgas. "Es esmu Hamlets, jo esmu no Donbasa," noslēdz Rodions, kurš cīnās pavisam citā frontē – par savas seksuālās orientācijas pieņemšanu Ukrainas sabiedrībā.
Pieci jaunieši ar ļoti dažādiem dzīvesstāstiem satikušies uz vienas skatuves, lai iestudētu savu versiju par "Hamletu". Viņi sīvi diskutē, raud, dejo tango un caur aktiera šķietamo atsvešinājumu atklāj arī ļoti sāpīgas dzīves pieredzes.
"Kad Ukrainā sākās Maidana revolūcija, šiem jauniešiem bija 18–19 gadu. Viņi pārstāv ļoti interesantu paaudzi – tā ir pirmā, kas izaugusi neatkarīgajā Ukrainā pēc 1991.gada. Vērojot šo revolūciju, kam sekoja karš Austrumukrainā, es daudz domāju par šo jauniešu motivāciju cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Mēs gribējām caur viņu stāstiem parādīt, ko nozīmē iet karā un cik grūti viņiem pēc tam ir atgriezties normālā dzīvē." Tā saka viena no filmas režisorēm Elvīra Niviera, kura kopā ar Pjotru Rosolovski darbu pie filmas sāka jau 2018. gadā. Iepriekš viņa uzņēmusi vairākas dokumentālās filmas par sociālām un politiskām pārmaiņām Austrumeiropā. Šoreiz, meklējot iespējamos varoņus filmai par Ukrainu pēc Maidana, radās ideja ar varoņiem iestudēt teātra izrādi un caur aktierspēli ļaut dziļāk reflektēt par pašu piedzīvoto.
"Mēs izvēlējāmies Hamletu kā tādu filtru, caur kuru jaunajiem ukraiņiem stāstīt par savām šī brīža problēmām. Jo kaut kādā universālā līmenī mūsu varoņu morālajām izvēlēm ir daudz kā kopīga ar Hamleta likteni, kurš arī tika iemests brutālā cīņā par varu savā dzimtenē. Arī Hamletam nācās apjaust, ka viņš dzīvo pasaulē, kas būvēta uz meliem un noziegumiem. Un arī viņš ar to cīnās. Mēs gan jau no sākuma zinājām, ka neizmantosim pašu Šekspīra tekstu, tikai Hamleta motīvus. Beigu beigās Hamlets ir kaut kur gaisā, bet stāsti uz skatuves pieder pašiem varoņiem. Tikai vēlāk sapratu, ka Hamlets savā ziņā terapeitiski ir ietekmējis mūsu varoņus. Jo viņi varēja runāt nevis tieši caur sevi, bet caur Hamletu. Viņi uznāca uz skatuves, sakot: "Es esmu Hamlets, jo…" Un tad viņi sāka stāstīt savus stāstus. Mēs negaidījām tādu efektu, bet tas ļoti nostrādāja," stāsta Elvīra Niviera.
Teātra iestudējumu vada režisore Roza Sarkisjana. Kamera seko mēģinājumiem, kuros viņa mudina aktierus domāt – par ko jūs šodien cīnāties? Kas ir jūsu "būt vai nebūt"? Kādas izvēles jums dzīvē nācies veikt?
Režisore Roza Sarkisjana dzimusi 80. gadu beigās Harkivā un savu piepildījumu atradusi dokumentālajā teātrī, strādājot gan ar profesionāļiem, gan amatieriem. Klasiski lugu iestudējumi mani neinteresē, viņa smejas. Jautāta, kāpēc viņai bija interesanti strādāt ar "Hamleta" idejām, viņa atbild: "No vienas puses, mums ir šie kanoniskie teksti un motīvi, no otras – pieci jauni ukraiņi, kas bija izcili atlasīti šai izrādei. Tolaik, kad strādājām pie šī iestudējuma, Ukrainas dokumentālā teātra ainavā bija populāri veidot izrādes, kurās piedalās, piemēram, tikai brīvprātīgie, tikai karavīri, tikai LGBT kopienas pārstāvji… Es negribēju veidot vēl vienu šādu slēgtu sabiedrību. Kad izraudzījāmies varoņus šim iestudējumam, man tā likās īsta utopija – jo caur viņiem mēs varam atainot realitāti plašāk nekā caur šiem "geto", kas bieži veidojas dokumentālajā teātrī. Viņi ir tik dažādi, ar tik atšķirīgu dzīves pieredzi! Un man bija ļoti interesanti strādāt ar viņiem caur šiem lielajiem Hamleta motīviem. Viens no izrādes varoņiem, Slaviks, teica: man ir sapnis, ka pēc izrādes visi publikā domās, ka esmu aktieris! Traumas ir saistītas ar kaunu, tev ir neērti par to runāt… Bet Hamleta figūra ļāva viņiem atrast vajadzīgo distanci. Savukārt man šie motīvi deva vairāk brīvības, jo kara laikā arī mākslinieku vidū valda liela pašcenzūra. Caur "Hamletu" es varēju vieglāk strādāt ar varoņu pieredzi un pārvērst viņu traumas spēcīgā pieredzē."
Sarkisjana virtuozi lavierē starp mēģinājumos mutuļojošajām emocijām, ar lielu iejūtību uzklausot un sakausējot stāstus teātra valodā: "Nav viegli, jo mēs visi esam ļoti atšķirīgi, bet ir jāspēj atrast kopīgu valodu. Man kā režisorei ir savi paņēmieni, kā to darīt, bet es neesmu psihoterapeite un nevēlos uzņemties šādu atbildību. Ja kāds runā par teātri kā terapiju, tad es saku, ka tas ir tikai blakusefekts. Tas nebija mūsu mērķis un uzdevums, šo izrādi veidojot. Es šo filmu tagad esmu noskatījusies kādas 20 reizes, un katrreiz pamanu kaut ko jaunu. Šī dalīšanās pieredzē un stāstos visiem varoņiem ir ļāvusi sajust, ka viņiem ir teikšana. Kamēr tu klusē un kaunies runāt par pārdzīvoto, tev šādas teikšanas nav. Bet dalīšanās to dod. Un es to atklāju tikai tad, kad jau skatījos gatavo filmu. Tas nav viegli, bet tas strādā."
Filmas režisore Elvira Niviera uzsver – visi filmas dalībnieki ar kara pieredzi pirms filmēšanas izgāja psihoterapijas kursu un jau bija sagatavoti šādai skatuves pieredzei. Skatoties filmu, pārsteidz varoņu lielā atklātība un uzticēšanās kamerai. Izrādās, filmas veidotāji ar aktieriem pirms tam gada garumā tikušies un veidojuši attiecības, lai kameras parādīšanās mēģinājumos viņus nestindzinātu.
"Mēs pastāvīgi uzsvērām, ka šis ir mākslas process, nevis terapija. Mēs neesam psihoterapeiti un nevaram piedāvāt šādu palīdzību. Bet, protams, beigās tam bija arī zināms terapeitisks efekts. Piemēram, vienam no varoņiem, Slavikam, izdevās pabeigt jurisprudences studijas un iekļūt talantu šovā "Ukrainas balss", kur viņu izraudzījās starp 30 tūkstošiem dalībnieku. Jo patiesībā Slavika sapnis bija kļūt par dziedātāju. Bet… Es pašlaik regulāri braucu uz kādu rehabilitācijas centru Ukrainā, kur simtiem sieviešu atgūstas pēc piedzīvotiem kara noziegumiem. Un tas ir kaut kas pavisam cits nekā mūsu mākslas projekts," stāsta Elvira.
Lai gan filma "Hamleta sindroms" tika uzņemta vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, caur tās varoņu stāstiem skaidri redzams, ka ukraiņiem karš nesākās pērn, bet jau pirms gandrīz desmit gadiem. Un personiskais pietuvinājums liek apjaust, cik liela ir kara cilvēciskā cena un cik vēl daudzkārt lielāka tā ir tagad, kad karš notiek jau visā Ukrainā, saka žurnāliste Rita Ruduša, kura pēc filmas vadīs sarunu ar abām režisorēm: "Es domāju, ka atslēgvārds ir "brīvība". Šī filma ir paaudzes portrets. Tās paaudzes, kuras dzīvi un izvēles ir ietekmējuši divi Maidani – Oranžā revolūcija un Eiromaidans – un tagad karš. Un mēs redzam, cik brīvība viņiem ir svarīga. Arī mums šobrīd ir svarīgi saņemt atgādinājumu par to, kas ir brīvība un kāpēc to ir vērts sargāt."
Trīs no pieciem filmas varoņiem šobrīd ir atgriezušies frontē, vēl viens šuj armijas uniformas, bet vēl kāds organizē palīdzību no ārvalstīm. Palīdzības organizāciju filmas varoņu un viņu vienību atbalstam nodibinājusi arī režisore Elvīra Niviera, kura turpina regulāri apmeklēt Ukrainu un pašlaik strādā pie jaunas filmas, kurā dokumentē vairāku Mariupoli pametušo iedzīvotāju rehabilitāciju. Filma "Hamleta sindroms" pēdējo gadu ceļojusi pa daudziem pasaules kinofestivāliem, plūkusi laurus Lokarno, un režisorei Nivierai ir īpaši svarīgi par to runāt tieši tagad, kad kara ziņu nogurums arvien vairāk vedina novērst acis un uzmanību no Ukrainā notiekošā.
"Tas, kas šajā filmā ir īpašs – tā runā par karu un kara traumām, nerādot pašu karu uz ekrāna. Mēs diemžēl jau esam sākuši pierast pie televīzijas kadriem ar sagrautām mājām un nespējam vairs pārdzīvot līdzi. Savā filmā mēs parādām tās drupas, ko karš atstāj cilvēku dvēselē. Esmu daudz ceļojusi līdzi filmai "Hamleta sindroms" pa dažādiem pasaules festivāliem, jo man bija svarīgi ne tik daudz runāt par filmas tapšanu, kā par to, kas pašlaik notiek Ukrainā. Filmā mēs redzam, kādas traumas cilvēkos ir atstājis jau karš Austrumukrainā. Pašlaik miljoniem ukraiņu piedzīvo to pašu. Nezinu, kāda būs izeja no šī visa," teic Elvira Niviera.
