Svētku dienasgrāmata

"Svētku dienasgrāmatas" sestajā lappusē - jauniešu simfonisko orķestru aktivitātes

Svētku dienasgrāmata

Top folkloras koncertprogramma "Rotā saule, rotā bite"

Skaņu rota Latvijai tik un tā!

Skaņu rota Latvijai tik un tā! Kā #dziedundejo2021 gatavojas pūtēju orķestri

Latvijas Radio 3 – ''Klasika'' veidotās "Svētku dienasgrāmatas" septītajā lappusē – par pūtēju orķestru gatavošanos Skolu jaunatnes dziesmu un deju norisēm #dziedundejo2021, par izmaiņām un spēju ar tām sadzīvot, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem.

Svētku dienasgrāmata

Sekojot XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju norisēm #dziedundejo2021, raidījumā "Svētku dienasgrāmata" klātienes mirkļi un sarunas ar svētku dalībniekiem – skolēniem un skolotājiem no dažādiem Latvijas novadiem – tiek papildinātas ar radošo komandu idejām, tādējādi uzzinot, kādā veidā top koncertu video stāsti un virtuālie uzvedumi.

Svētku programmu veido 15 dažādas norises kora un instrumentālajā mūzikā, tautas un mūsdienu dejā, folklorā un vizuālajā mākslā, tāpēc katra no dienasgrāmatām būs veltīta konkrētai tēmai, sākot ar "Saulesviju" līdz pat "Dziesmu kokam".

"Svētku dienasgrāmatu" producē Inta Pīrāga, un tās tapšanā iesaistīti teju visi "Klasikas" programmu vadītāji.

"Videofilma top kā iedrošinājums visiem kolektīvu vadītājiem un dalībniekiem, lai viņi redzētu, ka pūtēju orķestru nozare ir dzīva," saka režisore un teātra pedagoģe Inga Krišāne. Bet mākslinieciskā vadītāja un Alūksnes novada vidusskolas direktore Ilze Līviņa papildina: "Pūtēju orķestris ir pirmais ziņnesis, jo tas izskan un to sadzird tālu!"

Par to, kāds noskaņojums valda starp bērniem un kāda temperatūra dominē skolās, var spriest pēc sarunām ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestra dalībniekiem un diriģentu, skolas direktoru Atvaru Lakstīgalu, kā arī ar Ventspils ģimnāzijas pūtēju orķestra diriģentu Daini Braunu.

Raidījumā skan arī Lāsmas Zutes-Vītolas veiktās intervijas Latgalē, ciemojoties pie Naujenes Mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestra dalībniekiem un skolas direktora Ruslana Margeviča, kurš arī pats ir aktīvs orķestra mūziķis; un dodoties uz Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolu, kuras pūtēju orķestri jau astoņus gadus vada Romāns Saikovskis.

Ieskaņa, pilnskaņa, izskaņa

Inta Pīrāga: Vai gaisma tuneļa galā spīd, un ko mums tur visiem vajadzēs ieraudzīt?

Ilze Līviņa: Gaisma tuneļa galā spīd – tieši tā!

Beidzot šim posmam, kas sabiedrībā izsauca ažiotāžu – vajag vai tomēr nevajag –, būs pielikts punkts.

Pūtēju orķestru diriģenti un arī paši to dalībnieki vēlējās, lai šis posms noslēgtos, tādēļ mācību gada izskaņā bija gan pūtēju orķestru filmēšana, ievērojot visus drošības noteikumus, gan spēlēšana – tie orķestri, kuri bija spējīgi tajā mirklītī spēlēt, tad arī spēlēja. Vasaras laikā Alūksnē, Daugavpilī, Naujenē un Ogrē bija koncerti, kuros uzstājās konkrētajām vietām tuvākie orķestri, lai varētu noslēgumā pielikt punktu.

Inga Krišāne: Par to gaismu tuneļa galā... Kolektīvi, kuri piedzīvoja to brīdi, kad viņi varēja muzicēt – tie it kā ātrāk šim tunelim izies cauri, bet galarezultāts – videofilma – būs kā iedrošinājums, jā, varam teikt – arī gaisma gan kolektīvu vadītājiem, gan pašiem skolēniem, kurā viņi redz – tas nekas, ka mūsu orķestris to nevarēja izdarīt, bet viņi redz, ka tas var notikt un ka pūtēju orķestru nozare ir dzīva. Līdz ar to ir iedrošinājums viņiem sākt atkal no jauna – veidot jauno repertuāru un gatavoties nākošajiem svētkiem.

Inga Krišāne (kreisajā pusē) un Ilze Līviņa

Līdzīgi kā citās nozarēs, arī pūtēju orķestru kustību Latvijā fiksējot, filmēšanas grupa devās uz dažādām pilsētām un novadiem, lai iepazītos ar kolektīviem. Jūs jau pieminējāt pilsētas svētkus – tā ir vide, kurā orķestris jau pieradis uzstāties. Tikām citos žanros ir tā, ka vairāk dominē konceptuālais princips. Man, iepazīstoties ar visu šo procesu, šķiet, ka šī filma veidojas kā puzle, no maziem portretiņiem lipinot kopā lielo Latvijas portretu, kas šajā gadījumā būs pūtēju orķestri Latvijā. Vai pareizi šo ideju esmu iztulkojusi?

Ilze Līviņa: Tā varētu būt, jo kopīga muzicēšana šovasar diemžēl nebija iespējama, bet

jāpriecājas, ka atsevišķi pūtēju orķestri varēja rast iespēju uzstāties sev tuvākajā vietā un līdz ar to prezentēt arī savu skaisto vietu, kurā tie dzīvo.

Inga Krišāne: Puzle ir arī tādā nozīmē, ka mēs, radošā grupa, pavasarī vienojāmies – šis koncertstāsts būs par gatavošanos. Par to, ka ir pārmaiņas, notikumi, ka dzīve ievieš jaunus nosacījumus un kā tiem tikt pāri, kas vispār notiek ar pūtēju orķestriem, kas notiek ar bērniem, un galarezultāts ir muzicēšana parkos. Tā mēs bijām vienojušies.

Cerējām gan, ka būs vairāk kolektīvu muzicēšanā parkos, bet bija tik, cik bija.

Cik pužļa gabaliņu kopumā būs?

Ilze Līviņa: Grūti šobrīd pateikt, cik, bet varētu teikt tā – būs ieskaņa, pilnskaņa un izskaņa. Ieskaņa ir tā, ko Inga jau pieminēja – tā ir gatavošanās. Pilnskaņa – modelēšanas koncerti, kas noslēdzās tieši sešas dienas pirms 13. marta, kad paziņoja – tiešajā kontaktā vairs nedrīkstam tikties. Nu, un izskaņa ir tā, kur pa atsevišķiem kolektīviem tikās, fotografēja, filmēja un varēja paspēlēt kopā. Jo orķestrim tomēr ir ļoti svarīga kopīgā kolektīvā muzicēšana.

Bet skaitliski – cik kolektīvu kopumā bija?

Ilze Līviņa: Četrdesmit trīs, kas piedalījās filmēšanā, fotografēšanā, modelēšanas koncertos. Vasaras koncertos parkos, iespējams, bija mazāk.

Vai filmā būs arī kāds stāstnieks, kas pavedienu savīs kopā, vai arī tur būs intervijas? Kā to stāstu mēs uzzināsim?

Inga Krišāne: Intervijas būs gan ar bērniem, gan virsdiriģentiem. Kopā ar videofilmas režisoru šobrīd plānojam, ka varbūt iztiksim bez kāda stāstnieka, ja viss samontētais materiāls jau pats stāstīs šo stāstu. Un

tikai gadījumā, ja tad, kad pati, pati pēdējā montāža būs notikusi un mēs jutīsim, ka ir nepieciešams kāds ar tekstu, tad, visdrīzāk, tas būs kāds no bērniem, nevis aktieri.

Jūs abas arī savā ikdienas dzīvē esat ar bērniem saistītas. Ilze, jūs esat Alūksnes novada vidusskolas direktore, savukārt jūs, Inga, mācāt teātra mākslu.

Inga Krišāne: Pamatdarbā strādāju projektā "Skola 20/30", esmu mācību jomas "Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā" vadītāja, bet šajā gadā dažas stundas pasniegšu teātra mākslu arī Siguldas pilsētas vidusskolā, lai pārbaudītu, kā tas, ko mēs projektā esam izveidojuši, strādā un darbojas dzīvē.

Kāds noskaņojums bērnos šobrīd valda, kāda vispār ir temperatūra skolā?

Ilze Līviņa: 1. septembrī noskaņojums bija ļoti pozitīvs – protams, nekas nav simtprocentīgi, bet lielākā daļa bērnu grib darīt kaut ko, grib nākt kopā un priecājas par to, ka viņi beidzot var atsākt nodarbības klātienē. Arī mūsu orķestris Alūksnē jau 1. septembrī muzicēja svinīgajā līnijā mūzikas skolā un tagad gatavojamies 18. septembrim, kad Brīvdabas muzejā plānots svētku pasākums visas dienas garumā. Domājam atkļūt uz Rīgu, jo arī tādu lietu bērniem ļoti pietrūkst.

Inga Krišāne: Bērni ir savu vecāku un sabiedrības atspulgs. Un, ja sabiedrība nebūtu tik ļoti radikāla un situāciju nepieņemoša, arī bērniem būtu vieglāk pārvarēt šo pandēmiju. Bērni ir prātīgāki...

Ilze Līviņa: Jā, jo ātrāk reaģē uz iespējamo variantu un pieņem to, viņi ir mobilāki.

Inga Krišāne: Un arī pozitīvāki. Jāvēl tikai vecākiem un pārējai sabiedrībai – esiet tik jauni!

Ilze Līviņa: Vismaz manā praksē esmu pārliecinājusies, ka vecāki, kuri paši ir kaut ko darījuši – spēlējuši, dejojuši un dziedājuši, izturas ar lielāku sapratni un ir daudz pozitīvāki. Tā jau ir arī pārmantojamība no paaudzes uz paaudzi – kad cilvēks saprot, ka jāmāk pārvarēt grūtības un pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, un nostāties uz kājām arī tādā mirklī, kāds tas pašlaik ir.

Spēlēt orķestrī – prieks, nevis sods

Ko par satikšanos un iespēju spēlēt kopā saka paši pūtēju orķestra dalībnieki? Ogres Mūzikas un mākslas skolas bērni pāris dienu pirms pilsētas svētkiem satikušies mēģinājumā, kuru vada diriģents Atvars Lakstīgala – viņš arī skolas direktors.

Ogres mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestris un diriģents Atvars Lakstīgala

Bērni neskumst, ka brīvlaikā, augusta vidū, vajadzējis pārtraukt atpūšanos un nākt uz skolu paspēlēt. Tagad, kad vairāk nekā pusgadu nekas nav darīts, ir pat prieks atnākt uz mēģinājumu, satikt cilvēkus un tikt sabiedrībā. Mājās esot arī slinkums kaut ko darīt mūzikas jomā. Visus skaņdarbus bērni jau pirms lielā, garā pārtraukuma apguvuši, tāpēc tagad tikai jāpieslīpē detaļas un jāatsvaidzina atmiņā.

Dalībnieku vidū arī Ričards Jeremičevs, topošais bundzinieks. Viņam šie būtu pirmie Dziesmu un deju svētki. Puisis labprāt stāsta, ka viņam paticis televīzijā vērot, kā spēlē bundzinieki, tāpēc arī pats sagribējis to darīt: iestājies mūzikas skolā. Šobrīd viņš mācās piektajā klasē, ies sestajā, un nākotnē ir doma par Mūzikas akadēmiju.

Jaunieši nopietni apgalvo – nākt uz orķestri neviens viņus nespiež: viņiem pašiem to ļoti patīk darīt – ir jauki satikt draugus, kompānijā uzspēlēt, aizbraukt uz Dziesmu svētkiem vai uzspēlēt pilsētu svētkos – tas ir tikai prieks, nevis sods!

Jaunieši vēlas, lai to redz ne tikai diriģents vai cilvēki, kurus viņi jau pazīst, bet arī tie, kuri viņus nepazīst, un izbauda viņu spēlēto mūziku. Īsi sakot – viņi vēlas radīt patīkamas emocijas gan sev, gan apkārt esošajiem.

Ogres mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestra dalībnieki

Vaicāts, vai vienmēr bērni ar tādu atsaucību nākuši uz mēģinājumiem, diriģents Atvars Lakstīgala atbild apstiprinoši: "Protams, jā!

Man nekad nav bijušas problēmas ar bērniem kaut ko sarunāt – domāju, ka man ir ļoti labs kontakts gan ar saviem bērniem, gan mūsu skolas audzēkņiem:

viņi zina, ka vienmēr manas durvis ir atvērtas, ka viņi vienmēr var ienākt pie manis kaut ko pajautāt – vai kāda problēma vai prieks, mēs vienmēr atrodam risinājumu.

Protams, esmu arī stingrs un kādreiz padusmojos, bet tās ir ļoti retas reizes. Protams, liels paldies arī vecākiem... Varbūt kādam šī vasaras “avantūra” pabojāja atvaļinājuma plānus vai mazāk sanāca laika pie omes pabūt, bet redzu bērnu prieku un gandarījumu. Un, kad vēl tā spēlēšana izdodas, prieks ir pat dubultā."

Skolā ir arī simfoniskais orķestris, bet šoreiz svētku aktivitātēs tas izpaliek. "To vada mans kolēģis Valdis Butāns (orķestra "Rīga" mākslinieciskais vadītājs – red.)

Kopumā Ogres Mūzikas un mākslas skolā ir pat trīs orķestri – vēl ir mazais pūtēju orķestris, kurā kopā spēlēt mācās pavisam maziņie – pirmo un otro klašu bērni.

Kopš sāku šeit strādāt, orķestra spēles tradīcija ir diezgan nopietna – redzēs, kā tas attīstīsies tālāk."

Ogres mūzikas skolas pūtēju orķestris pilsētas svētkos

Diriģents tajā pašā laikā atzīst: "Diemžēl pandēmija vairākiem bērniem nākusi par sliktu. Lai kā mēģināju atrunāt nepārstāt mācīties mūzikas skolā, vairāki bērni tomēr izlēma mācības neturpināt, jo

attālinātās mācības, īpaši sitaminstrumentālistiem, ir grūts process. Ja pusotru gadu tev nav īstu instrumentu un tu "spēlē" mājās, sitot pa spilvenu un nav arī saskarsmes ar skolotāju, beigās nesaproti, kāpēc tu to dari.

Bet priecājos par visiem, kas šo laiku ir izturējuši un noticējuši, ka mēs atkal būsim kopā. Jo ar sitaminstrumentiem ir tā: ja flauta un saksofons katram ir mājās, sitaminstrumenti ir diezgan ekskluzīva lieta."

Atvars Lakstīgala, kura pirmā specialitāte ir mežraga spēle, jo spilgti atceras savus pusaudža gadus: "Kad pats vēl mācījos mūzikas skolā Rīgā, man īstā motivācija muzicēt bija orķestris – tajā saredzēju muzicēšanas jēgu,

un kaut kā pie tiem orķestriem visu dzīvi esmu turējies, kamēr sāku pats tos vadīt."

Starp citu, svētkiem par godu orķestrim šūdināti arī jauni tērpi, kas būs tieši uz sestdienas koncertu. "Tā arī tāda dubultsvētku sajūta..."

Dalībnieku vecuma amplitūda pūtēju orķestrī ir plaša: no otrās klases līdz pat absolventiem, kas tikko absolvējuši skolu. "Arī skolotāji labprāt nāk izlīdzēt – viņiem patīk ar bērniem kopā muzicēt," pastāsta diriģents.

Mūziķu smadzenes – jaudīgākas par datoru

Ogre nebūt nav vienīgais gadījums, kad skolas direktoram ir svarīgi, lai skolā būtu orķestris. Tā tas ir arī Latgales pusē, Naujenes Mūzikas un mākslas skolā, kuras direktoru Ruslanu Margēviču uzklausījusi kolēģe no Latvijas Radio Latgales studijas Lāsma Zute-Vītola.

Naujenes mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestris

"Uz skolu strādāt atnācu 2008. gadā, un orķestris šeit jau eksistēja – to vadīja mūsu Jānis Grīnberts, kurš savulaik strādāja gan Daugavpils vidusskolā, gan 13. vidusskolā. Viņš ir arī mans pirmais skolotājs, kurš iezīmējis manu likteni," stāsta Naujenes Mūzikas un mākslas skolas direktors Ruslans Margēvičs. "Tieši viņš bija pirmais cilvēks, kurš skolas koridorā pienāca pie manis un jautāja – vai gribi spēlēt orķestrī? Atteicu, ka gribu, un ar to viss sākās. Tagad mūsu diriģentam pēc diviem mēnešiem svinēsim 80 gadu jubileju. Patiešām – viņš ir mūsu dzīvā leģenda, jo 90% mūsu puses jauno pūšaminstrumentālistu gājuši cauri viņa rokām. Visa pilsēta un viss novads viņu zina kā Antonoviču."

Skolas orķestra dalībnieki Artūrs un Nellija Zubovi ir brālis un māsa, kuri mūzikas skolu jau beiguši, bet orķestrī muzicēt turpina tāpēc, ka viņiem vienkārši tas patīk. Viņos mīt mīlestība pret mūziku.

Mūzikas skolā mācījušies piecus gadus.

"Katram instrumentam ir sava īpaša skaņa – ir arī patīkami dzirdēt dažādas melodijas, arī atsevišķas skaņas, kā kopā tas veido kādu skaņdarbu," stāsta Artūrs. "Esam jau piedalījušies Deju svētkos gan kā dejotāji, gan mūziķi – tas bija 2018. gadā. Protams, gaidījām arī šos Dziesmu svētkus normālā formātā Rīgā, bet nu – ir, kā ir. Tagad priecē tas, ka no Rīgas tagad tiek braukts pie orķestriem. Kaut šādi, bet Dziesmu svētki notiek, un tas ir ļoti forši."

Diriģents Ruslans Margēvičs: "Kolektīvā muzicēšana ir ļoti, ļoti laba lieta no ļoti daudziem viedokļiem. Pirmkārt, tā attīsta un audzina zināmu patriotismu – bērni redz orķestra nosaukumu – mūsu vietu, saprot, ka tas ir mūsu pagasts, mūsu novads. Kad braucam uz Dziesmu svētkiem vai īpaši uz ārzemēm, redzu viņu acīs, ka viņi lepojas ar to, ka viņi ir tieši Naujenes pūtēju orķestris! Otrkārt, orķestrī viņiem veidojas savas attiecības, jauni kontakti, savi draugi, viens pulciņš, otrs pulciņš – arī muzikālā ziņā, un tas ļoti, ļoti uzlabo un attīsta profesionālās spējas. Jo vienam pašam spēlēt klasē dažreiz ir garlaicīgi, bet, kad viņi atnāk uz orķestri, viņi ir kompānijā ar saviem labiem draugiem. Tur kopā var gan drusku pahuliganēt, gan nodarboties ar ko citu ārpus mūzikas. Tas viss kopumā motivē.

Un vēl esmu dziļi pārliecināts, ka tie, kuri spēlē orķestrī, un vispār tie, kuri gūst muzikālo izglītību, ir gudrāki nekā pārējie. Tas ir zinātniski pierādīts.

Iedomājieties – tev vienlaicīgi gan jādomā par to, ko spēlēt, gan jānospiež pareizās klapītes vai taustiņi, gan vēl fiziskā slodze – tev taču jāpūš! Tas mūsu smadzenēm liek strādāt pat ātrāk nekā vienam otram datoram."

Par to, cik jauki ir spēlēt orķestrī, stāsta trīs flautistes – Margarita un divas Lauras. Šeit ir gan jautri, gan daudz jaunu draugu un skaisti skaņdarbi.

Izšķiroša nozīme – personībām

Inta Pīrāga: Tikko teicāt – arī Balvos ir pozitīvs piemērs, ka direktors ir atbildīgs par to, lai skola lepotos ar pūtēju orķestri.

Ilze Līviņa: Tas ir Egons Salmanis, kurš arī rada iespēju muzicēt parkos un šajā koncertā atbraukt ar savu Balvu orķestri uz Alūksni, jo viņam ir skaitliski viens no lielākajiem orķestriem ārpus Rīgas. Lielāks ir tikai Haralda Bārzdiņa vadītais simfoniskais orķestris Rīgas 6. vidusskolā. Arī viņš ir skolas direktors, tā kā te varam runāt par personībām un viņu harismas spēku, kā arī pārmantojamības ceļu, kas ir ļoti svarīgs.

Ilze, ar pūtēju orķestri esat satuvinājusies arī sakarā ar to, ka jūsu dzīvesbiedrs ir pūtēju orķestra vadītājs Sandors Līviņš.

Ilze Līviņa: Mans Dziesmu svētku stāsts sākās ar pūtēju orķestri. Kad gāju piektajā klasē, piedalījos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos kā orķestra dalībniece – spēlēju flautu.

Orķestris bija viens no manai sirdij tuviem kolektīviem, taču paralēli tam gāja arī mīlestības nots. Vīrs diriģē un vada Alūksnes orķestri.

Brīdī, kad orķestrī bez spēlēšanas kļuva svarīga arī kustība, mēs bijām vieni no pirmajiem, kuri skatītājus sāka priecēt ar defilē programmām. Vēl bija Siguldas orķestris ar Andri Muižnieku priekšgalā un 6. vidusskolas orķestris ar Haraldu Bārzdiņu. Pēc tam pievienojās arī visi pārējie. Un, tā kā pēc profesijas esmu horeogrāfe, viss kopā labi saderēja.

Alūksnes un Balvu pūtēju orķestru diriģenti Sandors Līviņš un Egons Salmanis griež Svētku ratu. Priekšgalā - Ilze Līviņa

Mazs mirklis Ventspilī

Laikā, kad jūlija vidū termometra stabiņš krietni pārsniedza 30 grādu atzīmi, vienā no pirmajiem šo svētku pasākumiem "Saulesvija" Ventspilī piedalījās arī Ventspils pūtēju orķestris Daiņa Brauna vadībā.

"Pats esmu spēlējis gan pūtēju orķestrī "Ventspils", gan dejojis [tautas deju kolektīvā] "Kurzeme", protams, arī skolas laikā esmu padancojis. Tas viss ir izdzīvots, izdancots un izpūsts, tagad jāizbrauc ar jaunajiem. Vismaz vietējos pasākumos laukā varam paspēlēt," stāsta Dainis Brauns, kurš Ventspils pūtēju orķestra diriģents ir jau gadus desmit. "Ģimnāzijā apmēram desmito gadu strādāju un līdzīgi būs arī ar pilsētas orķestri."

Jautāts, kā šajā laikā bijis motivēt bērnus turpināt darboties mūzikā, diriģents atklāj: "Galvenais jau likt viņiem nezaudēt cerības. Visu laiku bija kaut kas jāplāno un jāsaka, ka būs labāki laiki, ka atnāks vasara un tad jau laukā varēs paspēlēt – un tas arī īstenojās.

Bija daži projekti, kurus varējām uztaisīt attālināti – ar videoprojektiem, to mēs izdarījām, un tas noturēja kādu uzmanību. Tikko bija pirmās siltās dienas, tā bija pirmie skolas tradicionālie pasākumi laukā, un tā uzreiz bija iemesls orķestrim uzspēlēt. Kaut kā līdz šim brīdim tikām, un visi esam formā."

Pūtēju orķestris parasti ir tas, kas savā pilsētā un vispār pasākumos uztur enerģiju, vitalitāti – šķiet, pašam pūtēju orķestrim cerību nezaudēt ir mazliet vieglāk. "Vispār jau dzīvā mūzika ir varen smuka, un man jau šķiet, ka cilvēkiem tā ļoti patīk – arī pašiem mūziķiem patīk, ir varbūt kādi nervozāki bērni sākumā, bet pēc tam viņi pierod.

Nav jau ko zaudēt – ir taču forši: cilvēki aplaudē, visiem patīk, atmosfēra jauka."

Kas pašam palīdz uzturēt motivāciju turpināt darboties arī sarežģītos apstākļos? Diriģents teic tā: "Laikam jau bērni paši – ja redzu, ka viņiem tas viss patīk un uz mēģinājumiem viņi nāk, man ar to grūtību nav, un pasākumi notiek – man pašam viss jāplāno, jāskatās un notis jāmeklē: tad jau liekas, ka nekas neapstājas. Ģimnāzijai ir arī laba komanda – laba vadība, man ir arī labs menedžeris, un visi man palīdz tās lietas sakārtot – man atliek tikai domāt par pašiem bērniem, par procesu."

Pūtēju orķestri – svētku mugurkauls 

Inta Pīrāga: Inga, jūs arī esat bijusi režisore šo svētku atklāšanas ceremonijai.

Inga Krišāne: Ceļš "Saulesvija" bija formāts, kādu mēs iedevām svētku gājienam – tā gājiena vietā, kas vienmēr izvijās cauri Rīgai. Bija liels prieks, ka daudzviet "Saulesvijas" ceļos satikām arī pūtēju orķestrus, jo pūtēju orķestri ir neatņemama gājienu sastāvdaļa, mugurkauls visam tam, kas notiek, kas uztur ritmu un možu garu. Tāpēc bija ļoti patīkami daudzviet satikt orķestrus – arī tos, kuri nepieteicās muzicēšanai parkos, toties bija pastrādājuši un izdarījuši labu darbu – savā pilsētā, savā novadā, kad ciemojās "Saulesvijas" filmēšanas grupa, atskaņoja kaut vai vienu vai divus skaņdarbus.

Ilze Līviņa: Jo – kas ir pirmais svētku ziņnesis apkārtējiem cilvēkiem? Tas ir pūtēju orķestris, jo tas izskan un to sadzird tālu, līdz ar to tas pulcē cilvēkus un mudina skatīties, kas notiek. Tad var ieraudzīt arī visus pārējos pašdarbniekus un kolektīvus, bet pūtēju orķestris ir pirmais, kas to pavēsta.

Romans Vitkovskis, Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu spēles nodaļas vadītājs, saksofona spēles pedagogs, pūtēju orķestra diriģents: "Tāds pilns orķestris pēc ilgā nesatikšanās laika – tas bija liels prieks! Mums gan bija grupu mēģinājumi, kuros tikāmies līdz desmit cilvēkiem un mūsu skolas pagalmā trenējāmies, mācījāmies partijas, izkopām savu meistarību. Liels gandarījums, ka mūzikas skolas audzēkņiem ir degsme un spars. Par to ir liels prieks, ka jaunieši ir aktīvi. Tas nozīmē, ka tradīcijas turpināsies."

Luīze, kura spēlē saksofonu, pagājušogad pabeigusi mūzikas vidusskolu, tāpēc gadu orķestrī nav spēlējusi. "Tas bija ļoti grūti...

Kad esi daudzus gadus spēlējis orķestrī, ir grūti, kad attopies – nav jāiet uz mēģinājumu, nedzirdi apkārt skaņas. Tagad es ļoti priecājos – atkal paspēlēt kopā ar orķestri."

Krista, kura spēlē flautu, prāto, ka tikai tagad, pēc ilgās nesatikšanās, tā pa īstam novērtē satikšanās prieku – katrs mēģinājums sagādā tiešām labas sajūtas!

Meitenes atceras emocijas, braucot uz skatēm, svētkiem – it kā ilgas stundas mēģinājumos, piekusums, bet tajā pašā laikā viss kopumā paiet ļoti, ļoti skaisti.

Orķestra dalībnieku vidū ir gan pedagogi, gan mūzikas vidusskolas absolventi un šībrīža audzēkņi, tāpat bērni no mūzikas skolas – kopumā ap 50 dalībnieku. "Dievs dos, kad sanāksim visi kopā, mēs laikam sešpadsmitdaļnotīs un pat trīsdesmitdivdaļnotīs spēlēsim – tik paātrinātā gaitā, visi ar sparu," smej Romans Vitkovskis. "Mums jau nav variantu – jātrenējas, jāatgūst forma.

Bet man kā diriģentam ir liels gods un prieks, ka audzēkņi atbalsta orķestra spēli, vienmēr uz mēģinājumiem ierodas laicīgi un mājās trenē savas partijas."

Absolventu kustība orķestros – dzīva visā Latvijā 

Inta Pīrāga: Uzklausītie bērnu viedokļi apliecina – kad viņi pabeidz skolu, viņi nesteidz mukt projām no orķestra.

Inga Krišāne: Arī "Saulesvijā" satikām kolektīvus, kuros bija ne tikai dalībnieki, bet arī absolventi, kuri vienkārši jūt līdzi savējiem un brauc tālus ceļus, lai varētu būt ar savu kolektīvu kopā. Piemēram, Andra Muižnieka vadītā Siguldas pūtēju orķestra "Sudrabskaņa" audzēkņi izveidoja savu orķestri, ko tā arī arī nosauca – par "Absolventu orķestri". Tas ir jauns kolektīvs, un viņi teica –

skolotāj, mēs gribam muzicēt! No absolventiem veidojas tālākie palīgi orķestriem, pēcnācēji orķestra vadīšanā.

Ilze Līviņa: Man arī ir ļoti aizkustinošs stāsts. Alūksnē jau vienmēr arī bijis tā, ka Sandors, zinot, ka būs spēlēšana, absolventus, kuri tajā mirklī ir Alūksnē, uzaicina, lai nāk palīgos.

Mums ir viens orķestrants, trompetists, kurš vienmēr mums ir ļoti vajadzīgs, bet reiz zinājām, ka viņa nav Alūksnē. Koncertā skan trešais vai ceturtais skaņdarbs, un mēs redzam, ka viņš ir ieradies! Viņš saka – es tak jūs dzirdēju, ņēmu trubu un skrēju.

Jā, absolventu kustība orķestros ir ļoti dzīva, un tas nozīmē, ka te bijusi tik pozitīva gaisotne, ka absolventi grib spēlēt. Un tas nav tikai vienā, otrā vai trešajā orķestrī – tas ir visā Latvijā.

Inga Krišāne: Jau no pagājušā gadsimta esmu tā saaugusi ar pūtēju orķestru kustību, ka pat nevaru atšķetināt, lai gan pēc profesijas esmu režisore. Viss iesākās 1996. gadā ar Skolu jaunatnes pūtēju orķestru salidojumu, un tā mēs to ceļu kopā ejam.

Un ir ļoti interesanti dažādos posmos redzēt, kas tobrīd bijis svarīgs diriģentiem – ko viņi gribējuši, ko izvirzījuši sev kā māksliniecisko mērķi, labi saprotot, cik ļoti grūti ir strādāt ar skolēniem, zinot, ka te viņi ir un tūlīt viņi aizies projām lielajā dzīvē.

Bet katrā no Dziesmu svētku cikliem pūtēju orķestri, vadītāji un mākslinieciskā radošā komanda izvirza sev kādu māksliniecisku mērķi. Piemēram, šajā reizē mākslinieciskais mērķis, kas tika izvirzīts "Skaņu rotai Latvijai", kam Ilze ir mākslinieciskā vadītāja – ka šeit skanēs tikai latviešu autoru skaņdarbi. Labi, bija viens dāvinājums – lietuviešu kolēģa speciāli komponētais skaņdarbs, bet, tā kā lietuvieši ir mūsu tuvākie brāļi, Latviju tas tikai bagātina. Bet kopumā šis bija diezgan sarežģīts uzdevums. Plus bija vēl viens uzdevums, ko šobrīd attālinātā procesa dēļ nevaram īstenot – proti, bija iecere par tikai puišu orķestri un tikai meiteņu orķestri.

Ilze Līviņa: Jā, diriģents Agris Celms no Jelgavas 4. vidusskolas speciāli sarakstīja skaņdarbu meitām un puišiem "Rotā puiši, rotā meitas", mēs gan to nedaudz realizējām, un man bija patiess prieks, ka arī tie orķestra diriģenti, kuri no sākuma teica, ka tas nav iespējams – jo meitenes tik daudz pūšaminstrumentus nespēlē, pārliecinājās par to, ka tas tā nav:

tāpat kā daudzas lietas pasaulē, arī muzicēšanu pūtēju orķestros meitenes krietni vien ir pārņēmušas – spēlē gan trombonus, gan citus lielos instrumentus. Pirms gadiem trīsdesmit meitenes orķestros labākajā gadījumā spēlēja flautiņas, bet tagad spēlē jau visus instrumentus –

tā ka to varējām īstenot modelēšanas koncertos. Domāju, kādreiz to realizēsim arī pašos svētkos.

Jūs runājāt par mērķiem, un tuvākais mērķis ir dokumentālā filma "Skaņu rota Latvijai". Kādu hronometrāžu jūs tai prognozējat, un kad tai jābūt gatavai? Pirmizrāde būs Latvijas Televīzijā.

Ilze Līviņa: Jā, pirmizrāde noteikti būs Latvijas Televīzijā, bet par hronometrāžu īsti precīzi vēl nevaram pateikt – tas būs atkarīgs no ierakstītajiem materiāliem.

Inga Krišāne: Varētu teikt tā – filma būs nepilna viendaļīgā koncerta garumā.

Bet vēl gribētos pieminēt, ka pie šī it kā sliktā scenārija, ka nevarēja satikties kopā klātienē, būs kas tāds, kā iepriekš nav bijis – tā būs šī filma, kas tiks atstāta vēsturei, un par to runās arī pēc gadiem divdesmit.

 

KONTEKSTS:

Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no viena līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt