Justīne Vaivode: Iepazīstini, lūdzu, ar sevi! Kā sākās tavs ceļš mūzikā?

Agnese Beča: Mani sauc Agnese Beča, man ir 17 gadu, un es mācos 11. klasē. Es dziedu Gulbenes novada vidusskolas jauniešu korī “Silver” jau no 7. klases. Kādreiz dziedāju ansamblī, bet vispār ar dziedāšanu nodarbojos jau no agras bērnības. Dziedāšana un mūzika man pati par sevi ir ļoti, ļoti mīļa. Jau pirmajās klasītēs es dziedāju korī, bet tad nebija īsti kas vada kori mūsu skolā. Un tad 7. klasē man atkal bija iespēja iestāties, un es šo iespēju izmantoju. Mūzika man uzlabo garastāvokli, mūziku es klausos praktiski gandrīz visu laiku – gan kad esmu priecīga, gan bēdīga. Man tas ir kā hobijs, mūzika vienkārši ir manas ikdienas sastāvdaļa.

Kāpēc izvēlējies dziedāt tieši korī?

Man ļoti patīk dziedāt korī, jo tur var iepazīt daudz cilvēku. Un arī tā sajūta, kad dzied visi kopā – tas ir kaut kas neaprakstāms! Man ļoti, ļoti patīk, ka tieši korī mēs parasti dziedam latviešu tautasdziesmas vai populāras latviešu dziesmas. Man liekas, ka tas ir ļoti skaisti! Man pašai tas viss interesē. Korī arī ir daudz iespēju – tu vari satikt daudz cilvēku, ar kuriem tev ir kopīga tieši šī mūzikas interese. Draugi, paziņas, kontakti, un vienkārši pašai prieks. Koris man noteikti ir īpaša vieta, jo arī mana labākā draudzene dzied korī “Silver”. Baiba Ozoliņa-Maltavniece ir mūsu kora vadītāja, tieši viņa sāka vadīt šo kori, kad es tam pievienojos. Mēs ar kori piedalāmies skatēs, praktiski katru gadu braucam. Tad mums Gulbenes novadā katru gadu notiek kordiriģentu brāļu Kokaru pasākums, tur arī esam piedalījušies. Paralēli korim skolotāja vada arī kora grupu “Silver”. Jā, mums ir gan koris, gan kora grupa, kur es piedalos. Kora grupa – tas vienkārši ir mazāks sastāvs, bet arī dziedam visādas latviešu dziesmas un piedalāmies skatēs. Korī mēs esam kādi aptuveni 20 dalībnieki, bet kora grupā, man šķiet, mēs esam 12. Es pat nezinu, kur man labāk patīk dziedāt – abos. Man patīk izmantot visas iespējas, kas saistītas ar dziedāšanu.

Kādas dziesmas tev patīk dziedāt? Un kuras varbūt mazāk?

Man ļoti patīk, ka tagad mums Dziesmu svētku grāmatā ir modernizētas dziesmas – vairākas pazīstamas latviešu dziesmas saliktas kopā, piemēram, ir gan grupas “Astro’n’out” dziesma, gan Dona dziesma, gan vēl citas saliktas kopā. Man patīk, ka ir tas modernais. Bet man arī ļoti patīk visas tradicionālās dziesmas, piemēram, “Saule, Pērkons, Daugava”, “Gaismas pils”.

Uzreiz tā nemaz nevaru pateikt, vai ir tādas dziesmas, kuras man nepatīk dziedāt. Ja tādas ir, tad noteikti tikai tāpēc, ka es dziedu altu, un man kā altam dažkārt ir grūtāk izdziedāt. Bet man laikam nav īsti tādas dziesmas, ko man nepatiktu dziedāt. Nav neviena apnikusi, jo tagad jau tik bieži nemaz nesanāk dziedāt.

Vai, ar kori uzstājoties, jūs velkat tautastērpus?

Nē, mums ir speciāli uzšūti kostīmi kā korim un kora grupai. Mēs tos visu laiku tagad velkam. Jo iepriekš nekādu tērpu nebija, mēs vilkām visu melnu vai melns ar baltu. Mūsu tērpi ir ļoti, ļoti skaisti, vienīgais, kas mums jauniešiem dažkārt ne pārāk patīk, ka kostīmi ir tādās drūmās krāsās. Bet šie tērpi ir ļoti skaisti. Jo kad tu tos uzvelc, tu pats jūties labi. Un, kad dziedājām skatēs, tad mums vienmēr izteica komplimentus. Tu paej garām kādam, un kāds vienmēr pasaka: “Cik skaisti tērpi! Cik labi izskatās!” Pilnīgi prieks. Tautastērpu es esmu vilkusi, bet tikai mazajās klasītēs, kad dejoju tautiskās dejas. Tas bija ļoti sen.

Kā jūsu korim veicās šajā pandēmijas laikā?

Ierobežojumu dēļ mums nenotika nekādi mēģinājumi, nesanāca dziedāt kopā. Interneta vidē ir gandrīz neiespējami kā korim dziedāt. Mums gan mazliet notika kaut kāda komunikācija “Whatsapp” grupā, bet tas vairāk bija saistīts ar organizatoriskiem jautājumiem. Mūsu skolotāja pandēmijas laikā ar mums individuāli nestrādāja. Vairāk sanāca pašai dziedāt mājās, kad uznāk tie momenti, kad gribas padziedāt, tad kaut ko ieslēdzu un padziedu, vai uz klavierēm mazliet paspēlēju akordus un padziedu līdzi. Tagad, kad ir mājsēde, diemžēl atkal nekas nenotiek. Bet mācību gada sākumā, kad vēl varēja iet uz skolu, mums regulāri notika mēģinājumi, mēs dziedājām, skolotāja veidoja jauno sastāvu.

Ja par kori runājam, tad man šajā laikā nav zudusi motivācija, jo man tiešām ļoti patīk, tā ir mana sirdslieta.

Man šķiet, ka tā motivācija ir gaidīt, kad uzrakstīs, ka atkal būs mēģinājumi un ka varu iet un dziedāt.

Par spīti sarežģītajam laikam jums tomēr bija iespēja piedalīties XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Kādas sajūtas radīja piedalīšanās svētku norisēs?

Jā, mūsu korim bija iespēja piedalīties Skolēnu dziesmu un deju svētkos – mūs filmēja “Saulesvijā”. Mums iepriekš bija tikai pāris mēģinājumi. Bija konkrēta dziesma, kuru mēs dziedājām ar visu to 2 metru distanci, pavadījumu spēlēja ar akordeonu. Mums Gulbenē ir tāds elektrovilcieniņš, un Dziesmu svētku vadītāji atbrauca ar to un tad mūs visus filmēja – gan dejotājus, gan dziedātājus. Pēc tam viņi mazliet parunāja, pateica mums paldies un devās tālāk. Es iepriekš neesmu piedalījusies Dziesmu un deju svētkos, bet man ļoti, ļoti gribējās. Es tieši cerēju, ka es piedalīšos, bet diemžēl šīs pandēmijas dēļ tas nenotika pilnvērtīgi. Es jau no bērnības skatos svētku gājienus un svētku tiešraides. Arī no “Youtube” video skatos. Tā sajūta, ka tu tur esi un dziedi kopā ar tik daudz cilvēkiem, un arī viss izklausās tik ļoti labi. Un arī no cilvēkiem, kas ir tur bijuši, es esmu dzirdējusi labas atsauksmes, un viņi saka, ka tā ir neaprakstāma sajūta un ka vienreiz dzīvē tas ir jāpiedzīvo.

Šajos svētkos man patika tas, ka mēs atkal sagājām kopā un varējām dziedāt kopā, bet, protams, bija maza vilšanās sajūta par to, ka nav tie īstie, tie lielie, grandiozie svētki un ka tas viss notika ļoti, ļoti citādāk. Ir jāievēro 2 metru distance un visam jābūt pēc noteikumiem. Tevi tikai nofilmē, tu nesatiec jaunus cilvēkus, tev nav tā sajūta, ka dziedi kopā ar vēl citiem koriem. Bet mazliet jau sanāca to izbaudīt, jo viņi iedeva atzinību un Dziesmu svētku maisiņu. Tas, protams, iepriecināja. Un ka pasaka labus vārdus, bet nebija tādas ļoti grandiozas sajūtas.

Vai tev sanāk sekot līdzi e-svētku norisēm?

Nē, man nav ne jausmas. Es ik pa laikam paskatos, kas vispār notiek, bet es teikšu tā, ka man ir tik ļoti apnicis sēdēt pie datora ekrāna. Tā ir pēdējā lieta, ko es izvēlos darīt. Bet man šķiet, ka  e-svētki kā ideja ir forša un interesanta. Tās ir atmiņas, ka kaut kas tāds vispār notika. Bet man šķiet, ka jauniešiem bija tā vilšanās sajūta.

Ir forši, ka to izdarīja, jo mēs to atcerēsimies un būs uz ko atskatīties, bet mums kā jauniešiem tas tieši tanī mirklī nešķita baigi forši.

Bet arī šie e-svētki, manuprāt, tieši vairāk motivē tiekties uz īstajiem Dziesmu svētkiem, jo mēs gribam piedzīvot tradicionālos Dziesmu svētkus.

Bez kā tu nevari iztēloties Dziesmu un deju svētkus?

Es šos svētkus nevaru iztēloties bez cilvēkiem. Jo ja nav cilvēku, tad nav visas tās kopības sajūtas. Kopības sajūta ir tā, kas man šķiet vistuvākā. Tas, ka tu kopā dziedi, un ir tik liels pūlis, tā skaņa uzreiz ir gan stiprāka, gan uzreiz tā sajūta ir citādāka. Šī kopā būšana man dod piederības sajūtu, ka tu kaut kur iekļaujies. Tā vienkārši ir vieta, kur ir pozitīvi cilvēki ar vienādām interesēm. Dziesmu svētkos, manuprāt, gribas dziedāt tajā lielajā pūlī, jo, jā, tā ir latviešu tradīcija, kad tu sajūties kā īsts patriots.

Tu mācies vidusskolā, esi kora un kora grupas dalībniece. Vai tev ir laiks arī vēl kādām nodarbēm?

Jā! Es kādreiz gāju mūzikas skolā, bet paralēli es daru visādas lietas, piemēram, iesaistos Gulbenes novada jauniešu domē. Es visu pagājušo gadu līdz šim septembrim biju tur prezidente, tagad esmu viceprezidente. Jauniešu dome ir mūsu Jauniešu centra veidota organizācija. Mēs kā jaunieši tur ejam, sapulcējamies kopā, organizējam sev interesantus pasākumus, piemēram, nakts turnīrs volejbolā vai arī kādi saliedēšanās pasākumi, dažādas darbnīcas. Tā ir vieta, kur mēs, jaunieši, saejam kopā un runājam par sev aktuālām tēmām un problēmām. Par domes prezidenti gan es kļuvu ļoti spontāni. Nāca vēlēšanas, un bija pārrunas, kurš varētu būt nākamais prezidents, jo iepriekšējā prezidente vēlējās dot iespēju arī kādam citam, mani izvirzīja, un es piekritu. Man ļoti patīk, jo tās iespējas ir patiešām daudz. Esot šajā amatā, tu iemācies un uzzini tās iespējas, kas ir tavā novadā. Jo mēs, organizējot pasākumus, sadarbojamies ar citiem uzņēmumiem. Tā ir vieta, kur tu vienkārši ej un attīsti savus talantus. Piemēram, mēs aktīvi darbojamies gan “Instagram”, gan “Facebook”. Es, piemēram, fotografēju pasākumus – tādā veidā es attīstu savas fotografēšanas prasmes.

Izklausās patiesi interesanti! Es apbrīnoju tavu apņēmību. Kas tev palīdz būt tik mērķtiecīgai?

Es esmu pabeigusi starptautiskas jauniešu pašaudzināšanas programmas “Award” divus līmeņus. Pavisam ir trīs, bet es esmu pabeigusi bronzas un sudraba. Tā ir tāda programma, kur jaunietis patstāvīgi sevi attīsta dažādās jomās. Katrā jomā ir noteikts laiks, tev pašam jāizvirza savi mērķi, un tad tev tie ir jāpilda noteiktu laiku. Bronzas līmenī pārsvarā ir trīs mēneši, sudraba līmenī viss ir jāpilda sešus mēnešus. Tās jomas ir – kā vienu no piemēriem varu minēt fiziskās aktivitātes. Un katrā jomā ir uzraugs, kurš uzrauga un paraksta dokumentus, bet pārsvarā tu visu dari patstāvīgi. Mūsu skolā “Award” vadītāja ir Arta Katane. Viņa ir tā, kas to visu menedžē, viņa skatījās, vai mums tur iet kaut kas uz priekšu vai ne. Un, ja tev vajag palīdzību, tu vērsies pie sava vadītāja. Arī viena joma ir piedzīvojumu ceļojums, kur ir vai nu jāiet pārgājienā vai jālaivo, vai kaut kas tāds. Bronzas līmenī mēs gājām divu dienu pārgājienā, savukārt sudraba līmenī mēs laivojām trīs dienas. Un šie piedzīvojumu ceļojumi notiek kopā ar vēl citiem programmas “Award” biedriem. Šī programma noteikti bija palīgs Covid-19 laikā, jo ir nodarbes, ko darīt.

Un kā tu tiki un principā jau vēl tiec galā ar attālinātajām mācībām?

Protams, sākumā bija ļoti grūti iemācīties strādāt no mājām. Grūti bija tas, ka tu visu pārsvarā dari vienā telpā – mācies vienā telpā, guli vienā telpā. Bet tad, kad tu pierodi pie tā un sāc saprast, ka tev ir jāsāk plānot savs laiks un jāuzstāda konkrēti mērķi, lai tā diena ir produktīva, nevis tu vienkārši izmācies pie datora un tad datorā skaties seriālus. Tad, kad tu to saproti, tad man pat nav iebildumu. Tagad jau es esmu iemācījusies aptuveni menedžēt savu laiku, saplānoju, kas man ir obligāti jāizdara, tad pēc tā plāna es arī darbojos. Un tad brīvajā laikā es varu skatīties seriālus. Man patīk mācīties gan klātienē, gan attālināti. Katram ir savi plusi un mīnusi. Tagad man nav iebildumu, ka es pāris nedēļas mācos attālināti, bet tajā pašā laikā es gribu iet uz skolu, jo man pietrūkst socializēšanās – kad tu satiec savus klasesbiedrus, jo mums ir patiešām forša klase. Bet, jā, pietrūkst tās dzīvās komunikācijas.

Vai pabeidzot skolu tu turpināsi dziedāt?

Dziedāšana man noteikti paliks kā hobijs, ar savu nākotnes profesiju es īsti netaisos to saistīt. Bet man ir tāda vēlme, ja būs tāda iespēja, vēlāk dziedāt kādā citā korī. Bet vispār kora uzstāšanās man ir ļoti svarīgas. Tā arī ir ļoti forša daļa no tā visa, it īpaši, ja to pēc tam ļoti labi novērtē – kad pasaka skaistus vārdus, tad uzreiz ir gandarījuma sajūta. Man ļoti patīk koris, jo tas dod sajūtu, ka mēs esam kopums.

KONTEKSTS:

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no viena līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.