Koncerts kā Bārtas kronis

Latviešu skatuviskās tautas dejas koncerts "Tā tik ir vasara!" četras dienas tika filmēts Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, apdzīvojot vairākas tā novadu sētas. Koncertā, kas Latvijas Televīzijas ēterā būs skatāms 4. novembra vakarā, būs redzami deju kolektīvi no Rīgas, Siguldas, Dundagas, Preiļiem, Kuldīgas, Jelgavas, Saldus, Daugavpils, Jēkabpils, Jaunpiebalgas, Bauskas un Balviem. Koncerta mākslinieciskais vadītājs ir horeogrāfs Jānis Purviņš.

Jānis Purviņš: Pagājušā gada svētku norisēs šis koncerts bija paredzēts kā laureātu koncerts, kur tiek pārstāvēta katra klašu grupa – dalībnieki, kas skatēs ieguvuši visaugstākos punktus. Šajā pērļu jeb izcilību koncertā gribējās nedaudz nebēdnīgu raksturu, nebēdnīgu noskaņojumu. Jo kas tad īsti ir tas, ko bērni vasarā dara? Atpūšas no mācībām jeb no sava darba, pārsvarā brauc projām no Rīgas, dara darbus un nedarbus, blēņojas, atbrauc atpakaļ uz Rīgu vai savām mājām, visi atkal kopā satiekas, un tad tik stāsta, kāda bija tā vasara...

Līdz ar to šis bija pamatmotīvs, kuru mēs ļoti vēlējāmies iekļaut kā vēstījumu šim koncertam – darbi un nedarbi, kas tiek sadarīti vasarā.

Atradām arī koda nosaukumus, piemēram, "Ejam glabiņās", "Noķer mani, ja vari", "Pūšam pīlītes" un tā tālāk. Pats sagatavošanās posms bija ļoti interesants, strādājot kopā ar Laimu Dimantu, kas sarakstīja libretu šim koncertam. Katrai no daļām speciāli tika radīta arī mūzika – to uzrakstīja Katrīna Dimanta, un atskaņojumā piedalījās folkloras kopas "Tarkšķi" un "Kokle".

Anete Ašmane: Pirmatskaņojumu šis koncerts piedzīvos 4. novembrī, kad tas būs skatāms Latvijas Televīzijas ēterā?

Jā, kopumā būs septiņas daļas ar intermēdijām, un būs arī lielisks, fantastisks fināls.

Līdz ar to, ka nevaram veidot vienu lielu kopdeju, kāda bija iecerēta pagājušajā gadā, esam iecerējuši parādīt katru dejotāju caur kolāžu – man liekas, tas arī būs diezgan jaudīgi. Dziesmai būs izveidojies savs videoklips.

Kur šis koncerts pagājušajā gadā būtu noticis, ja svētki būtu notikuši?

Tas bija paredzēts VEF Kultūras pilī, kur bijām iecerējuši scenogrāfiski veidot tādu kā rotaļu laukumu, bet šajā reizē mēs to varam realizēt filmējot un Latvijas Televīzijai aktīvi līdzdarbojoties šajā procesā.

Man liekas, ka koncerts pēc būtības savam raksturam būs tikai ieguvējs, jo šeit, Brīvdabas muzejā, ir ļoti daudz skaistu vietu, kas atgādina vasaru, kur varam darboties, blēņoties, arī pirmās mīlestības nojausmas šeit var būt. Vide ir ļoti pateicīga latviešu skatuviskās dejas žanram, tautastērpam, tautas melodijai, horeografētai dejai.

Šīs ir lieliskas dienas, bet ļoti turam īkšķus, jo filmējamies rudenī – pie mums te brīžiem rudens jāpārvērš par vasaru, bet katrā ziņā bērniem ir fantastisks noskaņojums, te ir ļoti spēcīga enerģija, prieks un dzirksteles.

Domāju, ka tas noteikti būs redzams arī televīzijā.

Kā šīs dejas, kas koncertā būs redzamas, tika izvēlētas?

Iesākumā tika izveidots librets un šīs konkrētās 7 daļas, un tālāk jau ir piedāvātais repertuārs. Dejas, ko dejo konkrētais kolektīvs, ir katra šī konkrētā deju kolektīva vadītāja ieteikums, ņemot par pamatu libreta vēstījumu. Līdz ar to mēs arī īpaši neiebilstam, jo katrs vadītājs jau redz, kas labāk piestāv viņa kolektīvam. Te arī parādās bērnu un jauniešu deju pērlītes gan izpildījumā, gan horeogrāfijā, gan arī muzikālajā noformējumā.

Es parasti šo visu mēģinu salīdzināt ar lielu Bārtas kroni, kur pērles ir Bārtas kroņa augšpusē. Šis koncerts ir līdzīgs.

Kāds bija koncerta tapšanas process? Vai ierobežojumi, kas bērniem liedza dejot kādu laiku kopā, atstājuši savus nospiedumus?

Jā, protams, jo te ir vairākas lietas:

pirmām kārtām dalības atlases posms bija stipri savādāks – skates nenotika, un līdz ar to arī izvēle nenotika pēc skates rezultātiem. Arī nosaukumā vairs nav vis laureātu koncerts, bet gan izcilību koncerts.

Šeit bija ieteikumi no novadiem par kolektīviem, kurus vajadzētu aicināt, bija arī nozares ekspertu ieteikumi, skolotāju nopelni, kolektīvu vārdi. Sarakstiņš sākumā bija nedaudz lielāks, kuplāks, bet nu – mēs dzīvojam tādos apstākļos, kādos dzīvojam. (..) Jā, šis laiks mūs ļoti iegrožo, jo skatuviskajā dejā ļoti būtiska ir dejošana pārī. Un tā bērnu deju kolektīviem atsākās tikai septembrī, līdz ar to mēs gaidījām to mirkli, vai tas vispār būs iespējams, jo šajā koncertā gribējās saglabāt to raksturīgo, kas ir dejošanai pārī vai dejošanai astoņos pāros un grupās. Tā ka apkārtējie apstākļi mūs ir ļoti ietekmējuši.

Vai arī kvalitātes līmenis ir mainījies?

Ir dažādi. Diezgan daudzu kolektīvu vadītāji strādājuši attālināti, arī vasarā bijuši lieli, skaisti projekti, jo ar pieaugušo deju kolektīviem situācija ir savādāka – tur ir vakcinēšanās iespējas, līdz ar to ātrāk varēja atsākt kopā dejot. Bet neapšaubāmi, tiešsaiste jau nav īpaši pateicīga deju kolektīvu mēģinājumiem, jo tur kopējo nervu, kopējo sajūtu, kolektīvo dejošanu īsti nevar dabūt. Mēs visi esam strādājuši "Zoom" platformā un zinām, ka skaņas signāls pie katra nonāk vēlāk vai ātrāk, un tāpat arī atnāk atpakaļ, un mēs pat nevaram saprast, vai dejotājs dejo mūzikā. Ja tehniku vēl varētu tā trenēt, tad kolektīvā un dejas atmiņa, kas ir būtiskas priekšnesumam, tomēr ir nedaudz cietušas. Nedaudz laika, nedaudz pacietības no deju skolotājiem, un viss jau atgriezīsies, kas ielikts no bērna kājas. Viss jau pēc tam pamostas atmiņā un muskuļos.

Bijis daudz runu par to, vai svētki šādā formātā ir vajadzīgi. Bet esot šeit, Brīvdabas muzejā jau vairākas dienas un redzot bērnu prieku, ir skaidrs, ka pieņemtais lēmums bijis pareizs.

Man arī liekas, ka jā. Protams, ir dažādas norises un arī dažādas prasības žanram. Mūsu gadījumā

dejošana pārī un kopā kolektīvā ir būtiska, mēs arī līdz pēdējam gaidījām, kad tas tiks atļauts. Jo citādi es diemžēl būtu pirmais, kurš saka, ka mums tāda norise nav nepieciešama, ja nevaram patiesi un pilnvērtīgi dancot.

Tā kā neapšaubāmi – jā. Vienīgais – katram žanram jāmēģina atrast, kā to visu parādīt, jo šeit ir jāspēj domāt ļoti kreatīvi un ļoti radoši, lai varētu to padarīt interesantu tiem, kas to skatīsies, un lai arī pēc gadiem pieciem tas neliktos dīvains.

Pie kamerām jau pierasts

Tautas deju ansambļa "Dzintariņš" mazie un ne tik mazie dejotāji Markuss, Artūrs, Aleksandrs, Andris, Rūta, Laura un Amanda atzīst – nav bijis nemaz tik viegli dejot, kad no visām pusēm tevi filmē. Bijis jauki, kad viss bijis galā. Bet vispār pie kamerām jau esot pierasts. Neliela svētku sajūta ir – nav gluži parasta ikdiena. Lai gan skatītāju klātienē nav, toties tie būs pie televizoriem, tāpēc filmējoties izjūta ir kā skatītāju priekšā.

Un vēl: it kā skatītāju nav, bet visā kolektīvā varot izjust kopības sajūtu, tāpat bijuši vairāki mēģinājumi, kas radījuši sajūtu, ka kaut kam gatavojies – ka tas nav ierasts koncerts vai kaut kas ātri sagatavots, bet gan ka tas ir kaut kas ilgtermiņā un kaut kas nozīmīgs. Bērniem dejošana šķiet sava veida sports, un lielākajiem bērniem deja jau ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

"Dzintariņa" mākslinieciskā vadītāja Sanita Misika neslēpj: "Esam tik laimīgi, ka mums ir mērķis, kam gatavoties.

Kā zinām, koncertu ir maz, bet šodien mums, kā pa laimi, ir veseli divi pasākumi! "Dzintariņā" šo laiku izmantojām dažādi – sākot ar "zoom", ar individuālajām stundām. Tikko kā mums kaut ko atļāva, momentāli metāmies iekšā pa desmit, ārā īrējām āra laukumu 2. ģimnāzijā, jo mums pie Mazās ģildes nav tādu iespēju, lai dejotu ārā. Tikko kā varējām – atkal iekšā. Tas ir brīnišķīgi, ko esam paveikuši, bērni ir ļoti lieli malači!"

Uz jautājumu, vai svētkiem šādā formā bija jānotiek vai tomēr būtu bijis labāk, ja tos atliktu, Sanita Misika teic tā: "Mēs momentā uzreiz piekritām visam, ko mums piedāvāja, jo

mēs vienmēr esam gatavi uz visu – piedāvās mums dejot diviem cilvēkiem, dejosim divi cilvēki, piedāvās dejot simt cilvēkiem, dejosim simt cilvēku. Jā, esam laimīgi, ka mēs varam dejot, un mēs varam parādīt to, ko mēs darām ikdienā, mēģinājumu zālē."

Ar lepnumu no Daugavpils

Viktorija un Ņikita ir dejotāji no Daugavpils Krievu kultūras centra jauniešu deju kolektīva "Balaguri". Kādas ir sajūtas, filmējot savu deju, kas nu būs skatāma Latvijas Televīzijā? "Esmu ļoti lepna, jo tie ir mani pirmie neordinārie Dziesmu svētki – tikko pārnācu uz vecāko grupu, un man ir liels lepnums, ka šeit atrodos un varu sajust šo atmosfēru – ne tādu, protams, kāda bija īstajos svētkos, bet kaut mazliet paskatīties, kā dejo pārējie, kādi ir tērpi. Man ir liels lepnums," teic Viktorija.

"Šis ir mans pirmais koncerts – esmu tikai vienu gadu šajā kolektīvā, un man ļoti patika – esmu priecīgs, ka šeit atrodos: šī ir mana pirmā interaktīvā šāda veida performance," stāsta Ņikita, kurš pērn uz deju kolektīvu atnācis, sava drauga Maksima mudināts.

Viktorija sākusi dejot pirmajā klasē – tautas deju kolektīvā "Balaguri" viņa piedalās jau septiņus gadus.

"Sāku dejot jau pirms skolas, bet dejoju tikai baletu. Kad piedāvāja nākt uz "Balaguri", sākumā gaidīju, kādi būs pirmie treniņi, pirmās nodarbības – kad atnācu, sapratu, ka palikšu šeit uz 12 gadiem," smaidot atceras Viktorija.

"Šoreiz milzīgas svētku sajūtas nebija, bet sapratu, ka tā ir viena daļa no tā, kas var būt Mežaparka Lielajā estrādē."

Ņikitam patīk Brīvdabas muzejā valdošā atmosfēra. Ja koncerts notiktu šeit, būtu priecīgs, jo nekad nav bijis koncertā Mežaparkā, tāpēc nevar salīdzināt.

Kameras viņu mazliet mulsinājušas, taču viņš saka lielu paldies Jānim Purviņam par iespēju piedalīties šādā uzvedumā.

Abi jaunieši cer, ka piedalīsies arī tradicionālajos svētkos, jo Viktorijas māsa jau piedalījusies un arī Viktorija grib iedalīties – būs interesanti, kā tas būs. Gribas piedzīvot tās pašas sajūtas, kuras jau izbaudījuši cilvēki, kuri svētkos piedalījušies agrāk.

Dzīvot pilnasinīgu dzīvi

Dalībnieki no Jelgavas deju ansambļa "Vēja zirdziņš" neslēpj, ka bez gatavošanās nekas nebūtu varējis notikt un bijis daudz mēģinājumu tautastērpos, ar citām grupām. Svētku sajūta ir, taču šī sajūta viņiem nav nekāda svešā, jo bijuši daudzi koncerti arī citur. Visiem pandēmijas laikā pietrūcis dejošanas – kaut arī nodarbības bija "Zoom", gribējies koncertus.

"Vēja zirdziņa" vadītāja Alda Skrastiņa, vaicāta, kā izvēlējušies dejas, kuras dejot, teic: "Allaž cenšamies repertuārā iekļaut tādas dejas, lai tās būtu tikai mūsu dejas, un mums ir palaimējies, ka mūsu skolotāja Guna Trukšāne rada dejas un veido dejas, un pirmie šīs dejas parasti izmēģinām mēs, "Vēja zirdziņš". Ļoti lepojamies ar to, ka mums ir tāda iespēja un savs horeogrāfs – tā tiešām ir ļoti, ļoti liela veiksme. Tas arī rada "Vēja zirdziņa" seju.

"Vēja zirdziņš" ir kā viena liela ģimene – mūsu devīze ir "Audz dejā". Te aug no paša mazākā bērna līdz vecākajam, un visi kopā viens par otru esam.

Mums ir ļoti daudz dažādu uzvedumu – katrā dejā tiek iesaistīti dažāda vecuma bērnu grupas, tā ir tradīcija "Vēja zirdziņā", kam nākamgad būs 30 gadu. Katrā uzvedumā bērni mācās aktiermeistarību, jo nav jau tikai latviešu deja – ir dažādu stilu dejas. Un svarīgākais, ka mazie bērni aizkulisēs dejo arī lielo bērnu dejas, un tad var satikties visi kopā uz skatuves vienā kopīgā dejā – tā ir mūsu seja."

Svētku sajūtu Aldai Skrastiņai rada fakts, ka beidzot var dejot, var aizbraukt, ka var braukt ar autobusu: "Atbraucām uz Brīvdabas muzeju – šeit ir brīnišķīgi, skaisti, laba vieta, kur dejot svaigā gaisā. Dieviņš mūs mīlēja, saulīte spīdēja un bija labs noskaņojums. Process bijis ļoti būtisks, kā mēs gatavojāmies, kā izvēlējāmies šo deju, kā Guna to veidoja: jau maijā sākām apgūt pirmos solīšus. Rudenī sākām strādāt, un brīdī, kad iekāpu autobusā, bija tāda laimes sajūta – izbraukums! Tāda sajūsma par to, ka tu vari kustēties un vienkārši dzīvot pilnasinīgu dzīvi."

"Puzurā" – pašiem savs itālis

Saldus novada pašvaldības Druvas vidusskolas jauniešu deju kolektīvā "Puzurs" satiekam arī kādu itāli – Flavio Skolo, kurš šeit ir no augusta beigām un pavadīs Latvijā 10 mēnešus līdz pat jūnijam.

Flavio atzīst, ka viņa uzturēšanās šeit pagaidām bijusi ļoti jauka un brīnišķīga, viņš labi uzņemts. Deju kolektīvā "Puzurs" nonācis tādēļ, ka aģentūra, kas organizē jauniešu apmaiņas programmu, brīvajā laikā piedāvā apmeklēt tos pašus pulciņus, ko apmeklē arī viesģimenes bērni, kurā viņi dzīvo. Un, tā kā ģimenē, pie kuras Flavio šobrīd Latvijā uzturas, dēls dejo šajā kolektīvā, tad arī Flavio izdomājis atnākt un izmēģināt, kā tas ir. Itālijā viņš jau kādu laiku ir dejojis, taču atzīst, ka latviešu tautas dejas nebūt nav vienkāršas – ir sarežģīti saprast horeogrāfiju, ritmu, kustības un visu to kopā iemācīties un izpildīt, taču šī ir ļoti laba pieredze.

Viņš, protams, ir dzirdējis par Dziesmu svētkiem mūsu valstī – tā esot bijusi viena no pirmajām lietām, kas viņam par Latviju stāstīta.

Viņš saprot, ka tas, kā šobrīd notiek šie svētki, nav to ierastā forma, par kuru viņam ir stāstīts un rādīts, taču Flavio vienalga šķiet, ka pats galvenais ir dejot, jo tas dod enerģiju, prieku un palīdz iegūt jaunus draugus.

Un paliek tikai mūzika

Bet nu par kormūzikas koncertu "Dziesmu koks", kas Latvijas Televīzijas ēterā būs skatāms 6. novembrī pulksten 12. Viena no galvenajām šī koncerta veidotājām ir diriģente Aira Birziņa. Ar viņu arī sarunājamies par to, kas šajā koncertā gaidāms, un visupirms viņa atklāj, kā ieceres ir mainījušās, saprotot, ka svētki notiks nevis īstos koncertos, bet e-formātā. 

Airas Birziņas vadītā Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" dziedātājas Matilde un Rebeka prāto, ka izjūtas gluži neesot tādas pašas kā īstajos svētkos, taču tāpat esot svinīga sajūta, ka visi var satikties un dziedāt kopā. Dziedāšana viņām patīk kopsajūtas dēļ – dzirdot un dziedot dziesmas, rodas jaukas emocijas. Pēc ilgā nesatikšanās perioda bijis ļoti dīvaini atkal visām dziedāt kopā, tāpat kā kori arī dzirdēt: bijusi pat sajūta, ka pa šo laiku nav dziedāts. Tomēr pēc laika īsto sajūtu atkal izdevies dabūt atpakaļ, kā tas ir – kopā dziedāt.

Aira Birziņa: Ir liels prieks, ka dalībnieku sastāvs gandrīz nav mainījies, bet pati iecere gan ir ļoti, ļoti izmainījusies. Koncerts ir stipri saīsinājies, jo objektīvu apstākļu dēļ koriem ilgi nebija iespējams kopā mēģināt, līdz ar to bija skaidrs, ka jāmaina iecere. Dažādas izmaiņas tika jau izrunātas gan mākslinieciskajā padomē, gan citās sapulcēs un savā starpā. Gan scenogrāfi, gan režisore jau vismaz trīs reizes ieceri mainījuši, un šobrīd mēs tā kā ceram skaisti un veiksmīgi izveidot koncerta programmas ierakstu arī video formātā, ko varēs skatīties televīzijā un kas arī paliks kā liecība par iecerēto koncertu – kaut to nelielo daļu no programmas, kas bija iecerēta.

Anete Ašmane: Kas ir tas dziesmu koks, ko jūs šajā programmā audzēsiet, kas izplauks?

To vislabāk būtu stāstīt režisorei Inesei Mičulei... Koncerta sākumā ir jauns skaņdarbs, ko sacerējis Jānis Lūsēns ar Māras Zālītes dzeju. Jau tur parādās pasaules koka vai Austras koka zīme, doma par to, kā no saknēm, caur stumbru zariem mēs ejam tālāk, lai ziedētu ziedi un būtu augļi. Citējot Ineses Mičules domu – viņai bija svarīgi, lai mēs, pieaugušie, sargātu bērnu sapņus.

Tad nu, veidojot šo koncerta nelielo stāstu, mēs arī vēlamies pievērsties mazām tēmu grupām par piedzimšanu, par Latviju jeb par savu zemi, par personību, par valodu.

Noslēgumā būs Ērika Ešenvalda cikls, kas bija sacerēts Mežaparka koncertam "Dziesmu bērns", bet tur tas neatskanēja – tā ir lielākā izmaiņa, kas mums ir šobrīd noslēgumā.

Kas ir tie kori, kas piedalās šajā koncertā, kā tie tika izvēlēti, atlasīti?

Sākotnējā iecerē bija paredzēti divi zēnu kori – Rīgas Doma zēnu koris un Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas zēnu koris, divi meiteņu kori – Rīgas Doma meiteņu koris "Tiara" un Līgas Celmas-Kursietes vadītais Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu koris un Rīgas Doma kora skolas jauktais koris. Atklāšanas pasākums bija paredzēts ar ceremoniālu ievadu, kur godinātu virsdiriģentus un virsvadītājus. Tādā svinīgumā tapa koncerta iesākums, un tā radās doma par saikni ar cilvēka dzīvi, par personību lomu un nozīmi. Šobrīd visas ceremonijas ir liekas, un tad nu paliek tikai mūzika. Bet jaunākā versija ir tā, ka dalībnieku sastāvam ir piepulcējies Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris, kas arī dziedās Ērika Ešenvalda ciklu.

Kāds jums ar kori bijis gatavošanās process? Vai ir iespējams iegūt svētku sajūtu un prieku arī šādos svētkos, kas notiek citādā formā?

Prieku mēs ieguvām 31. augustā, kad mūsu meiteņu koris "Tiara" Mežaparkā dziedāja izvēlētās dziesmas no bērnu programmas, kuras tika ierakstītas televīzijas koncertam. Piedalījāmies gan kopkorī, gan atsevišķi – dziedājām Selgas Mences "Saulīti". Tas bija pirmais prieks atkal satikties, jo koris kopā tiešām nebija dziedājis kopš pagājušā gada oktobra, un tas ir ļoti daudz.

Septembrī, kad sākās mēģinājumu process, meitenēm pašām un man jo īpaši pirmā kora nodarbība bija tāds kā šoks, jo nesapratām, cik dīvaini koris skan kopā – it kā visas dzied un cenšas, bet kopā skan savādi.

Man bija gandrīz vai panikas sajūta – nesapratu, no kura gala ķerties klāt, lai visu ātrāk dabūtu atpakaļ. Otrajā dienā vairs tādas sajūtas nebija, un tas bija tāds priecīgs mirklis, ka tomēr tas, kas darīts iepriekšējos gadus, nav pazudis. "Zoom" mēģinājumu laikā viss mazliet atgājis atpakaļ, jo nav bijis prakses dziedāt ansamblī un klausīties, vairāk tikai pa vienam katrs pats savā mājā dziedājis. Bet šie mēģinājumi mums ir bijuši ļoti aizrautīgi.

Man ir liels prieks, ar kādu iedvesmu un prieku meitenes dzied. Varbūt dažām es novēlētu to vēl iegūt, bet lielākā daļa tiešām strādā ar milzīgu, fanātisku atdevi.

Kas, jūsuprāt, ir plusi un pozitīvās lietas svētku digitālās norises apstākļos? Viens no ieguvumiem – cilvēki visā pasaulē varēs skatīties ierakstus, kas paliks mūsu pašu bērnu atmiņā kā nofilmēts materiāls.

Varbūt ir drusciņ iekšējs konflikts, ka jēdziens "Dziesmu svētki" nesaderas ar ierakstiem un filmētiem materiāliem, kaut gan svētkus mēs gadiem pēc tam skatāmies ierakstos. Bet tie ir lielā, pilnā, kuplā pulkā – šie ir mazos pulciņos. Šie svētki vairāk līdzinās kora ikdienas koncertu vai ierakstu darbam, ko varam atcerēties no citiem pasākumiem. Taču es arī domāju, ka Dziesmu svētkiem bija nepieciešams kāds noslēgums – tie nevarēja izplēnēt gaisā bez kādiem fiksētiem ierakstiem vai citādiem dokumentāliem atmiņu piemēriem. Ja arī koncerti vai pasākumi uzfilmēti mazākā un saīsinātā formātā, varbūt kāda mūzika nav ierakstīta un kāds kolektīvs fiksēts, viņi visi tomēr ir dalībnieki.

Dziesmu svētki jau ir dzīvesveids, nevis koncerts. Protams, bērnībā varbūt tas vairāk ir tikai koncerts, bet tas ir kaut kas liels, kam gatavojas, ko gaida tāpat kā Ziemassvētkus katru gadu. Tāpat gaida arī Dziesmu svētkus.

KONTEKSTS:

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no viena līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.