Kara Ukrainā atskaņas Latvijas lauksaimniecībā – ko ēdīsim un kā audzēsim?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Globālās pārtikas sistēmu pamatīgi ietekmē ne tikai klimata pārmaiņas un pēdējos gados tik aktuālā Covid-19 pandēmija, bet arī karadarbība. Karš Ukrainā ir apturējis graudu eksportu un pamatīgi ietekmējis cenu kāpumu. Kopš šī gada sākuma, piemēram, kviešu cenas augušas par 53% un vēl par 6% paaugstinājušās šomēnes, kad Indija paziņojusi par eksporta apjomu samazinājumu draudošo karstuma viļņu dēļ. Arī Krievija, pret kuru vērstas sankcijas un ierobežojumi, līdz šim bijusi nozīmīgs spēlētājs lauksaimniecībā, jo abas ar Ukrainu saražojušas 12% no pasaules pārtikas kalorijām. Šobrīd notiekošais ar bažām liek raudzīties uz to, ko un cik ēdīsim tuvākajā nākotnē. Vai nepieciešamība citviet audzēt vairāk var novest pie tā, ka intensificēsim lauksaimniecību un centieni saimniekot bioloģiski uz laiku tiks aizmirsti?

Kara ietekme uz Zaļo kursu

Zemkopības ministrijas Lauku attīstības atbalsta departamentā norādīja, ka šobrīd nekas neliecina par to, ka ilgtspējas un bioloģiskās lauksaimniecības mērķi paliks novārtā, jo Eiropas Savienības izvirzīto Zaļo kursu neviens nav atcēlis. Tāpat arī, neskatoties uz karu Ukrainā un draudiem pārtikas nodrošinājumam, nav paredzētas atkāpes no pasākumiem, kas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai paredzēti Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskajā plānā 2023.–2027. gadam.

Gluži pretēji – ministrijā skaidroja, ka, ņemot vērā kraso minerālmēslojuma izmaksu pieaugumu, daļa no mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem pie pašreizējo cenu apjoma nelietos minerālmēslojumu un, iespējams, pievērsīsies bioloģiskajai lauksaimniecībai.

Tikmēr Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis pauda, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā agroindustrijas lobijs Eiropā esot panācis tā saukto "zaļināšanas" prasību mīkstināšanu un aktīvi aicina Zaļo kursu atlikt malā.

Proti, aramzeme, kurā nenotiek lauksaimnieciskā ražošana jeb papuves līdz šim bija jāatvēl dabas daudzveidībai – tajās nedrīkstēja lietot augu aizsardzības līdzekļus un ražot produkciju. Šogad tās var izmantot produkcijas ražošanai, tostarp, izmantojot pesticīdus.

"Diemžēl šobrīd es neredzu Latvijas valdības apņemšanos mainīt lauksaimniecības sistēmu un padarīt to mazāk atkarīgu no ievestajiem resursiem – sintētiskajiem pesticīdiem un minerālmēsliem. Drīzāk tiek darīts viss, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu pastāvošo saimniekošanas modeli. Netiek noliegts, ka ilgtspējīgāka lauksaimniecība ir labs ilgtermiņa mērķis, taču nekas netiek darīts, lai sāktu virzīties uz šo mērķi. Tātad kopumā ir jāsecina, ka ilgtspējīga lauksaimniecība būtu īstais iespējamās pārtikas krīzes risinājums, taču tas tiek aizvietots ar īstermiņa risinājumiem," uzskata Briedis.

Savukārt Zemkopības ministrijā norādīja, ka atkāpe papuvju izmantošanai attiecas tikai uz šo gadu un jautājums par atkāpes piemērošanu turpmākajos gados līdz šim neesot skatīts, bet, ja tiks novērots, ka pārtikas nodrošinājuma grūtības starptautiskajā mērogā būs arī turpmākajos gados, tad jautājums par papuvju izmantošanas iespēju kultūraugu audzēšanai tiks aktualizēts.

Jautājums, vai ar papuvēm būs gana un šajā ziņā nepalielināsies vēlme apart arī līdz šim aizsargājamos bioloģiski vērtīgos zālājus?

Zemkopības ministrijā mierināja, ka zālājus par kultūraugu audzēšanas platībām tik viegli pārvērst nevarēs, taču Briedis aicināja uz jau esošajām tendencēm palūkoties ilgtermiņā.

"Lai gan formāli dalībvalstīm ir liegts uzart ilggadīgos zālājus, tomēr, ja apskatām tendences saistībā ar zālāju – gan kultivēto, gan ilggadīgo – izmaiņām ilgākā laika termiņā, tad to platības ir būtiski samazinājušās. 2013. gadā ilggadīgo un kultivēto zālāju kopplatība bija 782 668 hektāru, bet 2021. gadā tā ir samazinājusies līdz 628 810 hektāriem. Tajā pašā laika periodā populārākās un lielāko peļņu nesošās aramzemju kultūru – kviešu un rapšu – kopplatības ir pieaugušas no 491 324 līdz 682 998 hektāriem. Likumsakarīgi, pieaugusi ir arī sintētisko pesticīdu un minerālmēslu lietošana," pauda Briedis.

Par to, ka aizsargājamo zālāju kļuvis mazāk, liecina arī pēdējos gados veiktā Dabas skaitīšana. Provizoriskie rezultāti liek domāt, ka laikā no 2017. līdz 2021. gadam ir iznīcināti 7% aizsargājamo zālāju biotopu. Tāpat pēdējos gados ir vērojama lauku putnu samazināšanās, kas vedina secināt, ka ilgtermiņā dabas daudzveidība cieš.

Kara ietekme būs visās jomās

Vai un cik ļoti Latvijā izjutīsim Ukrainas kara sekas un vai arī pie mums kādu kultūru audzēšana kļūs apgrūtinātāka? Zemkopības ministrijas eksperti norādīja, ka

kara sekas izjutīsim ikvienā jomā, jo resursu cenas pieaugums atstās ietekmi gan lauksaimniecības produktu, gan pārtikas produktu ražošanā.

"Nevaram identificēt konkrētus kultūraugus, kuru audzēšana varētu būt visvairāk apgrūtināta, jo kara sekas ietekmē ekonomiski, nevis agronomiski. Tomēr kultūraugiem, kurus audzējam Latvijā, nodrošinājuma problēmas Latvijas tirgū nesaskatām, jo kultūraugus audzējam apjomā, kas atbilst vai pārsniedz vietējā patēriņa vajadzības, tostarp graudaugus. Tiešā veidā neviena kultūrauga audzēšana netiek apdraudēta, taču kopēju ietekmi noteikti atstās kara rezultātā piemērotās sankcijas Krievijai un Baltkrievijai, kā rezultātā strauji augusi minerālmēslu un lopbarības graudu cena. Ticamākais, ka vissmagāk kara sekas iespaidos lopkopību, jo Ukraina bija viena no valstīm, no kurienes tika piegādāti gan saulespuķu, gan rapšu spraukumi (rauši) kā nozīmīgs olbaltumvielu avots. Bažas vairāk ir par pārtikas nodrošinājumu starptautiskajā mērogā," norādīja Zemkopības ministrijas Lauku attīstības atbalsta departamenta direktore Liene Jansone.

Ir skaidrs, ka Eiropā karadarbības dēļ bads neiestāsies un jautājums par pārtikas nodrošinājumu aktuāls ir cita reģiona valstīs, tomēr arī tad jāpatur prātā, ka

problēmas pasaulē rada nevis nepietiekoša pārtikas saražošana, bet gan nevienlīdzīga sadale.

"Bads ir saistīts nevis ar pārtikas ražošanu, bet gan ar tālāko pārtikas ķēdi un tās sadali. Kaut vai fakts, ka kopš 1975. gada pasaulē ir trīskārtīgi pieaudzis to cilvēku skaits, kuriem ir liekais svars, norāda uz pārtikas nevienlīdzību pasaulē. Tomēr problēmu rada arī tas, kur nonāk saražotā produkcija. Eiropā 60% no aramzemēs izaudzētās produkcijas tiek izbarota mājlopiem. Ja runājam par graudu izmantošanu, tad 62% tiek izmantoti lopbarībai un tikai 22% cilvēku pārtikai tiešā veidā. Ir aprēķināts, ka, par 8% samazinot lopbarībai izmantoto kviešu daudzumu Eiropā, mēs spētu kompensēt neiegūto eksporta kviešu daudzumu pat pie vispesimistiskākās šī gada Ukrainas ražas scenārija," pārdomās dalījās Briedis.

Viņš uzsvēra – lai risinātu pārtikas nodrošinājuma problēmu, mums ir nevis jāpaaugstina ražošanas apjomi, bet gan jāpalīdz tiem, kuri saskaras ar pārtikas trūkumu Ziemeļāfrikas, Tuvo Austrumu un Āzijas valstīs, kā arī jāmaina pārtikas sistēma Eiropā.

Rakstu sēriju līdzfinansē:
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti