Oficiāli “kulaku” kārtā
“Vanagu” māju saimniecei Emīlijai Liepiņai raižu pilns laiks bija sācies vēl krietni pirms melnās marta dienas. Pēc Otrā pasaules kara sovjetizācijas apstākļos padomju vara laukos nodarbojās ar totālu uzskaiti, zemes platību pārdali, bieži atklātu laupīšanu, proti, ar inventāra un lopu konfiskāciju, nerēķināšanos ar iedzīvotājiem kolektivizācijas idejas vārdā. Sieviete palikusi viena ar pieciem bērniem, turpināja cīnīties par iztiku. Tobrīd viņa vēl nenojauta, ka drīz slepeni tiksies ar savu vīru un pēc tam zem sirds nesīs jaunu dzīvību.
Emīlijas saimniecībā darba rokas bija vitāli nepieciešamas, un tās tika sezonāli nolīgtas uz laiku (1945.–1947.gads), bet tas jaunajā iekārtā bija noziegums un par to pienācās sods.
1947. gada 24. oktobrī ar lēmumu Nr. 486 “ Vanagu” māju saimniece, kurai četri bērni no sešiem – mazgadīgi (jaunākā meita dzimst 1947. gadā), tika oficiāli ieskaitīta „kulaku” kārtā. Saimniecību aplika ar lauksaimniecības nodokli ar pieskaitījumu pie apliekamā ienākuma. Tas nozīmēja strādāt no gaismas līdz rietam, bet trūcīgu bada maizi pašu galdā, mēģinot maksāt nodevas valstij. Nenomaksājot tika konfiscēta manta vai atņemti lopi.
Neskatoties uz augsto lauksaimniecības nodokli, Emīlijas Liepiņas īpašums no 21 hektāra platības tika samazināts līdz 8 hektāriem, jo viņas vīrs Kārlis Liepiņš bija kādreizējais aizsargs un vācu atbalstītājs, kura atrašanās vieta oficiālajām iestādēm tobrīd nebija zināma. Piedevām, atļauju nejautājot, “Vanagu” mājās, kurās bija tikai trīs istabas, iemitināja vēl vienu ģimeni ar četriem cilvēkiem. Tika darīts viss, lai pazemošana un izputināšana turpinātos. Ģimenei atņemto zemes platību nodeva Liepājas eļļas fabrikai palīgsaimniecības ierīkošanai.
“Saulainā” nākotne bez “zemnieku ekspluatatoriem”
Saulainā nākotne kolhozos “kulakiem” jeb “bagātiem zemniekiem ekspluatatoriem” nebija paredzēta, tāpēc šos cilvēkus kā “šķiriski svešus elementus” un nacionālo partizānu atbalstītājus izved, viņu vidū ir arī Emīlija Liepiņa ar sešiem bērniem. Tajā pašā laikā notika aģitācija, labumu solīšana par stāšanos kolektīvajā saimniecībā jeb kolhozā. Kolektīvo saimniecību vēsture Latvijas PSR aizsākās Šķibes pagastā, kur 1946. gada 20. novembrī ar vienpadsmit trūcīgiem zemniekiem tika nodibināts kolhozs „Nākotne”.
Latviešu saimnieks padomju kopsaimniecībās nevelējās stāties, tāpēc vajadzēja salauzt lauku ļaužu pretestību padomju varai. Bet nebija aizmirstas ne Baigā gada laupīšanas un slepkavības, ne 1941. gada 14. jūnijā izvestie radinieki un kaimiņi. Ar asarām acīs 1946. gadā tika sagaidīti pirmajā deportācijā izvesto personu novārgušie bāra bērni, kuru tēvi tika nobadināti, nostrādināti līdz nāvei Vjatlagā un citās nometnēs. Turklāt arī daļai bērnu, ar vai bez no Sibīrijas atbēgušajām mātēm, drīz bija otrreiz jābrauc atpakaļ uz Sibīriju.
Tāšu pagastā to piedzīvoja “Lauru” māju saimniece Lillija Laure, kura atbēga uz Latviju pie atgrieztajiem bērniem 1947. gada rudenī. Šeit viņas meita apprecas, un 1950. gada septembrī tai piedzimst bērns, bet viņš jau bija noziedzies pret padomju varu ar savu piedzimšanas faktu. Pēc diviem mēnešiem visa ģimene, ieskaitot mazuli, pa cietumu etapiem tika atgriezti otrreiz Sibīrijā. Visiem, kuri šķiriski neiederējās jaunajā sabiedrībā, bija jāpazūd. Baidījās visi – gan tie, kas bija izvesti pirmajā reizē, gan tie, kas netika izvesti. Pēc 1949. gada marta deportācijas lauksaimnieki burtiski saskrēja jaundibinātajos kolhozos.
Ceļš uz Sibīriju – atvērts vienmēr
Naktīs miegs bija trausls, jo ceļš uz Sibīriju bija atvērts vienmēr un neviens nebija pasargāts. Nakts bija arī slepeno apciemojumu laiks, jo ar pārtiku nodrošināts zemnieks bieži atbalstīja nacionālos partizānus. Laucinieks bija bīstams „nacionāls elements”. Izpostīto ģimeņu tuvinieki, bijušie leģionāri, aizsargi un citi patrioti mežos cīnījās – par izdzīvošanu, līdz „Rietumi nāks palīgā” atbrīvot un atjaunot Latvijas valsti.
Šo ļaužu rindās pret padomju varu karoja arī Emīlijas Liepiņas vīrs Kārlis Liepiņš.
Viņiem naidīgi pretī stāvēja padomju vara un „istrebiteļi” jeb “iznīcinātāji” – Padomju armijas karavīri, vācu okupācijas laikā Latvijas teritorijā nonākušie komunistu aktīvisti un citas personas, kuras cīnījās par padomju varas nostiprināšanu Latvijā. Tie, izkārtojušies ķēžu rindās, “ķemmēja” mežus un nodarbojās ar nodevēju iefiltrēšanu starp partizāniem. Tā 1950. gadā mirst arī Kārlis Liepiņš – “Vanagu” māju saimnieks, Emīlijas vīrs.
Liepiņu ģimene par to uzzinās krietni vēlāk, jo 1949.gada 25. martā tika izsūtīta uz Sibīriju, bet visa palikusī manta un lopi tika bez atlīdzības ieskaitīta kolhoza fondā.
“Vanagu” saimnieci Emīliju Liepiņu ar sešiem bērniem aizveda “uz mūžīgu palikšanu” nometinājuma vietā Pautovskas sovhozā fermā Nr.4, kura atradās Omskas apgabala Ņižņeomskas rajonā. Atkal sākās cīņa par izdzīvošanu, par savu bērnu dzīvību saglabāšanu. Gadu no gada dzīvojot un strādājot fiziski smagos apstākļos, tika sabeigta veselība. Atspaids sūrajā ikdienā bija divi vecākie bērni.
Dzimtenē, bet zem sveša karoga
Cerību stars atgriezties Latvijā radās pēc Staļina nāves 1953. gada pavasarī, bet uzreiz jau nekas nemainījās. Sākās lūgumrakstu laiks – tos adresēja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai, lai iegūtu atļauju atgriezties iepriekšējā dzīves vietā.
Laiks ritēja, daudzi jau bija ieguvuši atļauju atgriezties Latvijā, bet Emīlijai Liepiņai atkal tiek atteikts, bija jau 1956. gada septembris. Beidzot 1957. gada 20. maijā Emīlija Liepiņa ar pieciem bērniem (viena meita atgriezās ātrāk) drīkst atgriezties Latvijā, tikai bez tiesībām uz konfiscēto mantu izsūtīšanas brīdī. Tā pēc astoņiem smagiem pārbaudījumu gadiem Sibīrijā Emīlijai tika ļauts kopā ar bērniem atgriezties dzimtenē – visiem dzīvot un strādāt savā zemē, kaut joprojām zem sveša karoga.
Atkal dzīve jāsāk no jauna, jāpārvar daudzi birokrātiskie šķēršļi. Jaunākajai atvasei jau desmit gadi, vecākajai – jau gandrīz trīsdesmit. Bērniem jāiekārtojas skolā, pieaugušajiem darbā, visiem jāatrod mājvieta un sava vieta Padomju Latvijas sabiedrībā, dzimtajā pusē, no kuras pārspēka vara tos bija bez ceremonijām izmetusi. Tas nebūt nebija viegls uzdevums.
Sabiedrība Latvijā bija mainījusies, labāk bija nevienam neizpaust par savu izsūtītā statusu. Attieksme no padomju pilsoņu puses labākajā gadījumā bija līdzjūtīga, bija arī dzirdēts: “Ko ta' izved, ja laiž atpakaļ?”. Tas vairāk bija dzirdams mantiskos nolūkos, bijušajiem īpašniekiem atgriežoties savās bijušajās mājās. Viss bija izpostīts, izvazāts, parasti arī kāda ēka nojaukta. Fermās, kuras nebija likvidētas, bija nekopti, trūcīgi baroti lopi.
Atgriežoties labākajā gadījumā ļāva par naudu savu māju (lasi – graustu) atpirkt, vieni ieguva mazu kaktiņu mājā, citiem uzturēšanās savās bijušajās mājās tika atteikta.
Arī Emīlijas bērni izskolojas, atrod darbu un ar laiku pārceļas dzīvot Liepājā, tikai vecākā meita dzīvo laukos Lažas ciemā. “Vanagu” mājas saimnieces Emīlijas Liepiņas mūžs noslēdzās 1975. gadā 65 gadu vecumā.
Kas var atainot to, ko izcieta ļaudis, kuri krita par upuri padomju sirpim un āmuram? Tās sāpes, salauztos likteņus, kad zaudēja mīļos? Kad kļuva beztiesiski savā zemē un sētā? Kad tika liegta izvēlētā izglītība un darbs, dzīvesvieta? Kad bija nemitīgas bailes, vai netiks vēlreiz aizrauti svešumā?
Lai nekas netiktu aizmirsts un nepārklātos ar ikdienas rutīnas putekļu kārtu, nākamajām paaudzēm par to ir jārunā un jāpiemin noziegumi pret cilvēci.
Rakstā tika izmantots Liepājas muzeja filiāles “Liepāja okupāciju režīmos” krājuma materiāls.
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2021. gada 25. martā.
