Noslepenotie Krievijas arhīvi varētu atklāt patiesību par Iekšlietu ministrijas apšaudi barikādēs

Pirms 30 gadiem šajā dienā risinājās traģiskākie barikāžu laika notikumi – Iekšlietu ministrijas apšaudē dzīvību zaudēja pieci cilvēki, vēl astoņi tika ievainoti. Šodien joprojām nav skaidru atbilžu par to, kas tonakt notika – kurš deva pavēles, vai uzbrukumā piedalījās kāds “trešais spēks” un kas tas bija?

Barikāžu neatbildētie jautājumiMāra Rozenberga
Ir pieļāvumi, minējumi un liecības, bet trūkst dokumentālu pierādījumu, jo Krievijas arhīvi par šo laiku vēsturniekiem joprojām ir slēgti, un nav izslēgts, ka pavēles tika dotas tikai mutiski.

 

Kameru fiksētais šāvienu troksnis un trasējošo ložu svītras nakts debesīs pie Iekšlietu ministrijas Raiņa bulvārī ir tie barikāžu laika kadri, kurus grūti aizmirst ikvienam, kurš tos redzējis. Tās ir skarbas atmiņas arī tiem, kuri 20.janvāra vakarā sargāja Iekšlietu ministriju.

Kuram gribas nomirt?

Agris Kociņš ir viens no astoņiem Bauskas miličiem, kas tovakar bija Iekšlietu ministrijā. Viņam bija tikai 21. Pērnruden mēs tikāmies stāstā par viņa Triju zvaigžņu ordeni, un ilggadējais specvienību policists atzina, ka cilāt apšaudes atmiņas nevēlas.

Agris Kociņš ar Triju Zvaigžņu ordeni, ko saņēma par Iekšlietu ministrijas sargāšanu

“Es saprotu tos masu medijus, cilvēkiem gribas to interviju paņemt. Bet, ja cilvēkam katru gadu no jauna prasa – kā tu juties? Nu, kā var normāls cilvēks justies, kad tevi mēģina nošaut? Nu, bez jautājumiem, kuram tad nomirt gribas,” pauž Kociņš.

Daudzus gadus gājis uz tiesām liecināt par notikušo, par ko skaidru atbilžu joprojām nav. Bet arī viņš, tāpat kā virkne citu liecinieku, pieļauj, ka apšaudi sāka kāds trešais spēks, lai izprovocētu nekārtības.

“Tas bija tāds provocējošs variants. Omonieši vēlāk par katru cenu gribēja izmeklēšanās pierādīt, ka it kā mēs pirmie šāvām. Bet es simt punkti zinu, ka mēs pirmie nešāvām,” uzsver Kociņš.

Liecinieku atmiņas par automātiem

Piecus gadus pēc apšaudes tapušajā Antras Cilinskas dokumentālajā filmā “Provokācijas anatomija” omonieši apgalvo, ka nav šāvuši pirmie. Viens no viņiem stāsta, ka braukuši uz prokuratūru gar Iekšlietu ministriju un tobrīd apsardze atklājusi uguni. Otrs pieļauj, ka varbūt pirmās lodes nāca no Bastejkalna.

Notikumu gaitu vēlāk centušies rekonstruēt gan izmeklētāji, gan žurnālisti, taču liecības ir pretrunīgas un neapgāžamu pierādījumu par kāda „trešā spēka” rīcību un mērķiem nav. Latvijas Televīzija savulaik intervēja bijušo Ģenerālprokuratūras vecāko izmeklētāju Vilmu Upmaci, kura atstāstīja liecinieku teikto par šāvieniem no Bastejkalna uz ministriju.

 “Viņi redzēja, ka šie jaunie cilvēki – tādi lieli, dūšīgi, spēcīgi – saloka savus šaujamos un ieliek kaut kur kabatā. Kad man bija tādas liecības, es nekādi nezināju par tādiem šaujamajiem. Piezvanīju Iekšlietu ministrijas Tehniskās ekspertīzes biroja puišiem un prasīju: vai ir tādi šaujamie? Viņi man atbild: ir, Izraēlā gatavots automāts “Uzi”. Un kam ir tādi automāti? Vienīgi PSRS Valsts drošības komitejas vienībai “Alfa”,” stāstīja Upmace.

Dokumentālu pierādījumu joprojām nav

Arī Latvijas Radio Ziņu dienests pirms pieciem gadiem pētnieciskajā raidījumā “Īstenības izteiksme” apkopoja daudzos neatbildētos jautājumus par 20.janvāri  – kas deva pavēles; kas bija “trešais spēks”; no kā lodēm tonakt krita pieci cilvēki; kur palika daļa pierādījumu.

Šodien jāsecina, ka turpat vien esam – joprojām varam balstīties vien uz atmiņām un liecībām, taču dokumentāli pierādījumi vienkārši nav pieejami.

To nesenā sarunā ar radio sacīja arī tā laika Latvijas Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks.

 “Grūti spriest, jo arhīvi Krievijā nav atvērti un, piemēram, par 20.janvāri un provokāciju, kas neizdevās, var spriest, velkot paralēles ar to, kā šī vienība “Alfa” un Pleskavas desantnieki rīkojās Lietuvā, kur viņi izgaismojās. Bet, kas notika Latvijā un kas bija tas “trešais spēks”, kas no Bastejkalna šāva gan uz Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem, gan uz uzbrucējiem omoniešiem – dokumentālu apliecinājumu tam absolūti mums nav. Cerams, ka kādreiz tie arhīvi atvērsies,” pauda Ražuks.

Cerība uz nākamajām vēsturnieku paaudzēm

Vai un kad tas notiks, un vai Latvijas pētnieki tiem varēs piekļūt, ir jautājums, uz kuru atbildes nav arī Latvijas Universitātes docentam, vēsturniekam Jānim Ķerusam, ar kuru par šo jautājumu runājām arī pirms pieciem gadiem. Interese pētīt barikāžu laiku viņa studentiem joprojām esot gana liela, taču neko radikāli jaunu par 1991.gada 20.janvāra notikumiem šie pieci gadi pētniecībā nav nesuši.

“Nav jau avotu, kas ļautu šo jautājumu papētīt. Un vai Krievijas arhīvos vispār kaut kas ir... Tur jau tā problēma.

Grūti pat pateikt, kādā virzienā šo lietu var pētīt. Domāju, ka tajos VDK dokumentos, kas tagad ir parādījušies gaismā, tur nekā nebūs par šo jautājumu.

Bet jautājums, protams, ir pētāms. Kaut vai atmiņas var pētīt un skatīties sistemātiski vēlreiz cauri. Omoniešu krimināllietas arī ir avots, kur šo jautājumu var pētīt. Bet nē, uz priekšu mēs neesam īpaši pavirzījušies,” atzina Ķerus.

Par 20.janvāri un arī barikāžu laiku kopumā akadēmisku pētījumu ir maz. Vēsturnieku vidū to vērtē kā pārāk nesenu pagātni un par “zelta standartu” pētniecībai uzskata 50 gadus pēc notikušā. Iespējams, ko jaunu par tā laika notikumiem izdosies atklāt vien nākamajām vēsturnieku paaudzēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt