Mans onkulis spiegs! Saruna ar Vitolda Berķa krustmeitu Ingrīdu Berķi-Dūvelu

LTV seriāla "Sarkanais mežs" galvenā varoņa Vitolda Reķa tēls ir balstīts uz reālu personu - Vitoldu Berķi. Vitolds Berķis bija viens no aģentiem, kuru britu izlūkdienests MI6 iesūtīja Latvijā operācijas "Džungļi" ietvaros 1949. gadā. Gluži tāpat kā seriālā Vitolds Berķis nonāca čekistu slazdā, un misija jau no paša sākuma bija lemta neveiksmei. Lai noskaidrotu, kāds bija vēsturiskais Vitolds Berķis, piedāvājam sarunu ar Vitolda krustmeitu Ingrīdu Berķi-Dūvelu.

Jūs esat dzimusi Amerikā, un Jūsu bērnība un jaunība pagāja Aukstā kara laikā, kad populāri bija spiegu trilleri. Vai Jūs, skatoties, piemēram, Džeimsa Bonda filmas, kaut kādā veidā izjutāt saikni ar Jūsu tēvoci Vitoldu Berķi, kurš arī bija spiegs?

Kopš 2.marta pie LTV skatītājiem ir nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, kas  stāsta par aizraujošiem un līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā. 

Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds (Jēkabs Reinis) kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (Agnese Cīrule) ir medmāsa. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi maina viņa dzīvi.

Es visu to atceros. Vispopulārākais bija Džeims Bonds, bet bija arī "Neiespējamā misija", Roberta Ludluma Borna pārspēks, visādas spiegu lietas, ko es redzēju. Tas nebija tas, kas mani visvairāk interesētu, bet es skatījos.

Bet to, ka Vitolds ir spiegs, es uzzināju, tikai mācoties augstskolā. Līdz tam es zināju, ka viņš ir mans krusttēvs. Viņš man sūtīja dāvanas Ziemassvētkos un dzimšanas dienās, un es zināju, ka mans tēvs [Vitolda brālis Sandris Berķis, saukts arī par Aleksandru] un mana vecmāmiņa, viņa mamma, viņu dikti mīlēja. Vitolda nāve bija liels trieciens visiem.

Bet es biju pie tā pieradusi. Manai mammai pēc nonākšanas trimdā nekad vairs nebija iespējas satikt savus vecākus. Man bija pieci gadi, kad nomira mana vecmāmiņa - mammas māte, un es atceros, kā mana mamma raudāja. Tā ir viena no manām agrākajām atmiņām. Latviešiem ir ļoti daudz traģēdiju.

Katrai trimdas ģimenei bija savas traģēdijas.

Viņiem vajadzēja atstāt visu – savas mājas, savus tuviniekus, savu dzimteni – un doties trimdā. Es domāju, ka tas bija ļoti, ļoti grūti.

Vitolds ir Jūsu krusttēvs, bet Jūs bērnībā neapzinājāt viņu kā spiegu un kā piedzīvojumu varoni?

Es to nezināju, un man bērnībā to nestāstīja. Man smagākās lietas radinieki sāka stāstīt tikai tad, kad biju drusku vecāka. Tikai tad, kad viņi beidzot gribēja, lai es to saprotu. Piemēram, mammas brāli nošāva ģimenes acu priekšā, un man to izstāstīja tikai daudz vēlāk. Mamma pati to nepiedzīvoja, un viņai par to ilgu laiku nestāstīja, jo viņai bija teikts, ka viņas brālis nomira kāda koncentrācijas nometnē. Bet mana tante, kas to bija piedzīvojusi, kādā brīdī izstāstīja. Tās briesmas..., to Amerikā neviens nevar saprast. ASV kopš Pilsoņu kara laikiem nav bijis kara, un viņi nezina, kā tas ir, kad karš atņem dzimteni. Visu! Ka tāda PSRS var okupēt visas trīs Baltijas valstis. To, cik tas bija grūti un kā tas pārvērta visu dzīves.

Ingrīda Berķis-Dūvela šobrīd dzīvo Sentpītersbērgā, Floridas pavalstī ASV.

Tātad Jūsu ģimenes stāsti bērnībā un jaunībā bija vairāk vērsti uz zaudēto Latviju un sākotnējo trimdas pieredzi?

Es zināju visu laiku par Latviju. Es visu mūžu dzīvoju dienvidu štatos, kur lielu nozīmi ieņem pilsoņu kara un konfederātu vēsture. Un Virdžīnija, štats, kurā es dzīvoju jaunībā, bija konfederātu štats. Kad es biju skolā, mēs katru pavasari gājām un dziedājām pie konfederātu kapsētas. Un es atceros, kad es biju pavisam jauna, varbūt otrā klasē, es domāju, ka tā konfederācija un pilsoņu karš – tas ir noticis pavisam nesen.

Mēs, latviešu ģimenes, pulcējāmies reizi 2-3 mēnešos, un pieaugušie visu laiku runāja par Latviju, par krieviem un par karu. Un es pirmajās klasēs domāju, ka arī ASV pilsoņu karš ir tik tikko noticis, jo apkārtējie amerikāņi par to pārdzīvoja tik pat daudz kā mana ģimene par Otrā pasaules kara notikumiem.

Kāpēc un kā Jums tēvs stāstīja par to, ka Vitolds ir spiegs, un kad tas notika, un kā Jums to stāstīja?

Es uzzināju par Vitolda spiega gaitām tikai tad, kad tēvs sāka atklāt savas aizdomas par Vitolda nāvi. Vitolds 1965. gadā nositās ar automašīnu Losandželosā. Oficiāli tas bija negadījums, bet mans tēvs vienmēr domāja, ka vainīgs ir VDK.

Kad viņš nomira, tā spiegu lieta bija vairāk nekā 10 gadus atpakaļ. Angļiem ir tāds teiciens ''Revenge is a dish best served cold'' [tulkojums - atriebība ir ēdiens, kuru vislabāk pasniegt aukstu]. Tas nozīmē, ka atriebjas cilvēkam tad, kad viņš par to nemaz nedomā. Tēvaprāt, tā bija Vitoldam. Neviens īsti nezina. Tēvs man sāka stāstīt savas aizdomas. Bet sākumā viņš nekad man neteica vārdus, to, kā viņš to izpētīja, ka tas varētu būt VDK. Es daudz ko no tā visa vēl arvien nezinu. Tagad gandrīz izskatās, ka Vitolds tobrīd zināja, ka viņam varētu atriebties.

Mans tēvs un Vitolds bija ļoti tuvi. Vitolds bija dzimis 1918. gadā, bet tēvs 1916. gadā. Viņiem bija divi gadi starpā. Es domāju, ka tēvs par Vitoldu ļoti nervozēja un domāja par to visu. Bet Vitolds par savām spiegu gaitām nebija stāstījis pat savai mammai, tikai manam tēvam. Bet droši vien arī tikai vēlāk. Jo, kamēr tas nebija cauri un izdarīts, viņš neko neteica arī manam tēvam. Cik briesmīgi tas viss tur bija. Tikai tad, kad tas viss jau bija cauri. Kad viņš jau bija nonācis Amerikā.

Mans tēvs pakāpeniski sāka stāstīt par sava brāļa piedzīvojumiem. Sākumā tikai par kara stāstiem. Piemēram, to, ka Vitolds kā lidotājs dienēja leģionā - viņš nedomāja, ka vācieši ir labāki par krieviem, bet viņam vajadzēja to darīt – un, kad bija iespēja, viņš kopā ar savu palīgu izlēma, ka ir jāpadodas angļiem gūstā. Un tad viņi pārlidoja pāri frontei un ar izpletņiem izleca angļu pusē, atstājot lidmašīnu avarēšanai. Tēvs sāka stāstīt šādus piedzīvojumu stāstus. Tā es pakāpeniski visu uzzināju.

Un tajā brīdī, kad es uzzināju, ka Vitolds bija spiegs,

tad man likās, ka tas viss ir ļoti forši! Mans onkulis spiegs!

Es stāstīju visiem, un man daudzi saka, ka mani vecāki un visa viņu dzīve ir tik interesanta.

Vitolds un krustmeita Ingrīda kristību dienā.

Varbūt mēs varam pāriet pie vēsturiskā Vitolda. Pie personas, kas reāli bija vēsturē. Jūs ieskicējāt dažus no šiem stāstiem. Kā Jūs atceraties Vitoldu?

Pēc pārcelšanās uz ASV mani vecāki un Vitolds dzīvoja dažādos štatos. Tāpēc viņi tikās ļoti reti. Man ir bildes ar Vitoldu no manām kristībām, kur es sēžu viņa klēpī. Vispār visās bildēs, kur esmu es kopā ar Vitoldu, es esmu vēl zīdainis. Attāluma dēļ viņš ļoti reti viesojās pie mums pirms savas nāves, un es tā arī viņu nekad nesatiku apzinīgā vecumā. Bet tobrīd neviens nevarēja zināt, ka viņš nomirs 46 gadu vecumā.

Es viņu pati neatrecos, bet es tik un tā esmu viņu vienmēr mīlējusi. Jo es zināju, cik ļoti mans tēvs un mana omīte viņu mīlēja. Man bija tikai bildes. Atvērām fotoalbumu, kur bija daudz bilžu ar viņu, un es vienmēr jutu, ka es viņu pazīstu. Un tad, kad viņš nomira, es to atceros. Man bija 7 gadi, un es biju slima - bija ļoti augsta temperatūra -, un es nevarēju ceļot vecākiem līdzi uz viņa bērēm. Bet es arī sēroju. Viņš tikai labas lietas man darīja. Vitolds mani vienmēr atcerējās dzimšanas dienās un citos svētkos, vienmēr sūtīja man dāvanas. Man ir ļoti žēl, ka es neatceros viņu.

Varbūt varat pastāstīt kādu no ģimenes stāstiem un no pašām agrākajām atmiņām. Kāds tieši cilvēks bija Vitolds? Kāds bija viņa raksturs? Kas viņam patika?

Es domāju, ka viņš bija ļoti līdzīgs tam, kā viņš ir tēlots seriālā. Jēkabs Reinis ļoti labi spēlē. Ne pēc izskata, jo Vitolds vairāk izskatījās pēc Toma Liepājnieka, kurš atveido Ludi. Viņam bija tumši mati un tumšas acis.

Es domāju, ka viņš bija drosmīgs, viņš bija domātājs, viņš vienmēr visu izdomāja un pārdomāja, viņš bija kluss. Runāja tikai tad, kad bija vajadzīgs. Un tieši tāds arī ir seriāla Vitolds, un tāds arī bija Vitolds dzīvē. Viņš bija inteliģents. Bet viņam bija ļoti mīksta sirds. Esmu redzējusi tās vēstules, kuras viņš ir rakstījis.

Ja viņš nebūtu bijis spiegs, viņa dzīve būtu daudz savādāka, ja viņš būtu vienkārši izceļojis uz Ameriku. Mans tētis vai mamma sacīja, ka, ja viņš Vācijā ''dīpīšu'' nometnēs būtu iepazinies ar kādu potenciālu dzīves biedreni, viņa dzīve būtu bijusi savādāka. Varbūt viņš nebūtu kļuvis par spiegu.

Bet viņam bija traģiska dzīve, tā visi saka, un tā arī bija. Vitolds nekad neapprecējās, viņam nebija bērnu.

Tas viss bija tik traumatisks. Viņam vajadzēja sēdēt partizānu slēptuvēs. Reizēm nedēļām ilgi, un viņi nedrīkstēja lieki sarunāties. Viņiem, protams, nebija nekāda radio. Vienīgais informācijas avots par ārpasauli bija padomju avīzes. Viņi tikai sēdēja, un viņi nezina, kas notiek. Tikpat labi viņi nākošajā dienā var arī nomirt. Un es domāju, ka tas Vitoldu noveda gandrīz līdz nervu sabrukumam. Vitolds sāka dzert. Īpaši smagi bija ziemā. Mežā bija auksti un bija jāmeklē veidi, kā gūt siltumu. Piemēram, viņš turēja alkoholu ilgi mutē, skaloja muti, jo bija tik auksts, ka tas viņam palīdzēja sasildīties.

Vitolds kopā ar brāli Sandri un tēvu Jāni

Es arī saprotu, ka spiegu gaitas smagi iedragāja Vitolda veselību? Viņš gandrīz tika paralizēts.

Jā, viņš bija paralizēts. Par to ir divi stāsti. Viens, ka viņš bija tik ļoti daudz dzēris, ka viņš iekrita ūdenī ziemas laikā un tad ar aukstām drēbēm aizmiga. Bet tas ir čekistu stāsts. Es esmu arī lasījusi, ka čekisti viņu indēja. Jo pirms tam baznīcā, kurā partizāni slēpās, tās mācītājs bija paralizēts tieši tādā pašā veidā. Čekisti viņu indēja, jo gribēja viņu ilgāk noturēt, lai viņš neatgrieztos Anglijā. Viņi zināja, ka Vitolds grib atgriezties Anglijā un beigt savu misiju, bet čekisti gribēja viņu paturēt ilgāk. Un tāpēc viņam deva indi. Es, protams, pati nezinu, kā bija patiesībā, bet tie ir divi stāsti, kas man ir zināmi.

Tajā brīdī operācijā visi cilvēki ap Vitoldu bija čekas aģenti un operācija bija neveiksmīga.

Es domāju, ka lielākā daļa partizānu, protams, nebija saistīti ar čeku. Bet tie, kas uzņēma Vitoldu un uz kurieni Vitoldu aizveda – tur gan visi bija čekas aģenti. Bet attiecībā uz pašu Vitoldu, mans tēvs saka, ka Vitolds nebija dubultaģents. Ka Anglijā viņu pratināja un viņu pētīja, bet viņš nekad to neatzina un arī angļi neko aizdomīgu neatklāja. Arī viens no vēsturniekiem, kas konsultēja ''Sarkano mežu'', ticēja, ka Vitolds nebija dubultaģents. Vitolds bija tik tuvs ar manu tēvu, un, ja tā patiešām būtu noticis, viņš to būtu manam tēvam izstāstījis. Tas būtu viņam uz sirds, un viņam tas būtu jāizrunā. Tāpēc es domāju, ka viņš nebija dubultaģents un viņš nezināja, ka viņš tobrīd strādā ar čekistiem. Viņš patiešām domāja, ka tie ir īsti partizāni. Čekisti ļoti kontrolēja, ko Vitolds un Ludis [Ludis Alfrēds Upāns – otrs aģents, kuru MI6 iesūtīja Latvijā kopā ar Vitoldu] varēja redzēt, ko viņi varēja satikt un kur būt.

Jūsuprāt, vai lēmums Vitoldu sūtīt uz Latviju bija attaisnojums vai arī, ņemot vērā apstākļus, tā bija Vitolda dzīves izniekošana?

O, jā! Manas vecmāmiņas ļoti tuva draudzene, Vitolda krustmāte par viņu rakstīja: ‘’Par daudz viņš mīlēja Latviju. Cīnījās par viņu līdz beidzamajam. Arī vēl pēc tam, kad viss bija zaudēts.’’ Viņš mēģināja atrast ceļu savā dzīvē, bet nekad to neatrada.

Tie, kas zināja – mani vecāki un pārējā ģimene -, Vitolds to visu darīja, gribēdams tikai labu Latvijai. Un viņš, kā mana tante teica, viņš mīlēja Latviju tik ļoti. Kad bija kaut kāda doma, ka varētu kaut ko darīt, ka varētu būt iespēja atjaunot Latviju… Viņi domāja, ka varētu būt Trešais pasaules karš. Un tad varētu dabūt Latviju atpakaļ, atpakaļ no krieviem. Bet tad, kad Vitolds saprata, ka tas nenotiks, viņš sabruka. Viņam vairs nebija mērķa dzīvei. Visa viņa dzīve sabruka.

Kā Jūs vērtējat Vitolda Reķa tēlu seriāla? Vai redzat kādas saiknes ar savu radinieku viņā?

Dikti līdzīgs. Kā jau es teicu. Tās lietas Jēkabs Reinis parāda. Viss, ko viņš rāda, ir tuvu tam, kāds Vitolds bija īstenībā. Viņam gan nebija nekāda Veltiņa. Bet tā tēlošana, es domāju ļoti tuvu tam, kāds bija Vitolds kā cilvēks. Es viņu pati īsti nepazinu un nevaru pateikt skaidri, bet pēc tā, ko es esmu dzirdējusi… Vitolds bija patriots, daudz domāja, bija drosmīgs. Un Vitolds Rēķis to parāda. Jēkabs Reinis ir ļoti tuvu tam, kāds bija Vitolds, tikai tas izskats.

Varbūt tomēr ir pāris ļoti nopietnas atšķirības stāstā. Pastāstiet, kādas varētu būt svarīgākās atšķirības.

Vērtējot attēloto personu, ir vieglāk pateikt, ka viss ir līdzīgs. Tikai izskats.

Bet ir atšķirības stāstā. ''Sarkanajā mežā'' izskatījās, ka viņi visi dikti grib Vitoldu, bet Vitolds Reķis negrib. Bet īstais Vitolds gāja pats un meklēja iespējas doties misijā. Viņš gāja un gribēja to darīt. Viņš gribēja palīdzēt un būt spiegs. Latvija viņam bija viss. Dikti svarīga. Bet seriālā tas ir uztaisīts tā, lai būtu dramatiski. Ka viņš patiesībā grib doties uz Ameriku un ka tas ir viss.

Tāpat viņam nebija nekādas Veltas. Un tad seriālā ir Katrīna, Vitolda māsa. Arī tādas nebija. Īstajā dzīvē Vitoldam bija māsīca Ausma - šobrīd mana tante, kura dzīvo Zviedrijā -, ar kuru viņš kopā dzīvoja ģimenes mājā Kalnciema ielā.

Vitolda Berķa bērnības māja Kalnciema ielā 44.

Vēl seriālā stāstīts, ka Reķa vecākus izsūtīja uz Sibīriju. Arī manas mammas vecākus izsūtīja. Bet mans tēvs, Vitolds un mana vecmāmiņa, viņu mamma – visi izkļuva ārā. Viņu tēvs Jānis Berķis tobrīd jau bija miris. Viņš nomira no plaušu karsoņa 59 gadu vecumā. Tas bija piecus gadus pirms kara. Vitolda Berķa ģimene bija pavisam citādāka nekā seriālā.

Bet seriālā pareizi ir parādīts, ka viņš nāca no labas ģimenes, tas katrā ziņā bija pareizi. Mans vectēvs Jānis Berķis bija diplomāts un satika manu omi Vladivostokā - mana ome tur mācīja bērnudārzā. Viņi aprecējās Vladivostokā un arī Vitolds un mans tēvs piedzima Vladivostokā. Un tad viņi ar kuģi brauca apkārt visai Āfrikai atpakaļ uz Latviju. Vēlāk Latvijā viņš strādāja valdībā. Viņiem bija kalpone, un mans tēvs stāstīja, ka viņiem bija ļoti laba dzīve

Vispār viņiem bija ļoti jauki, jo viņi bija četri puikas - Sandris un Vitolds un divi brālēni. Sandris bija vecākais un viņš visādas palaidnības izgudroja. Un vienmēr viņš darīja tā, lai pārējie trīs  zēni dara visus darbus, bet viņš tikai izdomāja. Un tad sanāca, ka sodu saņēma pārējie, bet viņš ne. Bija tāds stāsts, ko man tēvs stāstīja: viņiem ļoti patika grāmata par Maksu un Moricu. Un viņi izdomāja, ka jāmēģina vienu no aprakstītajām palaidnībām atkārtot. Tur bija stāsts, ka Morics iesēja Maksi un lidināja no loga ārā. Un tēvs bija izdomājis to pašu izdarīt ar Vitoldu. Viņš sasēja Vitoldu, bija jau atvēris logu un gribēja viņu grūst laukā. Bet tad pēdējā brīdī istabā ienāca viņu vecāmāte un tūlīt apturēja šo nebēdību. Jo, ja Vitolds būtu izstumts pa logu, visticamāk, arī nebūtu tāda spiega Vitolda.

1 komentārs
Jukka Rislakki
Interesants stāsts. To var vēl papildināt ar sekojošo: Vitolds bija Latvijas armijas komandiera un kara ministra Krišjāņa Berķa brālēna dēls. Britu MI6 viņu savervēja un nosūtīja uz Kurzemi 1949. gada rudenī. Kārlis Zariņš viņu tiešām atbalstīja un Rietumvācijas torpēdkuģis atvada līdz Kurzemes krastam. Vitoldam un otram aģentam līdzi bija daudz naudas un, piemēram, radio raidītājs. VDK viņus atklāja jau Rīgā, no kurienes viņi devās uz mežu pie “viltus partizāniem”. Pēc diviem gadiem Vitoldu aizsauca atpakaļ uz Rietumiem. 1953. gadā viņš vēlreiz atgriezās Kurzemes krastā, būdams iesūtīto aģentu grupas airētājs. Vitolds turpināja darboties Lielbritānijas izlūkdienestā līdz 1955. gadam, kad Londonā pastiprinājās aizdomas, ka VDK bija iepludinājusi savus aģentus visā operācijā. Juka Rislaki
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti