Saglabājušās četras stacijas
Pasta stacijas ēkas Maltā būvētas 1836.gadā un ir labi saglabājušās līdz šodienai. Pīgožne stāsta, ka pasta ceļā Sanktpēterburga-Varšava kādreiz Latgalē bijušas astoņas zirgu pasta stacijas, nu palikušas tikai četras.
"Zirgu pasta stacijās tie bija pasta pakalpojumi, iespēja mainīt zirgus, salabot pasta ratus.
Ceļš bija ļoti tāls – 1171 versts jeb 1250 kilometri. Vajadzēja atpūsties cilvēkiem, vajadzēja atpūsties zirgiem," skaidro Pīgožne.
"Varēja naktsmītni dabūt dažāda ranga ceļotāji, bija uzgaidāmās telpas, varēja paēst."
Šis nozīmīgais objekts, kas sniedz ieskatu Eiropas satiksmes vēsturē, ir skatāms Maltas centrā – 1.Maija ielā, kur vīd baltu namu rindas, kas veido zirgu pasta stacijas kompleksu: iebraucamā sēta un krogs, un līdzas tam verstu stabs ar uzrakstu – "Režica 21 versts", "Dinaburga 61 versts".
Vietējās iedzīvotājas bērnības atmiņas
Pīgožne uzticēja arī vietējās iedzīvotājas Veltas Lapas atmiņas par laiku, kad Velta, maza meitene būdama, pagājušā gadsimta 30.gados brauca tēvam līdzi uz toreizējo Borovaju.
"Aizbraucām pie Veinštoka (bijušais saimniecības veikals Stacijas ielā). Veikals bija plašs: petroleja, pārtika, zirglietas, saimniecības preces, viss vienā vietā. Strādāja pats īpašnieks – ebrejs Veinštoks. Liela auguma vīrietis, būdīgs. Iegājām arī pastā. Toreiz tas bija palielā pusotra stāva koka ēkā Stacijas ielā aiz Sinagogas. Pastā saņēmām mātes pasūtītos rokdarbu žurnālus, tie bija no Anglijas, latviešu valodā. Kad viss bija izdarīts, braucot mājās, pa ceļam iebraucām paēst pusdienas "karčmā". Tas bija senās zirgu pasta stacijas ēkā," savās atmiņas raksta Velta Lapa.
"Tur man ļoti patika, jo bija garšīgi kāposti ar jēra gaļu un medus tādos rituļos kā siers. Ļoti garšīgas bija barankas, četrstūraini perniki – saldā maizīte, no mīklas cepti raibi zirdziņi ar krāsainu glazūru.
Vienmēr vienā stūrī sēdēja kādi krieviski runājoši vīri ar bārdām un lielām pīpēm. Telpa bija ļoti piedūmota, diezgan netīra. Vīri spēlēja kārtis. Paps teica, ka tie esot kupci. Es papam prasīju, kāpēc sauc "karčma". Viņš teica man tā, ka tur esot bijusi zirgu pasta piestātne, kur pārjūdza zirgus, un ar citiem zirgiem brauca līdz nākamai piestātnei. Tur bija kūtis zirgiem, arī naktsmājas cilvēkiem. Viesnīca bija labajā pusē. Mēs gan viesnīcā nekad nepalikām. Vienīgi paps, kad bija jāgaida lielas rindas nedēļas garumā, lai nodotu bekonu," turpina Velta Lapa.
"Kašarka" un "stražarka"
Bet Pīgožne skaidro vēl kādus mūsdienās neizprotamus senus vietvārdus vārdus "kašarka" un "stražarka".
"Bez zirgu pasta stacijām šinī ceļa posmā apmēram 7-10 kilometru attālumā bija tā saucamās "kašarkas" jeb ceļu apgaitnieku namiņi. Tajās uzturējās cilvēki, kas rūpējās par ceļa uzturēšanu, lai visu laiku ceļš būtu kārtībā," atklāj Pīgožne.
""Stražarkas" bija apmēram 17-20 verstu attālumā, tajās bija ceļa patruļa, kas deva atļauju trakta izmantošanai, kur varēja iegādāties braukšanas biļeti. Par versti vajadzēja maksāt 3 kapeikas. Tas nav maz.
Plus vēl nāca maksa par to, cik zirgi bija," ceļa izmantošanas noteikumus skaidro Pīgožne.
Zirgu ceļu izkonkurē dzelzceļš
Pasta ceļš Sanktpēterburga-Varšava bijis savam laikam ļoti moderna būve.
"Grandiozs projekts, visi līkumiņi tika izlīdzināti, pēc iespējas taisnāks tika veidots, tiltiņi izveidoti, kas agrāk nebija. Noblietēta grants, pa malām bija grāvji, iestādīti bērzi ceļa malās," stāsta Pīgožne.
1860.gadā, kad uzbūvēja dzelzceļa posmu no Ostrovas līdz Dinaburgai ar staciju Antonopole, kas ietvēra ceļa posmu tagadējā Maltā, zirgu pasta ceļa nozīme mazinājās. Cilvēki labāk izmantoja dzelzceļa pakalpojumus.
Līdzās muzejam esošajā šķūnītī skatāma ekspozīcija "Zirgvilkmes braucamrīki un to piederumi". Tur redzamas sakas, pakavi, apauši, pinekļi un citas zirglietas, un arī visai jokaina paskata ragavas – plāns dēlis ar metāla atzveltni, kas uztupināts uz paaugstām sliecēm. Izrādās, tās ir sporta kamanas.
Un, tā kā šajā muzejā eksponāti ir nākuši no vietējo iedzīvotāju mājām, tad var secināt, ka savulaik te tika piekopti arī šādi ziemas sporta veidi.
Kad Borovaja kļuva par Maltu
Bet ir vēl kāds stāsts par Maltu un Borovaju, jo tieši pirms gada, 2017. gadā, svinēta 80 gadu jubileja, kopš Borovaja kļuva par Maltu.
Līdz 1925.gadam Maltas pagastu sauca par Rozentavas pagastu, tā nosaukums bija aizgūts no tur netālu esošās Rozentavas muižas, bet Borovajas vārdu ciems ieguva, pateicoties minētajai zirgu pasta stacijai.
"Šis ceļš un šīs Satiksmes ministrijas celtās ēkas veicināja ciema attīstību. Četru ceļu krustojums, blakus dzelzceļš. Tika celtas ēkas. 1923.gadā bija 715 iedzīvotāju Borovajā. 1933.gadā ciemam bija statuss," ciema vēsturi pārlūko Pīgožne.
"Agrāk Malta saucās ciemats, kas ir netālu, tagad ir Silmala. Notika nosaukumu ceļošana. Ja krievu valodā "bor" – sils, te arī priedes auga, iespējams tāpēc arī Borovaja (Siliene).
No vienas puses, varēja atstāt to nosaukumu. Diemžēl nav zināms, kāds bija domu gājiens, kāpēc notika tāda nosaukuma maiņa," turpina Pīgožne.
Maltas ģerbonī ir dzirnavu rats, jo agrāk te bijušas divas tvaika dzirnavas un divas ūdens dzirnavas. Iespējams, arī pirms 80 gadiem ciemam iedotais nosaukums Malta ir asociatīvi saistīts ar vārdu "malt" un "malšanu".
