“Vēstures avoti ir humanitāro zinātņu pamats, pārnestā nozīmē tā ir vēsturnieku maize, jo viss pārējais ir tikai un vienīgi avotu interpretācija. Avoti nemainās, mainās valsts ideoloģija, mainās pētnieki un mainās avotu interpretācijas. Tieši pavirša attieksme pret vēstures avotiem vai pat apzināti avotu viltojumi vēstures zinātnē rada visādu veidu falsifikācijas vai mītus. (..) Vēstures zinātnei konsekventi jābalstās tikai un vienīgi uz faktiem, kas atrodami vēstures avotos. Un tieši ar vēstures avotiem arī nodarbojas avotpētniecība, par kuru būs runa šajā grāmatā. Šī kursa pamatdomas arī piedāvā šis izdevums. (..) Lasot lekciju kursa “Vēstures avotu pētniecība” izdevumu, ir jāņem vērā, ka ikviena lekcija ir ekspromts, kas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem: no studentu auditorijas, no mācību spēka iedvesmas un garastāvokļa u.c. faktoriem. Tādēļ šajā izdevumā lasītājam tiek piedāvāts nevis pilns lekciju kursa teksts, bet gan lekciju kursa pamatdomas,” grāmatas ievadā raksta Aleksandrs Gavriļins.
Aleksandrs Gavriļins (Александр Валентинович Гаврилин), Dr. hist., vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors. Dzimis 1953.gadā Rīgā, 1975.gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti.
Gavriļins uzrakstījis vairāk nekā 100 zinātnisku publikāciju par Pareizticīgās baznīcas vēsturi, sakrālās arhitektūras un vecticības vēsturi, kultūras mantojuma aizsardzību.