Neērtais latvietis Eduards Bērziņš.
No Šķērsielas līdz Kolimas gulaga
impērijas radīšanai

Latvieši PSRS. Tie pagājušā gadsimta 20.-30. gados, palikdami Krievijā, Ukrainā u.c., darbojās vadošos amatos čekā, militārajā jomā, komunistiskajā partijā, cēla padomju tautsaimniecību, veidoja specifisku latviešu kultūru vai arī strādāja pavisam vienkāršu darbu. Kas viņus vadīja – ideāli, varaskāre vai izdzīvošanas apsvērumi? Karjeras tieksmes? Vai traģēdija, par kuras upuriem viņi kļuva Staļina represiju laikā un realizētajā "latviešu operācijā", bija likumsakarīga? Statistikas dati ir nežēlīgi – vairāk nekā 22 360 aizturēto. Vairāk nekā 16 tūkstošiem piespriests nāves sods.


Latvijas kino zelta fonds nav iedomājams bez Tālivalža Margēviča un Ivara Selecka veidotās dokumentālās filmas triloģijas “Šķērsiela”, kurā autori ir dokumentējuši mazās Pārdaugavas ielas dzīvi, iedzīvotājus, to priekus un bēdas gadu desmitu garumā un nu jau arī dažādo laikmetu griežos. Kā pārsteigums bija grāmatnīcas plauktā ieraudzīt T. Margēviča sarakstīto un apgādā “Zvaigzne ABC” izdoto romānu ”Šķērsiela 13. Latvieša dibinātais gulags”.1 Liktenis bija izspēlējis savu spēli, ar gadsimta distanci namā Šķērsielā Nr. 13 savedot kopā kino leģendu un Eduards Bērziņu – V. Purvīša audzēkni, talantīgu mākslinieku, strēlnieku, boļševiku, čekistu, veiksmīgi menedžeri – “Daļstroj” tresta priekšnieka un arī gulaga sistēmas veidotāju. Un tā, pateicoties grāmatai, mēs filmai atradām vēl vienu no saviem tā saucamajiem neērtajiem latviešiem.
Filmēšanas process Tālivālža Margēviča dārzā, 2023.gada vasara2
Foto: Latvijas Televīzija
Ir 2023. gada vasara, un mēs ar filmēšanas grupu esam slavenajā Šķērsielā. Mūs laipni uzņem mājas saimnieks, grāmatas autors T. Margēvičs. Mans pirmais jautājums viņu nepārsteidz, to noteikti ir uzdevuši daudzi, – kāpēc radās interese uzrakstīt šo romānu? Un arī atbilde ir lakoniska, tieša – dabiska interese. Kad autors uzzinājis, ka Eduards Bērziņš ar ģimeni dzīvojis tajā pašā namā, istabā,
Tālivaldis Margēvičs par to, kāpēc uzrakstīja šo grāmatu
kur pēc plānojuma gultu varēja nolikt tajā pašā vietā kā mazajam Tālivaldim, tad radusies interese un jautājumi, kas tad viņš, E. Bērziņš, īsti bija un kādi ir viņa darbi. Sākās biogrāfijas pētīšana, un šķita interesanti, ka no mākslinieka, turklāt talantīga mākslinieka, izveidojās – vismaz no sabiedrības viedokļa – kaut kāds monstrs. Vai tas tā bija vai ne, tas bijis motīvs, lai sāktu pētīt un rakstīt.

Ko mēs zinām par Eduardu Bērziņu? Dzimis 1894. gada 7. februārī. Ģimene: tēvs Pēteris, māte Marija, brālis Jānis, māsa Antonija. Pirmie atklājumi par šo ģimeni bijuši ļoti interesanti. Izrādās, ienākot no Vidzemes Rīgā un nopērkot zemi Iļģuciemā, viņiem bijis cits uzvārds – Žīds. Tēvs nolēmis to nomainīt, vēršoties ar lūgumu pie cara, un tas ir ticis atbalstīts. Tikai no 1904. gada visa ģimene kļuvuši par Bērziņiem.

Eduards mācījās Rīgas Vācu amatniecības skolā, iegūstot māldera amatu. Lai gan tas jau dotu iespēju strādāt, pelnīt iztiku, jaunais censonis spēj pārliecināt vecākus un ar viņu atbalstu turpina studijas gan Freiburgas Mākslas skolā, gan Berlīnes Mākslas akadēmijā. Vēlāk talantu attīstījis arī Rīgas Mākslas skolā pie V. Purvīša.
Radošas personības attīstību pārtrauc Pirmais pasaules karš. E. Bērziņš tiek mobilizēts cariskās Krievijas armijā, dienē 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Par nopelniem kaujās apbalvots ar Sv. Jura krustu.

Sākoties 1917. gada notikumiem Krievijā, vērtējot kara šausmas, noticot jaunās pasaules uzcelšanas idejai un ejot kopā ar saviem cīņu biedriem, E. Bērziņa dzīves ceļš veidojas identisks kā citiem.
Viņš kļūst par latviešu sarkano strēlnieku, nodrošina boļševiku vadības pārbraukšanu no Pēterburgas uz jauno galvaspilsētu Maskavu, apsargā Kremli. No 1918. gada ir Latviešu strēlnieku divīzijas 1. vieglās artilērijas diviziona komandieris.

Nākamais E. Bērziņa dzīves “lielais notikums” un, iespējams, turpmākās karjeras izveides izšķirošais moments ir latviešu sarkano strēlnieku loma kreiso eseru dumpja apspiešanā un arī paša E. Bērziņa iesaiste “Lokarta” jeb “Sūtņu sazvērestības” atmaskošanā. Sazvērestības mērķis esot bijis uzpirkt un pierunāt divus latviešu strēlnieku pulkus, lai tie piedalītos pretboļševiskā apvērsumā Maskavā, lielinieku vadoņu arestos un nogalināšanā. Strēlnieki palikuši uzticīgi Ļeņinam. Te gan jāpiebilst, ka t.s. “Sūtņu sazvērestības” stāstā dominē padomju mitoloģija, un mūsdienās vēsturnieku vidū ir arī uzskats, ka tā bijusi pašu čekistu konstruēta lieta ar mērķi kompromitēt ārvalstu diplomātus. Iespējams, tā kļuva par vienu no ieganstiem, kas 1918. gadā ļāva izvērst “sarkano teroru”.

No 1921. gada E. Bērziņš strādājis padomju drošības iestādēs.

Eduards Bērziņš. 1936. gads.

Foto: no T.Margēviča grāmatas "Šķērsiela 13.Latvieša dibināts gulags". Apgāds Zvaigzne ABC

Kā savā grāmatā ”Šķērsiela 13. Latvieša dibinātais gulags“ norāda T. Margēvičs, viņa darbošanās nepalika nepamanīta arī Latvijā, un ģimene – māte, brālis, māsa nonāca Latvijas drošības dienestu redzes lokā.
Izmantojot savu dienesta stāvokli, slepus E. Bērziņš bijis Latvijā un veicinājis arī ģimenes pārbraukšanu uz PSRS 1926. gadā. Īpašumi Šķērsielā nodoti radiniekiem, izīrēti. Tēvs tajā laikā jau bija miris un apglabāts Lāčupes kapos.
E. Bērziņa ģimene savas Maskavas mājas pagalmā 20.gs. 20.gadu vidū.4
Foto: no T.Margēviča grāmatas "Šķērsiela 13.Latvieša dibināts gulags". Apgāds Zvaigzne ABC
Lai gan E. Bērziņam nav speciālas ekonomiskās izglītības, viņa radošais gars, augstais uzticības statuss partijā un arī spēja saskatīt karjeras izaugsmes iespējas paver viņam ceļu jaunā izaicinājumā. Divdesmito gadu beigās viņš pievēršas saimnieciskajai darbībai un bijis iniciators Višeras celulozes un papīra kombināta celtniecībai Ziemeļurālos. E. Bērziņa vadībā kombināta celtniecība pabeigta triecientempā – 15 mēnešos. Kā akcentē T. Margēvičs, tad tieši E. Bērziņš bijis pirmais, kas Kremlim ierosināja izmantot ieslodzīto darbu kombināta celtniecībā un darbaspēka nodrošināšanā. Ideja tikusi atbalstīta un izveidota īpaša ieslodzīto nometne “Višlag“, kas patiesībā bija vesela lēģeru ķēde.

Tomēr visaugstākais E. Bērziņa karjeras sasniegums ir Tālo Austrumu bagātību apgūšanai izveidotā tresta “Daļstroj“ vadītāja amats.

Lai saprastu tā svaru, neliela atkāpe: teritoriālā ziņā Kolimas reģions salīdzināms ar vienu astoto daļu no visas toreizējās Padomju Savienības. Reti apdzīvotajā mežonīgajā novadā, kur ziemā gaisa temperatūra noslīd līdz pat 70 grādiem zem Celsija, E. Bērziņam bija jāorganizē intensīva zelta un citu derīgo izrakteņu, kokmateriālu ieguve un apstrāde. Faktiski paralēli no nulles un – galvenais – kompleksi, bija jāveic arī teritorijas apgūšana, tātad jāizbūvē transporta infrastruktūra – ostas, ceļu tīkls. Jānodrošina līgumdarbinieku un arī ieslodzīto sadzīves apstākļi – jāizbūvē pilsētas, ciemi. Jānodrošina reģions ar pārtiku u.c. 1932. gada 1. aprīlī nodibināja “Sevvostlag“ (krievu: Севвостлаг) jeb Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometni ar centru Magadanā. Arī šīs nometnes priekšnieks bija pakļauts tieši Bērziņam.
Lai E. Bērziņš varētu operatīvi pārvietoties pa šo teritoriju, viņa rīcībā tika piešķirts kuģis “Zvezda”, lidmašīna un starptautiskas klases dzelzceļa vagons. No Maskavas uz Kolimu tika pārvests arī viņa auto “Rolls Royce”.
E. Bērziņam tika piešķirtas visaugstākās privilēģijas un arī atbildība, jo padomju varai bija vajadzīgs zelts. Un viņš attaisnoja sev uzticētos pienākumus – neskatoties uz dramatiskiem dabas un sadzīves apstākļiem, auga Magadana, plānotā ceļa trase tika izbūvēta, cēlās šahtas, pieauga zelta ieguves apjomi.

1936. gadā laikraksta “Pravda” korespondents raksta speciālo reportāžu “Tālā pilsēta“, sajūsmā aprakstot tikko uzbūvēto, bet vēl kartēs neminēto pilsētu Magadanu, jaunos ceļus, kas savieno ostu ar atradnēm, skolas, siltumnīcas, kultūras dzīvi u.c.
Raksts laikrakstā "Pravda" par Magadanas uzplaukumu.5 1936. gads.
Foto: Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas krājums
Jau iepriekš, Višeras kombināta celtniecības laikā, E. Bērziņš konstatējis, ka, lai izvairītos no lielajiem darbaspēka zudumiem, pret ieslodzītajiem tomēr nepieciešama humānāka attieksme. Tas dod augstāku darba ražīgumu un sekmē ideoloģisko pāraudzināšanu. Krievu disidents un arī bijušais ieslodzītais V. Šalamovs ( 1907–1982) savā stāstā “Zaļais prokurors“ ( 1959. gads) šo periodu Kolimā aprakstījis šādi:
Eduards Bērziņš sekmīgi centās atrisināt šī skarbā reģiona apgūšanas un arī "pārkalšanas” un izolācijas problēmu. Ja darba plāns tika izpildīts, uz desmit gadiem notiesātie drīkstēja atgriezties brīvībā jau pēc diviem vai trim gadiem. Lielisks ēdiens, apģērbs, darbadiena ziemā 4–6, vasarā 10 stundas. Iespēja labi nopelnīt – ieslodzītie varēja pat palīdzēt savām ģimenēm un pēc termiņa izciešanas atgriezties kontinentā jau kā turīgi cilvēki. Eduards Petrovičs neticēja blataru pārveidošanai, viņš pārāk labi pazina šo nestabilo un zemisko cilvēku daļu. Pirmajos gados zagļiem pat bija grūti nokļūt Kolimā, savukārt tie, kam izdevās tur nokļūt, vēlāk to nenožēloja.” 6
Ar laika distanci skatoties, Kolimas un arī paša E. Bērziņa varenība tika radīta burtiski ar ieslodzīto darbu. 1933. gadā trestā nodarbināja vairāk nekā 27 tūkstošus ieslodzīto, 1937. gadā – 80 2587. Leģendas un īstenība… Par ieguldījumu Kolimas reģiona attīstībā un sasniegtajiem rezultātiem E. Bērziņam tika piešķirts Ļeņina ordenis, augstākais PSRS apbalvojums.
1937. gada rudenī E. Bērziņš tiek izsaukts uz Maskavu. Par ieganstu tam kalpoja apsūdzība E. Bērziņa sakaros ar “aizdomīgām personām” t.sk. arī J. Rudzutaku , kā arī it kā konstatētie trūkumi “Daļstroj” darbā. Ceļā, netālu no galvaspilsētas, 1937. gada decembra sākumā viņš tiek arestēts. Apsūdzība tipiska tam laikam – iesaistīšanās kontrrevolucionārā darbībā, valsts rūpnieciskā potenciāla graušanā, spiegošanā Japānas un Lielbritānijas uzdevumā u.c. Jāatceras, ka tajā laikā visā PSRS bija uzsākta arī t.s. “latviešu operācija”...
Lasīt vairāk šeit

Pirms 85 gadiem – 1937.gada 30.novembrī – visas PSRS Iekšlietu tautas komisāriāta nodaļas saņēma šifrētu telegrammu – "… atklātas lielas latviešu spiegu-diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas …" Jārīkojas! Tā sākās tā sauktā "latviešu operācija", kurā ar nāvi sodīja vairāk nekā 16 000 mūsu tautiešu.
Atzīšanās “nodarījumā“ tiek izsista ar nežēlīgu spīdzināšanu. Neskatoties uz saviem līdzšinējiem nopelniem valsts labā, vairākkārtēju lojalitātes apliecinājumu, E. Bērziņš tika atzīts par vainīgu, nošauts un apglabāts Komunarkas masu kapos 1938. gada 1. augustā. Viņa patiesais nāves iemesls ilgstoši tika slēpts un par miršanas dienu uzdots 1940. gada 3. septembris. Represijās cieš arī viņa ģimene – tiek arestēta un uz tautas ienaidnieku sievu nometni nosūtīta sieva Elza, dēls Pēteris nodots bērnu namā, meita Mirdza, apbrīnojamā kārtā būdama jau pilngadīga, izsprūk no aresta. Ģimenei piederošās vērtības tiek konfiscētas. Aresti turpinās arī pašā “Daļstrojā”. E. Bērziņa laiks tur ir beidzies, un mainās arī pati Kolima.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā attieksme pret politiskajām represijām mainījās. 1955. gada 26. martā Valsts Drošības komitejas 4. pārvalde atbild uz pieprasījumu Maskavas kara apgabala prokuroram justīcijas ģenerālmajoram biedram Rižikovam: “PSRS Ministru Padomes Valsts Drošība komitejas 4. pārvaldes rīcībā nav ziņu par PSRS teritorijā it kā pastāvējušām latviešu pretpadomju teroristiskajām organizācijām.”8 Pēc PSKP 20. kongresa 1956. gadā un Hruščova izvērstās kampaņas par “personības kulta“ atmaskošanu un kritizēšanu no cietumiem, nometnēm un izsūtījuma sāka atgriezties represētie. Sākās apsūdzēto reabilitācijas process. Arī E. Bērziņa. Viņa sieva Elza atgriezās no izsūtījuma, mūža nogalē dzīvojusi Tukumā. Dēls pazudis Otrā pasaules kara notikumos. Meita Mirdza savu dzīvi saistīja ar Maskavu, tāpat kā visas mazmeitas un jau mazmazbērni.

1988. gadā E. Bērziņam Magadanas centrā tika uzstādīts piemineklis, kas tur atrodas vēl šobrīd. Nopietni tika diskutēts arī par Magadanas lidostas pārsaukšanu viņa vārdā, tomēr tas nav noticis. Vēl nesen internetā varēja atrast Krievijas TV sižetus par Magadanas pilsētas muzejā E. Bērziņam veltīto ekspozīcija, pilsētnieku atzinīgos viedokļus par tās faktisko dibinātāju. Taisnības labad jāpiebilst, ka ir arī bijuši pilnīgi pretēji viedokļi, protesti pret šī vārda iemūžināšanu.
Kādos svaros “svērs” E. Bērziņa likteni Latvijā?
P.S. Uzsākot grāmatas ”Šķērsiela 13. Latvieša dibinātais gulags” materiālu izpēti, T. Margēvičam izdevās sakontaktēties ar E. Bērziņa ģimeni. Tā atbalstīja autoru ar foto materiāliem un informāciju grāmatas izveidei, palīdzot saprast galvenā varoņa personības attīstības ceļu, motīvus un arī sekas. Ar autora atļauju tās ietvertas arī šīs publikācijas izveidē.
Izmantotā literatūra, avoti:

1.T.Margēvičs."Šķērsiela 13.Latvieša dibināts gulags". Apgāds Zvaigzne ABC, 2016.g.;
2. Filmēšanas epizode, autore I.Lepeško
3. T.Margēvičs."Šķērsiela 13.Latvieša dibināts gulags". Apgāds Zvaigzne ABC, 2016.g.,
4. T.Margēvičs."Šķērsiela 13.Latvieša dibināts gulags". Apgāds Zvaigzne ABC, 2016.g.,
5.Latvijas Nacionālā Bibliotēka, laikraksts "Pravda", 1936.g.;
6. V. Šalamovs , "Zaļais prokurors ", skatīt šeit;
7. Skatīt šeit;
8. Latvijas Valsts Arhīvs, J.Riekstiņš. Represijas pret latviešiem PSRS 1937 – 1938. Dokumenti, 265.lpp.