- Skandināvu loma Kijivas dzimšanā
- Jauni varas centri un mongoļu varenība
- Aristokrātiskā Žečpospolita un kareivīgie kozaki
- Krievijas intereses sākums – 17. gadsimts
- Divi skatījumi uz Ukrainas vēsturi
- Otrais mēģinājums izveidot Ukrainas valsti
- Holodomors industrializācijas vārdā
Orests Silabriedis: Esmu aicinājis jūs īstenot gandrīz neiespējamo: nepilnas stundas laikā pārskatīt visas tās blēņas, aplamības un priekšstatus, kas mums līdz šim ir bijuši par Ukrainu, par Ukrainas vēsturi. Un galvenais jau laikam būtu dot impulsu klausītājiem pašiem meklēt informāciju, visupirms jau uzmeklējot Dainas Bleieres grāmatu "Ukraina – Eiropas valsts", ko 1996. gadā izdeva Latvijas Ārpolitikas institūts un kas ir pieejama institūta mājaslapā PDF formātā.
Pirmais jautājums būs tāds: kādēļ ir bijis tā, ka daudzi no mums par Ukrainu nav domājuši kā par autonomu, patstāvīgu vērtību?
Daina Bleiere: Kad rakstīju šo grāmatu, bija ārkārtīgi sarežģīti to darīt tieši tādēļ, ka bija ļoti grūti dabūt nepieciešamo literatūru. Rakstīšanas gaitā sapratu, ka faktiski ir divas galvenās Ukrainas vēstures versijas. Viena versija, kas pastāvēja padomju variantā, varētu teikt – krieviski impēriskajā, kas pēc tam pārgāja padomju versijā, un otra – tā, kas pastāvēja Ukrainas emigrācijā. Un šīs versijas krietni atšķīrās. Es lielā mērā balstījos – it sevišķi, ja runā par viduslaikiem un vispār senākiem laikiem, par neatkarības cīņu periodu –, tieši uz emigrācijas versiju. Šī iemesla dēļ varbūt arī daudziem šī grāmatiņa tolaik nepatika, jo tā parādīja drusku citādu skatījumu uz Ukrainas vēsturi. Šodien šis skatījums ir vispārpieņemts, tas galīgi vairs nav nekas oriģināls.
Bet otra lieta, protams, ir tā, ka mēs kaut kādā ziņā esam drusku citā ģeopolitiskajā telpā. Ukraina kopumā vienmēr bijusi kaut kur starp Poliju un Centrālo Eiropu, un arī iekšējais skatījums pašā Ukrainā – kultūras orientācija, vēsturiskā orientācija, interešu loks – ukraiņu vēsturniekiem ir krietni citādāks, nekā mums. Tādēļ mums varbūt nav tik viegli atrast kādus saskarsmes punktus, kaut tie, protams, ir – tas attiecas gan uz seno laiku vēsturi, gan uz Žečpospolitas vēsturi, gan uz brīvības cīņu laikmetu, Krievijas pilsoņu kara laikmetu. Nemaz nerunāsim par periodu pēc neatkarības atgūšanas, kad faktiski mēs tā pa īstam sākām novērtēt to, ka Ukraina kā neatkarīga valsts ir diezgan svarīga arī no mūsu pašu drošības viedokļa.
Protams, viens no iemesliem varētu būt skatījums uz Ukrainu no Krievijas skatpunkta, kas mums, kuri mācījās padomju laikos, iemācīts caur skolas vēstures mācību grāmatām.
Lielā mērā šis naratīvs pastāvējis daudz kur – arī filmās, dažāda veida populārajā literatūrā. [Līdz karam] mēs īsti daudz ko nemaz nezinājām par Ukrainu – kas tur noticis, kā tas noticis, kādas īsti ir viņu problēmas, kādi konflikti viņiem ir savā starpā un ar kaimiņiem.
Vēl viena lieta ir tā, kā Ukrainas ekonomisko un politisko nozīmi Eiropas kontekstā īsti sākam apzināties tikai tagad – līdz ar Krievijas agresiju pret Ukrainu. Arī to, cik lielā mērā Ukrainas cīņa pret Krievijas agresiju saistīta ar mūsu pašu valsts pastāvēšanu un drošību. Un tas ir būtiskākais, kas ļoti nozīmīgi maina mūsu skatupunktu.
Tas, par ko jūs tagad stāstāt, attiecas drīzāk uz 2022., nevis 2014. gadu?
Daina Bleiere: Jā.
Pēc 2014. gada vēl bija tāda sajūta – jā, slikti, bet ko mēs tur varam darīt... Lai gan "zvaniņš" jau noskanēja. Atcerēsimies tās runas, kas bija – kas varētu notikt, ja, piemēram, okupēs Daugavpili. Bija arī tāda mākslas filma, bet man šķiet, ka tas netika uztverts tik ļoti nopietni, vismaz sabiedrībā kopumā.
2022. gada februāris ļoti skaidri parādīja to, ka faktiski tikpat labi arī mēs varējām kļūt par Krievijas un Putina agresijas upuriem arī 2014. gadā. Savā ziņā Putina paranoidālā fokusēšanās uz Ukrainu, uz mēģinājumiem "piedabūt" to pie Krievijas – tā varbūt zināmā mērā mūs izglāba, jo mēs īsti nezinām, kas būtu noticis, ja Putins 2014. gadā būtu izdomājis anektēt Latviju vai daļu Latvijas.
Vēsturniekiem parasti nepatīk tādas runas – kas būtu, ja būtu, un šajā gadījumā šīs domas nepadara dzīvi omulīgāku.
Skandināvu loma Kijivas dzimšanā
Pirms kāda laika sociālajos medijos kļuva populāra Šiškina glezna "Rīts priežu mežā" ar lācīšiem, un tika teikts, ka Kijiva šajā brīdī ir plaukusi, bet gleznas parakstā kāds asprātis licis ideju, ka tā tobrīd izskatās Maskava. Būtu labi, ja jūs tagad mēģinātu īsi pateikt, ka Kijivas valsts – tas, ko mēs līdz šim saucām par Kijivas Krievzemi – patiešām eksistēja krietni agrāk, un varbūt jūs varat dot arī komentāru, kas tad to Kijivu galu galā dibināja?
Daina Bleiere: Sākšu ar terminoloģiju. Latviski neviens no terminiem, ko mēs lietojam – ne Kijivas Krievzeme, ne Kijivas valsts – nav īsti labs. Krieviski ir "Киевская Русь", ukraiņi saka – "Ки́ївська Русь". Un šeit ir jautājums. Krievija, Krievzeme, "Русь"... Tas aptver tādu politisku veidojumu, kuru vienoja valdošā dinastija, kurai bija vairāk vai mazāk noteikta teritorija, kurai bija sava kopēja ideoloģija un daudzmaz kopēja administratīvā sistēma.
Bet latviski termins "Krievzeme" uzreiz uzliek uzsvaru uz to, ka tas saistīts ar Krieviju. Tie, kuri vēlāk kļuva par krieviem, arī bija daļa no šīs "Русь", bet tajā laikā tā bija tikai daļa.
Ir runa par valstisku veidojumu, kurā dzīvoja tagadējo ukraiņu, baltkrievu un krievu priekšteči.
Otra lieta – par valsti. Kijivas valsts arī nav pārāk veiksmīga definīcija tādā ziņā, ka ir strīdi par to, vai to īsti var saukt par valsti, protovalsti vai ko tamlīdzīgu. Tā bija polītija – pēc Aristoteļa terminoloģijas. Tas bija valstisks veidojums ar noteiktām kopīgām iezīmēm, taču – vai tā bija valsts... Protams, tā nebija valsts mūsdienu izpratnē. Domāju, šajā ziņā vēsturniekiem kaut ko vajadzētu darīt.
Es ieteiktu, ka drīzāk varbūt būtu jārunā par Kijivas Rusiju vai ko tamlīdzīgu. Šo terminu radīja jau 19. gadsimtā, bet īsti tas iedzīvojās tikai Staļina laikā. No turienes esam to pārmantojuši: latviski "Русь" vienkārši tulkojām kā Krievzemi.
Tas principā ir nepareizi un no Maskavas viedokļa uz šo veidojumu vērš tieši impērisko skatījumu – tas iedzīts mūsu smadzenēs no skolas laikiem un padara to par zināmā mērā neapstrīdamu.
Šis valstiskais veidojums bija tas, ko radīja valdošā dinastija, kas nāca no skandināviem, visticamāk, no Zviedrijas.
Valdošā elite veidojās sākotnēji no skandināviem, kuri gan ļoti ātri integrējās slāvu iedzīvotāju masā. Mēs īsti nezinām, vai šis pamatlicējs – Ruriks – bija dzīvs cilvēks vai tomēr leģenda.
Arī vēsturnieki par to runāt izvairās, jo tas ir ļoti neskaidri. Arī par nākošo [valdnieku] Ingvaru jeb Ihoru ir mazliet vairāk ziņu, arī par viņa māti Olhu jeb Helgu. Bet pirmais faktiski ir trešās paaudzes pārstāvis Svjatoslavs, par kuru konkrētas ziņas ir jau Bizantijas hronikās un par kuru mēs zinām vairāk biogrāfisku datu, arī to, kā viņš izskatījās. Bet faktiski jau šajā laikā, kādā trešajā, ceturtajā paaudzē,
skandināvi bija pārņēmuši slāvu valodu un lielā mērā integrējušies, lai arī saglabājot saites ar Skandināviju.
Valsts pirmsākumi saistīti ar to, ka sākotnējā varjagu jeb vikingu bāze bija Novgoroda, no kurienes arī Rurika mazgadīgais dēls kopā ar savu aizbildni Olehu ir devies uz Kijivu, kas bija stratēģiski svarīgs punkts ceļā uz Konstantinopoli.
Kā liecina hronikas, Kijivā tolaik ir iedzīvojušies un varu pārņēmuši skandināvi Askolds un Dirs, kurus nogalināja, un tad varu Kijivā pārņēma Rurika dinastija. 9. gadsimtā, kad tas notika, Kijivai varbūt vēl nebija tik lielas nozīmes, bet jau 10. gadsimtā tā sāka iegūt lielu ekonomisku un stratēģisku nozīmi, jo ceļš uz Konstantinopoli kļuva par ļoti svarīgu, varbūt pat dominējošu tirdzniecības ceļu. Līdz tam vikingi pārsvarā tirgojās ar arābu zemēm pa Volgu un Kaspiju, bet 10. gadsimtā smaguma centrs pārvirzījās uz Konstantinopoles pusi. Ko viņi varēja Konstantinopolei piedāvāt? Dabas produktus: kažokādas, medu, vasku.
Mārtiņš Mintaurs: Arī vergus.
Daina Bleiere: Jā. Un kur to visu varēja dabūt? Turpat apkārt, slāvu zemēs! Bet, lai dabūtu šos produktus, bija kaut kādā veidā jāiegūst kontrole pār šīm zemēm.
Mārtiņš Mintaurs: Jāsavāc nodevas.
Daina Bleiere: Tieši tā! Protams, to varēja darīt sirojumu ceļā, bet tas būtu sarežģīti un prasītu daudz lielākas pūles.
Visas pirmās valstis, agrās viduslaiku valstis, lielā mērā veidojās pēc šāda principa, sevišķi Centrālajā un Austrumeiropā: ieradās kāds vadonis ar savu karadraudzi un prasīja: "Gribat, lai jūs aizsargā?" Gribam!
Kijivai galvenā problēma bija uzbrukumi no lielās stepes – pečeņegi un tamlīdzīgi.
Izklausās pēc 90. gadiem un "jumta".
Daina Bleiere: Jā, principā tas bija rekets. Gribat? Aizsargāsim! Bet jums jādod viena caunādiņa gadā no viena vīra vai no vienas saimniecības. Dažkārt radās konflikti, jo viņiem to caunādiņu sagribējās vairāk. Viņi nevis vienu, bet divas reizes gadā ieradās pēc tām. Ar to saistīts, piemēram, Ihora un Olhas konflikts ar drevļaniem, jo viņiem bija noteiktas nodevas; drevļani tām bija piekrituši. Tās bija ciltis, kas dzīvoja ap Kijivu.
Kad Ihors un Olha nodevu normu palielināja, drevļani bija neapmierināti un Ihoru nogalināja. Un tad Olha jeb Helga viņiem atriebās. To atspoguļo slavenais eposs "Teika par Ihora karagaitu". Un tā pamazām, pamazām viņi šo zonu paplašināja uz arvien jaunām teritorijām.
Kijiva, pateicoties savai stratēģiskajai nozīmei, faktiski izvērtās par ļoti svarīgu pilsētu savā reģionā. Tolaik tā, iespējams, bija lielākā pilsēta Austrumeiropā ar apmēram 50 000 iedzīvotāju, kas tiem laikiem bija pieklājīgi daudz. Līdz ar to – arī bagāta.
Svjatoslava dēla Volodimira laikā tā [Kijiva] jau pārvērtās par ļoti svarīgu centru: viņš mēģināja konkurēt, savā ziņā Kijivu nostādīt līdzvērtīgu Konstantinopolei, līdzvērtīgu Bizantijai.
Tam kalpoja pareizticības pārņemšana, kristīšanās. No sākuma kristījās elite, pēc tam pamazām, pamazām process gāja uz leju, uz tautas masām. Varētu teikt, ka līdz kādam 14.–15. gadsimtam šajās teritorijās vēl joprojām daudzās vietās zēla un plauka pagānisms. Volodimirs, apprecoties ar Bizantijas imperatora māsu, arī ideoloģiski centās sevi parādīt kā līdzvērtīgu Bizantijas valdniekam. Taču jau pirms mongoļu iebrukuma, kas notika 1240. gadā, Kijiva sāka zaudēt savu ekonomisko un stratēģisko nozīmi.
Jauni varas centri un mongoļu varenība
Tātad tie bija kādi pāris gadsimti varenības?
Daina Bleiere: 10. un 11. gadsimts. 12. gadsimtā jau parādījās zināmas norieta pazīmes, jo dinastija bija izpletusies un troņa mantošanas kārtība bija diezgan neskaidra. Otra lieta – Konstantinopole pagrima, līdz ar to tirdzniecības ceļš uz Konstantinopoli vairs nebija tik būtisks. Tirdzniecība lielā mērā pārvirzījās uz Baltijas jūru. Lielāku nozīmi ieguva Novgoroda un kļuva bagātāka.
Un trešā lieta bija tā, ka faktiski veidojās jauni varas centri, jo ekonomika attīstījās un rusu zemēs veidojās jauni centri, no kuriem bija trīs būtiskākie. Viens bija uz rietumiem no Kijivas – tā bija Halīcijas-Voliņas kņaziste Piekarpatos, tagadējā Voliņā un Poļisjā. Otrs centrs bija ziemeļos – tā bija Vladimiras-Suzdaļas kņaziste, tagadējās Krievijas teritorija, un trešais bija Novgoroda. Vietējie Rurika pēcteči, kņazi, savā starpā cīnījās par Kijivas lielkņaza titulu, un tur bija anekdotiski notikumi: dažu gadu laikā nomainījās pat 18 lielkņazi... Tajā pašā laikā viņi paši vairs negribēja dzīvot Kijivā, viņiem bija svarīgi savi centri. Faktiski līdz mongoļu iebrukumam Kijiva zināmā mērā jau bija zaudējusi savu ekonomisko svaru – tai bija tikai simboliska nozīme.
Mongoļi tam visam pielika treknu punktu, jo pilsēta pretojās. Līdz ar to notika pēc mongoļu tradīcijas: ja pilsēta pretojas, viņi izkauj visus iedzīvotājus. Daudzus gadus šajā teritorijā cilvēki praktiski nedzīvoja.
Kur palika iedzīvotāji no Kijivas apkaimes? Kādreiz bija teorija, ka viņi pārcēlās uz ziemeļiem, uz tagadējās Krievijas teritoriju. Bet mūsdienās vēsturnieki uzskata, ka drīzāk viņi palika Voliņā, Poļisjā, Pripjatas upes apkaimē vai uz Halīcijas pusi. Pārāk tālu viņi neaizceļoja.
Mongoļu varenības laikmetā – 13. un 14. gadsimtā – bijusī Kijivas valsts, varētu teikt – Rusija – attīstījās vairākos virzienos.
Halīcijā-Voliņā mongoļu jūgs bija mazāk jūtams, nekā tas bija Vladimira Suzdaļas zemēs, kurās mongoļu kontrole bija ļoti stingra: kņazi bija ļoti atkarīgi no Zelta ordas. Halīcija-Voliņa bija drusku autonomāka, viņi varēja vairāk attīstīties. Un viņi vairāk orientējās uz Poliju, uz Ungāriju, uz Centrāleiropu, tur ieplūda katoliskā kultūra – viņi saradojās ar Polijas karaļa ģimenēm, ar Ungārijas karaliskajām ģimenēm. Ieplūda drusku citādāka kultūra – Itālijas renesanse, pilsētu autonomija, tā saucamās Magdeburgas tiesības. Tā daļa, kas mūsdienās ir Krievija, vairāk attīstījās autokrātisma tradīcijas virzienā, savukārt Ukrainas rietumdaļā uzplauka muižnieku demokrātija, aristokrātijas demokrātija, zināmas brīvības.
Aristokrātiskā Žečpospolita un kareivīgie kozaki
Vai nav tā, ka kaut kas no šī visa saglabājies līdz pat mūsu laikiem? Rietumukraina taču diezgan krietni atšķiras.
Daina Bleiere: Lielā mērā tas saglabājies visā Ukrainā, visā ukraiņu kultūrā. Ja paskatāmies uz 15., 16. un 17. gadsimtu, liela daļa Ukrainas nokļuva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā.
Pēc tam, kad Lietuvas dižkunigaitija noslēdza Ļubļinas ūniju ar Poliju, tika izveidota Žečpospolita. Ukrainas elite – jau vietējā elite, vietējā aristokrātija – jutās samērā brīvi.
Ukraiņi nejutās kā apspiesta mazākumtautība, tieši otrādi. Bet lielā mērā viņi polonizējās.
Un Polija, Žečpospolita, kā mēs zinām, bija aristokrātijas un muižnieku republika: viņi vēlēja karali, viņiem bija vietējie seimi un centrālais seims, viņi paši varēja lemt par savu likumdošanu un vietējo pašpārvaldi un tamlīdzīgi. Līdz ar to [noskaņojums] bija daudz demokrātiskāks.
Tikmēr liela daļa Maskavas valsts, izņemot Novgorodu, un pārējās kņazistes attīstījās tādā virzienā, ka valdnieks ir tas, kas visu nosaka. Tā
Maskavas lielkņazistē kļuva par aksiomu Ivana Trešā laikos, bet faktiski jau pirms tam, ka visi pārējie ir valdnieka kalpi un vergi, arī aristokrāti, arī bajāri un tamlīdzīgi. Bet Rietumukrainā un vispār Ukrainā bija tāda bajāru demokrātija.
Plus vēl šeit bija kozaku* elements. Kozaki sāka veidoties 15. gadsimtā. No sākuma tie bija cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ bija nolēmuši pārcelties uz robežteritorijām, kuras lielajā stepē nemitīgi apdraudēja tatāru uzbrukumi.
Sākotnēji tās bija nelielas grupiņas, kuras nodarbojās ar medniecību, zvejniecību, laiku pa laikam uzbruka arī kādam tirgotājam, bet pamazām Žečpospolitas aristokrātija novērtēja to, ka viņus var labi izmantot, lai aizsargātu teritoriju pret tatāru uzbrukumiem. Un šī vietējā Ukrainas aristokrātija, kas jau bija pārpoļojusies, pamazām savas zemes sāka paplašināt austrumu virzienā, stepes virzienā aiz Dņipras, kreisajā krastā.
Kozaki izrādījās ērts, kareivīgs elements, ar kura palīdzību varēja aizsargāt plūstošo robežu no tatāriem.
Pamazām viņus arī oficiāli sāka piesaistīt valsts dienestam. Žečpospolitā izveidojās tā saucamie oficiālie "reģistra kozaki": viņiem par to maksāja algu, bija arī zināmas privilēģijas – par darbu viņiem deva arī zemi. No Kijivas uz Čerkasiem – pārsvarā apmēram tajā rajonā bija reģistra kozaki.
Otrs grupējums, kas izveidojās, bija tā saucamie Aizkrāču (Zaporižjas) kozaki jeb Sičas kozaki. Tie bija drusku nevaldāmāki, viņi nevienam īsti nepakļāvās – kā izlēma, tā arī darīja: paši ievēlēja savus hetmaņus un pulkvežus, varēja darboties Žečpospolitas interesēs, bet varēja beigu beigās arī vienoties ar tatāriem vai uzrīkot karagājienu pret tiem tad, kad poļiem tas nemaz nebija izdevīgi.
Tie bija tie, kas rakstīja slaveno vēstuli?
Daina Bleiere: Jā,
tie bija tie [kozaki], kuri rakstīja slaveno vēstuli turku sultānam. Tie, par kuriem Nikolajs Gogolis [Mihola Hohoļs] raksta savā romānā "Tarass Buļba". Kozaki bija dumpīgs elements.
Žečposoļita visu laiku centās viņus kaut kādā veidā ierobežot un reģistra kozaku skaitu samazināt. Kozaku virsnieki it kā tika traktēti kā muižnieku šļahta, bet ne vienmēr. Viņi tomēr netika uzskatīti par gluži līdzvērtīgiem, plus vēl bija reliģiskās pretrunas, jo poļi bija katoļi, bet kozaki – pārsvarā pareizticīgie.
Gogolis par to diezgan spilgti rakstījis.
Daina Bleiere: Jā. Un galu galā tas noveda pie Bohdana Hmeļnicka vadītās sacelšanās. Arī pirms tam bija diezgan daudz sacelšanos – dažādi kozaku dumpji bija laiku pa laikam.
Taču Bohdana Hmeļnicka sacelšanās izraisīja tādus procesus, kas faktiski noveda pie Ukrainas valsts izveidošanās.
Putins, protams, uzskata, ka tādas nekad nav bijis, ka to ir izveidojis Ļeņins, un, kā zināms, Putins ir "otrs lielākais vēsturnieks" pēc Staļina.
Faktiski Hmeļnicka dumpis Žečpospolitu gandrīz noveda līdz bojāejai. Sinkēvičs to savos romānos, sevišķi romānā "Plūdi", to visu aprakstījis ļoti spēcīgi. Hmeļnicka sacelšanās rezultātā – un tie jau bija 17. gadsimta 40.–50. gadi – izdevās atkarot lielu daļu gan kreisā krasta, gan daļu labā krasta Ukrainas, tajā skaitā arī Kijivu, bet
Hmeļnicka problēma bija tā, ka kozaku valstij, lai gan tā varēja pastāvēt arī viena pati, bija daudz ienaidnieku.
No vienas puses – Žečpospolita, no otras puses – Osmaņu impērija un Krimas tatāri kā Osmaņu impērijas vasaļi. Varbūt par mazāku ienaidnieku tika uzskatīta Maskavas valsts, kas tolaik īpaši dienvidu virzienā izteiktu ekspansiju vēl nespēja veikt.
Nevis tāpēc, ka negribēja, bet tobrīd vēl nespēja?
Mārtiņš Mintaurs: Viņi bija iesaistīti Eiropas lietās – cīnījās ar Zviedriju, Baltijas reģionu. Rietumeiropā tās ir reliģisko karu laikmeta beigas. Tika noslēgts Vestfālenes miera līgums, ar kuru beidzās katoļu protestantu militārās cīņas. 17. gadsimta vidū – arī no Baltijas vēstures to zinām – notiek vairāki Alekseja Mihailoviča karagājieni Rīgas virzienā.
Maskavas valsts 17. gadsimta vidū turpina to, kas [16. gadsimtā] neizdevās Ivanam Bargajam: Livonijas kara laikā tieši Baltijā iestrēga viņa karagājiens, kad Žečpospolita viņu apturēja. 17. gadsimtā Maskava mēģina atkal, kā saka, pa tuvāko ceļu tikt līdz Baltijas jūrai.
Dienvidos Maskavas valstij īsti nav ko darīt, jo Žečpospolita tobrīd tomēr ir lielākā un militāri spēcīgākā valsts Austrumeiropā.
Žečpospolita vajadzīga arī, piemēram, lai izglābtu Vīni no kārtējā turku aplenkuma 17. gadsimta beigās. Tā kā, nu, tas ir tāds pārāk ciets rieksts, ko viņi vēl nevar pārkost. (..)
Tas, ko Daina jau teica:
Ukraina atšķiras arī tāpēc, ka pašvaldību tradīcijas šeit bijušas daudz senākas un spēcīgākas, pateicoties muižnieku demokrātijas ietekmei.
Arī dzimtbūšana Ukrainā nekad nav bijusi tādā līmenī, kāda tā bija Maskavas valstī un Pētera Pirmā laikā Krievijas impērijā. Viņi dzimtbūšanu Ukrainā līdz galam ieviesa tikai Katrīnas Otrās laikā, kad likvidēja pēdējās kozaku brīvības. Tad arī izbeidzās pēdējās hetmaņa valsts patstāvības paliekas.
Krievijas intereses sākums – 17. gadsimts
Tātad Krievijas interese par Ukrainu – tas ir 18. gadsimts?
Daina Bleiere: Faktiski jau interese bija 17. gadsimtā, un tieši tāpēc viņi arī varbūt izrādīja interesi par Bohdana Hmeļnicka piedāvājumu apvienoties. Jo viņi ieguva it kā autonomu, tomēr jau pamatīgu teritoriju uz dienvidiem no Maskavas valsts kā placdarmu, no kurienes varēja ierobežot gan Žečpospolitu, gan arī, pats galvenais, cīnīties pret turkiem.
Un tas bija svarīgi – pieeja Melnajai jūrai. Labi, pieejas gluži vēl nebija, tomēr bija jau tuvošanās tai, sevišķi Azovas jūrai.
Jāsaka gan, ka vispār ukraiņiem un kozakiem bija dažādi viedokļi par to, ar ko īsti biedroties. Daži bija pat par to, ka varbūt tomēr ar Žečpospolitu noslēgt kādu līgumu par aizsardzību. Bet tas nebija pārāk populāri pēc atbrīvošanās kara, bija arī reliģiskās pretrunas un piemēram, poļu magnātu politika.
Otrs variants bija vienoties ar Krimas tatāriem vai ar Osmaņu impēriju, ar turkiem.
Šāda versija arī tika apsvērta?
Daina Bleiere: Jā! Un pat ļoti nopietni. Bet problēma bija tā, ka uz viņiem īsti nevarēja paļauties, kas arī parādījās vairākos karagājienos – tā iemesla dēļ, ka Osmaņu impērija jau arī bija ieinteresēta, lai kozaku valsts nekļūst pārāk spēcīga. Viņi visu laiku praktizēja tādu balansēšanas politiku – jā, kozakus izmantot pret poļiem, pret Maskavas valsti vajadzības gadījumā, bet neļaut viņiem tomēr kļūt pietiekami spēcīgiem, lai tie apdraudētu Krimu vai turku īpašumus. Tas īsti nebija populāri arī no tāda viedokļa, ka
turki skaitījās kozaku mūžīgie ienaidnieki. Līdz ar to Maskavas valsts šķita it kā labākais sabiedrotais, jo tie bija pareizticīgie.
Un otra lieta – viņi tobrīd nebija tik spēcīgi. Tāpēc tika noslēgta Perejaslavas vienošanās par to, ka kozaku valsts pievienojas Maskavas valstij. Vai pievienojās? Lūk, tas ir jautājums, par to vēl joprojām vēsturnieki strīdas, bet, nu, tagad varbūt ir zināms konsenss tādā ziņā, ka vēsturnieki nonākuši pie secinājuma, ka acīmredzot šeit bija zināma divu politisko kultūru sadursme, kuru kozaks Hmeļnickis un viņa kozaki tajā brīdī īsti neaptvēra un neizprata, jo viņi šo vienošanos uztvēra apmēram tā, kā viņiem līdz šim bija slēgti līgumi ar Žečpospolitu: kozaki zvērēja uzticību Polijas jeb Žečpospolitas karalim, savukārt arī karalis zvērēja viņiem uzticību, ka izpildīs līguma noteikumus.
Līgums izrādās citāds...
Tas bija sadarbības līgums?
Mārtiņš Mintaurs: Jā, uz līdzīgiem pamatiem…
Daina Bleiere: …kurā tiek fiksēts, ko mēs apsolām un ko mēs neapsolām.
Savukārt Maskavas cars atteicās zvērēt uzticību kozakiem un atteicās vispār apspriest kaut kādus līguma noteikumus.
Līdz ar to viņiem apsolīja autonomiju, ka saglabās viņu iekšējo iekārtu un tamlīdzīgi, taču faktiski Maskavas cars jau no paša sākuma to traktēja tā, ka viņi pievienojas Maskavas valstij: ka viņi kļūs par autonomu, taču Maskavas valsts sastāvdaļu. Kozaki to drīzāk izprata tā, ka viņi ir līdzvērtīgi partneri. Ļoti ātri izrādījās, ka tas tā nav.
(..) Jā,
kozaki paši vēlēja hetmaņus, bet šos hetmaņus nemitīgi arestēja, izsūtīja uz Sibīriju un arī citādi represēja.
Tā ka arvien vairāk un vairāk Ukrainas kozaku valsts nokļuva Maskavas pakļautībā. Pilnīgi un galīgi punktu tam visam pielika Pēteris Pirmais. Tā zīmīgā Poltavas kauja, pirms kuras hetmanis Mazepa pārgāja zviedru pusē… Mazepa, starp citu, visu laiku ar Pēteri Pirmo bija lieliskās attiecībās, viņi ļoti, ļoti labi satika un it kā teicami sapratās, bet uz Mazepu kozaki izdarīja spiedienu: viņi bija neapmierināti, jo uzskatīja, ka viņu brīvība tiek ierobežota un zviedri varētu būt labāki sabiedrotie.
Turklāt tajā laikā arī izskatījās, ka zviedri visu laiku tā kā uzvar, ka zviedri ir spēcīgāki. Un ka Pēteris Pirmais arī varētu zaudēt šo karu. Taču, kad nonāca līdz Poltavas kaujai, Mazepa ar saviem piekritējiem bija pārgājis zviedru pusē. Lai gan lielākā daļa kozaku palika Pētera Pirmā pusē, viņš to uzskatīja par drausmīgu nodevību un uzdeva Meņšikovam ieņemt hetmaņu galvaspilsētu Baturinu: to divās dienās izlaupīja, nogalināja vairāk nekā 10 000 pilsētas iedzīvotāju, tajā skaitā sievietes un bērnus. Tur izrakumos vēl joprojām atrod nogalināto cilvēku skeletus. Un, starp citu, ir tāda kozaku balāde "Дума про Батурин". Ārkārtīgi iespaidīga...
Pēc tam gan Pēteris Pirmais, gan nākošie cari vienkāršos ierindas kozakus arvien vairāk pielīdzināja dzimtcilvēkiem, līdz
Katrīna Otrā pilnīgi un galīgi likvidēja kozaku autonomiju, kozaku brīvības un Ukrainu kā provinci, kā vairākas guberņas integrēja Krievijas impērijas sastāvā. To tolaik sauc par Mazkrieviju.
Tātad šis jēdziens rodas tajā laikā...
Daina Bleiere: Jā.
Tad arī veidojas tā ideoloģija, kas faktiski bija jau Alekseja Mihailoviča laikā, tikai varbūt mazākā mērā: tas, ka ukraiņi un krievi ir viena un tā pati tauta, tikai viņiem ir dialektālas un etnogrāfiskās atšķirības.
Apmēram kā latvieši un latgalieši?
Daina Bleiere: Apmēram tā. Tādā ziņā par Krievijas impēriju nevar teikt, ka ukraiņus tā tieši diskriminēja. Bet, ja viņi gribēja savu ukrainiskumu kaut kādā veidā uzsvērt vai atcerējās par savām senajām kozaku brīvībām, par savu senvēsturi un to, ka viņi tomēr nav krievi, un viņi centās to pateikt, tad, protams, tas izsauca represijas.
Vēl viena lieta ir tā, ka ukraiņi Krievijas impērijā nokļuva sekundārā lomā arī kultūras ziņā. Piemēram,
Gogolis [Hohoļs]: viņš ļoti labi apzinājās šo problēmu – ja turpinās rakstīt ukrainiski, viņa auditorija būs necila un viņš nekļūs liels rakstnieks. Taču viņš gribēja būt liels rakstnieks, un to viņš varēja panākt tikai tad, ja rakstīja krieviski.
Ņemot vērā nacionālo romantismu, kas valdīja 19. gadsimta pirmajā pusē, un līdz ar to, ka toreiz vispār bija modē dažādi biogrāfiski apraksti, Krievijā Gogolis [Hohoļš] kļuva ārkārtīgi populārs ar saviem "Vakariem Dikaņkas tuvumā", "Tarasu Buļbu" un citiem.
Tajā pašā laikā attīstījās arī ukrainiskā literatūra un kultūra, taču tā plauka kaut kur otrajā plānā, drīzāk varbūt baznīcas ietvaros. Protams, tā attīstījās Austroungārijā, kur bija daudz lielāka etnisko minoritāšu kultūras autonomija, arī iespējas viņiem bija lielākas uz zināmu pašpārvaldi, politisko dzīvi un tamlīdzīgi. Līdz ar to ukraiņu nacionālā ideja ļoti spēcīgi turējās tieši Rietumukrainā. Bet tas nenozīmē, ka Austrumukrainā, Kijivā, centrā, vai, teiksim, kreisā krasta Ukrainā šī ideja nebūtu pastāvējusi. Taču tā bija drusku citā plāksnē – vairāk par kozaku brīvībām, par kozaku valsti.
Divi skatījumi uz Ukrainas vēsturi
Raidījuma sākumā teicāt, ka ir divi skatījumi uz Ukrainas vēsturi, un viens no tiem ir emigrācijas skatījums. Kad tas veidojās?
Daina Bleiere: Sākot ar 18. gadsimta beigām, 19. gadsimta gadsimta sākumu.
Viens skatījums ir tas, kā to traktēja pirmie Krievijas impērijas vēsturnieki Karamzins un Solovjovs. Un cits skatījums ir tas, kas veidojās Austroungārijas, arī Žečpospolitas teritorijā un tās rietumu apgabalos, kur nacionālā pašapziņa bija izteiktāka.
Mārtiņš Mintaurs: Viņiem bija lielākas izglītības iespējas ukraiņu valodā. Protams, 19. gadsimtā vēl ne universitātes līmenī, bet, līdzīgi kā pie mums Baltijā, vismaz pamatizglītība bija dzimtajā valodā. Tieši tas, ko Daina teica, ka sadūrās austrumu despotija, kas nāca kā Krievijas valsts tradīcija no Zelta ordas uz Maskavas valsti un tālāk pārgāja arī uz Krievijas impēriju, pret to atšķirīgo politisko domāšanu un arī kultūras autonomiju, kas veidojās Centrāleiropā tās pašas Žečpospolitas laikā un Hābsburgu impērijā jau pēc Žečpospolitas sadalīšanas – te tomēr bija cita pieeja. Jo arī tas reliģisko karu laikmets, ko mēs jau pieminējām, Hābsburgu monarhijai, arī Centrāleiropai, kaut arī caur ļoti asiņainu pieredzi, bija iemācījis kaut kādu toleranci pret etnisko dažādību, kas, piemēram, nebija iespējama Krievijas impērijā. Tāpēc Baltijas guberņas ir atsevišķs stāsts, tāpat kā Somijas lielkņaziste, kas pēc tradīcijas saglabāja autonomiju.
Bet tā attieksme pret Ukrainu un ukraiņiem kā pret krievu etnosa sastāvdaļu bija ļoti tipiska, jo vienkārši nebija tādas tradīcijas – atzīt atšķirīgu politisko sistēmu vai kultūras atšķirības. Visam jābūt vienā ietvarā!
Arī Pareizticīgā baznīca darbojās kā mehānisms, kas to vienmēr uzsvēra. Un Gogoļa [Hohoļa] tekstos tas parādās jau 19. gadsimta vidū.
Tā situācija ir tāda ar visiem robežu reģioniem. Tāpēc Ukrainu varam salīdzināt gan ar Latviju, gan kaut kādā mērā ar Nīderlandes provincēm starp Franciju un topošo Vāciju, tikai citā laikmetā, protams. Arī Ukraina trāpīja ģeopolitiskā lūzuma zonā, kur tieši tā tas arī iezīmējās. Jo vikingiem ir pirmā Kijivas valsts, pēc tam – globālā ekonomika, tirdzniecības ceļi pārslēdzas uz citiem rajoniem, teritorija kļūst par nosacītu nomali un kaimiņi sāk šo teritoriju dalīt. Tajā pašā Rietumukrainā vēl samērā ilgi, šķiet, līdz pat 19. gadsimtam, lietoja to pašu apzīmējumu "Русь".
Daina Bleiere: Jā, arī
Aizkarpatos vēl joprojām ir cilvēki, kas sevi uzskata par rusīniem jeb rutēņiem.
Mārtiņš Mintaurs: Jo tas ir senais nosaukums, kas patiešām nāk no Kijivas valsts laikiem. Tātad ir kaut kāda tradīcija, kas saglabājas paša etnosa nosaukumā. Tāpēc
Ukraina kaut kādā mērā bijusi tāds grūti pārkožams rieksts, ar kuru neviens nav īsti zinājis, ko iesākt – ne Žečpospolitā, ne Maskavas valstī, ne vēlākajā Krievijas impērijā.
Kaut kādā mērā Ukraina izrādījās traucēklis, jo tā bija pārāk liela, lai to varētu pilnībā integrēt un izšķīdināt Polijas-Lietuvas valstī un pat ne Krievijas impērijā.
Līdz ar to attieksme bija ļoti dalīta: no vienas puse, sajūsma par Gogoļa [Hohoļa] Ukrainas stāstiem un visu ciklu, no otras puses, mēs zinām, kas notiek ar Tarasu Ševčenko tā paša 19. gadsimta vidū, kad nebija absolūti nekādas tolerances vai iecietības pret to, ka kāds varētu kaut ko [savu]... Plus Krievijas impērijas 19. gadsimta mūžīgās bailes no poļu dumpjiem. Divas poļu sacelšanās 30. un 60. gados. Protams, bija arī latīņu drukas aizliegums bijušajā Polijas-Lietuvas daļā, kas bija integrēta Krievijas impērijā. Viņi tikpat satraukti acīmredzot skatījās uz ukraiņiem kā uz vēl vienu potenciālo dumpju avotu, tāpēc mēģināja to visādā veidā ierobežot.
Bet par tiem impērijas laika vēsturniekiem.
Krievijas impērijas oficiālais vēstures stāsts, ko Krievijas Federācija ar Putinu priekšgalā ir pārņēmusi un tagad turpina ekspluatēt un izmantot, ir Nikolaja Karamzina laikā radīts.
Tas ir 19. gadsimta pats sākums, kad Katrīnas Otrās uzdevumā sāk rakstīt kopējo impērijas vēsturi.
Jo līdz tam impērijas vienotā vēstures stāsta nav, tas tiek radīts 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā: tur arī tā tautu hierarhija tiek iestrādāta un tāda tā paliek līdz Pirmajam pasaules karam, kad impērija beidza pastāvēt.
Pie Krievijas impērijas formām un satura 30. gadu sākumā lielā mērā atgriežas Staļins, jo ir skaidrs, ka tā ir vienīgā forma, kas visu šo boļševiku pārvaldīto teritoriju var kaut kā sacementēt kopā.
Tas tiešām ir restartēts Krievijas impērijas stāsts, kurā komunistiskā ideoloģija kaut kādā mērā ir sakrustota ar Krievijas impērijas revanšismu vai nostalģiju pēc Krievijas impērijas. Tagad mēs varam teikt, ka ir nostalģija pēc padomju impērijas Krievijā. Tā tas impērijas stāsts nekur nepazūd, tas vienmēr tiek restartēts. Un restartēts tiek, protams, uz kaimiņu rēķina.
Vai tā ir lielas tautas īpatnība?
Daina Bleiere: Kaut kādā mērā. Bet svarīgāk par Ukrainas ideoloģisko nozīmi bija tas, ka
17. gadsimtā, vēl Žečpospolitas laikā, Ukraina pārvērtās par to, ko sauca par Eiropas maizes klēti. Melnzemē iespraud mietu, un tas uzreiz arī zaļo!
19. gadsimtā Krievijas impērijā industriālā attīstība lielā mērā balstījās tieši uz Donbasa reģionu! Otra lieta lauksaimniecības ziņā bija cukurbietes. 19. gadsimta otrajā pusē Ukraina kļuva par Krievijā ievērojamāko cukura rūpniecības reģionu. Plus vēl Melnās jūras ostas – Odesā, arī Azovas jūras [ostas]. Vienkārši no ekonomiskā viedokļa Krievijas impērija nevarēja sevi iedomāties bez šīm teritorijām. Un
par to pārliecinājās arī Ļeņins un boļševiki Pilsoņu kara laikā: viņi saprata – ja nebūs Ukrainas, nebūs Padomju Krievijas. Viņi vienkārši neizdzīvos! Ja viņi nesagrābs Ukrainu, tad arī padomju Krievija nespēs izdzīvot – maizes dēļ, tērauda dēļ, ogļu dēļ. Tāpēc boļševiki pielika visas iespējamās pūles, lai Ukrainu dabūtu zem savas varas.
Otrais mēģinājums izveidot Ukrainas valsti
Daina Bleiere: Protams, procesi bija daudz sarežģītāki.
Notika arī otrais mēģinājums izveidot Ukrainas valsti, kurš gandrīz bija sekmīgs.
Tas bija pēc 1917. gada februāra revolūcijas, kad Kijivā jau izveidojās Centrālā padome, kas sākotnēji bija tāds kultūras un sabiedrisko organizāciju forums, kas pēc Visukraiņu nacionālā kongresa (1917. gada aprīlis) pamazām pārvērtās par sava veida parlamentu, kas 1917. gada decembrī pasludināja, ka ir nodibinājusies Ukrainas valsts.
Mārtiņš Mintaurs: Gadu ātrāk nekā mēs…
Daina Bleiere: Turklāt tā bija tāda sociālistu valdība, viņi visi bija kreisi noskaņoti. Ukrainā vispār bija populāras dažāda veida kreisās partijas, pārsvarā – eseri, jo tā tomēr joprojām pārsvarā bija zemnieku valsts. Taču Ukrainas problēma bija tā, ka lielās pilsētas nebija ukrainiskas. Lielajās pilsētās dominēja krievi, vācieši, ebreji. Ukraiņi dominēja laukos.
Zināma problēma bija arī no tā viedokļa, ka krievu impēriskajā apziņā ukraiņi bija zemnieki – un zemnieki – nu, kas tad tur tāds īpašs... Inteliģence ir, bet tā ir maza un margināla. Visa ukraiņu aristokrātija bija lielā mērā pārkrievojusies. (..)
Ukrainas Centrālā padome Trešajā universālē pasludināja Ukrainas Tautas republiku (1917. gada beigas), un tai bija patiešām labas izredzes kļūt par neatkarīgu valsti. Bija arī ļoti liels sabiedrības atbalsts. 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā bija diezgan izdevīga arī visa kopējā ģeopolitiskā situācija, un Maskava vienkārši nespēja tikt ar to visu galā. Boļševiki bija vāji, tikai ne Donbasā, bet problēma bija tā, ka Centrālā padome nespēja izveidot savu armiju. Neskatoties uz to, ka bija ļoti daudz ukraiņu, kas Pirmā pasaules kara laikā bija karojuši un bija it kā pat savas militārās vienības, kaujasspējīgu armiju viņiem tomēr neizdevās izveidot. Un neizdevās izveidot arī normālu valsts pārvaldi – finanšu sistēmu, apgādi ar pārtiku, tāpat transports un viss pārējais – sabiedrība kļuva arvien neapmierinātāka ar to, kas notiek.
Vēl bija Brestas miers: boļševiki noslēdza vienošanos ar Vāciju un ar plašu žestu atdeva viņiem Ukrainu. Vāciešiem Ukraina bija ļoti nepieciešama, viņi cerēja, ka tādā veidā atrisinās pārtikas problēmu: Vācijas un Austroungārijas karaspēks okupēja Ukrainas teritoriju.
Sākotnēji viņi sadarbojās ar Centrālo radu, taču gribēja, lai Ukraina piegādā vienu miljonu tonnu kviešu. Un, tā kā viņi uzskatīja, ka Centrālā padome nespēs to izdarīt, noorganizēja valsts apvērsumu un pie varas nāca hetmanis Skoropadskis. Problēma bija tā, ka viņš bija konservatīvs cilvēks un aizstāvēja lielo zemesīpašnieku intereses: viņš uzskatīja, ka nekādu agrāro reformu – zemniekiem jāatņem visa zeme, ko tie bija sagrābuši patstāvīgi, un ar sociālistiem nesadarboties! Tas galu galā noveda pie tā, ka beigu beigās Centrālā padome organizēja sacelšanos pret Skoropadski, kuram kopā ar vāciešiem nācās bēgt no Ukrainas. Varu atkal pārņēma Centrālā padome, kuru tagad vadīja Simons Petļura, kurš arī bija sociālists un kas faktiski bija veidojis Centrālās padomes bruņotos spēkus.
Divi galvenie ukraiņu spēki, kas izveidojās 1918.–1919. gadā, bija Centrālā padome – parlaments, bet valsts saucās Ukrainas Tautas Republika, ko, starp citu, vienu brīdi pat atzina boļševiki, ko Putins un viņa vēsturnieki gan negrib atcerēties.
Un no otras puses tā bija Rietumukrainas Tautas republika, kura nodibinājās Halīcijā. (..) Kādu laiku tā sadarbojās ar Ukrainas Tautas Republiku, bet problēma bija tā, ka abām republikām lielā mērā atšķīrās uzskati par to, kas varētu būt potenciālie sabiedrotie. Ukrainas Tautas Republika (un Petļura tai skaitā) uzskatīja, ka galvenais ienaidnieks ir boļševiki, un pret boļševikiem galvenais sabiedrotais varētu būt poļi. Savukārt Rietumukrainas Tautas Republikas politiķi uzskatīja, ka lielāku ienaidnieku par poļiem nav, un ka galvenais sabiedrotais varētu būt krievu baltie, kas savukārt bija pilnīgi nepieņemami Petļuram un citiem Ukrainas politiķiem, jo viņi ļoti labi apzinājās, ka baltie krievi ir par vienotu un nedalāmu Krievijas impēriju.
Galarezultāts bija tāds, ka beigu beigās boļševikiem izdevās sakaut visus, un, lai gan viņiem neizdevās sakaut Poliju, galu galā Ukrainas teritorija 1920. un vēl 1921. gadā bija tādas zināmas arjergarda cīņas, bet principā 1920. Gadā Ukraina faktiski tika sadalīta starp Poliju un Padomju Krieviju. Un šī situācija turpinājās līdz 1939. gadam.
Taču problēma bija tā, ka
1919. gadā Ļeņins saprata, ka ar Ukrainas neatkarības ideju un neatkarības centieniem ir jārēķinās. Ka tie nav nekas tāds, ko var ignorēt. Ka nacionālā pašapziņa ukraiņiem nav tik spēcīga, lai noturētu savu valsti, bet pietiekami spēcīga, lai radītu problēmas.
Tādēļ arī pēc tam, kad boļševiki bija nostiprinājušies Ukrainā, viņi saprata, ka viņiem zināmā mērā jāpiekāpjas ukraiņu nacionālajām jūtām, ir jārēķinās ar ukraiņu kultūru, ar to, ka ukraiņiem ir savi priekšstati par lietām. Ukraiņu komunisti vispār sevi mēģināja pozicionēt tā, ka Ukraina varētu būt atspēriena punkts pasaules revolūcijai – ka tā varētu atsperties nevis no Maskavas, bet tieši no Ukrainas teritorijas.
Holodomors industrializācijas vārdā
Mārtiņš Mintaurs: Tas laikam bija iemesls, kāpēc 30. gados tik nežēlīgi tīrīja tieši Ukrainas komunistisko partiju.
Daina Bleiere: Tīrīja dažādu iemeslu dēļ. Viens bija apsēstība ar bailēm no Polijas, kas Padomju Savienībā bija visu laiku – pēc 1920. gada neveiksmīgā karagājiena uz Poliju. Vēl 30. gados Polija tika uzskatīta par galveno potenciālo Padomju Savienības pretinieku. Ne Vācija, bet tieši Polija! Tāpēc arī 1937., 1938. gadā – kas bija galvenais represiju upuris? Poļi!
Jau 1929. gadā Kijivā notika milzīgs tiesas process pret Ukrainas inteliģenci. Principā tā bija inteliģence, kas savā laikā bija darbojusies Centrālajā padomē. Viņus apsūdzēja sadarbībā ar ukraiņu emigrāciju un sadarbībā ar Polijas izlūkdienestiem. 15 cilvēkus notiesāja uz nāvi, vairāk nekā 190 – ar dažādiem citiem tiesas spriedumiem, vairāk nekā 80 izsūtīja.
Milzīgs process! Tolaik viņus sauca par petļuriešiem. Ja cara laikā cilvēkus, kas bija par neatkarības ideju, sauca par mazepiešiem – pēc Mazepas vārda, 20.–30. gados Padomju Savienībā – par petļuriešiem. Pēc Otrā pasaules kara – par banderiešiem (no Stepana Banderas uzvārda).
Mārtiņš Mintaurs: Vienmēr atradīs, kam piesiet...
Daina Bleiere: Jā,
ienaidnieka tēls tika pārmantots, katru reizi to aktualizējot atbilstoši attiecīgajiem politiskajiem notikumiem.
Taču 20. gadu sākumā Padomju Savienībā sākās tā saucamā korenizācijas politika – centās izveidot vietējo nacionālo komunistisko eliti. Ukrainā tas ieguva lielu atbalstu vietējos komunistos, jo 1922. gadā 80% Ukrainas iedzīvotāju pēc tautības bija ukraiņi. Krievu bija tikai ap 10%, apmēram 5,5% bija ebreji. Vēl bija vācieši un arī citas tautības – poļi, grieķi un citi, bet principā ukraiņu bija 80%, un – pārsvarā laucinieki. Bet laukos boļševiku un komunistu ietekme bija ļoti vāja. Līdz ar to aktuāls bija jautājums par to, ka vajag atzīt, ka pastāv ukraiņu valoda, ukraiņu kultūra, to attīstīt un runāt ar tautu tās valodā.
To ļoti atbalstīja toreizējais izglītības tautas komisārs Oleksandrs Šumskis: viņš uzskatīja, ka ukraiņu valoda skolās jāmāca ne tikai ukraiņiem, kas, protams, bija svarīgi, jo cara impērijā ukraiņu valodu nemācīja, bet arī krieviem. Krievi pilsētās, protams, bija drausmīgi neapmierināti.
Starp citu, galvaspilsēta tolaik bija Harkiva, kas bija ļoti neukrainiska pilsēta. Līdz ar to no paša sākuma tā bija ļoti nepopulāra ideja. Šo korenizācijas politiku Ukrainā sauc par ukrainizāciju, un tikai tad, kad Staļins uzdeva Ukrainu vadīt savam uzticamajam rokaspuisim Lazaram Kaganovičam, tad tā lieta aizgāja. Šī politika tika īstenota, un tai patiešām bija reālas sekas. Faktiski pirmoreiz diezgan lielas pūles tika pieliktas, lai attīstītu izglītību ukraiņu valodā, lai attīstītu ukraiņu kultūru – lielā mērā attīstījās arī ukraiņu nacionālā pašapziņa. Protams, tas viss bija tādā komunistiskā mērcē, tomēr – tas attīstījās! Lai gan jāteic, ka Nacionālo bibliotēku, Nacionālo arhīvu, universitāti nodibināja jau Centrālās padomes laikā – 1918. gadā.
Taču jau 1928.–1929. gadā Staļina politika mainījās. Viņš sagrāba vienpersonisku varu un sākās industrializācijas un kolektivizācijas politika, kas atstāja absolūti traģiskas sekas Ukrainā. 1932. un 1933. gadā notika Holodomors.
Pēc daudzmaz oficiāliem datiem bada rezultātā nomira ap četriem miljoniem Ukrainas iedzīvotāju. Ir aplēses, kas liecina, ka vairāk, bet vairāk vai mazāk saprātīgs cipars varētu būt ap četriem miljoniem.
Bet kāda īsti bija ideja – kāpēc tas bija vajadzīgs?
Daina Bleiere: Zemniekiem atņēma visu labību, lai labību varētu pārdot Rietumos, un ar to iegūtu valūtu, par ko attīstīt Padomju Savienības industrializāciju. Būvēja tādus uzņēmumus kā DņiproHES, arī Donbasā – visur attīstīja industriālās zemes arī citos Padomju Savienības reģionos – tam vajadzēja valūtu.
Otra lieta – valdīja pasaules ekonomiskā krīze, labības cenas bija zemas. Lai iegūtu valūtu, vajadzēja ļoti daudz labības. Kolhoziem un zemniekiem atņēma pilnīgi visu – arī to daļu labības, kas bija nepieciešama, lai izdzīvotu. Plus vēl atņēma sēklas labību. Līdz ar to nākošajā pavasarī nebija, ko sēt.
Tā visa bija Ukraina. Dienvidkrievija un Kazahstāna arī cieta ļoti spēcīgi. Cilvēki bēga uz pilsētām. Ir šausmīgi daudz liecību tam visam… Protams, padomju laikā par to nedrīkstēja runāt. To sāka pētīt tikai līdz ar 80. gadu beigām, 90. gadiem.
***
Ieskatu Ukrainas vēsturē šoreiz noslēdzam ar ieskatu 20. gadsimta 30. gadu sākumā un pie sarunas par to, kas vēl notika Ukrainā 20. gadsimtā, īpaši pie kobzaru jeb klejojošo dziesminieku likteņiem, atgriezīsimies kādā no mūzikai veltītajām "Ukrainas pasakaljām" decembra otrajā pusē.
* Kozaki – līdz šim, ļaujoties Krievijas impērijas īstenotās ukraiņu nacionālās identitātes izdzēšanas straumei, šis vārds latviski atveidots no krievu valodas ("казак"), taču kozaki un Kozaku valsts ir būtiska Ukrainas vēstures sastāvdaļa, ukraiņu valstsgribas, nacionālās atmodas un pretestības simbols, tādēļ jēdziens atveidojams no ukraiņu valodas vārda "козак" (Māra Poļakova)
Paldies Mārai Poļakovai par īpašvārdu un jēdzienu rediģēšanu!
