Nolaupīt LPSR komunistu līderi Augustu Vosu

Pārdrošs plāns un čekas lieta 32 sējumos
1977. gads. Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (LPSR). Padomju impērijas politiskā vara arvien vairāk slīgst stagnācijā, ekonomika – atpalicībā. Okupācijas laikā Latvijā ieceļojuši aptuveni 800 000 padomju imigrantu un armijnieku. Gruzd etniska spriedze. Jauniešu grupai rodas ideja nolaupīt "galveno vainīgo" – LPSR augstāko amatpersonu, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) pirmo sekretāru Augustu Vosu. Grupa īsteno virkni politisku akciju. Arī iepērk ieročus un pastrādā noziegumus – zādzības un bruņotas laupīšanas. Kas viņi bija – "bandīti" vai pretošanās kustības varoņi?



"Bandas" dzimšana jeb "es jau 5. klasītē zināju, ka ar okupantiem jācīnās"

Nacionālo partizānu bruņota pretestība padomju varai Latvijā beidzās 20. gadsimta 50. gadu vidū. Tas ir laiks, kad šī stāsta galvenie varoņi vēl tikai dzima. Ģimenēs viņi dzirdēja stāstus par okupācijas režīma represētiem tuviniekiem.

"Es jau kādā 5. klasītē skolā zināju, kas es būšu un ko es darīšu. Ka būšu noteikti revolucionārs. Ka man tas jādara. Ar okupantiem ir jācīnās," atceras Mārtiņš Zilberts.

Vēlāk Zilbertam par to sanāca runāt ar nejauši sastaptiem bijušajiem mežabrāļiem un leģionāriem. Bet galvenais – kaimiņos dzīvoja neatkarīgās Latvijas patriots, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Jānis Alste, kuram mājās bija no brīvvalsts laikiem saglabātas vēstures grāmatas. Alste tās deva Zilbertam lasīt.

Savus domubiedrus un tuvākos līdzgaitniekus – Arni Kanderu un Robertu Tinti – Zilberts atrada draugu un kaimiņu lokā. Viņus vienoja naids "pret okupantiem, pret krieviem", stāsta Tinte.
1977. gadā, kad grupa sāka īstenot savas akcijas, Zilbertam un Kanderam bija 21 gads, Tintem –18.
Tolaik viņi slepus lasīja pirmskara žurnālus "Atmoda" un sajūsminājās par skaļajām akcijām, ko Rietumos rīkoja teroristiskas grupas – "Sarkanās brigādes" Itālijā un "Sarkanās armijas frakcija" Vācijā. Tas iedvesmoja sarīkot kaut ko līdzīgu arī padomju Latvijā.

LPSR Valsts drošības komitejas (VDK jeb tā sauktās "čekas") krimināllietā par grupas darbību ir 32 sējumi, pie kuriem strādājuši 13 izmeklētāji.
Krimināllietā secināts:

"Nestrādājot sabiedriski lietderīgu darbu, viņi noorganizēja bruņotu bandu. Izdarīja uzbrukumus valsts iestādēm un uzņēmumiem, tos dedzinot, uzspridzinot un apšaudot. Centās maskēt savu bandītisko darbību ar politiskiem motīviem, lai iedzīvotāji to novērtētu kā politisku darbību."
Augusts Voss (1919-1994)

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) pirmais sekretārs (1966-1984).

Cēlies no Sibīrijas latviešiem. Izglītojies padomju Krievijā. Pedagoģiskajā institūtā Tjumeņā ieguvis skolotāja diplomu, izgājis apmācību Sarkanās armijas politdarbinieku kursos un pabeidzis Augstāko partijas skolu Maskavā.

Pēc Otrā pasaules kara norīkots darbā uz Latviju. Latviski publiski nerunā.
Voss un vilki jeb medības komunistu līderu stilā

Kompartijas bosam Augustam Vosam ļoti patika medības. Īpaši vilku medības.

Bijušais LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieks Jānis Vanags un mežzinis Māris Augstkalniņš atceras, ka gadījumos, kad bija ielenkti vilki, bijis jāzvana Vosam, kurš tad, neraugoties uz darba laiku, pametis savu kabinetu un licis šoferim vest uz mežu, uz medībām. Tās notika speciāli ierīkotās medību saimniecībās, kur bija bagātīgs medījamo dzīvnieku apjoms – parasti visvairāk mežacūku, briežu, aļņu. Medīt šajos objektos bija atļauts tikai kompartijas elitei un tās viesiem.

Medības rīkoja bieži – katrā nedēļas nogalē. Dalībnieki pēc stingri noteiktas hierarhijas devās medībās divās atsevišķās grupās. Pirmajā grupā jeb tā sauktajā "augstākajā līgā" ar Vosu priekšgalā medīja Augstākās Padomes priekšsēdētājs, Ministru Padomes priekšsēdētājs, ģenerālprokurors un kādu laiku arī VDK priekšsēdētājs. Vēlāk, jau pēc 1980. gada, kad šajā amatā nonāca Boriss Pugo, viņš tika iekļauts otrajā jeb zemākajā grupā, kur medīja ministri un ministru vietnieki.

Mežziņu pienākums bija gādāt, lai medījamais dzīvnieks ir "piesiets", tas nozīmē – regulāri iebarots un tādēļ pēc barības atnāks konkrētā laikā uz konkrētu vietu, kur mednieks var to ērtāk nomedīt.

Voss bijis precīzs šāvējs. Taču, ja zvērs 15 minūšu laikā nav parādījies vai kaut kas cits medībās nogājis greizi, Voss bijis ļoti saniknots.

Toreizējais LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieks Jānis Vanags atminas, ka pirmdienas rītos, kad saticies ar savu tiešo priekšnieku, ministru Leonu Vītolu, parasti varējis noprast, kā Vosam medībās veicies.
"No ministra vaibstiem varēja noteikt, kā viņiem ir gājis. (..) Viņš stāstīja, ka, nu, šoreiz šefam bija ļoti labs garastāvoklis, un mēs redzam, ka mūsu šefam arī ir labs garastāvoklis. No tā varēja pateikt. Bet vienu otru reizi viņš bija pavisam skumjš. Nu tad varēja saprast, ka baigi slikti viņiem bija gājis medībās. Un lielais šefs nav šāvis. Varēja dzirdēt, ka viņš arī pārmetumus turpat mežā pateica – kas jums tas par meža dienestu, ka nezin, "gde zverj nočujet" (kur zvērs nakšņo)," stāsta Vanags.
Tikmēr mežzinis Māris Augstkalniņš atceras gadījumu, kad vienā no medību saimniecībām Voss pēc neveiksmīgām medībām vainojis par nozari atbildīgo ministru.

Par Vosa aizraušanos ar medībām un dzeršanu tautā klīda baumas. Zilberta grupai radās pārdroša doma – kādā medību vietā vai pirtī nolaupīt Vosu, ar lidmašīnu AN-2 jeb tā saukto "kukuruzņiku" aizvest uz Zviedriju un sarīkot preses konferenci, kurā informētu par Latvijas okupāciju, un varbūt pat Vosu nošaut.
Mērķa īstenošanai grupa pakāpeniski vākusi informāciju – kur un kad Voss medī, cik liela ir viņa apsardze.

"Sapazināmies ar Cēsu lidlauka darbiniekiem, lai tiktu klāt pie lidmašīnas, papētītu – kāda tā lidmašīna, kā ar viņu rīkoties. (..) Tagad es arī saprotu – toreiz naivi domājām, ka paņemsim kādu krievu, padomju ģenerāli līdzi, lai nenotriec. Bet toreiz, ja būtu triekuši, tad būtu notriekuši ar visiem ģenerāļiem. Viņiem viens ģenerālis vairāk vai mazāk," spriež Zilberts.

"Pieļauju, ka mēs būtu to [Vosa nolaupīšanu] realizējuši. Kāpēc gan ne? Un tā būtu spēcīga akcija. Ja kaut kas tāds notiktu, tad visa pasaule par to runātu, es domāju," saka Tinte.
Kriminālās epizodes jeb dedzina, spridzina, šauj, zog un laupa
1. Padomju atribūtikas iznīcināšana

Pirmo publiski pamanāmo akciju grupa sarīkoja 1977. gada 7. novembrī, padomju varai nozīmīgā datumā, kad ik gadu svinīgi tika atzīmēta Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena.

Jaunieši bija uzzinājuši, ka Cēsīs, toreizējās 2. astoņgadīgās skolas šķūnī tiek glabāti dažādi plakāti ar padomju lozungiem, karogi, vēlēšanu urnas, arī speciāli tā saukto oktobra svētku gājienam paredzēti materiāli. Pirmssvētku naktī grupas dalībnieki ielavījās skolas teritorijā, šķūni aizdedzināja un padomju atribūtiku iznīcināja.
2. Milicijas būdas nodedzināšana

1978. gada pavasarī grupa uzzināja, ka Jūrmalā atpūsties un ārstēties ieradies PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins.

Puiši sprieda, ka padomju valdības vadītājam, ja tas dodas uz Ķemeru slavenajām vannām, ikdienā nākas braukt garām milicijas būdai – Valsts autoinspekcijas kontrolpostenim. Tādēļ nolemts "ar mazu piepūli dabūt lielu efektu" – nodedzināt milicijas būdu, lai Kosigins redz, ka okupētajā Latvijā ne viss ir tik mierīgi, kā izskatās.
Milicijas kontrolpostenis pēc nodedzināšanas. 1978. gada 11. aprīlis.
Foto: Ekrānuzņēmums no LTV dokumentālās filmas "Nolaupīt Vosu"
Sagaidījuši, kad miliči beidz darbu, un pārliecinājušies, ka signalizācijas nav, grupas dalībnieki tumsas aizsegā ielauzās ēkā. Zilberts ar kājas spērienu izgāza durvis un kopā ar Kanderu un Tinti savāca no galdiem autoinspektoru sastādītos ceļu satiksmes pārkāpēju protokolus, pielaida tiem uguni un aizdedzināja mēbeles.

No milicijas būdas palika vien krāsmatas. Zilberts stāsta, ka vietējie komunisti laikam gan "negribējuši krist kaunā lielās priekšniecības acīs", tādēļ viss pēc ugunsgrēka atlikušais veicīgi novākts un šosejas malā palicis vien rūpīgi sakopts tukšs laukums.
Milicijas kontrolpostenis pēc nodedzināšanas. 1978. gada 11. aprīlis.
Foto: Ekrānuzņēmums no LTV dokumentālās filmas "Nolaupīt Vosu"
3. Dzelzceļa spridzināšana

1978. gada 23. aprīlī tika sarīkota spridzināšanas akcija dzelzceļa līnijas Rīga–Valmiera 66. kilometrā, lai nolaistu no sliedēm vilciena sastāvu.

Jaunieši speciāli meklējuši vietu, kur ir ieleja, lai vilciena vagonus no katastrofas vietas būtu pēc iespējas grūtāk aizvākt un varas iestādes nevarētu notikušo no iedzīvotājiem tik viegli noslēpt.
Dzelzceļa līnijas Rīga-Valmiera spridzināšana. 1978. gada 23. aprīlis.
Foto: Ekrānuzņēmums no LTV dokumentālās filmas "Nolaupīt Vosu"
Iepriekš izpētījuši, kādi vilcieni kursē un, lai izvairītos no liela upuru skaita, izvēlējušies nakts stundas, kad brauc tikai sastāvi ar preču kravām.

Sprāgstvielu palīdzējis sagādāt kāds grupas paziņa – Modris. Viņš strādājis pie melioratoriem, kur varējis dabūt amonītu, kas meliorācijā parasti izmantots, lai saspridzinātu akmeņus un koku celmus. Spridzekli uzmeistarojis Kanders.

Viss gan neizdevās tā, kā bijis iecerēts, tagad atzīst Zilberts.

"Sprādziens izrāva ārā četrus gulšņus, bija liela bedre, bet sliedes kā stāvēja, tā arī palika kā tiltiņš. Un jēga no tā bija maza. Bet savs efekts tomēr bija. Vietējie iedzīvotāji zināja, ka ir uzspridzināts dzelzceļš. Un pats galvenais – principā mēs mērķi sasniedzām, jo viņi teica – mežabrāļi uzspridzinājuši. Tas bija tieši tas, kas mums vajadzīgs! Pat bez dzelzceļa katastrofas. Tas jau bija tas mērķis – lai cilvēki zinātu, ka kaut kas notiek, ka kāds pretojas, ka nav tā, ka dzīvojam laimīgajā "laimes zemē" – Padomju Savienībā," saka Zilberts.
Dzelzceļa līnijas Rīga-Valmiera spridzināšana. 1978. gada 23. aprīlis.
Foto: Ekrānuzņēmums no LTV dokumentālās filmas "Nolaupīt Vosu"
4. Karabīnes pret košļenēm

Grupa meklēja un iegādājās ieročus. Senus, bet šaušanas kārtībā. Pāris 1898. gada parauga vācu "Mauser" šautenes ar apgrieztu stobru, 1938. gada krievu karabīni, "Nagan" sistēmas revolveri, kara laika vācu virsnieka dunci.

Padomju laikā tikt pie ieročiem bija ārkārtīgi grūti. Grupai tas bija jādara nelegāli, turklāt riskējot, ka kāds var noziņot varas iestādēm. Jaunieši uzmanīgi zondējuši jebkuru informāciju par aktivitātēm ieroču "melnajā tirgū". Potenciālajiem pārdevējiem teikuši, ka meklē šaujamos malu medībām.
Izmeklētāju konfiscētie Zilberta grupas ieroči.
Foto: Ekrānuzņēmums no LTV dokumentālās filmas "Nolaupīt Vosu"
"Politisko [motivāciju] nevarēja laist iekšā, jo mūs varēja arī nostučīt ļoti ātri. Viens variants – mēs kaut kā izgājām uz miliciju, kā izrādījās – milicijas priekšnieka dēlu. Mums bija sakari arī ostā. Dabūjām tā saucamās košļenes. Blokus. Un tad toreiz viņš mums samainīja to karabīni pret vienu vai diviem košļeņu blokiem. No tēva dabūjis. Tātad tēvs bija atņēmis malu medniekiem to karabīni, it kā falši likvidējis, norakstījis, atstiepis mājās. Dēls viņam nočiepa to šauteni un mums par košļenēm pārdeva vai atdeva, nezinu, kā lai saka. Apmainījāmies. Tā mēs tikām pie vienas karabīnes," stāsta Zilberts. Vēl vienu karabīni izdevies nopirkt Igaunijā, Valgā.
5. Šaušana pa ceļa zīmēm un gaļas vagoniem

Šaušanas iemaņas jaunieši apguvuši skolas militārās apmācības nodarbībās, stāsta Tinte. Kopā ar klasesbiedriem vesti uz tolaik padomju militāro bāzi Ādažos. Ļoti labi pratuši rīkoties gan ar kalašņikova automātiem, gan "Nagan" revolveriem. Kad tikuši paši pie saviem ieročiem, tad prasmes uzlabojuši, trenēdamies šaut no braucošas automašīnas pa ceļa zīmēm.

Zilberts uzskata – arī šāvienu sacaurumotās zīmes ceļmalās palika kā labs atgādinājums garāmbraucējiem, ka "kādam ir ieroči un ka te nav pilnīgs klusums".
Sašauta ceļazīme
Foto: Ekrānuzņēmums no LTV dokumentālās filmas "Nolaupīt Vosu"
VDK lietas materiālos vēstīts, ka 1978. gada aprīļa otrajā pusē Zilberts ar Tinti automašīnā "Žiguļi" aizbraukuši līdz Cēsu–Valmieras šosejas krustojumam ar ceļu uz Priekuļiem, kur Zilberts norīkojis Tinti sardzē, bet pats no 50, 60 un 120 metru attāluma no krievu sistēmas karabīnes vairākas reizes izšāvis pa preču vilciena sastāvu. Tagad, to atceroties, Zilberts skaidro, ka tas gan vairs nav bijis treniņš. Viņa rīcībai bijis ļoti konkrēts mērķis – vilciena vagoni ar saldētavām jeb refrežeratoriem.

"Gaļu veda ārā refrežeratori. Es tā iedomājos – aha! Refrežerators! Izšaušu caurumu – tā gaļa sapūs! Tāda tā doma bija. Tie gāja no Rīgas uz Pleskavas pusi. Izved gaļu ārā, un mēs paliekam bez gaļas, pusbadā! Tad vismaz sašausim. Lai tur redz, ka tiek apšaudīti vilcieni. Arī doma! Arī – lai kāds padomā. Iesēt to domu cilvēkiem, ka pretošanās notiek," skaidro Zilberts.
6. Privātmājas apšaudīšana un naudas izspiešana

Uzzinājis par kādu jūrmalnieku, kas varētu būt nacionāli noskaņots un turīgs, Zilberts pa tālruni pieprasīja tam vairākus tūkstošus rubļu. Pirms tam grupa apšaudīja viņa privātmāju, sašaujot logu rūtis un mēbeles. Kad nauda netika dota – šāva un zvanīja atkal.

Tobrīd čeka bija jau grupai uz pēdām un telefonsarunu ierakstīja. Šajā ierakstītajā sarunā Zilberts skaidroja, ka zvana latvieši un nauda vajadzīga kā aizņēmums.
Zilberta secinājums tagad – atšķirībā no pēckara gadiem, kad darbojās mežabrāļi, viņa grupai tikt pie materiāla atbalsta no līdzcilvēkiem bijis neiespējami.

Tinte pēc daudziem gadiem saka, ka gribētu lūgt piedošanu.

"Tagad vajadzētu atvainoties katram tam cilvēkam, jo es jau nezinu vēl šodien, vai tur bija kāds bērns varbūt pārbijies vai kas. Tas ir tā, jā… Varbūt vajadzēja savādāk to darīt. Tā, kā to darīja laikam mežabrāļi. Nevis šaut pa to māju," atzīst Tinte.
7. Zagšana un laupīšana

Lietā ir arī daudz citu kriminālu epizožu. Apzagti valsts uzņēmumi, dzīvokļi un vasarnīcas. Nozagtas vērtslietas, sadzīves priekšmeti, auto rezerves daļas. Aizdzītas automašīnas.

Grupas dalībnieki uzskata, ka zādzības un laupīšanas veikuši tādēļ, lai iegūtu līdzekļus savai pretpadomju darbībai.

"Mums bija kaut kā jāuztur, kā es toreiz teicu – materiāli tehniskā bāze. Es pētīju arī pat komunistu rakstus, pat Ļeņina rakstos būros cauri, skatījos viņu [veiktās] ekspropriācijas. Domāju – paga, paga! Kāpēc viņi varēja un mēs nevaram? Kāpēc mēs nevaram?", pamato Zilberts.
Uz ārzemēm pēc palīdzības

Nokļūt aiz "dzelzs priekškara" ārzemēs, meklēt kontaktus un palīdzību akciju veikšanā pret okupācijas varu – arī tāda ideja bija radusies Zilbertam jau iepriekš, vēl pirms grupa sāka savas skaļās un publiski pamanāmās darbības.
No VDK lietas materiāliem:

"Kanders no bandas kases līdzekļiem iedeva Zilbertam 300 rubļus nepieciešamo priekšmetu iegādei, robežas pāriešanai. Lai nelikumīgi pārietu PSRS valsts robežu, 1978. gada 15. februārī Zilberts ar vilcienu izbrauca no Cēsīm un ieradās Murmanskas apgabala Kandalakšas pilsētā un ar slēpēm devās PSRS–Somijas robežas virzienā."
Lai gan bija risks, ka Somija pārbēdzēju varētu izdot, Zilberts nosprieda, ka tas ir visvājāk apsargātais PSRS robežas posms, turklāt viņš cerēja, ka no Somijas ātri izdosies nokļūt tālāk Zviedrijā. Taču plāns izgāzās, pat nesasniedzot PSRS robežu.

"Iznāca tas, ko es nekādīgi nebiju domājis, ne redzējis Latvijā. Tur pie mīnus 30-40 grādiem sniegs nav sniegs. Tās ir pūkas. Vienkārši – pūkas! Slēpes neslīd. Kā es noiešu 500 kilometrus? Nu nekādi! Domāju – nu, labi! Iešu uz priekšu. Gāju, cik nu varēju. Mēnesnīca bija, nakts. Pamatīgi auksts. Kā pēc tam uzzināju – 45 grādi mīnusā. Es vienkārši varēju nosalt, bet ieraudzīju, kur alnis ir gulējis. Domāju – alnis jau nav muļķis, viņš zina, kur jāguļ. Es tieši aļņa vietā uztaisīju to telti, pārlaidu nakti. Bišķi kājas apsala, deguns bišķi apsala, bet tik traki nebija. Dzīvs paliku. Nu – tad jau es vairs neslēpos, jo sapratu, ka es nevaru aiziet," stāsta Zilberts.

Par vientuļo slēpotāju čekai noziņoja vietējais mežsargs. 22. februārī Zilbertam līdz Somijai bija palikuši vēl 65 kilometri. Tad viņu aizturēja.

"Aizveda uz štābu. Apsēdās tādā puslokā kādi 7 vai 9 virsnieki ar lielām zvaigznēm. Un tad katrs tā kā krustugunīs uzdeva man jautājumus. Un es tā mierīgi atbildu – vienam, otram, trešam. Viņš man prasa: "Kas tu tāds esi?" Es saku: "Nu, tūrists." "Nē. Tu laikam esi avantūrists!" Atbraucu mājās un čekists arī izsauca. Latviski nerunājošs. Uzvārdā Eglītis. Nu, neko – parunājāmies. Ar to arī beidzās. Viņš toreiz man lika uzrakstīt solījumu, ka es dzīvošu tagad kārtīgi. Un tad es uzrakstīju – jāsāk dzīvot kārtīgi," stāsta Zilberts.

Grupas rīkotās skaļākās akcijas tad bija vēl tikai priekšā.
VDK aģenta nolaupīšana

Cēsu apkaimē padomju laikā pulcējās brīvdomātāji. Organizēja talkas Cēsu baznīcas jumta atjaunošanai, rīkoja saietus, svinēja Jāņus. Tur piedalījās arī Zilberta grupa.

Tālaika vietējais sabiedriskais aktīvists un dzejnieks Arvīds Ulme atceras, ka Zilberts, Kanders un Tinte bijuši izpalīdzīgi darbos, bet visai ieturēti pret dalību bohēmā un iedzeršanās. Viņiem gan allaž bijusi nauda, ko citiem izmaksāt, tomēr par saviem plāniem nekad nav stāstījuši, un Ulme pat nevarējis iedomāties, ko un ar kādām metodēm zilbertieši iecerējuši darīt.
Cēsinieku rīkotos pasākumos zilbertieši iepazinās ar jauno dzejnieku Valdi Atālu jeb īstajā vārdā Vladimiru Šatrovski. Nobrieda plāns pārmācīt Cēsu avīzes žurnālistu un dzejnieku Valdi Tērmani ar pseidonīmu Kaktuss. Bijusi pārliecība, ka viņš ir čekas ziņotājs, stukačs.

Kaktusam aizsēja acis un aizveda uz tobrīd tukšajām Ulmes lauku mājām Darvkalniem. Kad acis atsēja – priekšā ar sarkanu drānu apklāts galds. Uz tā – pildspalva, papīrs. Pēc brīža uz galda vēl nolika degošu sveci un galvaskausu. Tad Kaktusam pieprasīja rakstisku atzīšanos.

"Parunājāmies kādas stundiņas. Mums bija līdz "skubinātājs" [šaujamierocis]. Pašāvām gaisā. Viņš bija čekas aģents. Mums bija jādabū vairāk informācijas no viņa ārā par citiem čekistiem, čekas aģentiem. Katrs solis, katrs vārds, uzvārds – tas deva kaut kādu aizķeres punktu, kaut kādu diedziņu, pie kura pavilkt un mēs tālāk tiktu, teiksim tā – Cēsu čekistu izpētē, jo viņš bija Cēsīs savervēts," skaidro Zilberts.

Pašrocīgi uzrakstītā paskaidrojumā Kaktuss patiešām atzinās, ka sadarbojas ar čeku. Kā vēlāk rakstīts lietā, "Varmācīgais uzbrukums laikraksta "Padomju Druva" korespondentam veikts nolūkā pārtraukt viņa sabiedrisko darbību, tajā skaitā viņa sakarus ar Valsts drošības komiteju".

Nākamajā rītā Zilberts, Kanders un Tinte Kaktusu aizveda atpakaļ uz Cēsīm un atbrīvoja.
Izdevniecības "Liesma" redaktora atlūgums jeb nolaupīšana Rīgas centrā

Valdis Atāls sūdzējās Zilberta grupai arī par izdevniecības "Liesma" vecāko redaktoru, dzejnieku Jāni Sirmbārdi. Daudzi uzskata, ka tieši Sirmbārdis kā redaktors bija panācis Vizmas Belševicas dzejoļu krājuma "Gadu gredzeni" izdošanu, kas izraisīja skandālu un turpmāk padomju cenzūra aizliedza Belševicas darbus publicēt un pat pieminēt viņas vārdu presē. Bet jauniešiem toreiz šķita - Sirmbārdis nepublicē jaunus talantīgus dzejniekus un vispār apkalpo padomju čekas cenzūru.

Jaunieši nolēma veikt operāciju pašā Rīgas centrā pretim Operas namam, kur atradās "Liesmas" redakcija, un panākt Sirmbārža aiziešanu no amata.

Kanders un Tinte ar žiguli dežurēja pie ieejas durvīm, Zilberts, izlikdamies par jauno dzejnieku, izmānīja Sirmbārdi laukā. Zilbertam bija līdzi jau laikus sagatavota VDK darbinieka dokumentam līdzīga sārtas krāsas elektriķa apliecība. To viņš novicināja redaktoram gar acīm, stādījās priekšā kā čekists un paziņoja, ka vedīs uz Stūra māju.

"Puikas viņam "palīdzēja" iekāpt mašīnā. Es piesēdos pie stūres, sākām braukt. Aiz līkuma viņš jau uzreiz saprata, ka mēs nebraucam uz čeku, un Daugavmalā sāka ārdīties, gribēja lēkt no mašīnas ārā, jo saprata, ka nokļuvis kaut kur ne tur, kur vajag. Es viņu nomierināju, pabakstīju bišķi. Tad viņš sāka piedāvāt naudu, lai atpirktos. Kāda atpirkšanās?! Te ir politiska akcija, nevis kaut kāda nolaupīšana naudas dēļ. Tad viņš mums uzrakstīja atlūgumu, stāstīja, ko nu tur varēja pastāstīt, sabijies bija dikti. Mūsu mērķis bija parādīt, ka ir pretestības kustība Latvijā. Viņš noteikti izstāstīs pārējiem. Viņiem būs jāatskatās ne tikai uz čekistiem, bet arī uz kaut kādu Latvijas pagrīdi jāatskatās. Nevarēs tā brīvi rīkoties," skaidro Zilberts.
Sarkanbaltsarkanie bandīti?

Vosa nolaupīšana palika tikai nodoms. Arī plāns vēlreiz izraisīt vilciena katastrofu un naktī uz 1978. gada 1. maiju uzmaukt trīs zirga pakavus Cēsīs uz sliedēm, kur dzelzceļa tilts pāri Kārļa Marksa vārdā nosauktajai ielai. Tajā brīdī grupa jau bija iedzīta stūrī.

"Es tiku aplikts kā vilks ar karodziņiem. Viņi jau laikam visu izanalizēja, kas un kā," saka Zilberts.

"Bet bija tāda pilnīga vienaldzība. Es sapratu, ka viss beigsies un ātrāk vai vēlāk. Varbūt letāli man tas būs. Bet tāds satraukums nebija," atceras Tinte.

"Mēs bijām pie Valda Atāla piegājuši un viņš teica, ka esot jau saukts uz čeku vai pie viņa nākuši čekisti. Nolēmām evakuēties no Cēsīm. Sapratām, ka jālaižas prom. Te vairs nav labi. Braucām pa Cēsīm. Pretim brauca družiņņiki saucamie vai kas, milicijas mašīnīte. Un es ieraudzīju šofera un balkussēdētāja seju. Viņi ieraudzīja mūs, uzreiz acis viņiem kvadrātā. Momentā saprata. Sākās pakaļdzīšanās. Tur [aiz pilsētas] uzbraucām uz tāda grants ceļa, sacēlām putekļus, un viņi mūs pazaudēja. Bet tad mūsu mašīnai nolūza ritenis. (..) Bija ātri jāizlemj, ko darīt. Te bija egļu dzīvžogs. Tur paslēpām, iebāzām iekšā dokumentāciju, ieročus, kas bija līdz. Robertam teicu: "Fiksi laidies prom, ej uz kādu sanatoriju vai kur, mājās nerādies! Pazūdi!" Un tad jau mūs paņēma ciet. Es tēloju muļķi, ka neko nezinu. Tad, izrādās, zaldāti tika atdzīti uz šejieni. Viss šis rajons izbakstīts ar durkļiem, protams, atrada visas mūsu slēptuves. Tur bija pierādījumi rokās. Un beidzās ar Sibīriju," stāsta Zilberts.

Pirms tam viņi čekā tika pratināti. Tinte atceras – viņam gan draudēts ar sapūdēšanu cietumā, gan mēģināts "pa labam" pāraudzināt.
Tiesas zālē protesta akciju sarīkoja Valdis Atāls. Viņš slepus dabūja žileti un pārgrieza vēnas.
Mārtiņam Zilbertam piesprieda 15 gadus apcietinājumā, Arnim Kanderam – 13, Robertam Tintem – 9, Valdim Atālam – 5.
Vēlāk, jau 80. gados, Atāla (īstajā vārdā Vladimira Šatrovska) un Kandera vārdi parādās VDK savervēto ziņotāju sarakstos jeb tā sauktajos "čekas maisos".

"Tas, ka Arnis [Kanders ] ir iekšā – viņš man uzreiz to pateica. Tā, ka viņam nevajadzētu pārmest. Uzskatīsim, ka tas ir pretizlūkošanas operācijas turpinājums," saka Zilberts.

Vai Augusts Voss par saviem potenciālajiem nolaupītājiem vispār uzzināja?

"Protams!" nešaubīgi atzīst Vosa biogrāfijas pētniece vēsturniece Daina Bleiere. "VDK regulāri sūtīja šādus ziņojumus uz LPSR KP CK. Un visi tie ziņojumi, jebkādi notikumi, kas tika uzskatīti par tādiem ekstraordināriem, arī pat kaut kādas, teiksim, katastrofas vai ugunsgrēki, piemēram, kas tika uzskatīti par aizdomīgiem, protams, par tādiem VDK vienmēr ziņoja republikas vadībai. Tas bija pats par sevi saprotams."
Voss kompartiju Latvijā vadīja līdz 1984. gadam. Tad saņēma jaunu amatu Maskavā. Tur vēlāk pensionējās un mira dabiskā nāvē 1994. gadā.

Mārtiņš Zilberts apcietinājumā pavadīja 12 gadus. Pēc amnestijas atgriezās Latvijā Atmodas laikā.

"Burtiski pufaikā es atbraucu Rīgā. Vilcienā. Nu – ko tur kautrēties? Man jau nebija nekā cita, ko vilkt. Rīgā ieraugu sarkanbaltsarkanos karogus. Tas bija 1990. gada laikam 24. maijs. Tas bija jau pēc 4. maija. Tas jau bija pavisam cits laiks. Sajūta bija debešķīga. Grūti pat vārdos izteikt. Tas, par ko es cīnījos – tagad es redzu karogus!" saka Zilberts.

1991. gadā Zilberts aktīvi piedalījās barikādēs. 21. janvāra apšaudes laikā pie Iekšlietu ministrijas viņš bija tas, kurš aizdzina OMON vienības automašīnu un novietoja zem neatkarīgās Latvijas valdības ēkas logiem. Darbojās Zemessardzē, bet vēlāk no tās izslēgts padomju laikā piespriestā kriminālsoda dēļ.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Roberts Tinte nodarbojās ar uzņēmējdarbību, tad pārcēlās uz Īriju, kur strādā par iekārtu meistaru, grib nopelnīt pensiju un plāno atgriezties Latvijā.

Arnis Kanders joprojām dzīvo Cēsīs, ir amatnieks un uzņēmējs. Valdis Atāls raksta dzeju un aizraujas ar makšķerēšanu.

Ne Kanders, ne Atāls par notikumiem 20. gadsimta 70. gados publiski runāt nevēlas.

Zilberts ir centies panākt juridisku reabilitāciju. Nesekmīgi. Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš tolaik norādīja, ka arhīvā esošajos krimināllietas materiālos neesot apstiprinājuma apgalvojumiem, ka Zilberta darbība līdz notiesāšanai bijusi vērsta uz pagrīdes pretokupācijas organizācijas izveidi. Arī 13. Saeimai Zilberts rakstījis iesniegumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa atzīšanu. Saeimas komisijā deputātu vairākums, ņemot vērā kriminālās epizodes un arī to, ka mūsdienās Zilberta vārds figurē krimināllietā par vekseļa viltošanu, iesniegumu neatbalsta.

Ritvars Jansons no Nacionālās apvienības ir starp tiem, kas Saeimas komisijas sēdē balsoja par statusa piešķiršanu Zilbertam un uzskata, ka pie šī jautājuma būtu jāatgriežas.
Par Zilberta lietu LTV centās jautāt bijušajam VDK izmeklētājam Andrim Strautmanim. Viņš interviju atteica.

LTV saņēma tikai rakstisku atbildi: "Profesionālā ētika liedz sniegt šāda veida interviju un atklāt informāciju, kura izmeklēšanas veicējiem ir kļuvusi zināma, izmeklējot konkrēto krimināllietu."

Vai pretestība okupācijas režīmam nosacītos miera laikos drīkst būt vardarbīga? Kas bija Zilberta grupa? Brežņeva laika nacionālie partizāni vai vienkārši, kā to traktēja PSRS represīvie dienesti, bandīti?

Publiciste un vēsturniece Rudīte Kalpiņa atzīst, ka vērtējumam jābūt līdzīgam kā par nacionālajiem partizāniem, kuri ar bruņotām metodēm pret okupācijas varu cīnījās 40. un 50. gados.
Zilberta grupas darbības rezultātā neviens negāja bojā, tomēr kaitējums vairāku pilsoņu veselībai un īpašumam tika nodarīts. Padomju okupācijas laikā, 70. gados, nebija daudz tādu cilvēku, kuri atklāti konfliktēja ar režīmu, paceļot sarkanbaltsarkano karogu, izplatot skrejlapas vai pretpadomju grāmatas. Viņu rīcība pārsvarā bija nevardarbīga. Arī vēlāk – Atmodas laikā – savu neatkarību atguvām dziesmotā un nevardarbīgā ceļā. Stāsts par Zilberta grupu atšķiras. Tieši tāpēc LTV nolēma to izstāstīt.