Spiedzes.
Kā trīs latviešu izcelsmes
sievietes kalpoja lielvarām

Līdz ar pasaules paplašināšanos, impēriju brukšanu un neatkarīgas Latvijas izveidošanos, latviešu izcelsmes sievietes bija nonākušas dažādos pasaules nostūros un savas alkas pēc izglītības, visa neredzētā iepazīšanas un sevis pierādīšanas piepildīja, iesaisoties visdažādākajās nodarbēs. Arī izlūkdarbībā, kas, raugoties no Latvijas pozīcijām, nereti bija uzskatāma par naidīgu spiegošanu. Šis būs stāsts par trim latviešu izcelsmes sievietēm, kuras tieši ietekmējušas pasaules mēroga notikumus.
20. gadsimta 30. gadu vidū Eiropu pāršalca ziņas par spiedžu arestu vairākās valstīs. Daži skeptiski pieļāva, ka aizturētas tikai sīkas mailītes un drīz atklāsies patiesie špijoni, – protams, vīrieši, jo sieviete nevar būt spiegs. Citi pieļāva, ka ierobežotā laukā, izņemot militārās lietas, "bezdvēselīgas dāmas bez jūtām, kas prot spēlēt uz citu dvēseles stīgām" tomēr var izrādīties itin noderīgas.
Marija. Iespēja izlauzties
Somijā joprojām piemin Lielo spiegošanas lietu un atceras, kurā tieši namā Helsinkos savulaik mitinājusies Marija Luīze Martina, kura gādājusi, lai PSRS maksimāli labi sagatavotos iebrukumam Somijā 1939. gada beigās. Marija, īstajā uzvārdā Šūle, koša, stalta un pašapzinīga meitene bez izglītības, izgājusi cauri kara šausmām un pēc revolūcijas nonākusi Sarkanajā Krievijā, līdz ar Latvijas valsts dibināšanu varēja izvēlēties – doties uz jau neatkarīgo, vēl veidojamo tēvzemi vai arī palikt pie lieliniekiem. Uzņēmīgā meitene jau bija nonākusi strādnieku valsts izlūkdienestu uzmanības lokā, jo prata vairākas valodas, arī rakstīt un lasīt. Kā latviete viņa varēja vieglāk saprasties ar priekšniekiem, jo lielinieku izlūkdienestus vadīja arī latvieši. Galu galā viņa nonāca Jāņa Bērziņa vadītajā Militārās izlūkošanas pārvaldē un tika nosūtīta uz Rietumiem.
Vizītkarte:

Īstais vārds: Marija Emma Šūle
Alias: Irene, Olga, Mērija Luīze Martina, Uspenskaja
Dzimusi: 1896. gada 22. jūnijā Dobelē ormaņa Jura Šūles ģimenē
Mirusi: 1943. gada 15. decembrī Aušvicas koncentrācijas nometnē
Darbības laiks: aktīvi spiegojusi 12 gadus
Praktiski vadījusi Kominternes* spiegošanas punktus Parīzē un Ņujorkā, viņa sagādāja tik vērtīgu informāciju un sevi pierādīja tik labi, ka 30. gadu sākumā tika pārcelta uz tobrīd krietni aktuālāko Somiju. Par aģentu izvēlētais armijas leitnants, Somijas ģenerālštāba fotogrāfs Vilho Pentikeinens, izrādījās bezgala ražīgs un no ģenerālštāba seifa nodeva Šūles kontaktiem valsts slepenāko militāro informāciju. PSRS uzzināja visu – no aizsardzības sistēmas plāniem līdz jaunāko ieroču rasējumiem. Taču prieki bija īsi – jau 1933. gadā Šūles vadītais spiegu tīkls iekrita, turklāt operācijas gaitā tika aizturēti desmitiem spiegošanā iesaistīto vairākās pasaules valstīs, arī latvieši. Izmeklētājiem Šūle neatzinās nevienā nodarījumā un neatklāja praktiski neko, jo ticēja, ka par viņu iestāsies PSRS. Diemžēl šādi viņa upurēja savu dēlu Georgu, kuru padomija izzaga un nogādāja pāri robežai, bet zēna turpmākais liktenis nav zināms, jo arī viņa tēvs, padomju spiegs Alfrēds Tiltiņš, tika represēts 1940. gadā.
Marija Šūle-Tiltiņa un Alfrēds Tiltiņš.
Foto: Jukas Rislaki kolekcija.
Savu devumu Šūles notiesāšanā netaupīja arī Latvijas izlūkdienests un politpārvalde, nopratinot Latvijā un Igaunijā dzīvojošos Šūles māsu un brāli, kuri deva vērtīgas liecības. Latvijas izlūkdienests cieši sadarbojās ar somiem, un jau kopš 1932. gada atšifrēja un nodeva Helsinkiem radioizlūkošanā iegūto padomju militāro un iekšlietu resora informāciju.
Nams, kurā mitinājusies Marija Šūle-Tiltiņa
Foto: filmas veidotāju arhīvs
Pirms uzbrukuma 1939. gadā Latvijas izlūkdienests brīdināja, ka krievi koncentrējuši lielus spēkus pierobežā, taču somi neticēja, ka varētu sākties karš. Jau Padomju–somu kara (1918–1922) laikā (ko Kremlis dēvēja par "robežkonfliktu") armijas izlūkdienests ar ģenerāļa Krišjāņa Berķa piekrišanu, bet nezinot kara ministram ģenerālim Jānim Balodim, pārtvertās ziņas par Sarkanarmijas pārdislocēšanos un sastāvu slepus nodeva somu izlūkdienestam, kas tās pāršifrēja un no raidītāja Šampēterī nosūtīja uz Somiju. Tāpat Latvija informēja Helsinkus par padomju karaspēka pārcelšanu no Latvijas pierobežas uz Ziemas kara frontēm. Diemžēl Marijas Šūles grupējuma pirms vairākiem gadiem sagādātā slepenā militārā informācija joprojām bija aktuāla, kas padomijai karā deva priekšrocības.
Igauņu avīzes raksts par spiedzi Mariju Luīzi
Kāpēc Marija Šūle piekrita kļūt par spiedzi? Taisnīguma vārdā, jo viņa, gluži tāpat kā brālis un māsa, patiesi ticēja, ka darbaļaudīm jādzīvo labāk, viņa esot bijusi principiāla un pārliecināta kreiso ideju aizstāve. Kādēļ viņa spiegoja?
Šī bija iespēja izrauties no kara murga, piedzīvotās vardarbības un redzēt pasauli cerībā, ka tur tevi vairs tā nepazemos.
Varam tikai izteikt pieņēmumu, ka nekad nepiedzīvotā greznība vilināja šo sievieti. Kļūdama par izlūku no PSRS viedokļa un par spiedzi no pārējās pasaules skatupunkta, viņa apceļoja pusi Eiropas, padzīvoja Kanādā un ASV, turklāt ar plašu vērienu izmantoja Kominternes dotos līdzekļus. Cīnoties par taisnīguma idejām, viņa baudīja iespēju, bet saglabāja godaprātu – izturēja pratināšanas, nekad neatzinās un nevienu nenodeva pat gestapo pratinātājiem. Izdota Vācijai, Marija Šūle gāja bojā Aušvicas nometnē 1943. gada 15. decembrī.

* Komunistiskā Internacionāle vai III Internacionāle – starptautiska komunistu organizācija, kas darbojās 1919.–1943. gadā un, balstoties uz ideju par vispasaules revolūciju, uzturēja komunistisko kustību tajās valstīs, kur pie varas nebija kreisie.
Melita. Bumba strādnieku rokās
Kad 1999. gadā pie savas mājas Gārdenavēnijā Bekslijā iznāca sirma večiņa un improvizētā preses konferencē paziņoja, ka gandrīz četrus gadu desmitus spiegojusi Padomju Savienības labā, šokēti bija visi, no kaimiņiem līdz britu izlūkdienestam, jo nu nācās skaidrot, kāpēc tik ilgu laiku spiedze nav tikusi atklāta. Visilgāk darbojusies padomju spiedze Melita Norvuda neuzskatīja, ka būtu nodevusi savu valsti. Viņa skaidroja: "Es tā rīkojos ne jau naudas dēļ, bet lai pasargātu no sakāves to jauno iekārtu, kas vienkāršajiem cilvēkiem bija devusi (..) labu izglītību un veselības aprūpi. Es domāju, ka tas, kam varēju piekļūt, varētu noderēt, lai Krievija nostātos līdzās Lielbritānijai, Amerikai un Vācijai." (The Observer, 12.09.1999)
Melita Norvuda 1999. gadā.
Foto: Green Left.
Nevienam nebija skaidrs, kā Melita Norvuda tik ilgi palika neatmaskota. Zināmā mērā tas skaidrojams ar britu drošības dienestā MI5 valdošo "puišu pasauli".
Pirmoreiz par aizdomām, ka Norvuda varētu spiegot komunistu labā, vēl 30. gados izteicās viena no pirmajām šī dienesta aģentēm Mona Monda, taču viņas priekšnieks, vīrietis būdams, informāciju ignorēja, jo uzskatīja, ka sieviete nevar būt spiedze.
Arī darba devēji Melitu turēja aizdomās par saikni ar Komunistisko partiju, taču gadu desmitiem nevienam tā arī neizdevās viņu pieķert.
Vizītkarte:

Īstais vārds: Melita Zirnis, vēlāk Melita Norvuda
Alias: Hola, Sarkanā vecmāmiņa, Letija, Tīna
Dzimusi: 1912. gadā Anglijā anglietes Ģertrūdes Stedmenas un latvieša Aleksandra Zirņa ģimenē
Mirusi: 2005. gadā Anglijā
Darbības laiks: Spiegojusi 35 gadus
Britu zemei ar dullajiem kreisi noskaņotajiem latviešiem bija nepatikšanas kopš brīža, kad pēc 1905. gada revolūcijas tā laipni uzņēma no Krievijas bēgošos "kapitālisma kapračus". Nespēja laikus savaldīt komunisma idejas sludinošos un naivā lojalitāte pret sociālā taisnīguma idejām regulāri biedēja britu sabiedrību, līdz aplenkumā Sidenjstrītā 1911. gadā britu iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils gandrīz dabūja latviešu anarhista raidītu lodi. Agresīvu latviešu kreiso vidū darbojās arī boļševiks Aleksandrs Zirnis jeb biedrs Saša – Ļeņina, Lībknehta un Trocka darbu tulkotājs angļu valodā – , kurš ar sajūsmu uztvēra Krievijā uzvarējušo revolūciju, taču, atšķirībā no Jēkaba Petersa, nepaspēja tai pievienoties, jo 1919. gadā nomira. Toties kopā ar savu kreisi noskaņoto angļu sievu viņš paspēja izaudzināt trīs bērnus, tostarp meitu Melitu, kura turpināja tēva iesākto.
Norvudu ģimene: Melita, māte Ģertrūde, māsa Ģertūde jaun., brālis Alfrēds Brands.
Foto: Hoover Institution.
Vēlmi spiegot no padomijas iesūtītajam vervētājam Norvuda izteica pati, jo gribēja būt noderīga. Sekretāres darbs britu Krāsaino metālu izpētes asociācijā izrādījās noderīgs, un 1935. gadā viņu rekrutēja darbam PSRS Iekšlietu Tautas komisariātā ar segvārdu Hola. Norvudas nozīme kļuva izšķirīga 1943. gadā, kad vairākas valstis strādāja pie atomieroču radīšanas un viņas priekšnieks Dž. L. Beilijs bija kļuvis par nesen dibinātās izpētes programmas "Tube Alloys" padomdevēju padomes locekli. Beilija seifā bija atrodama tieši tā informācija, kuras pietrūka PSRS un kuru Maskavas centrs nodēvēja par ļoti vērtīgu guvumu.

PSRS jau bija dabūjusi gandrīz visu nepieciešamo informāciju par amerikāņu atombumbas tapšanu un to lika lietā, veidojot paši savu ieroci, taču pietrūka svarīgu detaļu. Te lieti noderēja Norvudas sniegtās ziņas par urāna korozīvo reakciju uz augstu temperatūru, kas par pieciem gadiem paātrināja padomju valsts atombumbas tapšanu.

Arī pēc tam Melita turpināja nodot informāciju Kremlim un aizgāja pensijā tikai 1970. gados. Padomju Savienībā – teorētiski apsolītajā zemē – viņa paviesojās tikai vecumdienās, taču priecājās par tās panākumiem cerībā, ka tās paraugs izšķirs visu apspiesto tautu likteņus. Pieņēmusi VDK piešķirto Darba Sarkanā Karoga ordeni, viņa atteicās no piedāvātās ikmēneša pensijas 20 mārciņu apjomā, jo darbojoties ne jau naudas dēļ.
Melita Norvuda (dzimusi Zirnis) pati atzina, ka esot bijusi diezgan nešpetns skuķis, taču ar spiegošanu tam maz sakara.
Viņas bezbailību radīja nesatricināmā pārliecība, ka viņa rīkojas pareizi un atrodas gaišo spēku pusē. Taču Rietumu sabiedrības naivums, nespējot atzīt, ka komunistisko ideju īstenošanas neiespējamība jau sen pierādījusies praksē, izgāžoties eksperimentam ar strādnieku un zemnieku valsti PSRS, joprojām valdīja pār zināmu daļu turienes inteliģences, uz tā balstījās lielākā daļa rietumvalstu augstskolu mācībspēku, paaudzēm ilgi uzturot kreisumu kā taisnīguma simbolu. Arī Norvuda bija šīs sistēmas upuris. Jau sirmā vecumā Melita Norvuda joprojām turpināja iegādāties britu komunistu izdotās avīzes un tās likt kaimiņmāju pastkastītēs. Visdrīzāk, pat neaizdomājoties par to, ka ar viņas palīdzību radītie ieroči tiek pavērsti arī pret viņu kā "ļaunā kapitālisma" pārstāvi. Tomēr, cik zināms, viņa nav izrādījusi vēlmi dzīvot "darbaļaužu paradīzē".
Kristīne. Acs kā rentgens
Londonā piedzimusī, bet Rīgā uzaugusī Kristīne britiem šķita pārāk spilgta. Otto Švarca firmas restorāna, Operas kafejnīcas un "Romas pagraba" mantiniecei nācās izturēt neskaitāmas pārbaudes, līdz viņa pati kļuva par izšķirīgāko pārbaudi, – viņas spriedums par kandidātu bija pamatā tam, vai sagatavoto izlūku sabiedrotie nosūtīja vai nenosūtīja uz ienaidnieka jeb vācu aizmuguri. Kopš bērna kājas vecvecāku restorānā vērojusi ietekmīgus vīrus un sievas, Kristīne – latvietes Irmas Jirgensones un britu žurnālista Frenka Čilvera meita – par izlūkdarbību uzzināja, klausoties pieaugušo runās par viņas tantes, skandalozās brīvdomātājas Alises Lilienfeldes pieredzi, Pilsoņu karā kā balto aģentei spiegojot Sarkanarmijas rindās.
Vizītkarte:

Īstais vārds: Kristīne Marija Čilvere
Alias: Fifi, Mērija Kristīna Čilbera, Hristina Kolāra.
Dzimusi: 1920. gadā Londonā latvietes, bagātu uzņēmēju atvases Irmas Girgensones un angļa, "The Times of London" korespondenta Rīgā Frenka Čilvera ģimenē.
Mirusi: 2007. gadā Anglijā.
Darbības laiks: Konkrēts darbības ilgums izlūkdienestā nav atklāts publiskai pieejai.
Laikā, kad Latvija piedzīvoja padomju okupāciju un sākās Otrais pasaules karš, Kristīne vēl studēja Sorbonnā Francijā, kur drīz vien kā britu pilsone nonāca vācu internēto nometnē Bezansonā. Izbēgot no ieslodzījuma, Londonai atdotai kā smagi ievainota britu lidotāja pavadonei, viņai palaimējās atgriezties Lielbritānijā, kur gaidīja nepatīkamas pārbaudes, nepamatota vainošana sakaros ar vāciešiem, taču Kristīne visu izturēja un... saņēma piedāvājumu strādāt SOE jeb Īpašo operāciju pārvaldē par provokāciju aģenti.
Fifi.
Foto: Paul Tonge
Viņas uzdevums bija veikt beidzamo pārbaudi par to kadru atbilstību dienestam, kas bija sagatavoti spiegošanai un sabotāžas operācijām nacistiskajā Vācijā un fašistiskajā Itālijā. Čilveres ziņojumi par potenciālajiem operatīvajiem aģentiem bija izšķirīgi, lai pieņemtu lēmumu par cilvēka uzņemšanu dienestā. Pārbaudāmos kandidātus it kā nejauši satiekot krogos un citās publiskās vietās, Čilvere jeb aģente Fifi no viņiem izvilināja visu nepieciešamo informāciju par cilvēka pļāpīgumu un tieksmi pēc alkohola, vājību pretējā dzimuma priekšā utt. Kādā no 240 SOE publiskotajiem ziņojumiem par Čilveri teikts: "Šai provokāciju aģentei piemīt neparasti augsta līmeņa intelekts, liela drosme un teicamas spējas novērtēt cilvēku raksturu." (Bernard O'Connor, Agent Fifi And the Wartime Honeytrap Spies, 2017). Viņa arī ievērojami pilnveidoja provokāciju kā potenciālo aģentu pārbaudes metodi, pievēršot uzmanību cilvēka nacionālajai izcelsmei.
Fifi mājas
Foto: Dzīvnieku drauga fonds
Asprātīgās, skaistās un izdomas bagātās Fifi pārbaudījumus neizturējušie nedrīkstēja atgriezties iepriekšējā darba vietā, jo daudz zināja par slepenajām organizācijām, un nonāca tā dēvētajā "Ledusskapī" (Cooler) – viesnīcās "Craigerne" un "Inverlair" Skotijā un "Tyting House St. Marta" Anglijā, ko nedrīkstēja pamest līdz pat kara beigām.

Lielbritānijas iekšējā izlūkošanas dienesta MI5 vadītājs Maksvels Naits savulaik, raksturojot Čilveri, rakstīja, ka viņa ir "sieviete ar izcilām spējām", un piebilda: "Ja mēs vadītu "Slepeno dienestu", mēs parūpētos, lai viņa gūst ilgtermiņa apmācību, kas viņu padarītu par augsta ranga aģenti." (Our Special Agent: 'Fifi' and the Special Operations Executive, Jonathan Cole, 17.09.2014, blog.nationalarchives.gov.uk)
Spītīgā un nevaldāmā, ar stipru morālo stāju apveltītā Kristīne pārbaudīja neskaitāmus topošos aģentus, taču vēlējās ar izlūkošanu nodarboties pati.
Viņas lūgums tikt nosūtītai darbā uz joprojām okupēto Franciju tika noraidīts, taču ne galīgi, jo, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Kristīne apguva sabotāžu, Morzes ābeci, šifrēšanu un radista prasmi, tiekot gatavota pagaidām nenoskaidrotai misijai. Pēc kara beigām viņa pieteicās darbā Sabiedroto kontroles komisijā pār Vāciju un Austriju, kur lika lietā vācu valodas prasmi, pratinot gūstā kritušos nacistus. Kristīnes Čilveres lietas pēdējā lappuse tikusi rediģēta. Dati par to, vai viņa galu galā darbojusies arī kā izlūks, pagaidām nav atslepenoti.

Augusi demokrātiskā un brīvā gaisotnē, Kristīne Čilvere izšķirīgā situācijā palika Rietumu civilizācijas pusē. Lieliskā izglītība, asais prāts un vairāku valodu prasme, kopš bērnības apgūtās kultūras vērtības nenonāca pretrunā ar viņas izvēli par sadarbību ar izlūkdienestu. Viņa kalpoja vienai no dzimtajām zemēm – Apvienotajai Karalistei. Piedzīvojusi otras dzimtenes Latvijas zaudēšanu uzreiz divām lielvarām, kā arī Francijas okupāciju, viņa nenostājās iekarotāju pusē un, iespējams, cerēja uz Latvijas neatkarības atgūšanu, vienlaikus gribot pati sev apliecināt savu varēšanu.
Par vai pret Latviju
Dokumentālās filmas "Latviešu spiedzes" varones ir kalpojušas lielvarām, un pirmajā brīdī šķiet, ka nav tieši kaitējušas Latvijai. Ja par kaitējumu neuzskata no PSRS mantotos Krievijas kodolieročus, ar kuriem tā draud visai pasaulei. Cik izdevies noskaidrot, Melitas Norvudas vienīgā saikne ar viņas tēva dzimteni bija bērnībā dotais mīļvārdiņš Letija, un Latvijas PSR viņa, iespējams, nemaz neatšķīra no Padomju Savienības. Marija Šūle, neatkarīgo Latviju ne acīs neredzējusi, lai gan te dzīvoja viņas radinieki, to visdrīzāk uztvēra kā ar sevi nesaistītu politisku veidojumu. Par Kristīnes Čilveres attieksmi pret Latviju liecina viņas darbi – pēc neatkarības atgūšanas viņas rokās vismaz daļēji nonākušos, padomju varas atņemtos dzimtas īpašumus viņa ziedoja labdarībai. Pārdaugavā, Candera ielā, noklīduši kaķi joprojām gūst pajumti par viņas līdzekļiem izveidotajā patversmē "Dzīvnieku draugs".
Kā Marija, tā Melita un Kristīne pierādīja, cik aplams ir pieņēmums, ka sieviete nevar spiegot.
Viņas guva panākumus, tikai par kādu cenu un kā labā – šis jautājums paliek atvērts, līdzīgi kā daudz kas cits ar spiegu dzīvi saistītais.
Teksta autore – Ligita Lukstraupe
Teksta redaktore – Karīna Egliena (LSM.lv)
Salikums – Artūrs Andersons (LSM.lv)

Raksta izveidē izmantoti LTV dokumentālās filmas "Latviešu spiedzes" materiāli: režisore Aiga Gramste, scenārija autore Ligita Lukstraupe,
operators Raivo Freimanis.