Īslaicīgs stress patiesībā ir ļoti dabiska un pat vērtīga mūsu ķermeņa reakcija uz kādu situāciju vai pat paša domām, raidījumā vērtēja neiroloģe Sandra Vestermane: "Tā ir fizioloģiski normāla reakcija uz apdraudējumu. Līdz ar to bieži vien dzirdēts šis termins, teikums, ka stress – tā ir gatavība cīņai vai bēgšanai, vai cīņas un bēgšanas reakcija."
Eksperte stāstīja, ka cīņas vai bēgšanas situācijā mūsu ķermenis mobilizē visus savus iekšējos resursus un spēkus, proti, muskuļi saspringst, paātrinās sirdsdarbība, jo ķermenis gatavojas fiziskai slodzei – bēgt vai fiziski cīnīties.
"Paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens, paaugstinās cukura līmenis asinīs, jo ir vajadzīga enerģija. Daļa hormonu tiek pastiprināti izdalīti, citi mazāk izdalīti, un gremošanas procesi apstājas. Stresa apstākļos notiek arī dzimumhormonu izmaiņas."
Neiroloģe arī vērsa uzmanību uz to, ka stress gan ne vienmēr ir saistīts tikai ar negatīvām emocijām, to var radīt arī ļoti pozitīvi apstākļi.
Tā, piemēram, 10 populārāko stresoru saraksta augšgalā esot arī kāzas: "Pirmajā vietā ir zaudējums. Pēc tam tajā pirmajā piecniekā ir kāzas, Ziemassvētki un atvaļinājums. [Tie ir] kā stresori, kā stresa apstākļi, jo [tie] ir pozitīvi – mēs esam aizgrābti, saviļņoti, iedvesmoti, bet fizioloģiski tas ir stress."
Neiroloģe klāstīja, ka īslaicīga spriedze nemaz tik kaitīga nav – ķermenis ir gatavs reaģēt, tāpēc stresa situācijās mēs it kā esam spēcīgāki, spējam labāk koncentrēties, pieņemt lēmumus un pat vieglāk iemācīties ko jaunu.
Dažādas, turklāt ilgtermiņa problēmas gan rada hronisks stress.
"Ilgstošs stress parādās, ja cilvēks pats neatpazīst to, ka viņš ir ilgstošā stresā. Tas parādās ar dažādiem simptomiem, kad cilvēki sāk kaut ko just ķermenī – sirdsdarbība vai gremošana nestrādā tā, kā gribētos, vai ir galvassāpes."
Viens piemērs ilgstošam stresam ir pārslodze darbā. Ja izaicinājumu un pienākumu ir daudz, mēs dzīvojam nemitīgā jeb hroniskā spriedzē, kas laika gaitā var izraisīt dažādas tikpat hroniskas saslimšanas, kas saistītas ar orgānu sistēmām, kas ir iesaistītas stresa reakcijā.
"Muskuļu sasprindzinājums ilgstoši, bez iespējas atslābt un bez pauzēm, var izraisīt hroniskas galvassāpes, saspringuma sāpes, muguras sāpes, sāpes plecu daļā un tā tālāk. Sāp saspringtie muskuļi, kuri neprot vairs paši atslābt," skaidroja Vestermane.
Citas saslimšanas var būt saistītas ar asinsvadu sistēmu, proti, paaugstināts asinsspiediens vai aritmisks pulss.
No ekspertes paustā arī izriet, ka stresa reakcijā ir iesaistīta endokrīnā sistēma, kuras ietekmē paaugstinās cukura līmenis: "Vairogdziedzeris – attiecīgi arī vairogdziedzera hormonu izmaiņas. [Rodas] autoimūnas saslimšanas kā psoriāze."
Šķietami sarežģītais termins, proti, autoimūnās saslimšanas, patiesībā nozīmē to, ka imunitāte paliek vājāka – biežāk pielīp dažādi vīrusi, parādās alerģijas, kas agrāk nav bijušas, un tā tālāk.
Eksperte norādīja – arī paruna, ka no satraukumiem parādīsies kuņģa čūla, ir gana patiesa, jo stress tik tiešām ietekmē arī gremošanas sistēmu.
"Parasti es saku tādu piemēru: iedomājamies stirnu, kura bēga no lauvas. Viņai parasti tas process nav ilgs. Tātad – vai nu viņu noķer un apēd, vai viņa aizbēg un mierīgi ganās ar savu ganāmpulku līdz nākamajai reizei un nedomā par to notikumu vairāk," ieskicēja neiroloģe, paskaidrojot: "Ja viņa sāktu domāt par to notikumu, – ka tā lauva kaut kur tur ir, ka man jābūt piesardzīgai, ka labāk es paskriešu vēl, paskriešu dienu, paskriešu divas vai trīs, tad kas notiks rezultātā? Nebūs laika ēst, dzert. Skriešanas, apdraudējuma apstākļos neviens dzīvnieks nekad nedomās par pēcnācēju radīšanu, un, ja viņš neapstāsies laikus, viņš vienkārši nomirs no [spēku] izsīkuma."
Un tik tiešām – stress var veicināt arī dažāda veida hormonālus traucējumus, piemēram, sievietēm tie var būt cikla traucējumi un pat neskaidru iemeslu neauglība. Arī vīriešiem stress pazemina fertilitāti un vīrišķos hormonus. Var parādīties arī intīmās dzīves problēmas.
Viena no hroniska stresa pazīmēm ir ne tikai iepriekš minētās galvassāpes vai gremošanas traucējumi, bet arī paaugstināta aizkaitināmība vai skumjas.
Tāpat to arī dēvē par taisnāko ceļu uz izdegšanu un pat depresiju.
Tā jau ir stresa slimības fāze. Eksperte skaidroja, ka pašam bieži vien ir grūti novērtēt, vai tas ir nogurums vai jau izdegšana un depresija. Tieši tāpēc, sajūtot pirmos simptomus, ir būtiski konsultēties ar ekspertiem.
Tas jādara laikus, jo atkopšanās process ir ilgs. Neiroloģe vērtēja, ka pēc tādas klasiskas izdegšanas atkopties var tikai pusgada vai gada laikā, turklāt papildus lietojot gan medikamentus, gan regulāri apmeklējot speciālistus.
