Valaine norādīja, ka pirmais solis stresa mazināšanā ir izskatīt to, kas mums ikdienā rada spriedzi, un mazināt šos apstākļus jeb stresorus.
"Vai nu mēs izguļamies tajā brīdī, vai nu mēs aizejam pasportot un izlādējam šo spriedzi, vai mēs noņemam ekrānus [viedtālruņus, planšetes un datorus] uz kaut kādu laiku, vai arī mēs paņemam brīvdienu, paņemam atvaļinājumu," viņa uzskaitīja.
Līdzīgās domās bija arī neiroloģe Sandra Vestermane, kura aicināja vismaz divas vai trīs reizes nedēļā atslēgties sportojot. Viņa arī ieteica iespēju robežās to darīt klātienē: "Tajā brīdī [cilvēks] nav darbā, viņš arī nav mājās. Viņš nerisina ne darba, ne mājas problēmas. Viņš ir ar visu uzmanību tur, kur viņš ir un dara kaut ko pilnīgi citu. Ja cilvēks to dara regulāri, tad tas ir veids, kā šo stresa slodzi samazināt."
Neiroloģe arī piebilda, ka ir svarīgi radīt šīs pauzes, veicot pilnīgi pretējas darbības ikdienā ierastajām.
Proti, trenēt spēju pārslēgties.
Tā, piemēram, ja ikdienā ir liela garīga slodze, tad domas jāatslēdz, nodarbojoties ar sportu, meditējot, guļot vai pat vienkārši trenējoties pareizi elpot.
Tikmēr Valaine papildināja, ka tad, kad mēs esam stresā, no smadzenēm nāk signāls par to, ka ir briesmas, ka mēs esam apdraudēti. Ja mēs esam apdraudēti, tad vajag ātrāk kustināt sirdi, ātrāk elpot, lai ir enerģija, un var vai nu bēgt, vai cīnīties: "Bet, ja mēs tajā stresā elpojam mierīgi, tā mēs savas smadzenes nedaudz apmānām. Mēs viņām ar savu apzinātu elpošanu, mierīgu elpošanu aizsūtām signālu, ka: nē – vispār nav briesmu. Un tad arī mēs sajūtam lielāku kontroli par to situāciju."
Eksperte arī piebilda – jo lielāks stress, jo lielākām šīm ieelpām un izelpām jābūt.
Tāpat ir svarīgi ievērot, ka izelpai jābūt garākai par ieelpu.
Valaine arī klāstīja, ka stresu itin bieži raksturo arī kā apgāztu grāmatplauktu: "Tas grāmatu plaukts ir sagāzies uz zemes un aizņem daudz vietas. Un liekas, ka neko tur nevar atrast. Bet tad jūs tās pašas grāmatas, pa vienai ņemot, saliekat atpakaļ plauktā. Un izrādās, ka tās nemaz nav tik milzīgu vietu aizņemošas un ka tās visas tajā plauktā var salikt."
Skaidrojot līdzību, ārste psihoterapeite mudināja stresa situācijās visu darāmo darbu sarakstīt uz lapas vai telefonā, lai acu priekšā ir viss, ar ko jātiek galā.
Diezgan labi palīdzot arī paskatīties uz saviem stresoriem "no malas".
Vai tik tiešām tas, kas mani satrauc, rada tik lielus draudus, kā man šķiet?
Nereti šķiet, ka tūlītējs palīgs stresa mazināšanā varētu būt arī dažādi līdzekļi, biežāk homeopātiski. Piemēram, no paaudzes paaudzē daudzinātie baldriāni vai dažādas zāļu tinktūras un kapsulas, kuras sola mūsu ikdienas satraukumu mazināt. Taču to lietošanu Valaine vērtēja skeptiski. Ja ir neliels stress, šādi medikamenti drīzāk sniedz "placebo" efektu: "Nu, var nedaudz [lietot] to augu preparātu, bet tas ir tuvu placebo efektam, kas to spriedzi pavisam nedaudz nomazina. Jūs sajūtaties atviegloti – ka man ir kaut kas, kas palīdz."
Taču kopumā ceļš ārā no trauksmes, ja tādu cilvēks piedzīvo hroniski, ir domāt par tā iemesliem.
"Var dzīvot uz medikamentiem, var dzert herbastresus, taču ar laiku tie nepalīdzēs. Ar laiku jums būs jādzer vai nu antidepresanti vai prettrauksmes līdzekļi. Un, protams, simptomus tas noņem, bet tas vispār nerisina cēloni, kāpēc jūs nonākat pie stresa," stāstīja eksperte.
Tāpēc viņa mudināja izprast stresa cēloņus, tos pēc iespējas mazināt, kā arī nepieciešamības gadījumā vēsties pēc ekspertu palīdzības.
