Invalīds, cilvēks ar īpašām vajadzībām vai funkcionāliem traucējumiem. Kā teikt pareizi?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Cilvēki bieži vien neizprot un nezina, kā korekti runāt par cilvēkiem ar invaliditāti, neaizskarot tos. Vārdus “akls”, “kurls” vai “invalīds” ikdienā izmanto, gan runājot par diagnozēm, gan nicinoši pārmetot par cilvēka rīcību. Eksperti aicina izmantot apzīmējumus, kas izceļ cilvēka personību, nevis uzsver viņa diagnozi – piemēram, cilvēks ar invaliditāti vai funkcionāliem traucējumiem.

ĪSUMĀ:

Saskaņā ar Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta ieteikumiem "iekļaujošs, neaizspriedumains valodas lietojums ir tāds, kurā izvairās no stereotipiem un norādēm uz nebūtiskām detaļām".

"Dod pieci 2021"

Sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad izcels vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem.

Valodai ir būtiska nozīme, lai cilvēks justos vienlīdzīgs sabiedrībā, runātu par savām problēmam un lai apkārtējie varētu viņu uzklausīt un palīdzēt, skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docente Dite Liepa.

Par to runā daudz, taču aizvien ir cilvēki, kas neizprot, kādēļ nevar izteikties tādā formā, kā viņi vēlas. Kā piemēru Liepa  minēja vārdu “nēģeris”, kas Amerikā ir uzskatāms par aizskarošu: “Ļoti daudzi, īpaši padomju laika latvieši, vaicā: “Kāpēc es nevaru teikt nēģeris, ja viņš visu mūžu ir bijis nēģeris?” Līdzīgi ir ar vārdu “invalīds”.

Taču mēs nedzīvojam izolētā  sabiedrībā, un, ja uzskatām sevi par attīstītu valsti un kultūrtelpu, mēs nevaram iet un atklāti saukt cilvēkus vārdos, kas viņiem varētu šķist aizskaroši.

Tādēļ mēs izmantojam aprakstošākus, mazāk aizskarošus vārdus, terminus.”

Vispirms cilvēks, nevis diagnoze

Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” mēdz saņemt pārmetumus – pati izglīto sabiedrību, ka teikt “invalīds” nav politkorekti, bet savā nosaukumā šo vārdu paturējusi, Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” stāstīja biedrības valdes loceklis Ivars Balodis.  “Mēs par to domājam, bet vēsturiski tā ir palicis un mums šķiet, ka šajā gadījumā tas ir labskanīgi,” atzina Balodis.

Vienlaikus Balodis skaidroja, kāpēc “invalīds” ir nekorekts vārds: “Tam ir angliskā pieskaņa “invalid” – nederīgs.”

Tāpat neiesaka lietot terminu “cilvēks ar speciālām vajadzībām”. “Visiem jau vajadzības ir ārkārtīgi vienādas, tikai [atšķiras], kā mēs tās realizējam, kā sajūtam un vai ir valsts atbalsts, lai tās varētu realizēt,” skaidroja Balodis.

Tāpēc ieteicams lietot terminu “cilvēks ar invaliditāti” vai “cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem”.

Valodniece un raidieraksta “Pieturzīmes” autore Aiga Veckalne LSM.lv skaidroja, ka apzīmējums “īpašas vajadzības” neko nepaskaidro, bet gan drīzāk nostāda cilvēku upura lomā, pat ja viņš pats tā nejūtas. Viņa ieteica izmantot neitrālākus terminus un frāzes, kas atkarībā no situācijas apzīmē kādu traucējumu veidu. Piemēram, tā vietā, lai teiktu “piekalts ratiņkrēslam”, vēlams teikt “pārvietojas ratiņkrēslā”, bet “cieš (no)” vietā – “persona ar (...) traucējumiem”.

Pašlaik vārda “invalīds” vietā Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta izstrādātajās vadlīnijās iesaka izmantot terminus "persona ar invaliditāti"  vai “cilvēks ar invaliditāti”. Lietojot vārdu "invalīds", uzsvars tiek likts uz personas slimību, viņu ar to pilnīgi identificējot, kamēr “persona ar invaliditāti” norāda uz personas veselības stāvokli. Šāda pieeja uzsver, ka vispirms ir cilvēks, nevis viņa diagnoze.

Diagnoze kā nicinošs vispārinājums

Būtiski izvairīties no vispārināšanas, ka visi cilvēki ar invaliditāti ir vienādi, norādīja valodniece Veckalne. To no angļu valodas dēvē par eiblismu, kas nozīmē pārākuma apziņu, ar kādu vesels cilvēks nonicina neveselos. Nevar visus cilvēkus ar redzes traucējumiem saukt par “akliem”, jo ir gan vājredzīgi, gan neredzīgi cilvēki.

Tāpat cilvēkus, kuriem ir dzirdes traucējumi nevar saukt par “kurliem”, bet gan par vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem.

Turklāt Veckalne atgādināja, ka  tādus vārdus kā “akls”, “kurls” vai “kroplis” dažkārt ikdienā izmanto kā žargonus, taču tos nevajadzētu lietot ārpus konteksta – tiem ir nievājoša nozīme, negatīva konotācija:

“Visbiežāk dzirdam: kas – tu akls esi? Vai: kas – tu kurls esi, ka nedzirdi? Mēs ļoti brīvi ikdienā izmantojam vārdus “psihs”, “traks”, “šizofrēniķis”, “idiots”, nerunājot par diagnozēm.  Arī ''Tvaika iela'' mūsu leksikā kļuvusi par lamuvārdu, par kaut ko nicinošu, bet tur atrodas ārstniecības iestāde, kur šie cilvēki var atveseļoties vai gūt palīdzību.”

Ar līdzīgiem piemēriem sastapusies arī Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča. Kā spilgtāko viņa izceļ vārdu “kurlmēmais”:

“Reiz Kultūrkapitāla fonda projektā viens bija uzrakstījis – “mēs strādāsim ar tiem, kas neredz, nedzird jeb citā vārdā – kurlmēmajiem”. Tas ir briesmīgs vārds, jo bieži vien tas ir saistīts ar pilnīgi citu kaiti, kas skar cilvēka muti, mēli, kaklu, bet nekādā gadījumā ne to, ka viņš nedzird. Iespējams, ja šim cilvēkam būtu pareiza izglītība ar visāda veida atbalstiem, tad viņš varētu arī runāt.”

Savukārt RSU docente Liepa atminējās, ka reiz piedzīvojusi nepatīkamu situāciju sabiedriskajā transportā. Bijusi darba diena, transports pārpildīts, un burzmā knapi uz kājām stāvējis cilvēks ar balto spieķi. Brīdī, kad atbrīvojusies vieta, kāds neapmierināti iesaucies: “Kas – viņš neredz, ka var apsēsties?!” Tobrīd kāda sieviete esot vērsusi tā cilvēka uzmanību uz balto spieķi vīrieša rokās – neredzīgo cilvēku simbolu.

“Mēs ikdienā neiedziļināmies, sakot: "Kas – tu kurls esi, ka tik skaļi mūziku klausies?" Bet arī “Tēzaurā” nav tādu norāžu, kas sacītu, ka, piemēram, vārds “invalīds” kategoriski nebūtu lietojams. Neviens arī nav teicis, ka jūs nevarat teikt [frāzi] “kā aklai vistai grauds”. Te ir runa par sabiedrības attieksmi, izpratni un šo cilvēku iekļaušanu sabiedrībā, nevis to, ka vienu vārdu kāds nepareizi pateicis.”

Valoda ir attieksmes spogulis

Bendiku ģimene audzina dēlu Hermani ar smagu invaliditāti. Viņš nestaigā un nerunā, bet pa māju pārvietojas īpašā riteņkrēslā, kurā tiek ievietots stāvus pozīcijā. Diagnozei nav konkrēta nosaukuma – vien dažādu burtu un ciparu kombinācijā, bet Hermanis ir vienīgais Latvijā, kuram tāda atrasta. Ikdienā viņa mammai Anetei un tētim Miķelim nereti nācies dzirdēt nekorektus izteikumus par dēlu no cilvēkiem, kuri nemaz nav gribējuši sāpināt, bet nemācējuši atrast īstos vārdus, lai tas nenotiktu.

“Es redzu, ka ārzemēs ir diskusijas par to, kādi termini tiek lietoti, kā labāk izteikties, taču Latvijā diemžēl tas aizvien nav aktuāli visiem.

Cilvēkiem aizvien ir grūti atrast īstos vārdus, kā runāt, un mēs neesam pieraduši par šādām tēmām izteikties ikdienā. Ir gadījies, ka sarunā, kur viss ir labi, cilvēks, piemēram, pasaka: “Man tur vienai pazīstamai dēls arī tāds pats kā tev – nu, tāds atpalicis.” Vēl ir dzirdēts, kā lamuvārdu “daunis” izmanto pamazināmā formā – daunītis, domājot, ka tas ir korektāk vai pat mīlīgi,” stāstīja Anete.

No kreisās: Miķelis, Indriķis, Anete un Hermanis Bendiki
No kreisās: Miķelis, Indriķis, Anete un Hermanis Bendiki

Viņa vienmēr mēģina saglabāt pozitīvu prātu un humora izjūtu, ja redz, ka, cilvēks izsakoties par viņas dēlu, nenāk ar ļauniem nodomiem. Tad viņu var pamācīt, aicinot pārskatīt vārdu pielietojumu un pārdomāt to nozīmi.  Tomēr Anete atzina, ka internetā ar neiecietību un skarbiem izteicieniem cīnīties ir grūtāk un cenšas “neņemt galvā”, ja kāds “interneta trollis” uzraksta ļoti nepatīkamu, aizskarošu komentāru.

“Ir sāpīgi redzēt, kad par tavu bērnu kāds raksta, ka tādus kā viņš vajadzētu mest nost no klints, aizsūtīt kaut kur tālu prom vai vienkārši likvidēt. Tas ir ļoti nepatīkami un pretīgi. Valoda ir kā spogulis, un tā ir savas attieksmes pārskatīšana un empātijas aktivizēšana, saprotot, ka cilvēkiem tas nav okei.”

Norādes uz nebūtiskām detaļām

Iekļaujošā valoda iet roku rokā ar cieņpilnu attieksmi, un iekļaujošākus padara arī terminus, kas apzīmē diagnozes. Piemēram, nereti plašsaziņas līdzekļos sastopams vārds “slimnieks”, taču tā vietā Veckalne rosina izmantot – “pacients”. Savukārt “autists” vietā, ieteicams teikt “persona ar autismu” vai “persona ar autiskā spektra traucējumiem”. Līdzīgi ar vārdiem diabētiķis, vēžinieks, atkarībnieks, pašnāvnieks u.tml.

Taču būtiski izvērtēt, vai ar personas veselību saistītie aspekti vispār jāpiemin un vai tiem ir nozīme attiecīgajā situācijā. Piemēram, atkarībā no konteksta par cilvēku var teikt gan “cilvēks riteņkrēslā”, gan “cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem”.

“Tas riteņkrēsls reizēm ir svarīgs, lai mēs varam parādīt situāciju. Ja es rakstu, ka cilvēks kaut kur netika iekšā, tad svarīgi saprast, kādēļ. Citos gadījumos, kad tas nav svarīgi, var runāt par funkcionālajiem traucējumiem, kas ir plašāks jēdziens,” skaidroja organizācijas “Sustento” priekšsēdētāja Anča.

Ekrānuzņēmumi ar neiekļaujošiem apzīmējumiem medijos
Ekrānuzņēmumi ar neiekļaujošiem apzīmējumiem medijos

Savukārt, runājot par cilvēkiem ar psihosociāliem vai intelektuālās attīstības traucējumiem, Anča aicināja nelietot apzīmējumu “persona ar garīgā rakstura traucējumiem”. Viņa uzskata, ka neprecīza apzīmējuma dēļ abām invaliditātes grupām tiek radīti vienādi pakalpojumi. Taču cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem nespēj veikt noteiktas darbības, pieņemt lēmumus, viņiem var būt grūtības mācībās, savukārt psihosociālās invaliditātes gadījumā cilvēkam var būt grūtības komunicēt ar citiem, kontrolēt savas emocijas. Anča aicināja neaizmirst, ka nav tāda universāla vārda, kas derētu visām situācijām, tāpēc iesaka neapvienot atšķirīgas invaliditātes zem viena termina.

Vaicāta, vai drīkst, piemēram, cilvēku dēvēt par invalīdu, autistu vai jebkā citādāk, ja viņš pats sevi tā sauc, organizācijas “Sustento” priekšsēdētāja atbildēja – nedrīkst.

“Kad es runāju ar cilvēku, kurš saka, ka ir, piemēram, pirmās grupas invalīds, es turpinu sarunu par to, ka viņam ir pirmās grupas invaliditāte, nevis, ka viņš ir invalīds. Tas ir korekti, un katram cilvēkam pašam jāsaprot, ka viņš nav invalīds, kura dzīves uzdevums ir sēdēt dažādos labdarības birojos un prasīt, ko viņam dos.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti