1. Parastā sviestbeka
Sviestbekas aug priežu jaunaudzēs un arī kāpās, pie jūras, tur sastopamas gan parastās, gan graudainās sviestbekas.
2. Bērzlapes – cepamas, vārāmas un arī neēdamas
Pavisam Latvijā ir aptuveni 140 bērzlapju sugas. Krāsa diemžēl šajā gadījumā nav rādītājs, lai varam izsecināt, vai bērzlape ir ēdama vai nē, jo divas trešdaļas Latvijas bērzlapju ir sarkanas.
3. Ķiploku vītene – garšvielu vietā
Parasti tieši pēc lietus var sajust, ka viss mežs smaržo pēc ķiplokiem, un tā ir ķiploku vītene.
4. Lāču samtbeka
Vērtības un garšas ziņā daudz neatpaliek no baravikas, kas gan ir lielākas, druknākas. Ir gadījies, ka abas aug blakām – kātiņš tievāks, stobriņi dzeltenīgāki, nedaudz zilē.
5. Gailenes
Īstais gaileņu laiks visbiežāk Latvijā sākās jau ap Jāņiem, un gadās, ka gailenes aug pat līdz janvārim un ir salasāmas ziemā atkušņa laikā
6. Pļavas vītene
Nelielās un, izrādās, ēdamās sēnes bieži sastopamas māju pagalmos un nereti sagādā zobu sāpes zāles pļāvējiem, kas tiecas iekopt perfektu mauriņu.
7. Iedzeltenais jumjupūpēdis
Šoreiz stāsts par iedzelteno jumjupūpēdi. Sēņotāju grozos gan pūpēži bieži nenonāk, taču šis pēc garšas līdzinoties pat iecienītajām bekām.
8. Sarkstošā mušmire
Lai cik tas nebūtu dīvaini, sarkstošā mušmire ir ēdama. Latvijā ir dažas ēdamas mušmiru sugas, un šī ir viena no tām.
Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2014. gada 5. septembrī.
