Baidīties var būt veselīgi. Kur slēpjas iemesli interesei par šausmu stāstiem?

ĪSUMĀ:

• Šausmu stāsti simboliskā veidā ataino cilvēka psihes darbības principus.
• Interesi par šausmu literatūru vai kino nevar uzskatīt par psihisku noslieci, taču katrs uz to reaģēs atšķirīgi. 
• Nereti cilvēki jūtas neērti, runājot par savām bailēm – šausmu stāsti dod iespēju tās apzināt.
• Patērētājam jāspēj identificēt sevi ar notiekošo, tāpēc šausmu stāsta radītājam jāzina, no kā baidās konkrētajā sabiedrībā, kurai paredzēts stāsts. 
• Latvijā šausmu stāsti nav plaši pārstāvēti un negūst lielu atzinību.

Katram cilvēkam piemīt bāzes emocijas, kas ir bioloģiski noteiktas un ietilpst izdzīvošanas instinkta "komplektā". Kopā tās ir astoņas, no kurām bailes ir tās, kas signalizē par potenciālajām briesmām un mudina netuvoties, bēgt, skaidroja psihoterapeite Putniece. Viņa atzīmēja, ka baiļu “saturs” mainās atkarībā no ekonomiskajām, sociālajām un citām vidē esošajām tēmām –, piemēram, laika gaitā cilvēki ir baidījušies no citplanētiešiem, dažādiem kristietības aspektiem, kara, nāves. Mūsdienās tām pievienojušās arī bailes no ekoloģiskas vides un dabas katastrofām.

Pie konkrēta emociju sakopojuma un intensitātes bailes var lielā mērā noteikt cilvēka uzvedību, kas balstīta psihes aizsargmehānismos: viņš sastingst, cīnās vai bēg. Putniece to attiecināja arī uz pandēmijas laiku – cilvēku bailes ir sasniegušas maksimālu intensitāti, un tas izpaužas agresīvā uzvedībā. Kopš Covid-19 izplatības sākuma gan sociālajos tīklos, gan tiešā komunikācijā izplatās visdažādākie šausmu stāsti par vīrusu, vakcinēšanos, kas rada satraukumu un bailes par nezināmo. Cilvēki protestē pret valdību, agresīvi metas viens otram virsū sociālo tīklu komentāru sadaļā. "Mēs noreaģējam ar trauksmi, ārējiem simptomiem, kas atspoguļo bailes. Arī dzīvnieks, kas pēc būtības nav plēsīgs un agresīvs, metīsies virsū citiem, ja to iedzīs stūrī," teica psihoterapeite.

Ielūkoties otra cilvēka prātā

Cilvēki paši tur savu iekšējo pasauli nost no svešām acīm, taču vienmēr ir pastāvējusi interese un vēlme ielūkoties cita prātā. Putniece norādīja, ka, galvenokārt, šausmu stāsti tiešā veidā ataino cilvēka psihes darbības principus. Ar visdažādāko paņēmienu palīdzību tiek attēlotas gan pārdabiskas situācijas ar vampīru, vilkaču un dēmonu dalību, gan arī sērijveida slepkavas un citi psihiski nestabili indivīdi, kas aktīvi rosina cilvēku baiļu un spriedzes izjūtas. 

"Psihiskajā pasaulē nav robežu starp iespējamo un  neiespējamo, pagātni, tagadni, nākotni, tāpēc brīdī, kad cilvēks skatās filmu, neapzināti “vienā kaktiņā” rodas sajūta, ka varbūt notiekošais ir iespējams. Bieži vien šausmu sižetos, mēģinot saprast dažādus laikmetus, dažādu teoriju un skolu ietekmi uz to, kā notiek lietas pasaulē, tiek skatīta dziedniecība, astroloģija, mistika, ezotērika, kristietība. Tas ir tāds simbolisks psihes darbības un iekšējo procesu attēlojums."

Piemēram, režisora Kristiāna Riekstiņa šausmu žanrā veidotā īsfilma "Eva" (2018) ir stāsts par jaunu, vardarbību pārcietušu sievieti, kas pēc gāzes eksplozijas dzīvoklī pārceļas uz nomaļu brīvdienu māju ar eksplozijā cietušo kopjamo vīru, kuru neveiksmīgi gribējusi nogalināt. Filmas gaitā skatītājs seko līdzi viņas pārdzīvojumiem, vainas apziņai, psiholoģiskajām traumām, kas noved līdz neprātam. Intervijā režisors atklāja, ka tas ir subjektīvs ceļojums caur varones prātu.

"No vienas puses tur slēpjas kaut kāds stāstnieka sadisms, kad tev, teiksim, gribās iebiedēt mazo brāli, stāstot spoku stāstus pie ugunskura. No otras – auditorijas mazohisms. Man šķiet, ka cilvēkus fascinē kaut kāds neizteikts skaidrojums, neizteikts šaušalīgais, saprast, kā ir tajā "otrā nometnē". Varbūt tā ir iespēja izprast kaut kādas cilvēku pieredzes galējības, piemēram, vai tas būtu neprāts vai paranormālais."

Pats Riekstiņš netic pārdabiskajam, sakot, ka drīzāk baidās, ja ar viņu pašu notiktu kāds atgadījums, kas novestu līdz neprātam vai kaut kādā veidā traucētu būt darbspējīgam. Viņš uzskata, ka ir stāsti, kas mazāk biedē, taču ar savu ideju atstāj ārkārtīgi dziļu nospiedumu psiholoģiskā līmenī, un tad rodas jautājums – kā cilvēki var viens otram to nodarīt?

Vai veselīgi pārlieku interesēties par šausmu žanru?

Interesi par šausmu literatūru vai kino nevar uzskatīt par psihisku noslieci. Biedējošās situācijas piesaista cilvēkus arī reālajā dzīvē. Piemēram, daudziem raksturīgi izjust interesi par pārdabiskām parādībām, katastrofām, slepkavībām un citiem notikumiem, par kuriem stāsta ziņās. Tam ir skaidrojums – jūtu izlādēšana caur fiziskām, radošām vai kādām citām darbībām mazina emocionālo spriedzi, kas radusies dienas laikā. Psihoterapeite Putniece atzīmēja, ka nereti vecāki uztraucas, ja bērns skatās, lasa vai spēlē kaut ko pārlieku agresīvu, taču tas ir veids, kā viņš izreaģē savas bailes, izlādē dusmas, piemēram, spēlējot kariņus vai stāstot šausmu stāstus.  To pašu dara arī pieaugušie –, atgriežoties no darba, viņi izlādē negatīvās emocijas caur datora klikšķiem vai spaidot TV pults pogas.

"Mēs esam audzināti rādīt apkārtējiem pozitīvo, labo pusi, bet katram no mums ir arī agresīvā puse, kas, kritisko punktu sasniedzot, var iznākt priekšpusē. Piemēram, jūs sēžat ar ieroci, un jums pretim sēž ienaidnieks. Jums ir divi varianti: vai nu jūs nospiežat gaili un nogalināt viņu vai to izdara viņš. Skaidrs, ka tajā brīdī ir totālākā baiļu izjūta un ieslēdzas izdzīvošanas instinkts." 

Izņēmums varētu būt psihiski nestabili cilvēki, piemēram, šizofrēnijas pacienti, kuriem ir redzes un dzirdes halucinācijas. Kā atzīmēja Putniece, skatoties vai lasot šausmu stāstus, viņi tikai papildinās esošo murgu saturu – realitāte un fantāzija būs saplūdusi kopā. Cilvēkam var šķist, ka viņu reāli kāds apdraud. Attiecīgi nevar garantēt, ka viņš spriedzes rezultātā spēs kritisko domāšanu salikt kopā ar ārējo objektīvo realitāti. 

Protams, katrs uz šādu saturu reaģēs atšķirīgi – viens vairākas naktis nevarēs aizmigt, domājot, ka aiz durvīm stāv slepkava ar nazi, cits sarīkos šausmu filmu maratonu –, taču to, kā tiks uztverts šausmu stāstu saturs nosaka tas, cik lielā mērā personības struktūra ir stabila, cik lielā mērā cilvēks kā personība ir nobriedis un, vai viņš spēj kritiski novērtēt un izvērtēt situāciju? 

"Paskatīties acīs savām bailēm"

Šausmu stāsti ir ierobežoti laikā, tādējādi ļaujot sasniegt maksimālo spriedzes līmeni un atviegloti uzelpot, kad esam tikuši līdz beigām. Tikai tad mēs apzināmies, ka spējām tikt ar to galā pat, ja tās bija tikai projicētās jeb mākslīgi radītās bailes. Piemēram, literatūrzinātniece un grāmatas "Latviešu šausmu stāsti" autore Bārbala Simsone uzskata, ka šausmu stāsti ir veids, kā  "paskatīties acīs savām bailēm", jo bieži vien cilvēki jūtas neērti par tām stāstot apkārtējiem. 

Kā piemēru viņa min amerikāņu šausmu literatūras autora Stīvena Kinga grāmatu "Zvēru kapiņi". Tajā rakstnieks apraksta, kā būtu bijis, ja viņš nebūtu paspējis izglābt savu divgadīgo bērnu no pakļūšanas zem kravas auto riepām. Satricinājums bijis tik liels, ka Kings bijis spiests izlikt savus pārdzīvojumus uz papīra, savijot ideju par mirušo augšāmcelšanos ar personīgo pieredzi.

"Šausmu stāstos mēs varam lasīt par lietām, kas mūs faktiski biedē, bet tikpat labi apzināmies, ka sēžam savā siltajā dzīvoklī, un stāsts drīz beigsies. Protams, ja vien maniaks nestaigā gar mūsu māju. Pētnieki ir secinājuši, ka šausmas rada zināmu imunitāti, jo zemapziņas vai apziņas līmenī atceramies, ka reiz šādas bailes jau esam piedzīvojuši. Mēs izdzīvojām un zinām, ko ar tām darīt. Mēs atradām šausmas sevī. Respektīvi, ja no paša tuvākā var sagaidīt kaut ko nelabu, tad uzreiz ir jautājums, ko mēs varam sagaidīt paši no sevis ekstremālākajās vai pat neekstremālākajās situācijās?" 

Līdzīgās domās ir arī psihoterapeite Putniece. Viņa saka, ka nereti cilvēki mēdz šausmu stāstos uztverto transformēt un pārnest uz personīgo situāciju, piemēram, pārvarot bailes paprasīt priekšniekam algas pielikumu. Taču vispirms ir jāsaprot, no kā konkrēti cilvēks baidās un kāds ir iemesls, kas neļauj bailes pārvarēt pašam.

Šausmu pielīdzināšana mūsdienām

Cilvēkam kā patērētājam ir jāspēj identificēt sevi ar atspoguļoto, tāpēc autori lielākoties pievēršas tādām universālām bailēm kā tumsa, spoki, kapi, ugunsgrēks, slīkšana, apvienojot tos zem viena kopīga jēdziena "bailēm no nāves". Attiecīgi grāmatas autoram vai filmas scenāristam nemitīgi jābūt "nomodā par tendencēm" – viņam ir jāzina, no kā baidās konkrētajā sabiedrībā, kurai paredzēts stāsts. Piemēram, 19. gadsimtā bija populāri stāsti par pilīm, kurās spokojas, par vampīriem kapsētās. Mūsdienu cilvēks nestaigā tik daudz pa kapsētām un nedzīvo pilī, līdz ar to tas ir  pārāk tālu no ikdienas, lai būtu iemesls baidīties.

Arhetipiskā vide – kapsēta, pils, veca māja mežā – mainīja veidolu un tika nomainīta ar, piemēram, sabiedrisko transportu, liftu, daudzdzīvokļu namu, darba vietu. Savukārt arhetipiskie raksturi – spoki, vilkači, vampīri u.c. – ar maniakiem, sērijveida slepkavām, garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem vai pat nelabvēlīgu ģimeni. Maniaki vairs nestaigā pa tumšām ielām, garā mētelī ģērbušies, bet, iespējams, sēž kafejnīcā pie galdiņa, savukārt ar klaustrofobiju sirgstošie baidās iesprūst liftā, nevis būt iemūrētiem kapenēs.

"Tai jābūt ikdienišķai videi un "baiļu faktoram" ir jābūt personā, faktā vai vides objektā, ko mēs ļoti labi pazīstam. Autoram ir jāspēj runāt ar lasītāju tā, it kā viņš turpat blakus sēdētu, apliktu roku ap pleciem un teiktu – klau, es tev kaut ko tūlīt pastāstīšu. Arī, ja kādi vampīri parādītos, tad tie būtu vietās, kas mums ir pazīstamas. Piemēram, romānā "Krēsla" vampīrs sēž vidusskolas solā, nevis klīst kaut kādās mistiskās vietās, " stāstīja literatūrzinātniece Simsone.

Viņa uzskata, ka kādreiz ticība pārdabiskajam un reliģiskā pārliecība bija lielāka. Cilvēki ticēja, ka pastāv eņģeļi, dēmoni, sātans. Mūsdienās cilvēki ikdienā par to nedomā, taču par to, ka pastāv cilvēki ar īpatnējām nosliecēm, viņi ziņās var izlasīt katru dienu.

Latvijā šausmu žanrs negūst lielu atzinību

Latvijā šausmu žanrs nav plaši pārstāvēts, daži no piemēriem ir Vasilija Masa 1992. gada filma "Zirneklis", Aika Karapetjana 2014. gada filma "M.O.Ž." un iepriekš minētā Kristiāna Riekstiņa 2018. gada īsfilma "Eva".  Režisors Karapetjans nupat aizvadījis arī intensīvu filmēšanas maratonu viņa jaunajai psiholoģiskajai šausmu filmai, kura pagaidām iemantojusi nosaukumu “Bezkaunīgie”.

Vaicājot, kāds varētu būt iemesls tam, ka Latvijā šausmu kino nav plaši pārstāvēts, Riekstiņš neslēpa, ka tas nav pasaulē populārākais un kritiķu, producentu iemīļotākais žanrs. Turklāt viņš stāsta, ka Latvijā var paņemt jebkuru žanru, un izrādīsies, ka neviens tajā neko nav taisījis.

"Kaut kā ir radies iespaids, ka tas ir nepiedienīgs, nepieklājīgs, smieklīgs žanrs, ka nopietni cilvēki ar to nenodarbojas. Man šķiet, ka arī latviešu auditorijai nepatīk ekstrēmas izklaides, asiņainas ainas vai jebkas, kas asociējas ar kaunu vai nepiedienīguma momentu. Mums no tā nedaudz bail. Nedaudz ironizējot, mums patīk inteliģenti pajokot, atpazīt sevi un savu ikdienu uz ekrāna, ieraudzīt kaut ko skaistu par vēsturi, mīlestību. Un bieži vien tā latviskā identitāte tiek izmantota kā veids, lai savāktu auditoriju, bet šausmu žanrā nevar tā gluži vienkārši uztaisīt nacionāli patriotisku šausmu filmu."

Līdzīga situācija novērojama arī literatūras pasaulē, taču tas vairāk ir vēsturisku apstākļu dēļ, nevis rakstnieku vēlmes vai talanta trūkuma dēļ, uzskata literatūrzinātniece Simsone. Padomju okupācijas gados sabiedrībā neatzina fantāziju, šausmu literatūru (piemēram, tādu kā angļu rakstnieka Džona Ronalda Rūela Tolkīna daiļrade), jo tajās figurēja iracionālais, pārdabiskais elements, kam bija daļējs potenciāls kļūt par ideoloģisko ieroci.

"Piemēram, pirmskara laikā ar šausmu elementiem izcēlās Aleksandrs Grīns, kura darbos iejaucas pārdabiskie spēki. Viņam ārkārtīgi patika raganu prāvas. Pēckara laikā sāka rakstīt Vladimirs Kaijaks, kuru mēs pazīstam kā stingru reālisma pārstāvi, taču viņam bija arī citi darbi, kuros figurēja interesantas, netipiskas, neticamas un pārdabiskas detaļas. Un no mūsdienu rakstniekiem – Guntis Berelis."

Laiku pa laikam notiek literārie konkursi, kuros var iesūtīt fantāzijas, zinātniskās fantastikas vai šausmu stāstus, taču tie bieži vien negūst lielu atzinību. Simsone uzskata, ka mūsdienu rakstniekiem būtu jāņem piemēri no mūsdienās notiekošā, lai lasītājs spētu atpazīt un identificēt sevi ar atspoguļoto.