Jaunannas mežmuižas medību pils aizvadītajās divās nedēļās pārtapa par filmēšanas laukumu – šeit režisora Aika Karapetjana vadībā top filma, kuras pamatā ir stāsts par ģimeni, kas nolemj kopīgiem spēkiem izremontēt lauku māju, lai galvenā varone Helēna varētu tur rīkot deju retrītus. Taču šī šķietami nevainīgā iecere sastopas ar negaidītiem šķēršļiem. Filmas režisors Aiks Karapetjans: “Vienā brīdī ģimenes tēvs atklāj, ka tajā mājā dzīvo ļoti daudz kukaiņu. Viņi sāk cīnīties ar tiem kukaiņiem, un vienā brīdī tā cīņa pārvēršas par ģimenes locekļu karu. Viņi sāk cīnīties viens pret otru.
Tā tāda psiholoģiska šausmene ar bišķiņ absurda elementiem.”
Psiholoģiskā cīņa galvenokārt norisinās starp četriem varoņiem – meitu Maiju, kuru atveido Rūta Liepiņa, dēlu Ēriku, kura lomā iejuties Gregors Laķis, māti Helēnu, kas ir aktrises Martas Grases loma, kā arī viņas vīru, ko atveido režisors un psihologs Didzis Jonovs.
Kā tad paši aktieri raksturotu šo filmu? Stāsta aktrise Marta Grase: “Pirmais, kas man ienāca prātā, ir – par nomiršanu un atdzimšanu, bet vēl par tām mūsu slēptajām, melnajām lietām, kuras mēs neļaujamies citiem uzzināt, kas varbūt arī citiem nebūtu jāzina, bet kas kaut kādos brīžos izlaužas.”
Tāpat kā viņas atveidotais tēls, arī Marta Grase pati savulaik gribējusi iegūt horeogrāfes izglītību, taču tas, līdzīgi kā varonei, nav izdevies. Šī un citas kopīgās iezīmes palīdzējušas izprast savu varoni un veiksmīgi tajā iejusties, secina Marta Grase.
“Kad man Aiks pateica, ka man būs jādejo, tas bija viens no iemesliem, kāpēc es ļoti gribēju būt šajā filmā,” atzīst aktrise. “Es nezinu, man liekas, viņa [Helēna] ir ļoti līdzīga man. Tikai viņa savas emocijas vairāk izliek uz āru. Tāda ļoti spēcīga, ar šo savu iekšējo pasauli ļoti spēcīgu, ko viņa varbūt līdz tam neapzinājās, un viņa pamazām to sāk apzināties un likt lietā, stāties pretī tam, kas viņai nepatīk.”
Grase arī atklāj: “Bija emocionālas ainas, kas mani uztrauca, kā es to izdarīšu, bet es ceru, ka es tiku godam galā. Neviens neteica: “Nē, nē, nē, tas neder.” Tad tas rada gandarījumu, ka es esmu to visu paveikusi.
Strādājot desmit stundas dienā, intensīvajā filmēšanas maratonā medību pilī nofilmēti aptuveni 85 procenti no visa darba.
Kā vērtē režisors – tas bijis sarežģīts un izaicinājumiem pilns process
“Tur nav ne apkures, ne ūdens, tā kā mums bija bišķiņ grūti, maigi sakot,” atzīmē Karapetjans. “Pēc kādām dažām dienām jau tu pierodi pie mitruma un aukstuma, ļoti ātri. Tajā ziņā cilvēks ir ļoti universāls dzīvnieks. Muiža diemžēl nebija izremontēta un renovēta – mēs diezgan daudz ko iztīrījām no padomju laika elementiem, mēs atjaunojām grīdas, sienas un iztīrījām arī visas tās telpas.”
Savukārt filmas atlikušie 15% tiks uzņemti vairākās lokācijās Rīgā un Jūrmalā, kas, kā vērtē režisors, būs vieglāk aktieriem, jo ilgstoši filmēt vienuviet ir psiholoģiski grūtāk.
Režisors stāsta: “Mums vajadzēs nofilmēt trīs ainas, kas ir filmas sākums un viena ļoti svarīga aina, epizode stāstam, kas ir pavērsiena punkts vienam no galvenajiem varoņiem.”
Psiholoģiskā šausmu filma “Bezkaunīgie” nav vienīgais režisora šī gada veikums – vasarā uzņemta arī spēlfilma “Sema ceļojumi”, un tās pabeigšana šobrīd ir prioritāte. Taču, ja viss izdosies, kā iecerēts, tad nākamā gada septembrī “Bezkaunīgie” varētu nonākt pie skatītājiem, cerams – ar pirmizrādes svētkiem.
