«Sūdzambībele, nīkulis». Kā iemācīt bērnam nozīmīgu prasmi – lūgt palīdzību

Grūtības vērsties pēc palīdzības pie pieaugušā ir problēma, ar ko nācies saskarties daudziem bērniem. Iemesli tam sakņojas audzināšanā ģimenē, vēlmē identificēties ar saviem vienaudžiem, kā arī konkrētajā vidē, kas bērnam šķiet nedroša.

"Viņi domās, ka es sūdzos!", "Tas neko nedos, būs tikai sliktāk!", "Mani nesapratīs!" – nereti par situācijām, kurās bērns saskaras ar mobingu no savu vienaudžu puses, pieaugušie neuzzina. Palīdzības lūgšana pieaugušajam bieži vien bērniem sagādā grūtības. Reizēm bērns vienkārši to neprot – viņš nezina, kā to darīt, nav pārliecināts, vai tiks saprasts un saņems to, ko gaidījis.

Nevēršanās pēc palīdzības ir sekas

Bērna nevēršanās pēc palīdzības jau ir sekas, cēlonis tam meklējams jau sen pirms tam – attiecībās ģimenē,

pauž psihoterapeite Inese Putniece. "Ja vecākam ar bērnu ir gan beznosacījumu mīlestība, gan skaidras, precīzas robežas, gan vecāks ļoti precīzi zina, kāds ir viņa bērns, viņš ir elastīgs savā attieksmē pret bērnu un ļauj viņam izpaust dažādas jūtas, emocijas, arī verbāli runājot par to un skaidrojot bērnam," viņa norāda.

Tāpat iemesls, kādēļ bērns var nelūgt palīdzību pieaugušajam, var būt tāds, ka agrīnajos pusaudžu gados (10–13 gadu vecumā) bērnam svarīgāka var kļūt identificēšanās ar grupu. "Ja man šī vienaudžu vide būs ļoti agresīva, es būšu savā veidā izstumtais, es, protams, baidīšos lūgt palīdzību arī tad, ja man iekšēji būs iedoti tie mehānismi, jo mani vienkārši uzskatīs par sūdzambībeli," stāsta Inese Putniece. 

Bērns ir mūsu spogulis

Ieaudzināt bērnam nevar to, ko mēs paši neprotam, kā iemeslu, kāpēc bērni bieži nelūdz palīdzību, pauž austrumu cīņas mākslu skolotājs Volfgangs Vinters.

"Vecāki bieži, labu motīvu vadīti, cenšas bērnos ar vārdiem ieaudzināt kādu paradumu, kurš diemžēl pašam vecākam nepiemīt.

Ja vēlamies, lai bērns būtu drošs, empātisks un komunikabls, kā arī spētu atpazīt bīstamību citu cilvēku rīcībā, ir jāsaņemas drosmē un jādodas "bīstamajā" citu iepazīšanas piedzīvojumā,"viņš norāda.

"Tā ir sabiedrības problēma, ka mēs vairāmies un baidāmies viens no otra. Mēs mēdzam ierauties sevī un pēc iespējas mazāk kontaktēties ar citiem. Līdz ar to tas atspoguļojas bērnos, un viņi arī turpina uzvesties līdzīgi," pauž Volfgangs Vinters.

Inese Putniece norāda, ka, ja runa ir par vecākiem, kuri ir tie cilvēki, kas ar bērnu visbiežāk un visintensīvāk ir kontaktā un kuri uz bērnu izdara vislielāko audzināšanas ietekmi, ir saprotams, ka bērns no vecākiem mācās. Turklāt tā nebūs tikai sociāla iemācīšanās, kad bērns tikai skatās, vēro, bet tās būs arī sarunas, skaidrošana – vai tā ir, un, ja ir, tad kāda un kādā kvalitātē – tam būs nozīme, uzsver psihoterapeite.

Savukārt, ja runā par skolotāju, kuram pašam kā cilvēkam ir grūti kādam lūgt palīdzību, taču viņš pasniedz, piemēram, sociālās zinības, tad viņš tāpat skaidros un mācīs.

Protams, tas viņam sagādās lielākas grūtības nekā skolotājam, kuram šādas problēmas nav: "Jo tam, kuram nav, viņš brīvi runās, viņš diskutēs, viņš iesaistīs bērnus diskusijā, viņi kaut kādus nosacīti labākus rezultātus sasniegs tā jautājuma izpratnē. Jo, ja es būšu pats par to ļoti neelastīgs savu kaut kādu iekšēju iemeslu dēļ, es iedošu to formālo minimumu. Un, iespējams, kaut kādā ziņā, pats neapjaušot, kādi vēl iespējamie varianti vispār šajā palīdzības lūgšanā eksistē," skaidro psihoterapeite.

Svarīgi, lai bērns jūtas svarīgs 

Bērniem ir raksturīgi nebūt atvērtiem sabiedriskās vietās, kas viņiem nešķiet drošas,

norāda Volfgangs Vinters.

Viņš skaidro, ka bērnam ir labi pierast pie tā, ka viņš tiek uzklausīts, ka viņu dzird.

"Ja viņa ego, kas aug un attīstās tieši bērnībā, ir pietiekami pabarots ar vecāku, skolotāju un citu apkārtējo uzmanību, bērns jūtas citiem svarīgs un pilntiesīgs sabiedrības loceklis.

Rodas miers un drošības sajūta, ka viņam viss ir un būs kārtībā. Tad arī bērna ego pārlieku neprasa uzmanības devu ar izaicinošas uzvedības palīdzību, un, visticamāk, viņš sāks ievērot arī apkārtējo vajadzības. Tas var nenotikt uzreiz, vecākam un skolotājam var nākties ilgi strādāt, bet toties tad ego izaug veselīgs, un bērns spēj adekvāti uzvesties. Viņš vieglāk var sajust – tagad varu palīdzību prasīt, bet tagad nevajag, iekšēji viņš nesaspringst, viņš var atrisināt savas problēmas arī vienam nonākot sarežģītākā situācijā. Caur šīm pieredzēm bērns pamazām kļūst patstāvīgs," pauž Volfgangs Vinters.

Inese Putniece norāda, ka cilvēka personības veidošanās pamatā ir biopsihosociālo apstākļu kopums.

Bioloģiskie apstākļi ir iedzimtība – raksturs, kurš pārmantots no vecākiem, vecvecākiem, psiholoģiskais aspekts ietver audzināšanu ģimenē, savukārt, sociālie apstākļi ir vide, tostarp dažādi sociāli ekonomiskie, kulturālie apstākļi, kuros cilvēks dzīvo.

"Šis viss kopums, kā es esmu audzināts un kā man viss ir rādīts, skaidrots – ko es drīkstu, ko es nedrīkstu, kaut vai tādā elementārā līmenī mājās kaut ko pajautājot, piemēram: "Vai es varu paspēlēties tagad, nevis tīrīt vai iznest miskasti?" Ja man ir tāda droša sajūta, ka es pieaugušajiem varu to uzdrīkstēties prasīt, tad, protams, es arī skolā visticamāk vērsīšos pēc palīdzības," skaidro psihoterapeite.

Radīt vidi, kur bērns var uzticēties 

Volfgangs Vinters uzsver, ka šajā nozīmē nav skaidri noteikta robeža, kad īsti beidzas bērnība, – juridiski tā vienā brīdī beidzas, taču iemācīties droši komunicēt un lūgt palīdzību, viņaprāt, ir mūža darbs.

"Tā ir attīstāma lieta, tāpēc bērns ir skolā, lai visi kopā mācītos radīt vidi, kurā mēs varam uzticēties viens otram," viņš skaidro.

Lai risinātu dažādas problēmas, tai skaitā iedrošinātu bērnu vērsties pēc palīdzības, talkā var nākt dažādas spēļu metodes un pedagoģiski eksperimenti, norāda Volfgangs Vinters.

Kā piemēru viņš min gadījumu no savu treniņu procesa, kur viņš vēlējies bērniem iemācīt kādu cīņas paņēmienu, kurā vienam otru jāgāž. Problēma sākusies, kad viņš mudinājis bērnus sadalīties pa pāriem. "Viens man nepatīk, otrs ir par resnu, par garu, par tievu, par smagu... Aptuveni puse no visas grupas nespēja sadalīties pa pāriem un nebija apmierināti ar to, kāds viņiem bija partneris. Un tad es sapratu, ka tā partnera meklēšana pašlaik ir svarīgāka lieta nekā iemācīties gāšanu. Un es sajutu, ka ir jāizmanto rotaļas, kur viens otru sameklē. Tad mēs izrunājam – klau, kāpēc vispār vajag mācēt sadarboties ar jebkuru cilvēku? (..) Un tas viņiem baigi patīk,  un viņi redz šīs spējas aktualitāti. Nogāzt pretinieku, tā ir tāda abstrakta nākotnes nepieciešamība – kaut kad var rasties tāda situācija, kad man vajadzēs aizstāvēties, bet šī spēja sadarboties ir pamatlieta," skaidro Volfgangs Vinters.

"Es nojaušu, ka bērni ir sabiedrības spogulis, un, kā ir lielajā sabiedrībā, tā tajā jūtas un uzvedas bērns. Un es ar viņiem cenšos runāt – jūs jūtat, jūs redzat, kā ir sabiedrībā? Kā visi uzvedas? Vai jūs gribat tā uzvesties? Kā jūs gribētu justies?. Un tas ir tas jautājums, pie kā mēs, pedagogi, varētu ik pa brīdim atgriezties katrā tikšanās reizē ar bērniem (..) Mums ir jādomā par jūtām, par sajūtām," pauž Volfgangs Vinters.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti