Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" diskutē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene, Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece Diāna Kiščenko un sertificēta mediatore, sistēmiskā ģimenes un pāru terapeite Lelde Kāpiņa.
Vidējo paaudzi mēdz dēvēt par sendviča paaudzi. Sendviča paaudzes nosaukums nav zinātnisks, bet metafora, tendence šim ir iet plašumā, jo novecojam, tas ir varas attiecību sadalījums ģimenē. Dažādu iemeslu dēļ pieaugušie bērni turpina dzīvot pie vecākiem. Pieaugušie aizvien ilgāk dzīvo bērnu dzīvesveidu, vidējā dzīvildze palielinās, skaidro Rubene.
Kiščenko akcentē, ka rūpes par līdzcilvēkiem ir prasmes, kuras jāiemācās dzīves laikā.
Mēs runājam, ka bērnība ir pagarinājusies – bērni dzimst lielākā vecumā. Tā ir šobrīd aktuāla tendence. Tomēr mums joprojām Eiropas Savienībā ir vienas no jaunākajām pirmdzemdētājām. Mums ir sabiedrības infantilizācija, kad brieduma izjūta rodas vēlāk,
arvien vairāk cilvēkiem sabiedrībā būs jārūpējas par vecākiem cienījamos gados.
Jādomā ne tikai par to, cik gados dzemdēt bērnus, bet arī par to, cik "maniem bērniem būs jāmaksā par manu neveselīgo dzīvesveidu," pauž Rubene. Šī brīža brieduma gadu paaudze ļoti rūpējas par vecāko paaudzi, bet jaunieši un bērni ir uz sevi orientēta paaudze, kā šī programma tiks risināta pēc gadiem 20 un 30, jautā Rubene. Vēl viens aspekts ir jaunības kults, mūsu sabiedrība tā ir tendēta, zūd cieņa pret vecumu – tas ir liels izaicinājums, ar kuru varam saskarties. Iespējams, pansionātu skaits pieaugs. Vai tas būs labāk vai sliktāk, to rādīs laiks.
Mūsu bērni un mazbērni uz institucionāli nodrošinātu atbalstu skatīsies tāpat kā uz bērnu vešanu uz bērnudārzu,
pauž Kiščenko.
Rūpes ir viena no ģimenes pamatfunkcijām. Proporcijai jābūt starp rūpju sniegšanu un rūpju saņemšanu.
"Es neuzskatu, ka maniem bērniem būtu jāatmaksā man, ka esmu par viņiem rūpējusies,"
saka Rubene, akcentējot, ka pastāv beznosacījumu mīlestība.
Kāpiņa: "Ja mums ir lielas mājas, kuras celtas visai ģimenei, tad jaunieši tajās var gribēt atgriezties." Svarīgi, kādas ir savstarpējās vienošanās, kamēr nenovilksim robežas, nepateiksim "nē", tāpat svarīgi tikt galā ar savu vainas sajūtu.
