“Mēs fokusējamies uz konkrētām smalkām lietām, tehnoloģijām, kas būs nepieciešamas pašbraucošajiem auto. Viens no piemēriem ir tehnoloģija komunikācijai starp mašīnām, lai mašīnas var komunicēt savstarpēji un ar infrastruktūru, piemēram, luksoforu signāliem un tā tālāk,” skaidro Ozols.
Tiek risināti arī jautājumi par to, kā auto uztver apkārtējo vidi un kā panākt to, lai brīdī, kad kāds no sensoriem nestrādā, nerodas, piemēram, avārijas situācijas un lai šīs visas tehnoloģijas darbotos arī ziemas un puteņa apstākļos.
“Mēģinām simulēt situācijas, kas notiek, ja kāds no ļoti daudziem sensoriem (pašbraucošie auto ir aprīkoti ar ļoti daudziem sensoriem) beidz strādāt. Mūsu gadījumā tās ir 12 kameras, pieci radari, līdera sensors, dažādi ultraskaņas sensori,” stāsta institūta direktors vietnieks.
Pētījumos strādājot kopā ar partneriem no uzņēmumiem “BMW”, “Volkswagen”, “Audi”, “Volvo”, “Bosch” un “Siemens”,
Ozols secina, nav nepieciešams strādāt ārzemēs, lai zinātnē kaut ko sasniegtu.
“Ir labi aizbraukt apskatīt ārzemju pieredzi, aizbraukt studēt vai pastrādāt ārzemēs. Es esmu Latvijas patriots, un gribas ļoti stiprināt zinātni tieši Latvijā,” uzsver pētnieks.
Interese par elektroniku Ozolam sākās jau pamatskolas laikā, kad viņš gribēja spēlēt diskotēkas. “Tam vajadzēja aparatūru, un liela veiksme, ka man tēvs ir elektronikas inženieris, palīdzēja šīm diskotēkām sagatavoties, pastiprinātājus salodēt, uztaisīt pulti, lai tas varētu darboties,” viņš atceras,
Savulaik, sākot darbu Elektronikas un datorzinātņu institūtā, Ozols pievērsās cilvēka smadzeņu signālu apstrādei, izstrādājot energoefektīvas pārnēsājamas ierīces: “Piemēram, strādājam ar ratiņkrēslu vadību, lai ar domu spēku, ja tā var teikt, varētu vadīt ratiņkrēslus uz priekšu un atpakaļ, pa labi un pa kreisi.”