Ieva Akuratere: Kustība man sniedz tūlītēju laimes izjūtu

Vecmāmiņas vērtīgais padoms

Ieva atminas, kā vecmāmiņa viņai bērnībā mācīja dažādus vingrojumus, kuri noderējuši arī tālākajā dzīvē. “Viņa teica, ka meitenei jābūt, pirmām kārtām, stiprai vēdera presei, būs smuks vēderiņš un arī dzemdībās palīdzēs. Man vēdera muskuļi tiešām ir ļoti stingri jau kopš bērnības. Vienmēr vingroju,” dalās dziedātāja, kurai uztrenētie vēdera muskuļi palīdz arī dziedot, jo nemitīgi jābūt “balss stutei”.

Vecmāmiņa arī parādīja, kā vingrot ar rokām, lai mugura būtu “staipīga un elastīga”: “Raidījumā “Vienā ritmā” fizioterapeits man speciāli palūdza, lai rādu, kā vingrot ar staipīgo lentu, to uzliekot uz muguras un staipot rokas. Tas man joprojām ir viegli, jo vecmāmiņas padoms ir visu mūžu to vingrināt.”

Četrpadsmit gados Ieva dejoja tautas deju ansamblī “Gatve”, līdz 16 gadu vecumā aizbrauca uz Liepāju, kur iestājās teātrī. Liepājas teātrī bija ļoti augsta aktieru fiziskās sagatavošanas kultūra. Valdis Lūriņš pasniedza skatuves paukošanu, kur Ievai vērtējums bija pieci ar plusu. “Mums bija pasakaini pedagogi, tostarp Karmena Austruma, kura bija ziemeļniece, bet ar īstu Karmenas temperamentu. Viņa mums ļoti stingri mācīja visvisādas skatuviskās kustības.” Liepājas teātrī uzveda ļoti daudz muzikālo izrāžu, tāpēc Ieva apguva arī kordebaletu. “Jaunās meitenes, kuras vēl nebija paspējušas kļūt par aktrisēm, dejoja kordebaletā un mēs metām kankānus, 21 laikam. Bija riktīgi labā skola,” saka Ieva. Tāpat lomas muzikālās izrādēs prasa kārtīgu dejošanu.

Mūzikas konservatorijā (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) kustību Ieva apguva pie Natas Lapiņas: “Viņai bija transcendentāla kustības izjūta. Tāda, kas sajūt visu gaisu, caur kuru tu ej, ar tādu harmonisku vijīgumu, elastību visā ķermenī.”

Šī pieredze vēlāk noderēja, dziedot grupā “Pērkons”, jo rokmūzika rada milzīgu spriedzi visā ķermenī. “Tas pat nenozīmē tik ļoti daudz, ka uz ārpusi būtu visu laiku kaut kādas ārkārtīgi lielas kustības jātaisa, bet pašam ķermenim ir jābūt totāli nospriegotam visu laiku, lai būtu riktīgais rokmūzikas spiediens visam, ko mēs darām. Protams, arī jākustas,” saka Ieva.

Rokmūzika ir enerģija

Grupa “Pērkons”, kuras sastāvā ir arī Ieva, joprojām aktīvi koncertē: “Rokmūzikas koncerts tiešām prasa ļoti lielu enerģiju un tas uzreiz mobilizē. Ir vajadzīgs spēks un tad ar milzīgu prieku var mesties koncertā un sagādāt arī skatītājiem, klausītājiem lielu aizraujošu prieku.” Viņa kārtējo reizi atgādina, ka rokmūzikā cilvēka vecumam nav tik lielas nozīmes kā enerģijai, ar kuru viņš spēj dalīties ar citiem.

Izrādās, ka vairāk par pašu koncertu Ievu nogurdina braukšana pie automašīnas stūres uz pasākumu un no tā: “Pats koncerts ir ļoti aizraujošs un, protams, fiziski grūts, bet pēc tam ir kolosāls nogurums. Un kad vēl piesēžas pie stūres un apmēram trīsarpus stundas brauc naktī, tas mani ļoti nomoka. Tāpēc mēģinu palikt pa nakti vietās, kur mums bija koncerts.”

Šogad Latvijas estrādes dīva Olga Rajecka svin apaļu jubileja un par godu tam ir pulcinājusi savus skatuves draugus, lai kopīgi izveidotu krāšņu koncertprogrammu. Arī “Dāmu pops” atkal sanācis kopā, lai uzstātos, kā agrākos laikos. “Tur atkal ir visa tā pucēšanās un ņemšanās. Tas ir nedaudz cits stils – popmūzika -, bet rotaļāšanās ar šo popmūzikas estētiku arī ir ļoti aizraujošs ceļš.  Šajā vecumā – skaistās kurpītes, spožās kleitiņas un sievišķīgā izdarīšanās,” skatuves plānus atklāj Ieva.

Joga jūras krastā

Samērā nesen Ieva gada garumā, līdz zināšanas bija kārtīgi nostiprinātas, apguva jogu individuālās nodarbībās pie Inetas Ķirses: “Kopš tā laika es laimīgi jogoju katru dienu.” Dziedātāja kā pozitīvu aspektu min, ka jogai nav vajadzīgs nekāds papildu aprīkojums, vienīgi vingrošanas paklājiņš, bet tikpat labi to var aizstāt ar jūrmalas smiltīm, galvenais, lai neslīd rokas un kājas.

Viņa pārliecinājusies, ka joga ir prāta un ķermeņa sakārtošanas komplekss. “Joga ļoti harmonizē ķermeni, īstenībā tā ir arī ārprātīgi ārstnieciska, uztur kārtībā visus skriemelīšus, kauliņus un tamlīdzīgi,” ar novērojumu dalās dziedātāja. Tāpat viņa atzīst, ka neiztrūkstoša ir psiholoģiskā nozīme – joga vienmēr spēj nomierināt prātu, padarot to rāmu. “Kā mēs zinām, fiziskās aktivitātes vairo laimes hormonus un tad uzreiz liekas, ka visas problēmas ir vieglāk pārvarēt vai pārciest, vai no tām vismaz abstrahēties,” teic Ieva.

Draudzene Raimonda Vazdika Ievai ir kā iedvesmojošs piemērs sen zināmai patiesībai, kuru arī skolotāja bija sacījusi, ka svarīgi vingrot katru dienu, nevis saņemties dažas reizes nedēļā uz varbūt nedaudz ilgāku treniņu.  Veselīgs paradums, ko Ieva vēl tikai vēlētos ieviest savā ikdienā, ir regulārāk veikt dziļo elpošanu apzinātā rimtā. “Īstenībā man jau tas sanāk, jo es elpoju pie jūras tiešām svaigu gaisu, un es zinu, ka tas jebkurā gadījumā ir veselīgāk nekā dziļo elpošanu veikt Rīgas centrā,” gaisa kvalitāti salīdzina dziedātāja, kura tomēr vēlas šai nodarbei pievērsties vēl pastiprinātāk.

Ziemā jogas treniņi tiek aizvadīti mājās, pēc ikvakara pastaigas ar suni, jo tā vienmēr sniedz uzmundrinājumu un enerģiju vingrot. Kad ārā ir silts, Ieva izmanto iespēju to darīt jūras krastā: “Vasaras rītos ir brīnišķīgi jogot pie jūras, jo tur ir tiešām fantastiski svaigs gaiss.” Viņa pārsvarā dzīvo Apšuciemā – apmēram 70 kilometru attālumā no galvaspilsētas.

Garas pastaigas ik dienu

“Mana baznīca tagad ir pie jūras, jo tur es visvairāk arī lūdzos un meditēju, un arī paņemu visādas brīnišķīgas atklāsmes vai arī iestudēju savas jaunās lugas un savas jaunās dziesmas, tā ejot gar jūru un sapņojot un izjūtot. Man ir ļoti svarīgi izprast visu, ko es daru uz skatuves, un iejusties un iefantazēties un tūkstošiem reižu pārbaudīt emocijas. Tas ir brīnišķīgi izdarāms, staigājot gar jūru,” saka māksliniece. Ieva nav viena no varonīgajiem ziemas peldētājiem, bet no aprīļa līdz oktobrim spēj ieskriet ūdenī un nedaudz papeldēt, kas viņai šķiet pilnīgi pietiekami.

Pirms gandrīz pieciem gadiem Ievas dzīvē ienāca suns vārdā Dāgs. Tas bija ne tikai tāpēc, lai justos drošāk, dzīvojot meža ielokā, un remdētu ilgas pēc dzīvnieka mājās, bet arī veselībai: “Es zināju, ka es tur varēšu čīkstēt vai justies kā es gribu, man būs ar to suni jāiet staigāties.” Viņa atzīst, ka reizēm pārņem slinkums vai trūkst laika, bet četrkājainais mīlulis liek nepārtraukti būt tonusā. 

Ievas draugu lokā ir cilvēki, kuri varonīgi soļo pa Rīgas ielām, cenšoties sasniegt nepieciešamo soļu skaitu dienā, Ievai tomēr ir vieglāk rast motivāciju, ejot kopā ar četrkājaino draugu. Viņa ir pārliecināta, ka suns ir labākais pastaigu biedrs.

Dziedātājai ir šī brīnišķīgā iespēja, ka jūra ir pavisam netālu un tur var doties staigāties. Dienas laikā viņi dodas trīs pastaigās – divreiz tie ir garāki gabali, trešajā – īsāks. “Labā lieta ir tā, ka mēs ejam jebkādos laikapstākļos – vai tur ir vētra vai lietus, vai saule spīd. Mēs ejam. Visi suņu īpašnieki šo lietu izbauda, ka viņi pierod vienkārši pastaigāties ar suni,” saka Ieva, atklājot, ka pat, ja pie jūras ir vētra un suns nevēlas iet pāri kāpai, pastaigu biedri dodas staigāt pa aizvēja ceļiem, pa mežu. Arī nelabvēlīgi laikapstākļi sagādā milzīgu baudu un sniedz dziedinājumu dvēseli. “No rītiem ir pasakaini iet ar suni, jo mums saule lec jūrā un tad var baudīt, kā tās stari rotaļājas jūras viļņos un izveido ūdenī milzīgu sudrabzeltainu ceļu,” par skaisto dabasskatu teic Ieva.

Pastaiga parasti ilgst apmēram stundu, atkarībā no laikapstākļiem un aizņemtības. Ejot vakara pastaigā no oktobra beigām līdz marta beigām, visbiežāk jau iestājusies tumsa, tāpēc Ieva aprīkojas ar galvas lukturīti.

“Mēs ejam vakaros pilnīgā tumsā pa mežu staigāt. Un tas ilgāk par 15 minūtēm nav jādara, jo vienkārši sāk nogurt, februārī jau man sāk apnikt. No sākuma liekas, kas tur tāds tumsā pastaigāt ar lukturīti, kad apkārt plosās briesmīgais kovids un mēs te drošībā pa mežu staigājam, bet, kad februāra beigās joprojām vakaros ir pilnīga tumsa, liekas, ka gaiši vakari būs laime,” saka dziedātāja. Piecas mājas tālāk dzīvo kaimiņiene Vizmiņa, kurai vienmēr līdz vēlai naktij logos spīd gaisma. “Tad mēs aizejam līdz turienei un nākam atpakaļ. Ejam kā uz tādu mērķi, jo zinām, ka tur arī ir cilvēki,” stāsta Ieva.

Ziemas saulgrieži aiz muguras un dienas atkal kļūst arvien garākas un vakari – gaišāki. Lai gan pie jūras pavasaris iestājas kādu nedēļu vēlāk nekā citviet Latvijā, nav vairs tālu laiks, kad vēl desmitos vakarā būs gaišs. “Vienkārši ej ar suni pastaigāties un baudi, piemēram, saules atblāzmu jūrā, ka tā noriet pēc desmitiem un pēc kādas pusstundas viss jau pilnīgi violets vai sārts, vai oranžs. Viss jūras ūdens pārlīst ar skaistām krāsām. Tad var baudīt,” sajūtās dalās Ieva.

Tikt ārā no nevarības cietuma

“Kustība ir eksistenciāla nepieciešamība justies labi un adekvāti savai dzīves uztverei. Un varēt izdarīt to, ko grib,” saka mūziķe. Kustēšanās viņai primāri uzlabo noskaņojumu, sniedz tūlītēju laimes sajūtu un mazina stresu. “Vienkārši atņem skumjas, stresu un depresiju,” viņa teic. Kustība spēj psiholoģiski dziedināt un harmonizēt ķermeni, padarot to možu, un dod spēju gan dienām, gan naktīm ritēt patīkamā gaisotnē. Turklāt tām nav jābūt saistītām ar lielu piepūli. Ieva min, ka kustīgs dzīvesveids noteikti paildzina jaunību: “Nekustoties cilvēks pats sevi iesloga nevarības cietumā. Kustības ir tās, kas dod brīvību un laimi.”