Edgars Simanovičs: Spartatlonā atgriezīšos ar mērķi – noskriet visus konkurentus

Vēsturiskajā Grieķijas Spartatlonā Edgars Simanovičs 29.septembrī izcīnīja 8.vietu, 247 kilometru distanci veicot 25 stundās un 37 minūtēs, tādējādi atkārtojot 2014.gada Valda Ņilova iespēto, Latvijas skrējējam finišējot vēsturiskā skrējiena TOP 10. Jelgavas pārstāvim izdevās par vairāk nekā trim stundām un 20 pozīcijām uzlabot savu 2016.gada pirmrezultātu (28:59:08). Savukārt ceturto reizi distanci Atēnas-Sparta veica Laimonis Skadiņš (35:36:51) no Babītes novada. Abi ultragaro distanču skrējēji dalās iespaidos ar lsm.lv lasītājiem.

Par spīti Vidusjūras viesuļvētrai “Sorbas”, kas nedēļas nogalē skāra Grieķijas dienvidrietumus, teiksmām un leģendām apvītais skrējiens ''Spartatlons'' risinājās 37.reizi, un tajā finišēja abi Latvijas pārstāvji Edgars Simanovičs un Laimonis Skadiņš. Pēc noskrietiem 247 kilometriem Spartā pie karaļa Leonīda statujas izpalika ierastā skrējēju sagaidīšana ar bērniem, baltā tērptām meitenēm un citām tradicionālām aktivitātēm. Stiprais vējš un nemitīgais lietus traucēja elektronikai un video tiešraidei, kā arī bija iznīcinājis vairākus kontrolpunktus, kuros brīvprātīgajiem bija jāapkalpo skrējēji un jāpasniedz viņu ekipējums, kas bija atsūtīts pirms skrējiena.

Edgars Simanovičs ir amatieris un ikdienā laiks jāsadala starp ģimeni Jelgavā, darbu Rīgā un skriešanas treniņiem, kuru apjomu skrējējs labprāt palielinātu, saglabājot ātruma treniņus, jo viņam patīk skriet arī pusmaratonus.

“Nevari kļūt par čempionu vienā gadā,” pēc Spartatlona spriež jelgavnieks: “Uz Grieķiju braucu cīnīties par trešo vietu plānā A un TOP10 plānā B. Veiksmes gadījumā varēju pacīnīties par 5. vai 4.vietu, jo no piecinieka atpaliku 15 minūtes.”

Citi Spartatlona dalībnieki latvietim pavēstījuši, ka šoreiz sacensībās startējuši seši no labākā desmitnieka pēdējā 24 stundu pasaules čempionātā, kas pērnvasar risinājās Belfāstā. Tas vēlreiz aplicināja, ka šoreiz nebija iespējams cīnīties par augstākajām vietām. Tieši pašreizējais pasaules čempions Jošihiko Išikava pirmais sasniedza Spartu, trasē pavadot nepilnas 23 stundas (22:54:40).

“Savu skrējienu 10 ballu sistēmā vērtēju ar 8, par taktisko izpildījumu sev dodu septiņi, bet astotnieku par fizisko un mentālo – ar galvu viss bija kārtībā, otrreiz skrienot šo trasi,” gluži kā skolā atzīmi ieliek Edgars Simanovičs, piebilstot, ka līdz izcilam pašvērtējumam vēl jākrāj pieredze: “Sāku ātrāk, nekā paredzēts, varbūt pieredzes trūkuma dēļ.”

“Sākumā bijām kopā vairāki skrējēji. Neviens nezināja, ka Brazīlijas pārstāvis skrien visiem priekšā 20 minūtes. Amerikānis Olsens pirmais paplīsa, tad atkrita japānis, čehs Radeks paplīsa, bet man no 60. līdz 80.kilometram aizgāja. Panācu brazīli, viņš mēģināja mukt kilometra garumā, taču apdzinu. Pirms 90.kilometra japānis pagāja man garām.”

“Pirmos 100 kilometrus noskrēju 8 stundās un 6 minūtēs, savukārt 12 stundās – 140 kilometrus, 24 stundās 233 kilometri,” Edgars Simanovičs raksturo savu tempu, piebilstot, ka posmā no 80. līdz 100. kilometram bija smagākie kilometri, kad sacensību līderi piemeklēja neliela veselības problēma, ar kuru kādā no kontrolpunktiem palīdzēja tikt galā vietējais fizioterapeits. Drīz pēc tam izdevās pārsteigt vairākus konkurentus, kas bija paspējuši latvieti apsteigt, saņemot no viņiem arī komplimentus, piemēram, no ungāru skrējēja, kas izstājās 27 kilometrus pirms finiša, taču ir spēcīgs skrējējs, jo iepriekš 24 stundās pieveicis pat 259 kilometrus.

Vācietis Florians Reus brauca pēc uzvaras, taču ierindojās 23.vietā. Čehs Radeks pirms starta sociālajos tīklos, atzīmējot iepriekš izcīnītas 3. un 2.vietas, netieši norādīja uz kāroto vietu, bet šoreiz palika otrais. Starp vairāk nekā 100 skrējējiem, kas finišu nesasniedza, bija arī tāds, kam Spartu neizdevās sasniegt arī astotajā startā, sarunā zina stāstīt Edgars Simanovičs.

“Ap 230 kilometru mani panāca Krievijas skrējējs Ivans Zaborskijs, pēc tam arī vācietis Patriks Hosls. Ja līdz tam es skrēju tempā 5:40min/km, tad trijatā viens otru dzinām un skrējām tempā 5:15min/km. Tuvojoties finišam, piedāvāju finišēt kopā, abi pārējie piekrita un sarunājām, ka Leonīda statujas pēdai pieskarsimies vienlaicīgi, lai organizatori dala vietas, kā grib. Biju sarunājis paņemt karogu no atbalsta komanda un man bija slapja jaka, tajā negribēju finišēt, tāpēc vēlējos to novilkt un atdot atbalstītājiem. Jaka aizķērās aiz rokas pulksteņa, nevarējām novilkt un nācās aizkavēties,” latvietis izstāsta, kāpēc viņam ir izcīnīta 8.vieta, nevis kopējs finišs ar sesto vai septīto, kaut finišā būtu varējis skriet pat ar tempu 4:30min/km. Arī abi pārējie skrējēji sociālajos tīklos komentētājiem atbildēja, ka nebija paredzēts finišēt pa vienam.

“Šogad es uzvarēju skrējienu. Ja 2016.gadā skrējiens uzvarēja mani, tad šoreiz bija otrādi un esmu apmierināts ar paveikto un nav nozīmes, vai izcīnīta 6. vai 8.vieta.

Pulsa jostiņa netika lietota, lai taupītu skriešanas pulksteņa akumulatoru. Taču pulss bija nedaudz augstāks nekā vasarā, jo pēdējā mēneša laikā bija neliela kājas trauma, kas neļāva skriet ātruma treniņus.

Neskatoties uz slapjajiem laikapstākļiem, Edgars Simanovičs ticis tikai pie vienas tulznas. Palīdzējusi atbalsta komanda, kas četrreiz ļāvusi nomainīt apavus, otru pāri pusotrā divās stundās izžāvējot automašīnas salonā uz priekšējā paneļa. Protams, tādās lietavās, kad ūdens pa ceļu straumēm plūdis visā platumā, kājas bijušas atkal slapjas pēc dažiem kilometriem. Par spīti laikapstākļiem pakaļskrienošo suņu skaits nav mazinājies, tieši otrādi – viņu kļuvis vairāk.

Jautāts par abu noskrieto Spartatlonu salīdzināšanu, skrējējs stāsta, ka komandai bija tabula, kur redzami vidējie paredzētie ātrumi, nākamā ailīte ar 2016.gada laika atzīmēm un pēdējā ailītē komanda atzīmēja šī gada ierašanās laiku kontrolpunktos. Arī augšupejošos serpentīnos, kur aizpērn nav varēts uzskriet, šoreiz Edgars Simanovičs juties pārliecinoši.

Latvijas karogs, ar ko skrējējs uz pleciem sasniedza finišu, nav pirmo reizi uzmanības centrā: “To man pēc Ginesa rekorda labošanas pasniedza skrējējs Dāvis Plotnieks.”

Atbalsta komanda nebija droša, ka Edgars Simanovičs finišā skries ar Latvijas karogu, jo pirms starta bija noruna, ka ar to neskries, ja nebūs apmierināts ar rezultātu. Tomēr 20 kilometrus pirms Spartas skrējējs savam studiju biedram Kasparam Radziņam paziņoja, ka vajadzēs sarkanbaltsarkanu finišu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Spartathlon 25:37:45 8th overall

A post shared by Edgars Simanovičs (@running.edgars) on Sep 30, 2018 at 3:45am PDT

Uzlabojot savu rezultātu par vairāk nekā trim stundām, Edgars Simanovičs par 20 vietām uzlaboja arī savu aizpērn izcīnīto 28.vietu un no uzvarētāja japāņa Jošihiko Išikavas (22:54:40) atpalika nepilnas trīs stundas. Japānas pārstāvja vidējais skriešanas temps visā 246,7 kilometru distancē bija 5:34min/km. Ātrāk par sešām minūtēm vidēji kilometru noskrēja tikai labākais trijnieks, latvieša vidējais temps bija 6:14min/km, savukārt 211.vietā nepilnu pusstundu pirms kontrollaika finišējušā Laimoņa Skadiņa vidējais pārvietošanās temps orkānā “Sorbas” bija 8:39min/km.
 
“Ja šogad sākotnējais plāns bija vismaz atkārtot pagājušā gada rezultātu, tad, ņemot vērā nelielās problēmas ar veselību - ahileja iekaisums abām kājām un laima slimība iepriekš plus vēl divas dienas pirms starta jau Grieķijā apaukstējos, tad laika gaitā un laika apstākļiem butiski pasliktinoties, plāns tika koriģēts uz reālo - galvenais ir sasniegt finišu un censties izbaudīt šo pasākumu, cik nu Spartatlonu iespējams izbaudīt, savu stāstījumu sāk Laimonis Skadiņš, kurš finišu sasniedza nepilnu pusstundu pirms 36 stundu kontrollaika noslēguma. Pērn starp četriem Latvijas pārstāvjiem Grieķijā Laimonis Skadiņš spēja distanci veikt ātrāk par 30 stundām un izcīnīt visai augsto 42.vietu.
 
“Kalnu pāreju šķērsoju ar gandrīz identisku laiku kā Edgars, pēc tam Nestani (172 km) paņēmu pauzi ar masāžu pie grieķu masiera, kurš runā latviski, jo macījies Vidzemes Augstskolā Valmierā. Tad sekoja neizdevies mēģinājums 15 minūtes aizmigt, kas beidzās ar to, ka pāris stundas vēlāk ap 180.-190. kilometru uz nomaļa lauku ceļa vispirms kājas pārgāja soļos un tad galva aizmiga, bet kājas turpināja soļot jeb drīzāk tenterēt tenteru tenteriem, kam, protams, sekoja 20 minūšu miega pauze tuvākajā kontrolpunktā gluži kā filmā Štirlicam,” savu gulēšanas stratēģiju skrējiena laikā komentē četrkārtējais Spartatlona finišētājs.

 

Par sava veida stratēģiju un tradīciju var nosaukt arī 32 paciņu nosūtīšanu uz 75 kontrolpunktiem. Sausās drēbes atradās pie atbalsta komandas automašīnā, kur darbojās iepriekšējo divu gadu Spartatlona finišētājs Pēteris Cābulis.

Gandrīz nepārtrauktos lietus apstākļos siltuma saglabāšanai Laimonis Skadiņš skrējis divos kreklos un ūdens necaurlaidīgā plēves maisā, bilstot, ka no nepilnām 36 stundām stiprs lietus lijis 30 stundas.

Atgriežoties pie 20 minūšu miega, jo organismam ar to varētu nepietikt un nogulēt kontrollaiku, skrējējs stāsta, ka kontrolpunkta brīvprātīgais pamodinājis, kā iepriekš sarunāts, un sacienājis ar siltu kafiju, un varēts doties tālāk. Pārsteigums sekojis nedaudz tālāk, kad 195.kilometra kontrolpunktā negaidīja atbalsta komanda, kas neuzradās arī pēc 10-15 minūšu gaidīšanas, stāsta Laimonis, kurš laiku aizpildījis ar kāda poļa pasniegto ievārījuma maizi. Atbalsta komandas Pēteri un Ritu skrējējs pamanījis tikai stundu vēlāk 40 kilometrus līdz finišam. Tā kā šajā punktā komanda nedrīkstēja palīdzēt, tad vajadzīgo mantu nodošana tika realizēta caur atsaucīgo tiesnešu rokām.

“Varēju doties tālāk, jo laika un spēka vēl bija gana,” noslēdzošo nogriezni, kas veda augšup gar šoseju Tripoli-Sparta, iezīmē Latvijas skrējējs, kurš vēlāk sastapa igauņu ultramaratonistu Hannes Veide, kurš ir nosalis un tālāk skriet nevēlas. Laimonis Skadiņš mēģinājis pierunāt turpināt ceļu uz Spartu, bet nav izdevies, taču nedaudz vēlāk igaunis pats pieņem lēmumu skriet tālāk.

Sestdienas pēcpusdienā, kad Latvijā četri tūkstoši taku skrējēji noslēdza Stirnu buka sezonu saulainajā Līgatnē, Grieķijā stiprais lietus pārauga orkānā, un 23 kilometrus līdz finišam vēja virziens bija pretējs abu skrējēju vektoram.

Nācās pielikt pūles, lai tiktu uz priekšu, stāsta Laimonis Skadiņš, kuru tajā brīdī Līgatnē nosauca kā vienu no brīvprātīgajiem palīgiem, kas Stirnu buka saimei palīdzējis vismaz četras reizes sezonas garumā.

Tuvojoties Spartai, tobrīd redzēts fenomens, ka uz ceļa izveidojusies upe vēja dēļ tek pret nogāzi uz augšu. Neliela auguma skrējējam bija izaicinājums šādos apstākļos pārvietoties vēlamajā virzienā: “Kā par nelaimi, vētra saplēsa manu ar abam rokām turēto plastikāta lietusmēteli, kā rezultātā turpmāko stundu pusotru izbaudīju orkāna speku visā pilnībā.”

10 kilometrus pirms finiša skrējējs nomainīja drēbes pret sausām, lai dotos pretvējā ar 25-30 m/s stiprām brāzmām. Dažas lietus šaltis aiz apkakles samazināja organisma rezerves un nelielo ātrumu līdz minimumam. Piecus kilometrus līdz finišam izdevās vēl pēdējo reizi saņemt palīdzību no atbalsta komandas un tikt pie sausas jakas, kā arī uzzināt, ka igaunis Hannes Veide turpina ceļu un atrodas 10 minūtes aiz muguras, tādējādi iepriecinot Latvijas pārstāvi:

“Protams, ka pieņēmu lēmumu izbaudīt līdz galam šo necerēti ekstrēmo laika apstākļu pasākumu un finišēt abiem kopā. Vēl sanāca neliels kāzuss ar pēdējo kontrolpunktu, kura vienkārši nebija vai precīzāk - orkāns to bija aiznesis pa gaisu. Diemžēl šajā punktā atradās mans tīrais baltais finišam paredzētais krekls. Tā nu kopā ar tādiem pašiem nosalušiem, bet neatlaidīgiem skrējējiem pēc vairāk nekā 35 stundām sasniedzām finišu. Vien šoreiz saprotamu iemeslu dēļ izpaliek gan pavadošais bērnu bariņš ar velo, gan sagaidošās grieķu dievietes, toties ir neaprakstāms prieks un gandarījums par paveikto un sasniegto finišu. Ja jau baudīt, tad par visu naudu.”

Jautāts par veselības stāvokli pēc finiša, Laimonis Skadiņš atbild, ka izlaidis mediķu telti un ar kājām nav bijušas gandrīz nekādas problēmas: "Tikai pārsalis gan biju un tāpēc ātrāk vēlējos tikt viesnīcas siltā dušā.”

Bez laikapstākļu untumiem skrējēji neizpalika arī pēc finiša. Svētdienā skrējējus tradicionālajās pusdienās pieņēma Spartas mērs, taču pirmdienas, 1.oktobra, vakarā pēc atgriešanās Atēnās un izskrieta aplīša pirmo olimpisko spēļu Panatinaiko stadionā, sacensību dalībnieki devās uz apbalvošanas ceremoniju, kurā pasniedz finišētāju medaļas. Šoreiz svinīgais pasākums risinājās ārpus telpām pie jūras un sākās lietus, pavēstīja Edgars Simanovičs. Lai medaļu pasniegšana ritētu ātrāk, skrējēji aicināti pa valstīm, nevis pa vienam kā iepriekšējos gados.

Otrdienas agrā rītā Latvijas komanda pēc nakts lidojuma atgriezās Rīgā. Edgars Simanovičs plāno atgriezties Grieķijā, kad Feidipīda pēdās varēs noskriet visus konkurentus, savukārt Laimoņa Skadiņa mērķis ir 10 Spartatlona finiši, lai nebūtu jāuztraucas par kvalifikācijas normatīviem un jāpiedalās skrējiena loterijā. Nākamgad Edgars Simanovičs pieļauj iespēju, startēt Latvijas vēsturiskajā 107 kilometru skrējienā Rīga-Valmiera, kas tiek plānots 22.jūnijā, kad tiks atzīmēti 30 gadi kopš pirmā skrējiena 1989.gadā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti