"Rimi" Rīgas maratons sestdien startēs ar jūdzes skrējienu un olimpisko bērnu dienu, bet svētdien trasē dosies maratona, pusmaratona, desmit un piecu kilometru skrējēji.
Mārītei rezultāts gan nekad nav bijis svarīgs, jo galvenais ir izbaudīt pasākumu un atmosfēru, turklāt bērnu diena ļauj to darīt visai ģimenei pilnā sastāvā.
"Šie ir kā Dziesmu svētki, kuros katru gadu jāpiedalās, vienalga kādā distancē, kādā ātrumā," teica skrējēja.
Lai gan skrējēja iepriekš pieveikusi pusmaratona un pat maratona skrējienus, šogad viņa lēmusi uz starta stāties tieši desmit kilometru distancē. "Es gan to sauktu par tipināšanu," smējās Mārīte. "Neesmu sagatavojusies, lai varētu ar smaidu sejā pusmaratonu noskriet, tāpēc palikšu pie desmit kilometriem un tāpat tikšu pie medaļas," paskaidroja dalībniece.
"Pagaidām savu vienīgo pilno maratonu esmu skrējusi Ņujorkā," teica Mārīte, minot, ka vairākas reizes Rīgā pieveikusi 21 kilometru jeb pusmaratona distanci. Pirmo reizi Rīgas maratonā Mārīte skrēja 2011. gadā, uzreiz noskrienot pusmaratonu. Kopumā šo distanci viņa Rīgā noskrējusi trīs reizes.
"Trešajā reizē es noskrēju ar savu vidējo meitu ratos. Šausmīgi gāza lietus, pa ceļam vēl meitu pabaroju, pa ceļam vēl bildējāmies ar līdzjutējiem, viss kā nākas," atmiņās dalījās skrējēja.
Mārīti no Rīgas maratona pat nav atturējis gaidāmvs ģimenes piegums, jo iepriekš viņa piecus kilometrus pieveikusi, esot stāvoklī.
"Ja ikdienā cilvēks ir vairāk vai mazāk aktīvs, tad to piecīti var noskriet jebkurš," sacīja Mārīte.
Lai gan skriešana ir fiziska aktivitāte, kas patērē enerģiju, pasākums tomēr uzlādē un dod spēku. "Mērķis ir noskriet, notipināt, uzsūkt visu enerģiju, kas ir trasē," pauda skrējēja, norādot, ka viņai nav mērķis finišu sasniegt konkrētā laikā. Tāpat skrējēja norādīja, ka atmosfēra Rīgas ielās ir iespaidīgāka nekā citos pasaules lielākajos maratonos.
"Esmu skrējusi vairākās pilsētās, bet tādus svētkus kā Rīgā es nekur neesmu redzējusi," apgalvo Mārīte.
"Mums varbūt nav tik aktīvi līdzjutēji, bet trasē visa izklaide, uzmundrinātāji – tie ir kapitālākie svētki," viņa skaidroja, norādot, ka pasākumu palīdz izbaudīt mājas faktors un atbilstoša, uzmundrinoša latviešu mūzika startā.
Mārītes ģimenē Rīgas maratons jau kļuvis par ikgadēju neatņemamu tradīciju. Pirms trim gadiem gan pasākums tika atcelts pandēmijas dēļ, taču tas nebija šķērslis – ģimene uzvilka savus starta numurus un devās ielās. "Svētkus īsti atcelt nevar," pauda skrējēja.
Ar skriešanu Mārīte sāka nodarboties pirms vairāk nekā desmit gadiem, dodoties nelielos izskrējienos pēc darba, lai izvēdinātu galvu. Skrējēja vēl arvien uzskata, ka viņa vairāk nodarbojas ar tipināšanu, nevis skriešanu. "Sākumā atbraucu pēc darba un sev teicu, ka skriešu 30 minūtes. Vienalga, cik lēni, bet bija uzlikts pašai sev mērķis," sava hobija sākumus atstāstīja Mārīte. Pakāpeniski viņa saprata, ka var palielināt ātrumu un distanci.
Skrienot ķermenī izdalās endorfīni jeb laimes hormoni, kas izraisa teju atkarību no skriešanas, uzskata Mārīte.
"Tas ir enerģijas un jaunības avots," viņa teica.
Ikdienā Mārīte skrien divas līdz trīs reizes nedēļā. Konkrēts plāns gan viņai nav, tāpēc sanāk nedēļas, kad tiek skriets mazāk, bet darītas citas aktivitātes.
Mārīte nav vienīgā aktīvā pārstāve ģimenē, un šīs vērtības vecāki nodod arī saviem bērniem. "Mēs katrs par sevi bijām aktīvi, tā arī bija viena no kopīgajām vērtībām," dalījās Mārīte. Viņa gan minēja, ka ģimenē pārsvarā katrs skrien atsevišķi, jo tā ir iespēja pabūt ar sevi un savām domām.
"Skriešana ir kā psihoterapeits, kas palīdz sakārtot un izvēdināt galvu," sacīja skrējēja.
Mārīte arī pauda, ka skriešana dod enerģiju, tāpēc viņa aicina arī visus draugus izmēģināt šo nodarbi. "Pavisam cita pašsajūta pēc skriešanas, tie endorfīni, ko iegūst, arī ir neaizstājami," paskaidroja Mārīte.
"Neviens nav nožēlojis reizi, kad pārkāpis pāri slinkumam vai agrāk piecēlies, lai izietu uzskriet, uztipināt. Neaizejot uzskriet – tās reizes gan vienmēr nožēlo," teica skrējēja.
Mārīte arī aicina atmest stereotipu, ka skriešana uzreiz saistīta ar nopietnu sportu. Viņa saka, ka cilvēki Rīgas maratonā var skriet ne tikai, tiecoties pēc labākā rezultāta, bet arī sava prieka pēc, lai izbaudītu šos svētkus.
Lai gan Mārīte ir ilggadēja Rīgas maratona dalībniece, draudzenes bieži vien atturējušās no dalības, līdz vienu gadu tika kopīgi izveidota komanda, kas visa startēja vienādos krekliņos. "Izveidojām ar dāmām "Daiļstaigātāju" komandu. Viņas bija tik laimīgas, ka piedalījušās šajos svētkos, ka tā kļuvusi par viņu tradīciju," ar veiksmes stāstu dalījās Mārīte.
"Trasē visiem zobi pliki, smaids līdz ausīm," teica Mārīte.
Skriešana ir vispieejamākais hobijs, uzskata Mārīte. "Šī pati demokrātiskākā aktivitāte, kāda vien var būt," uzskata Mārīte. Viņa norādīja, ka viss, kas nepieciešams, ir ērti apavi. Iesākumā noteikti nav veikalā jāskatās uz apaviem augšējā plauktā, jo funkciju pietiekami labi pildīs arī lētāki skriešanas apavi, galvenais, lai tie ir piemēroti konkrētam skrējējam un segumam, lai atbilstoši amortizētu triecienus pa ķermeni, pasargājot skrējēju no sāpēm un traumām.
Mārīte arī pauda, ka iesākumā pietiks ar parastu sporta tērpu, nav nepieciešams uzreiz pirkt zīmolu kreklus un šortus.
"Galvenais ir saģērbties atbilstoši laikapstākļiem," teica skrējēja.
Mūsdienās viena no lielākajām priekšrocībām ir dažādu treniņu programmu un resursu pieejamība, jo ikviens interesents internetā var atrast dažādus palīgmateriālus, kas palīdz labāk un mērķtiecīgāk sagatavoties.
Viena no tipiskākajām kļūdām jaunajiem skrējējiem ir pārlieku ātrs starts un distances pirmā daļa. Emociju pārpildīti skrējēji distanci iesāk ar varenu soli, taču pēcāk saprot, ka jau pirmajos kilometros iztērēta pārlieku liela enerģijas deva. "Nevajag skriet pārāk ātri, vajag zināt savu ritmu, lai neaizskrietu ar pūli," ar pieredzes padomiem dalījās Mārīte.
Pati skrējēja ir ļoti pateicīga, ka jau gadiem ir nodarbojusies ar aktīvu dzīvesveidu, jo tas palīdz uzkrāt veselību un labsajūtu. Tieši šo iemeslu dēļ viņa aicina arī citus izmēģināt skriešanu.
