ĪSUMĀ:
- Rudenī viņas dzīvoklī iebrāzās drošībnieki, pārmeklēja tālruņus un pārmeta dalīšanos ar kādu ziņu par Ukrainu.
- Drošībnieki sita vīru ar pannu. Sievietei aizvien nav skaidrs viņu ierašanās iemesls.
- Sievieti un vīru aizveda uz pratināšanu telefonos izdzēsto čatbotu dēļ. Viņa dzirdēja vīra kliedzienus. Pratināšana notika, stāvot ar seju pret sienu.
- Pēc apcietināšanas nolēma aizbraukt no valsts. Izveidots pat vesels tīkls, lai palīdzētu cilvēkiem pamest Baltkrieviju.
- Ārpus Baltkrievijas bažās par agresiju baidījās publiski runāt krieviski, bet cilvēki izrādījās ļoti pretimnākoši.
- "Ārzemēs laikam nav saprotams kontroles līmenis Baltkrievijā, ja viņi saka, ka mēs klusējam [neprotestējam]."
- Viņa stāsta par aizliegumiem un kontroli skolās Baltkrievijā: "Jau no skolas vecuma tiek audzināti vergi."
- "Baltkrievija ir okupēta dubulti. Tai ir savs diktators, kurš vēl izpilda cita diktatora pavēles."
Bažas par drošību
Pirms intervijas jūs teicāt, ka ne visu drīkstat atklāt, jo Baltkrievijā palicis kāds no jūsu ģimenes. Vai tā?
Jā.
Tad izstāstiet par sevi to, ko varat.
Esmu mamma, sieviete. Man ir vairāki bērni. Man ir pilnvērtīga ģimene, vīrs.
Kādēļ jūs baidāties atklāt savu identitāti?
Pirmkārt, Baltkrievijā pret mani un vīru ierosināta krimināllieta. Tā pastāv, un tā tiek izskatīta. Baltkrievijā mums bija piemērots drošības mērs – paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu. Vīram tur palikusi mamma un arī mani vecāki. Arī mans dēls ir tur. Viņam ir sieva, sava ģimene. Man tur ir daudz draugu. Baltkrievijā visi baidās par to, ka tāda vai citāda iemesla dēļ pie viņiem jebkurā mirklī var atnākt [drošībnieki].
Sanāk, ja Baltkrievijas varasiestādes dzird jūsu interviju, zina, kas jūs esat, jūs bažījaties, ka viņi kaut kādā veidā varētu atriebties, izmantojot jūsu tuviniekus?
Jā, izmantojot tuviniekus, draugus. Jā, protams. Mums Baltkrievijā ļoti daudzi plašsaziņas līdzekļi, ziņu portāli ir aizliegti. Un, ja kādam no aizliegtajiem žurnālistiem dosi interviju, pret tevi uzsāks krimināllietu. Es saprotu, ka uz Eiropas žurnālistiem tas pagaidām neattiecas, taču jebkāda izrunāšanās mums valstī var radīt nevēlamas sekas.
Drošībnieki iebrāzās dzīvoklī
Teicāt, ka pret jums ar vīru ierosināta krimināllieta. Par ko?
2022. gada septembra beigās kādā agrā rītā nekas neliecināja par gaidāmo. Tajā rītā pēkšņi atskanēja durvju zvans. Zvana pogu [kāds] nospieda un nelaida vaļā. Tobrīd es vēl biju gultā, bet vīrs posās uz darbu. Bijām neizpratnē, kas tā varētu zvanīt. Es vēl vīram izmetu, ka varbūt mums kāda truba plīsusi un tie ir apakšējie kaimiņi. Tiklīdz to pateicu, no durvju puses atskanēja briesmīga rīboņa. Vēlāk uzzināju, ka tas bija veseris. Tad skrējām atvērt, kliedzot, ka, lai apstājas, mēs jau tūlīt vērsim vaļā. Es vēl paspēju uzvilkt halātu. Mums it kā aiz durvīm kliedz: "Atveriet, milicija!" Bija tāds haoss. Zvans, sitieni, bļāvieni… Vīrs atvēra durvis, es pat līdz durvīm netiku, biju koridorā. Un tajā brīdī mūs apžilbināja prožektora stars – viņiem bija tāds liels, spilgts lukturis. Durvīs stāvēja cilvēki pilnā ekipējumā – bruņu vestēs, ķiverēs, ar automātiem. Viņi bļāva: "Gulties, ar seju pret zemi." Es kļuvu kā paralizēta, vispār nesapratu, kas notiek. Vīrs nogūlās turpat pie durvīm, es biju tālāk koridorā. Cilvēki ar automātiem ielauzās dzīvoklī, bet bērni gulēja savā istabā.
Es gulēju ar rokām aiz galvas un ar skatu grīdā, kad viens no viņu priekšniekiem burtiski uz sekundi acu priekšā noplivināja savu apliecību. Tas bija uz tik īsu mirkli, ka es, protams, neko tur nespēju saskatīt. Pie tam biju šoka stāvoklī. Tas bija tik nesaprotami – šāda operācija mūsu dzīvoklī.
Viņi uzreiz izskrēja pa visām istabām, no guļamistabas savāca mūsu telefonus. Tas bija sekunžu jautājums. Tūlīt pat mums pieprasīja telefonu paroles, sāka tos pārbaudīt.
Manā telefonā atrada, ka čatā biju padalījusies ar vienu ziņu par karu Ukrainā.
Pēdējā laikā visi protesti mūsu valstī jau bija apspiesti un vienīgais, kam sekojām līdzi, bija karš Ukrainā. Mēs ļoti pārdzīvojam. Galu galā viņi ir mūsu kaimiņi. Tātad šīs ziņas pārsūtīšana jau nozīmēja administratīvo lietu. Turklāt to pārsūtīju ģimenes iekšējā čatā, kurā esmu tikai es, mans vīrs un mani pieaugušie bērni.
Kāpēc ar šo ziņu nevarēja dalīties?
Tādēļ, ka šis ziņu kanāls mūsu valstī atzīts par ekstrēmistisku. Viņu ziņas lasīt ir aizliegts. Manā "Telegram" aplikācijā viņi atrada vairākus šādus ziņu kanālus. Sāka bļaut uz mani – kādēļ kaut ko tādu lasu. To lasīt ir aizliegts. Es atbildēju, ka gribu sekot notikumiem. Gribu zināt, kas notiek pasaulē. Viņi man atcirta: skatieties televizoru. Es saku: televizors situāciju skaidro no vienas puses, bet es gribu saņemt dažādu informāciju, no dažādiem avotiem.
Tātad saprotiet – to visu nedrīkst lasīt, bet es ne tikai biju lasījusi, bet arī padalījos ar informāciju no šī kanāla, kas pie mums atzīts par ekstrēmistisku.
Bet kāpēc viņi vispār atnāca uz jūsu dzīvokli?
Atbildi uz šo jautājumu es nezinu vēl aizvien. Viņiem bija uz mana vārda izrakstīts kratīšanas orderis.
Bet, lai izdotu orderi, būtu taču jābūt kādam iemeslam.
Šo iemeslu man neviens nepateica. Pēc tam tik dzirdēju, ka viņiem bija dati par kādu "Telegram" čatu, taču tajā čata grupā, par kuru viņi runāja, es nemaz nebiju. Varbūt viņi turpināja apstrādāt datus no 2020. gada protestu laikiem un, vadoties pēc tiem, pie mums atnāca tikai tagad. Varbūt vēl kaut kas. Pēdējā laikā es apzināti nepiedalījos nekādās "Telegram" čatu grupās.
2020. gadā jūs piedalījāties demonstrācijās?
Jā, regulāri.
Tad nekādu problēmu nebija?
Tieši man problēmu nebija.
Bet vīram?
Vīru par protestiem savāca, un viņš astoņas diennaktis dabūja sēdēt Žodinas cietumā. Tajā laikā varasiestādes visu laiku mainīja savu darbošanās taktiku. Vienubrīd viņi no ielām vāca visus, ko vien varēja savākt. Gadījās, kad katrā maršā aizturēja līdz pusotram tūkstotim cilvēku. Tādēļ tobrīd garākus termiņus nepiesprieda. Vienkārši nebija, kur turēt visus savāktos.
Un tā bija pēdējā reize, kad jūsu ģimenei bija darīšana ar policiju?
Jā.
Tad es saprotu, kāpēc jums bija tāds šoks.
Jā, kā zibens no skaidrām debesīm. Nekas neliecināja par bēdu tuvošanos. Pagājušajā gadā nekādās politiskās aktivitātēs no mūsu ģimenes neviens nebija iesaistījies. Es nebiju nekādos čatos. Neko nevienam nerakstīju… nu, varbūt arī neliela darbība bija, bet par to es negribētu tagad stāstīt. Taču tas nav saistīts ar to, ka pie mums viņi atnāca.
Viens no skaidrojumiem varbūt varētu būt tas, ka atbalstījām politieslodzītos.
Rakstījām viņiem vēstules, svētkos sūtījām pastkartes, dažreiz ar bērniem taisījām pasākumus, kuros veidojām šīs pastkartes un sūtījām tās, lai atbalstītu ieslodzītos. Esam sūtījuši pa simt, pa divsimt pastkartēm.
Varbūt tāpēc, bet nezinu – mums nepaskaidroja, kāpēc pie mums ieradās. Kratīšanas orderi man sejā iebāza uz sekundi. Neko citu izņemot savu uzvārdu es tur nepaspēju izlasīt. Es jums neizstāstīju līdz galam savu stāstu.
Drošībnieki dauzīja vīru ar pannu
Tad izdzirdēju, ka manu vīru sāka sist. Tas bija jau pirmajās minūtēs pēc viņu ierašanās. Nesapratu, kāpēc, jo viņš gulēja uz grīdas, nepretojās. Bija ģērbies vienās apakšbiksēs. Viņš pat nepaspēja saģērbties, bija gandrīz kails. Kad vīru sāka sist un viņš sāka kliegt, es zaudēju samaņu. Tik pēc tam uzzināju, ka dauzīja viņu ar pannu.
Kāpēc tā notika – tā viņiem tāda profilakse vai varbūt vīrs neatbildēja uz kādiem jautājumiem? Nedeva telefona paroles?
Neko viņam neprasīja, visas paroles iedevām. Pie mums stāvēja cilvēki ar automātiem. Kā varējām nedot paroles? Profilaksei, kādai profilaksei? Mēs atbildējām uz visiem viņu jautājumiem. Tas bija nesaprotami – šāda vardarbība, iebiedēšana. Varbūt viņi gribēja parādīt, ka ir spēcīgāki, ka viņi var visu. Nu, redz, tāda mums visatļautība, acīmredzot, atļauts ir viss.
Kas notika tālāk?
Pēc tam viņi apgrieza kājām gaisā visu dzīvokli. Izvandīja visas mantas, taču tā arī neko neatrada. Vēl gribēju pateikt, ka tad, kad viņi ielauzās pie mums dzīvoklī, kāds no tiem uzreiz aizgāja uz bērnu istabu un visu laiku bija kopā ar viņiem. Stāstīja viņiem visādas aplamības. Var jau būt, ka viņi nedomā, ka tās ir aplamības. Teica bērniem, ka vecāki ir noziedznieki, ka nedrīkst līdzināties vecākiem. Meita palūdza atļauju aiziet uz tualeti. Lai līdz turienei nokļūtu viņai bija jākāpj pāri uz grīdas guļošajam manam vīram. Atgriezusies, viņa prasīja, kāpēc tētis guļ. Viņi atbildēja: lai, nedod Dievs, neizrādītu pretestību.
Viņa saka: kā izrādīt pretestību, viņam tak nav ieroča. Šie atbildēja: visādam gadījumam. Viņi bija uzklājuši vīram uz galvas dvieli. Meita prasa – kāpēc tā darāt? Šie saka – lai viņam nebūtu auksti. Bērni to visu man vēlāk atstāstīja. Vīrietis, kurš pie viņiem sēdēja, esot teicis: nu, nebija jau tik šausmīgi, vecāki durvis ātri atvēra. Ja būtu vilcinājušies, būtu durvis sašāvuši un varbūt netīšām trāpītu mammai vai tētim, vai vispār nogalinātu, – tādas lietas viņi stāstīja maniem bērniem. Nezinu, ar kādu mērķi.
Pratināja ar seju pret sienu
Kas notika pēc šīm divām stundām, kad viņi bija beiguši kratīšanu?
Mums telefonos atrada izdzēsto tādu čatbotu, kas saucas "Peremoga". To radījusi tāda organizācija "ByPol". Tā kā tā pie mums atzīta par ekstrēmistisku, tad skaitās, ka esam iestājušies ekstrēmistiskā grupējumā. To ieraudzījuši, viņi paziņoja, ka esam "viņu klienti". Izrādījās, ka tie, kas bija mūsu dzīvoklī, bija no GUBOPIK jeb organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas pārvaldes.
Šie cilvēki arī Latvijā varētu būt zināmi, jo viņi 2020. gadā civilajās drēbēs ģērbti staigāja pa Minsku un dauzīja cilvēkus.
Jā, jā. Viņi teica, ka esam viņu "klienti", un mūs aizveda, bet bērni vieni paši palika mājās. Mūs aizveda uz GUBOPIK ēku, visu dienu pavadījām tur. Kad mūs tur atveda, kapucei bija jābūt pāri galvai, rokām aiz muguras, acis grīdā.
Dzirdēju, kā kabinetos kliedza vīrieši, kuri tika sisti.
Tad dzirdēju, kā kliedz arī mans vīrs. Vīru ilgi nopratināja. Kad mani pratināja, visu laiku man bija jāstāv ar seju pret sienu.
Visa pratināšana bija par šo čatbotu. Pēc tam man deva parakstīt protokolu, kurā bija rakstīts, ka esmu gatavojusies varas vardarbīgai sagrābšanai, militāram apvērsumam, ka neieredzu esošo varu. Izlasīju daļu protokola un sacīju viņiem, ka es neko tādu neesmu teikusi. Tas, ko esat šeit sarakstījuši, nav tas, ko esmu jums teikusi. Jūs man tādus jautājumus neprasījāt, un tādas atbildes neesmu devusi. Protokolā arī bija rakstīts, ka es esmu gājusi uz protesta maršiem, esmu bloķējusi satiksmi, ka esmu fotografējusi un filmējusi. Es viņiem teicu, ka nekad neko neesmu filmējusi. Jo, ja arī biju protestos, nekad līdzi neņēmu telefonu. Teicu, ka negribu parakstīt to protokolu, jo tur uz savu galvu sarakstījuši lietas.
Uz ko man atbildēja kliedzot un ļoti rupjā formā, ka, ja es tagad neparakstīšu šo protokolu, nekad vairs neredzēšu savus bērnus. Ja es parakstīšu, viņi mani laidīšot mājās. Lai arī labi apzinājos, ka tajā protokolā sarakstīts tik daudz, ka pietiktu 10 krimināllietām. Ja to parakstītu, tad arī ilgi varētu netikt mājās. Es viņiem teicu – ja man nav citu variantu, es parakstīšu. Arī vīram noformēja protokolu.
Pie mums patīk uzņemt atzīšanās video. Nofilmēja gan mani, gan vīru. Mani nekur neparādīja, bet video ar vīru, kurā viņš it kā atzīstas visos noziegumos, gan izlika dažādos kanālos. Tas viss viņiem ir ikdiena. Protokoli sagatavoti visiem vienādi.
Pēc tam mūs pārveda uz Iekšlietu ministrijas rajona pārvaldi. Tur man noformēja jau administratīvo protokolu. Lai arī pamatojoties uz šo protokolu mani varēja paturēt uz 15 diennaktīm, tomēr palaida mājās. Vīram gan iedeva 10 diennaktis, piesienot viņam sīko huligānismu. Viņu uzreiz pārveda uz Okrestino cietumu Minskā. Tiesāja viņu jau tur – "online" režīmā caur skaipu.
Četrvietīgā kamerā tur bija līdz pat 20 cilvēku. Uz gultām nebija ne matraču, ne spilvenu, nekā. Nebija higiēnas piederumu – ne ziepju, nekā. Visi gulēja uz grīdas. Izkārtojās kā spēlē "Tetris". Vīrs teica, ka vienīgais prieciņš bija karstais ūdens. Gaismu ārā neslēdza, naktī ik pēc divām stundām visus modināja. Baroja ļoti slikti, bet dažreiz vienkārši varēja aizmirst pabarot. Bet tur vīru vismaz nesita. Vienkārši apstākļi šādi.
Kad pagāja piespriestās 10 diennaktis, advokāts man pateica, ka vīru ārā nelaidīs. Viņu atkal aiztur, bet nu jau saistībā ar to pašu krimināllietu, kas bija arī pret mani izvirzīta par to telefonā atrasto čatbotu. Viņi teica, ka lietu pret vīru turpinās izmeklēt, bet viņam būs jāpaliek apcietinājumā. Vīru pārveda uz vienvietīgu karceri, bet kopā viņi tur bija septiņi cilvēki telpā, kas ir pusotru reiz divarpus metrus liela.
Protams, ka biju šokā. Ar advokātu runājām par vīra mammu. Te man jāpaskaidro, kādēļ no valsts neaizbraucām jau 2020. gadā. Vīra mamma ir apkopjama. Advokātam norādīju, ka viņš apkopj savu mammu. Katru dienu pie viņas jābrauc – pabarot, pamperus nomainīt, pārģērbt, nomazgāt. Viņam ir nepilngadīgi bērni. Vai tas nevarētu būt vainu mīkstinošs apstāklis? Dabūju raksturojumu no darba vietas, to visu advokāts aiznesa uz nopratināšanu. Nodeva visus dokumentus, un vīru pēc trīs dienām brīnumainā kārtā izlaida brīvībā. Divas dienas vēlāk man atsūtīja vēstuli, kurā bija teikts, ka turpmāko drošības līdzekli vīram viņi lems lietas izskatīšanas laikā.
Mēs nekad nebijām plānojuši aizbraukt no valsts. Pat tad, kad vīru iesēdināja, es nepieļāvu domu par braukšanu prom. Tā ir mana dzimtene. Vienmēr esmu gribējusi dzīvot tur. Kurš cīnīsies, ja visi aizbrauks prom? Tikai mēs taču kaut ko varam izmainīt savā valstī. Tā man bija ļoti konkrēta pozīcija – nekur nebraukt.
Taču, kad ieraudzīju sava vīra acis (nopūšas)… Viņš teica, ka tas ir tāds brīnums, ka mani izlaida, un nav teikts, ka jau rīt mani nesavāks atkal. Mums vienkārši te nebūs dzīves. Tāpēc mūsu nepilngadīgo bērnu dēļ pieņēmām lēmumu aizbraukt.
Lai jūs saprastu, ka mums nekad nebija domas doties prom. Varu teikt, ka bērniem pat pases nebija.
Sazinājāmies ar organizāciju "BySol", kas palīdz bēgļiem, un viņi palīdzēja vīram izbraukt uz valsti, kurai ar Baltkrieviju ir bezvīzu režīms. Palīdzēja nokļūt Armēnijā. Savukārt man viņi palīdzēja dabūt vīzas un izbraukt uz Eiropu.
Operācija izbraukšanai no valsts
Pirms mūsu sarunas ieraksta teicāt, ka par manu nākamo jautājumu nedrīkstat stāstīt īpaši daudz. Ja pārāk neiedziļināmies detaļās, vai saprotu pareizi, ka ir cilvēku tīkls, kas strādā tieši uz to, lai izvestu tādus cilvēkus kā jūs?
Jā.
Uz Eiropu vai citiem reģioniem. Teiksim tā, tas ir labi strādājošs tīkls, kas tiešām strādā?
Jā, tas strādā. Es nedrīkstēju pamest valsti. Varu atklāt, ka robežu šķērsoju viena. Vīrs aizbrauca viens. Bērnus atsevišķi izveda vēl viens cilvēks.
Var teikt, ka, lai izvestu vienu ģimeni no Baltkrievijas, tā ir vesela operācija?
Jā, tā ir vesela operācija. Ārkārtīgi satraucoša, pat ne satraucoša, tā ir ļoti nervoza. Ļoti pārdzīvoju… Jā, pēc visa pārdzīvotā es šobrīd bērnus vedu pie psihologa, un, lai arī pagājuši jau vairāki mēneši, bērniem visvairāk atmiņā palikusi šī izbraukšana no valsts, nevis iebrukums mūsu dzīvoklī. Sanāk, ka kaut kādā brīdī mēs abi ar vīru viņus bijām pametuši. Tā kā visam bija jānotiek slepenībā, es viņiem nevarēju visu atklāt. Viņi turpināja iet skolā. Mēs baidījāmies, ka kāda informācija var iznākt dienas gaismā. Tāpēc viņiem es stāstīju par to tikai lielos vilcienos: jūs taču mums uzticaties, mēs jūs nekad neesam piemānījuši, viss būs labi.
Cik ilgs laiks pagāja no brīža, kad pieņēmāt lēmumu aizbraukt, līdz brīdim, kad visa ģimene atkal bijāt kopā jau citā valstī?
Kādi trīs mēneši. Tēti bērni neredzēja divus mēnešus. Tā sanāca, ka Armēnijā mans vīrs gluži burtiski iestrēga. Eiropas vīzas dabūšana baltkrievam izrādījās ļoti liela problēma. Mums teica, ka tas varētu prasīt vienu, divas nedēļas, tādēļ vīrs hosteli visu laiku apmaksāja tikai dienu uz priekšu, taču galu galā viņš tur nodzīvoja divus mēnešus. Mēs ļoti pārdzīvojām, bet nu jau atkal esam visi kopā. Bērni iet skolā. Mūs lieliski uzņēma. Veiksmīgi adaptējamies. Kopumā cilvēki te noskaņoti ļoti labsirdīgi.
Šobrīd es strādāju labdarības organizācijā, kas palīdz baltkrievu bēgļiem. Šobrīd nodarbojos ar humānās palīdzības koordinēšanu, palīdzot baltkrieviem un ukraiņiem.
Pēc sava piemēra zinu, ka cilvēkam, kurš devies bēgļu gaitās, šādu palīdzību pašam atrast nav viegli. Apģērbs, gultas veļa – nekā no tā nav. Mēs arī bēgām ar vienu mugursomu katrs, un līdzi bija vien minimālas apģērba rezerves. Atnāca ziema. Man pašai bija vajadzība pēc šī visa, tādēļ ļoti labi saprotu citu bēgļu vajadzības.
Nonākot svešā valstī, mani dažbrīd pārņēma izmisums. Saprotiet – es nekad iepriekš nebiju bijusi ārpus Baltkrievijas. Man nekad nebija bijusi vīza. Pirmās dažas nedēļas jaunajā valstī mani bija pārņēmis tāds šoks no visa jaunā. Es nesapratu, kur man tagad iet, ko man tagad darīt. Tā sajūta bija tāda, it kā es būtu izmesta no laivas okeāna vidū un es nesaprotu, kurā virzienā man peldēt. Brīžiem pārņēma sajūta, ka gribu vienkārši atbrīvot rokas un noslīkt. Likās – ja noslīkšu, visas manas nelaimes vienkārši beigsies. Taču man ir bērni, tāpēc visu laiku turpināju kārpīties.
Tagad cenšamies palīdzēt ukraiņiem. Redzu, kā sievietes ar bērniem atbēgušas līdz šejienei. Es viņām ļoti jūtu līdzi. Maksimāli cenšamies risināt viņu vajadzības. Jo es ļoti labi saprotu, cik smagi viņiem šobrīd ir.
"Joprojām mēs esam ķīlnieki"
Tagad, kad visa ģimene ir kopā, kad savā jaunajā mītnes zemē esat iekārtojušies, ko varat pateikt par savu jauno dzīvi tīri no sadzīviskiem apstākļiem?
Pēdējo divu gadu laikā, it īpaši kopš lielā kara sākuma Ukrainā, protams, arī Baltkrievija tiek uztverta kā agresors. Ziniet, šeit, jaunajā valstī pirmo nedēļu es vispār baidījos runāt. Es ikdienā runāju krieviski. Jā, es, protams, zinu arī baltkrievu valodu, bet varbūt ne tik labi, lai runātu brīvi. Es bērniem publikā aizliedzu runāt. Man šķita – ja cilvēki dzirdēs krievu valodu, varbūt mani iekaustīs uz ielas. (iesmejas) Nu, es te ierados ar sajūtu, ka krievus un baltkrievus te neieredz. Bet nekā tāda nebija. Cilvēki ir ļoti pretimnākoši. Ne reizi neesmu saskārusies ar agresiju vai negatīvu attieksmi pret mums kā baltkrieviem vai krievvalodīgajiem. Nav nekā tāda.
Saprotu, ka, esot Baltkrievijā, jums vajadzēja piedomāt, ko sakāt publiskā telpā, kas jums ir telefonā, vai nav kaut kas jāizdzēš.
Jā, noteikti, viss bija jādzēš. Tā sanāca, ka ar to kratīšanu pie mums atnāca agrā rītā. Vēlāk sev neskaitāmas reizes esmu pārmetusi, ka tobrīd biju zaudējusi modrību. Pirms gulētiešanas nebiju iztīrījusi telefonu. Parasti es telefonā visu ko dzēsu, pirms iziet laukā uz ielas. Man bija sava fantāzija – pārliecība, ka savās mājās esmu aizsargāta. Acīmredzami biju naiva.
Un kāda šobrīd ir sajūta, atrodoties zemē, kur tev nevajag domāt par to, kas ir telefonā vai ko es drīkstu teikt uz ielas vīram, pat ja mūs kāds dzird.
Patiesībā šīs sajūtas līdz galam vēl jums nevaru aprakstīt. Esam te vēl neilgi. Daudz ilgāku laiku esam pavadījuši tajos aizlieguma apstākļos, kad bail ir no visa.
Mēs un it īpaši bērni, uz ielas ieraugot policistus, visi uzreiz sabīstamies: re, policija. Un tad es bērniem visu laiku skaidroju, ka šie cilvēki strādā, lai mūs aizsargātu. Viņi nerada draudus. Taču instinktu līmenī tā pirmā reakcija vēl nav mainījusies. Laikam ar dažiem mēnešiem nepietiek, lai tas mainītos, – pārāk ilgi tādos apstākļos esam dzīvojuši.
Zināt, es, protams, vēl aizvien sazinos ar cilvēkiem Baltkrievijā, bet nu jau viņiem varu teikt – iztīriet jūs tur pie sevis telefonus, es mūsu sarakstes un fotogrāfijas jau varu nedzēst.
Zinu, ka cilvēki ārzemēs domā, ka baltkrievi neprotestē. Tāpēc ārkārtīgi gribas sociālajos tīklos paust savu protestu. Taču, ja to dari, esot Baltkrievijā, pat sirsniņas ielikšana pie kāda ziņojuma var radīt draudus, kur nu vēl pašam kaut ko rakstīt.
Tas kontroles līmenis ārzemēs laikam nav saprotams, ja viņi saka, ka mēs klusējam.
Mūs var iesēdināt par vienu "like" vai komentāru pie kāda aizliegta ziņojuma. Nemaz nerunājot par to, ka pats rakstītu. Jā, man ļoti to gribas. Šo to drosmīgi jau esmu sākusi rakstīt, un tad tās sajūtas ir ļoti dalītas: no vienas puses, ir bailes, no otras puses – ļoti gribās. Galu galā, kurš tad, ja ne mēs. Un mums tak te vairs arī baidīties vairs nav no kā. Tomēr mums visiem ir kāds palicis Baltkrievijā. Vēl joprojām mēs esam ķīlnieki.
Gribu saprast par dzīvi ikdienā. Piemēram jūs, jūsu draugi, kaimiņi 2020. gadā gāja uz protestiem. 2021. gadā tas jau kļuva neiespējami, ņemot vērā, kā režīms jūs izdzenāja. Iedomāsimies, ka ir 2021. gada janvāris. Jūs aizvien dzīvojat turpat. Jūs zināt, ka jūsu kaimiņi, draugi ir pret šo režīmu. Taču publiski nekādi nevarat to izrādīt. Kā var dzīvot šādos apstākļos? Kas jums dod spēku dzīvot šādos apstākļos? Vai tad jūs par neko citu kā ikdienas sadzīves lietām vairs nedomājat, vai jums ir, teiksim, slepens rokasspiediens, kas nozīmē "Živi Belarus", vai piemiedzat ar aci kaimiņiem, vai kā tas notiek?
Protams, kā var dzīvot bez ticības? Mums aizliegts pulcēties vairāk nekā trīs cilvēkiem, taču šā vai tā saziņa ar domubiedriem bija. Ko vēl varam? Varam runāt baltkrievu valodā.
Rīkojām pagrīdes tikšanās, lai parunātu baltkrieviski. Tas ir tas, ko mums nevar atņemt un aizliegt. Patiesībā, aizliegt var, bet atņemt nevar!
Jūs saviem bērniem teicāt, ko skolā drīkst un ko nedrīkst runāt?
No 2020. gada sākuma, vēl pirms visiem notikumiem Baltkrievijā, es bērnus sāku pati skolot mājās. Mēs mācījāmies privātskolā, kur programma bija pēc individuāla plāna. To mācījāmies mājās, un reizi ceturksnī vienkārši skolā vajadzēja nokārtot pārbaudījumus visos priekšmetos. Jo runa jau nav par himnas dziedāšanu vai politinformācijas stundām valsts skolās. Tā nav tik daudz. Runa ir par personības nospiešanu kā tādu. Jā, gluži kā Padomju Savienībā – tu esi nekas. Tev nevar būt savs viedoklis. Tev jādara, kā liek. Jāatbild tā, kā tev saka. Tā ir jebkādas brīvdomības apspiešana.
Tā ir sistēma, kas cilvēkus pārvērš vergos. Bērni kopumā neieredz skolu, jo skola arī ir kā tāda koncentrācijas nometne. Milzum daudz aizliegumu.
Šobrīd, ejot te vietējā skolā, varam ļoti labi redzēt atšķirības. It kā viss tas pats, priekšmeti tiek apgūti, taču viss ir citādāk. Tu esi cilvēks! Tu esi cilvēks!!
Tu vari saprast, vari nesaprast apgūstamo vielu, tev matemātikā var būt divnieks vai desmitnieks, taču tu esi cilvēks. Pret tevi neizturas slikti tāpēc, ka matemātikā tev divnieks. Baltkrievijā tevi izsauks pie komisijas. Ja skolnieks mācās slikti (nu, iemesli taču var būt dažādi), ģimeni var ielikt īpašā sociāli bīstamu ģimeņu sarakstā, jo uzskata, ka vecāki ar bērniem nemācās. Tur reāli jau no skolas vecuma tiek audzināti vergi. Citādi tu nekas neesi vai esi otrās šķiras cilvēks. Skolās bērniem jācieš no skolotāju īstenota mobinga. Es pati pēc izglītības esmu pedagogs. Es vienkārši nevarēju uz to noskatīties, tās man bija tādas dvēseles sāpes. Tāpēc bērnus izglītoju mājās.
Nu un tā sakrita, ka 2022. gada septembrī mūsu prezidents aizvēra visas privātās skolas, jo tās pieļāva brīvdomību. Aizvēra visas privātās skolas, un bērni bija spiesti atgriezties valsts skolās. Paldies Dievam, mani bērni tur nomācījās tikai trīs nedēļas.
Jā, mēs pazudām un par to nepaziņojām. Mums visi bērni skaitās valsts bērni. Skola deva mēnesi, lai paziņotu, kur ir bērni. Ja to neizdari, tad skola ziņo milicijai, un tā jau izsludina meklēšanu. Arī šajā ziņā uz mani bija spiediens, kā varu izvest valsts bērnus. Tie tak ir mani bērni, bet mūsu valstī tomēr valsts bērni. Lūk, tāda ir tā mūsu sistēma.
Okupācija dubulti
Kam jānotiek, lai Baltkrievijā kaut kas mainītos?
Pirmkārt, kaut kam jāmainās Krievijā. Uzskatu, ka Baltkrievija bez kara nonākusi Krievijas okupācijā, ka viss tiek noteikts tur. Pirmkārt, Krievijai jāzaudē karā. Protams, Baltkrievijā jānomainās varai. Taču vara nav tikai viens Lukašenko. Lukašenko nebija tas, kurš cilvēkiem manā dzīvoklī lika sist manu vīru. Tas bija viņu lēmums.
Ticu, ka tad, kad viss sabruks Krievijā, tam līdzi sabruks viss arī Baltkrievijā.
Vai pareizi uzskatīt, ka baltkrievi šobrīd dzīvo dubultā okupācijā?
Jā, tas tā arī ir. Jo pat pirms dažiem gadiem Baltkrievijā tā nebija. Baltkrievija ir visai nabadzīga valsts, kurai, izņemot kāliju, nav nekādu derīgo izrakteņu, lai varētu sevi nodrošināt. Tādēļ skaidrs, ka tas, kurš uztur Baltkrieviju, diktē noteikumus, kā valstij jādzīvo.
No vienas puses, Baltkrievijai ir savs diktators, kurš ar savu tautu dara, ko vēlas, bet papildus tam viņš vēl izpilda cita diktatora pavēles. Tagad saka, ka šobrīd Baltkrievijā puse valsts ir Krievijas karavīri. Jā, Baltkrievija ir okupēta dubulti.
Atceros - 2020. gadā ļoti daudzi juta līdzi baltkrieviem, redzot, ka viņi iziet ielās un vēlas pārmaiņas. Tad sākās pilna mēroga karš, kuru iesāka Putins, bet, arī Baltkrievija kļuva par agresoru.
Jā, protams.
Kādas sajūtas tas jums raisa? No vienas puses, esat agresorvalsts pilsone, no otras – jūs bijā spiesta bēgt. Ko pasaulei domāt par baltkrieviem?
Zināt, kad no turienes izrāvos, man kļuva ļoti skaidra Baltkrievijas analoģija. Ir daudz dzirdēti stāsti par vardarbīgiem maniakiem un kaimiņiem, kuri viņu raksturo kā brīnišķīgu cilvēku ar brīnišķīgu māju. Arī par Baltkrieviju parasti saka, ka tā ir tīra. Jā, tā tiešām ir tīra. Mums viss ir skaisti, it īpaši Minska, kas mirdz pilnās gaismās. Šķiet, ka viss ir tik draudzīgi. Tas gan fakts, ka baltkrievi ir draudzīgi. Nu, lūk, tāds tas kopējais viedoklis. Un tāds viedoklis ir arī par maniaku. Neviens kaimiņš pat nenojauš, kas notiek viņa pagrabā, bet pagrabā dzīvo upuri, kurus viņš izvaro, sit. Šiem upuriem nav iespēju par sevi paziņot.
Kad es šurp pārcēlos, manī bija izteikta sajūta, ka esmu izrāvusies no šāda maniaka pagraba. Man te cilvēki mēdz teikt – vai cik tur skaisti, kādas interesantas apskates vietas. Bet man tikmēr bija nepārvarama vēlme nomazgāties, jo sajūta bija tāda, it kā tu būtu vienkārši netīrs. Protams, tas tēlaini runājot, jo skaidrs, ka siltais ūdens mums tur visur bija un es mazgājos, bet iekšēji man tiešām bija sajūta, ka esmu vardarbības upure.
Nezinu, kā lai pasaulei nodod vēsti par to, kas notiek mūsu valstī, taču tā arī notiek. Taču visi spriež tikai pēc ārējā izskata. Tikai pēc tā, kā izgreznota sēta mājai, kurā mīt maniaks.
Palēnām beidzot mūsu sarunu, dodu jums "brīvo mikrofonu". Ko jūs gribētu pateikt cilvēkiem Latvijā?
Es visiem gribu vēlēt mieru. Gribu, lai miers ir visā pasaulē. Vēlu labsirdību. Netiesājiet, ja jums blakus ir cilvēks, kas runā krieviski. Ne vienmēr cilvēki pie jums pārbraukuši labas dzīves dēļ. Esiet toleranti. Tāds lūk novēlējums – mieru, gaismu un labsirdību visiem. Viss.
Ziniet, jūs gluži vai uzminējāt kā mēs parasti beidzam mūsu sarunas. Tas parasti ir viens un tas pats jautājums: ko man novēlēt jums personīgi?
Arī man novēliet, lai mūsu pasaulē iestātos miers.
Iestāsies. Agrāk vai vēlāk, bet būs.
Jā.
Liels, liels paldies jums. Lai ātrāk varētu atgriezties Baltkrievijā, jo tur kas mainīsies.
Jā, liels paldies.
