Inta Zēgnere: Cik ilgi jūsu dzīve īsti ir saistīta ar Latviju, ja jau reiz tik labi runājat latviski?
Monika Mihališina: Nezinu, vai sievietei būs pareizi atzīties, cik ilgi... (sirsnīgi smejas) Bet godīgi sakot – jau kopš 1998. gada. Nu jau būs divdesmit četri gadi, pēc gada – divdesmit pieci. Būs iemesls svinēt.
Vai tiesa, ka uz Latviju atbraucāt kā uz pilnīgi nezināmu zemi?
Jā… Universitāte Polijā mani gribēja aizsūtīt uz lingvistisko institūtu Maskavā, bet tur jau bija aizbraucis kāds cits, tāpēc Polijas Izglītības ministrija vienā dienā nolēma, ka viņi mani virzīs uz Latviju. Atceros to sievieti, kura bija tik laba un mani neatstāja vienu šajā grūtajā situācijā – viņa piezvanīja man un teica, ka varu braukt uz izcilu vietu – Latvijas Kultūras akadēmiju Rīgā, un man ir viena stunda, lai izlemtu... 1998. gadā Polijā vēl nekas nebija zināms par Latviju, izņemot nelielu informāciju – tas bija dzelzs priekškara dēļ.
Tā nu mēs paņēmām mana tēva karti, apskatījām, kur ir Rīga, kur Latvija, un nolēmām, ka vispār tas nav tik tālu, un nodomāju, ka tas varētu būt labs izaicinājums – varbūt pat Dieva roka. Un tā arī bija.
Kāds priekšstats par Latviju šo gadu laikā jums ir izveidojies? Kādi ir latvieši atšķirībā no poļiem, vai arī – kas mums ir kopīgs?
Kā vēstniecei varbūt man to nevajadzētu teikt, bet… Latvijā jūtos kā mājās. Pusi no savas profesionālās dzīves esmu pavadījusi šeit – ne tikai kā vēstniece. [Savulaik] strādāju arī Varšavas Universitātē, un katru otro, trešo mēnesi viesojos Latvijā un cieši sadarbojos ar latviešu zinātniekiem, un varu pateikt, ka ļoti daudz zinātniskajā jomā esmu iemācījusies tieši no latviešu zinātniekiem. Patiešām, tur tā saikne ir ļoti stipra. Bet, runājot par atšķirībām, es teiktu, ka latvieši ir daudz mierīgāki nekā poļi. Poļiem tomēr ir tāds temperaments... No vienas puses, tas ir labi, bet no otras puses, bieži to nevar pielietot, un domāju, ka [šai ziņā] mēs varam savstarpēji mācīties – gan temperamentu, gan mieru un apmainīties ar tiem kā ar ideju. Bet par kopīgo runājot – tā ir mūsu ļoti, ļoti garā vēsture. Šogad aprit jau 460 gadi kopš mūsu kopīgās kultūras vēstures, jo 1562. gada 5. martā, pateicoties Gothardam Ketleram, kļuvām par vienu valstisku daudznacionālu veidojumu – Žečpospoļita. Nerunājot par ļoti komplicētiem vēstures faktiem, galvenokārt gribu uzsvērt, ka kopš tā laika mums izveidojusies kopīga vēsture – savijušies mūsu likteņi.
Šeit dzīvo poļu minoritāte, kura tagad ir Latvijā un par ko varu teikt tikai labus vārdus, un priecājos, ka arī no Latvijas valsts ir laba attieksme – latvieši novērtē poļu minoritātes solidaritāti ar latviešiem un Latvijas valsti. Dažas no dzimtām šeit dzīvo jau vairāk nekā četrsimt gadu!
Arī vēstniecībā mēs daudz ko darām, lai no jauna atklātu vēstures perspektīvu – pirms diviem gadiem izdevām grāmatu "Poļu inflantija", ko savulaik uzrakstījis Gustavs Manteifels. Tagad strādājam vēl pie vienas grāmatas par Rīgas vēsturi – par Latvijas laiku Žečpospoļitas sastāvā, kas četrdesmit gadu garumā bija labākais Rīgai. Sakarā ar to, ka bijām viens valstiskais veidojums, vispār nebija nodokļu, nebija muitas, tirdzniecības apmaiņa bija tik laba, ka tad, kad atnāca zviedri, Rīga negribēja padoties un gaidīja palīdzību, bet diemžēl mums bija problēmas ar robežām un mūsu kopīgā vēsture Rīgā beidzās. Tomēr šī grāmata ir tik interesanta! Ceram, ka tā tiks izdota šogad vai nākamgad.
Kopīgā vēsture jau gan turpinājās, jo 1920. gadā Polija kopā ar latviešiem cīnījās par Latvijas neatkarību. Arī tāds fakts ir.
Jā, un tas bija ļoti labs pamats mūsu attiecībām starpkaru laikā – mūsu valstis bija brīvas, un kopīgā asinsizliešana bija gan par Polijas, gan Latvijas neatkarību: drošība Latvijā nozīmēja arī drošību Polijā. Tagad esam droši un vienoti kopā dažādās aliansēs – gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Esam drošāki un stiprāki. Lai gan
domāju, ka savu pirmo aliansi mēs uzbūvējām pirms tiem 460 gadiem: Ivans Bargais gaidīja jau pie durvīm… Tāpēc vienmēr saku, ka tā bija pirmā mūsu NATO alianse. (smejas) Tā ka tradīcijas mums ir, un ir ļoti labi, ka nedodam nevienam imperiālistam maisīties mūsu lietās... Piedodiet par tādu izteicienu,
bet nu – ceram, ka gan Polijas, gan Baltijas valstu stingrā nostāja attiecībā uz nežēlīgo karu, ko Krievija veic pret Ukrainu, sankcijām un visām citām lietām, un arī humānā palīdzība palīdzēs drīz ieviest mieru Ukrainā.
Latvijā dzimuši un dzīvojuši arī daudzi ievērojami poļi. Es, piemēram, nezināju, ka Liepājā gadus desmit dzīvojis Polijas pirmais prezidents!
Jā, ar poļu vēsturi tieši tajā laikā, par ko runājat, ir ļoti interesanti, jo daudzi poļi 19. gadsimta otrajā pusē brauca studēt uz Rīgas Politehnikumu (1896. gadā to pārveidoja par Krievijas impērijas oficiālu augstskolu — Rīgas Politehnisko institūtu – red.), jo viņi nevēlējās studēt Varšavas Universitātē, kas bija ļoti pārkrieviskota. Tāpēc ar lielāko prieku viņi brauca uz Latviju, un poļu studentiem šeit bija ļoti jauka dzīve. (smejas) Viņi arī bija ļoti čakli – izmācījušies nokļuva poļu valdībā, armijā. Daudzi kļuva par zinātniekiem, kuri veicināja attīstību poļu starpkaru laikā – piemēram, fiziķis Fišers vai ķīmijas speciālisti, kuriem bija ļoti labs institūts Ļvivā. Mūsu saikne ir tik cieša... Priecājos, ka mums ir tik daudz kopīga!
Ļoti ceru reiz dzīvē piedzīvot mirkli, kad latvietis un polis, satiekoties Eiropā, Polijā, vai Latvijā, viens par otru zinās tik daudz, ka uzreiz apskausies un teiks – hei, mēs esam brāļi, un mums ir tik daudz kopīga!
Starp citu, poļu komponista Šopēna audzēkne bijusi Emīlija fon Timma, un ar šo faktu mēs varam lepoties – viņa bijusi ļoti laba skolniece. Bet, runājot par Šopēnu – jums ir starptautiskais Šopēna konkurss, kurā piedalījies arī mūsu Georgijs Osokins, 2015. gadā nonācis līdz finālam un Polija viņu apbalvojusi ar īpašu ordeni.
Jā, tas bija mans pirmais pasākums, kļūstot par vēstnieci: man bija tas gods Osokina kungam pasniegt šo ordeni. Varšavā ir lielākais Šopēna muzejs, kur tiek rīkoti daudzi pasākumi, arī visi piemiņas pasākumi. Bet tagad šeit notiek interesanti pasākumi, kas veltīti poļu un ukraiņu bēgļu ģimeņu integrācijai. Tas arī rāda, cik aktīvi ukraiņu bēgļu integrācijā un viņu uzņemšanā piedalās visa poļu sabiedrība un visas institūcijas – tas patiešām ir iespaidīgi!
Šobrīd Polijā ir vairāk nekā divi miljoni un četrsimt tūkstoši bēgļu. Daudz naudas un pūļu velta gan Polijas valsts, gan nevalstiskās organizācijas. Un īpaši gribu pievērst uzmanību poļu atvērtajām sirdīm – kā teica mūsu prezidents, Polija ukraiņu bēgļiem atvērusi gan savas sirdis, gan savu māju durvis.
Pateicoties tam, radusies iespēja uzņemt visus šos cilvēkus, un domāju, ka viņi Polijā var justies labi – viņiem ir pabalsts no valsts, ir darba un uzturēšanās atļaujas līdz trim gadiem. Ir ģimenes pabalsti un pabalsti pirmajam periodam, dzīvojot Polijā. Patiešām ir prieks redzēt, kā viņiem palīdz gan Polija, gan Latvija un, protams, citas valstis. Patīkami redzēt, ka grūtajā brīdī visi esam solidāri – solidaritāti, runājot par Poliju, nevar nepieminēt: tā bija viens no lielākajiem spēkiem, kas astoņdesmitajos gados sagrāva komunismu. Tas notika tikai pateicoties tam, ka cilvēki apvienojās un kļuva solidāri – ar šo lielo solidaritātes kustību padomju varai bija ļoti grūti cīnīties. Cerēsim, ka arī šoreiz Eiropa un Rietumu pasaule būs vienota attiecībā uz sankcijām Krievijai un militāro un humāno palīdzību Ukrainai: es patiešām ceru, ka ļoti drīz beigsies arī šis karš. Par to runāja arī prezidents Baidens, kurš pirms dažām dienām viesojās Polijā – viņš teica, ka NATO alianses 5. pants ir svēta lieta, un neviena no NATO valstīm nepaliks bez palīdzības, ja kāds tām uzbruks. Tā ka šajā grūtajā situācijā ir arī gaiši punkti, kur varam redzēt, ka cilvēks cilvēkam ir ne tikai vilks, bet cilvēks cilvēkam ir patiešām arī cilvēks.
Atbalsts Ukrainai tiek sniegts ļoti dažādā veidā, un tas attiecas arī uz kultūru. 27. martā notika vispasaules akcija – labdarības koncerts.
Jā, tas bija starptautisks labdarības koncertmaratons "Save Ukraine – #StopWar", ko organizēja poļu televīzija, bet it īpaši kanāls, kurš tika speciāli nesen izveidots sakarā ar aiz austrumu robežas notiekošo – ideja šai televīzijai ir tāda, lai parādītu realitāti, kas valda mūsu reģionā un kur varētu piedalīties arī dažādi speciālisti vai valsts administrācijas pārstāvji no visa centrālā reģiona valstīm. Arī pārstāvji no Latvijas jau ir piedalījušies, un tagad aktīvi strādājam pie tā, lai šis kanāls būtu pieejams arī latviešu skatītājiem, tāpat kā citas poļu programmas. Vienkārši gribam piedalīties cīņā pret dezinformāciju, kas ir viena no mūsu svarīgākajām problēmām gan Polijā, gan Latvijā, gan citās Baltijas valstīs.
Dezinformatīvais spiediens no Krievijas puses ir tik stiprs… Apsveicu Latvijas NEPLP priekšsēdētāju ar to, ka viņš nolēma slēgt šos dezinformācijas kanālus, jo bija patiešām grūti cīnīties ar šiem dezinformācijas centieniem.
Svarīgi, lai informācija ir skaidra, godīga un taisnīga. Koncertu bija iespaidīgi arī skatīties – pati to vēroju uz lielā ekrāna pie Ukrainas bēgļu centra, pie Rīgas Kongresu nama, kur stāvēja arī ukraiņu bēgļi ar lielu ukraiņu karogu, tur bija arī Ukrainas vēstnieks Latvijā, ar kuru mēs ļoti labi saprotamies un draudzējamies. Koncerta nolūks un mērķis bija pastiprināt atbalstu Ukrainai – lai visas pasaules cilvēkiem palīdzētu saprast, kas tur notiek. Sabiedrības attieksme šobrīd ir ļoti svarīga, lai mudinātu attiecīgās valsts valdību darītu visu, lai izbeigtu šo karu – ieviestu sankcijas pret Krieviju un tamlīdzīgi, caur informāciju palīdzēt būt solidāriem ar Ukrainu un parādītu arī savu solidaritāti no valstsvīru puses. Piemēram, koncertā piedalījās gan mūsu Polijas prezidents Andžejs Duda, gan arī jūsu prezidents Levita kungs ar kundzi, arī grupa "Prāta vētra", dziedot ukraiņu valodā. Domāju, tas viss ļoti labi izdevās, un es priecājos par atsaucību no Latvijas puses.
