ASV dzimusī ukraiņu rakstniece: Ir sajūta, ka mūs internetā mēģina apklusināt

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Ukraiņu rakstniece Tetjana Denforda dzimusi un augusi ASV. Viņa izpelnījusies uzmanību ar savu aktivitāti sociālajos tīklos un atzīst, ka ukraiņiem nākas piedomāt pie tā, ko runā, jo arī pati ir piedzīvojusi gan sava "Instagram" konta bloķēšanu uz laiku, gan "Twitter" konta slēgšanu. Viņa sarunā Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" atzina: "Gan diasporā, gan pašā Ukrainā jūtamies tā, it kā mūs mēģinātu nedaudz apklusināt.""

Dīvs Reiznieks: Man ir stāsts, kāpēc es jūs vispār uzrunāju. Biju pamanījis dažus jūsu ierakstus "Twitter", kuros runājāt par uzbrukumiem internetā, kas daudziem ukraiņiem šobrīd jāpiedzīvo. 

Tetjana Denforda: Jā. 

Bet, pirms mēs runājam par to, vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par sevi?

Protams. Paldies par uzaicinājumu uz sarunu, tas ir jauki. Esmu Amerikā dzimusi pirmās paaudzes ukrainiete. Mani vecāki ir imigranti, kuri aizbēga pēc Otrā pasaules kara. Līdz septiņu gadu vecumam es runāju tikai ukraiņu valodā. Es joprojām runāju ukrainiski ar savu ģimeni gan šeit, ASV, gan Ukrainā. Kopš apmēram 20 gadu vecuma esmu profesionāla ārštata rakstniece. Ņujorkā strādāju ar modes žurnāliem, piemēram, "Elle" un "Vogue". Bez tam dažādiem izdevumiem arī tulkoju no itāļu un ukraiņu valodas. Sasniedzot 30 gadu slieksni, arvien vairāk sāku rakstīt dažādiem interneta izdevumiem un sāku aizdomāties par savas pirmās grāmatas rakstīšanu. Tikmēr sāku strādāt arī ASV Sabiedriskās apraides dienesta PBS dokumentālajā pētnieciskajā raidījumā "Frontline". Viņi veido daudz un dažādas dokumentālās filmas un raidījumus par dažādām ģeopolitiskām tēmām. Tas bija 2014. gadā, kad Kijivā sākās Maidana revolūcija. 

2015. gadā sāku rakstīt savu pirmo romānu, ko pati publicēju 2020. gadā. Un tad, pēc lielā kara sākuma, izdevniecība "Bookouture", kas ir daļa no "Hachette" grupas, man piedāvāja līgumu par divu grāmatu izdošanu. Taču joprojām veicu tulkošanu "Frontline" vajadzībām, mazliet nodarbojos ar aktīvismu, rakstu avīzēm, sniedzu intervijas podkāstiem un daru vēl citas līdzīgas lietas. 

Katrā ziņā visa mana darbība tā vai citādi ir saistīta ar Ukrainu. Bet mana nākamā grāmata iznāks šovasar.

Tad nu ķersimies pie jūsu "Twitter" konta. Es izlasīju jūsu tvītu, patiesībā tas bija tvītu pavediens, kurā runājāt par to, kāda šobrīd ir ukraiņu dzīve tīmeklī. Es noglabāju saiti uz to pavedienu, pēc mēneša manu uzmanību piesaistīja vēl viens jūsu tvīts par līdzīgu tēmu. Tad es sev teicu – ir laiks iedziļināties šajā tēmā. 

Trīs dienas vēlāk gribēju vēlreiz izlasīt jūsu tvītus, taču saņēmu paziņojumu, ka jūsu konts ir dzēsts. Atceros, ka tajā pirmajā tvītu pavedienā viena no lietām par ko runājāt, ir tā, ka "Instagram" ir dzēsis jūsu kontu. Pēc neilgas meklēšanas tomēr atradu jūsu "Instagram" kontu, kas atkal bija aktīvs.

Jā, esmu atpakaļ.

Pastāstiet – tad jūs bloķē "Twitter", tad jūs bloķē "Instagram", tad esat atpakaļ "Instagram"... vai tā ir ikdienišķa situācija, kas jāpiedzīvo ukraiņiem šobrīd?

Tas ir lielisks jautājums. Negribu runāt visu ukraiņu vārdā, taču varu teikt, ka esmu redzējusi ļoti daudz līdzīgu sūdzību no citiem ukraiņiem. Gan diasporā, gan pašā Ukrainā jūtamies tā, it kā mūs mēģinātu nedaudz apklusināt. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar vārdiem, ko lietojam. Zināt, kopš 2009. gada esmu bijusi diezgan aktīva sociālajos medijos, galvenokārt "Twitter" un "Instagram". Un es atceros, ka bija tāds lūzuma mirklis. Piemēram, "Instagram" man sākumā bija vienkārši izklaidei, tad mainīju pieeju. Šo konkrēto platformu sāku izmantot kā daļu no sava radošā darba – rakstīšanai. Tas bija arī veids, kā dalīties ar savu darbu. 

Ar savu privāto dzīvi publiski es nedalos, viss, ko izlieku publiski, saistīts ar manu profesionālo dzīvi. Kad sāku lietot "Twitter", sākumā tas bija nedaudz biedējoši. Tas ir normāli cilvēkiem, kuri vienkārši nezina, kādās sarunās iesaistīties. Bet, ja atrodat savu nišu un pie tās pieturaties, galu galā satiksiet daudz līdzīgi domājošu cilvēku, uz kuriem varat paļauties un kuri jūs atbalstīs. Un tā atklāju, ka ukraiņu kopiena "Twitter" platformā lielākoties ir patiešām fantastiska. Tā ir vienota, iedvesmojoša, dod man daudz enerģijas, lai darītu to, ko es daru.  Taču āķis ir tāds – tā kā daudzi no mums ir tiešām publiski, mēs esam radošo industriju pārstāvji, žurnālisti, aktīvisti, pat tie, kuri nav publiskas personības vai nevēlas popularizēt kādu savu biznesu, viņi tur ir, jo atbalsta Ukrainu, viņi ir ukraiņu sabiedrotie, – radikalizēti cilvēki var diezgan viegli vērsties pret jums, jo mūsdienās ikviens divu sekunžu laikā var atrast internetā kādu stāstu, kas sakrīt ar viņa pasaules skatījumu. Tas attiecas arī uz notikumiem Ukrainā. Ja jūs kam ticat un kāds apstiprina šo jūsu redzējumu, tad pieņemsiet to par dievišķo patiesību. 

Pirmās problēmas sākas pagājušajā gadā, kad mans "Instagram" konts tika apturēts.

Es neizplatīju nekādu naida runu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šķiet, kādā storijā ieliku mēmi, kurā bija Hitlera un Putina attēls. Acīmredzami, kāds trollis par to ziņoja, un uz brīdi mans "Instagram" konts pat tika izdzēsts. Galu galā, kādu nedēļu vēlāk, "Instagram" pārstāvis pateica, ka tā bijusi kļūda, un mans konts tika atjaunots, bet pēc tam savukārt tika izdzēsts jau mans "Twitter" konts, jo kāds ziņoja par manu komentāru pie viena tvīta. Tajā tvītā viens vīrietis būtībā teica, ka viņš nevar sagaidīt, kad redzēs, kā ielās mētājas ukraiņu sievietes. Tas tvīts tiešām bija naidīgs. Pie tā ieraksta nosūtīju atbildi vienam savam draugam. Tas bija ukraiņu valodā, taču kāds par šo manu ierakstu noziņoja "Twitter" administratoriem. 

Es savā komentārā viņam nevēlēju nāvi, bet atbildēju vienkārši ļoti pikti.

Īsāk sakot – tas ir ļoti nogurdinoši. Ukraiņiem šobrīd jātiek galā ne tikai ar morālo traumu, pasīvu posttraumatisko stresu; viņu ģimenes atrodas Ukrainā, viņi cenšas ko darīt lietas labā, taču šajā procesā viņiem pastāvīgi jāsaskaras ar šķēršļiem – tiek ierobežoti ukraiņu profili sociālajos tīklos, konti tiek bremzēti, viņiem jāpiedomā pie katra vārda, lai netiktu aizliegti. Tā ir ļoti trausla līnija, pa kuru mums jāstaigā.

Dažiem no mums ir pat ļoti nozīmīgas platformas, un mēs vēlamies tās izmantot gudri. Bet mēs tomēr esam tikai cilvēki, un mums ir cilvēciskas reakcijas. Piemēram, platformu privātajās vēstulēs man sūta nāves draudus, es par šiem rakstītājiem ziņoju. Dažu profili tiek slēgti, bet par citiem "Twitter" vienkārši atmet ar roku, sakot: "Ai, nekas traks. Runas brīvība."

Tetjanas Dendordas bloķētais konts @TetyanaWrites tviterī
Tetjanas Dendordas bloķētais konts @TetyanaWrites tviterī

Tātad jūs nevarat īsti saprast, kad tā ir vārda brīvība, kad tas ir pārkāpums un kas vispār ar šiem noteikumiem notiek?

Jā. Par laimi, zinu daudz labu cilvēku, žurnālistu un citu, kuri ko šādu piedzīvojuši jau iepriekš, tāpēc viņi man palīdz ar šiem verbālajiem uzbrukumiem tikt galā, un tas ir patiešām jauki. Man vienkārši sev jāatgādina, ka es nevaru iesaistīties strīdos pat tad, ja cilvēki apzināti man uzbrūk. Man vienkārši ir jāignorē un jābloķē viņi. Bet esmu tikai cilvēks. Ir patiešām grūti neietekmēties no šādas pieredzes.

Kāda ir jūsu pieredze – šie troļļi gaida katru jūsu tvītu vai "Instagram" ierakstu, lai uzbruktu? Vai reakcija ir tikai uz skaļākajiem ierakstiem? 

Es domāju, ka tā, iespējams, ir abu variantu kombinācija. Cilvēki, kuri ir radikalizējušies, un tas šobrīd sociālajos medijos iespējams tik vienkārši – tevi tik vienkārši var pārliecināt par kaut ko, – pieņemu, ka ir cilvēki, kuriem jau pēc diviem trijiem maniem ierakstiem izveidojies priekšstats par mani. Un, ja viņiem ir vienkārši slikta diena, viņi grib izgāzt uz kādu dusmas, viņi mēģinās to darīt. Ja es atbildēšu, tad viņi ir uzvarējuši. Man sev jāatgādina, ka es neesmu sociālajos tīklos, lai strīdētos ar interneta stulbeņiem, bet tāpēc, lai paveiktu labu darbu.

Bet izrādās, ka kāds mans komentārs bijis tieši ideāls, lai mani dabūtu gar zemi.

Es nevienam nenovēlu ļaunu, es neesmu tāds cilvēks. Tas nav veids, kā darbojos, taču dažreiz pavadu pārāk daudz laika, cenšoties propagandas izplatītājiem stāstīt, kā ir patiesībā. Tas ir nomācoši, jo visu savu dzīvi esmu dzirdējusi tekstus: "Ak, kas ir Ukraina? Neviens nezina, kur atrodas Ukraina. Tu būtībā esi krieviete." Tāpēc varbūt dažreiz es to uztveru pārāk personīgi.

Jums ir nojausma, vai aiz šiem uzbrukumiem ir īsti cilvēki? Šo jautāju, jo ir zināms, ka Krievijai ir "troļļu" fermas, kas ļauj uzbrukt cilvēkiem, kuri tiem nepatīk. 

Es domāju, ka tur ir mazliet no visa, godīgi sakot. Piemēram "Twitter" audio diskusijās parādās cilvēki, un daži no viņiem, īsti cilvēki, patiešām ir pārliecināti, kad saka: "Tu neesi tas, par ko uzdodies, tu neesi ukrainiete, tu esi krievu spiegs." Viņi var teikt patiešām absurdas lietas. Kā jau teicu iepriekš, – mūsdienās sociālajos tīklos radikalizēties var patiešām viegli. Vari mesties iekšā nezināmajā un atrast konspirācijas teorijas par jebko. Tāpēc domāju, ka daļa no uzbrucējiem ir reāli cilvēki, daļa varētu būt no troļļu fermām. Dažreiz var sajust – tas ir viens vai otrs. Šobrīd, kad mans "Twitter" konts ir pagaidām slēgts, man nav vēlmes rakties un noskaidrot, kurš tieši par mani sūdzējies. Es to visdrīzāk tāpat neuzzinātu. Galu galā tā man ir mācība. Varbūt man vienkārši nevajag atbildēt cilvēkiem, kuri mēģina uzsākt strīdu.

Tetjanas "Twitter" konts pirms tā slēgšanas.
Tetjanas "Twitter" konts pirms tā slēgšanas.

Es pirms dažām dienām izlasīju labu recepti, kā iespējams atklāt amerikāņu trolli. Ja viņi zina pārāk daudz par to, kas notiek Ukrainā, visdrīzāk viņi nav amerikāņi.

Jā, tieši tā.

Ja viņi var runāt detaļās, "lūk, Vuhledarā notika šis un tas"... 

Jā.

Es pieņemu, ka kāda daļa mūsu auditorijas nav "Twitter" vai "Instagram". Vai jūs varētu viņiem pastāstīt kādus piemērus tam, par ko mēs runājam? Ar kāda veida uzbrukumiem jāsastopas ukrainim internetā?

Tetjana Denforda
Tetjana Denforda

Tas ir gluži kā no konkrētas rokasgrāmatas, kas atkārtojas atkal un atkal. Es un daudzi ukraiņi ir pamanījuši vienādus uzbrukuma scenārijus. Viņi saka, ka mēs visi esam nacisti. Viņi saka, ka nav īstu video no kara Ukrainā. Tātad tās ir viltus ziņas. Tad mūs sauc par "hoholiem", kas būtībā ir pret ukraiņiem vērsts lamuvārds, tāds kā Amerikā būtu "n" vārds. Es nenolieku starp to vienādības zīmi, taču tas ir diezgan nejauki. Tātad – šāda apsaukāšana. Tāpat it īpaši vīrieši raksta privātas vēstules, saucot mūs par kucēm un sakot, ka esam pelnījuši mirt. Dažreiz tas var būt patiešām stulbi, bet dažreiz tas var būt biedējoši un agresīvi. Mani personīgi ļoti, ļoti nepatīk, ka pret ukraiņu sievietēm izturas kā pret priekšmetiem, ko lietot un izmest. Krievu "Telegram" kanāli ir pilni ar šādiem ierakstiem, kuros saka: "O, tikām galā ar vienu, kārta nākamajai. Iznīcināsim viņus visus."

Viņi smejas par ziņojumiem, kuros minēts, cik daudz izvarošanu bijis. Tas ir pretīgi.

Un man personīgi sev jāatgādina, ka mana reakcija uz šādiem ziņojumiem ir tieši tas, kāpēc tādi tapuši. Mana reakcija baro šos cilvēkus. Tādēļ viss, ko es varu darīt, ir ziņot un bloķēt. Tas ir vienīgais, ko šobrīd mēs varam darīt.  Es nedrīkstu tērēt savu laiku, reaģējot uz katru šādu lietu, jo tieši uzmanība ir tas, ko viņi vēlas, lai arī kāds būtu iemesls. 

Es nezinu, kas notiek šo cilvēku dzīvēs aiz aizvērtām durvīm, es nezinu, vai viņi ir īsti cilvēki vai boti, vai troļļu fermas. Tas ir cits stāsts. Šķiet, ne viens vien no viņiem domā, ka viņu rīcība ir pieņemama. Man tas šķiet mežonīgi.

Vai jūsu ģimene ir teikusi: "Hei, pārtrauc to, vienkārši neej internetā. Kad būs gana?"

O, jā, noteikti. Es teiktu, ka tas, ko daru internetā, ir visai sakarīgi. 90% no tā, ko rakstu, ir par ukraiņu mākslu, kultūru, vēsturi, valodu, par tām ukraiņu lietām, kas, manuprāt, ir skaistas un maģiskas. Es to uzskatu par sava veida cerības iedvešanu cilvēkos. Tāpēc es gribētu teikt, ka mana darbība ir visai pozitīva.

Bet ik pa laikam es ļaujos tikt ievilkta drāmā. Un tie ir brīži, kad...  mani bērni par to nezina. Viņi nav sociālajos medijos, viņi nezina, kas notiek, un tas ir lieliski. Bet jā, vīrs man atgādina: "Ļauj aktīvistiem ar šo tikt galā. Ja kāds mēģina tevi ievilkt strīdā, vienkārši neiesaisties." Un viņam ir taisnība. Viņam vienmēr ir taisnība. Ik pa laikam mani tiešām iesūc tajā drāmā, sasodīts.

Tetjanas Denfordas "Ukrainas bērns" grāmatas vāks.
Tetjanas Denfordas "Ukrainas bērns" grāmatas vāks.

Pirms mirkļa teicāt, ka es esat internetā, lai darītu labu. Ko ar to domājat?

Mums, ukraiņu radošajiem, nākamais solis ir mēģināt radīt jaunus stāstus par Ukrainu, jo kādā brīdī parādīsies vienaldzība. Ir tikai dabiski, ja cilvēki kādā brīdī teiks: "Ak, Dievs, es vairs nevaru klausīties ziņas par Ukrainu." Cilvēki šai tēmai sāks pagriezt muguru. Mūsu kā radošo darbs ir pateikt: "Jā, tev taisnība, BET ... paskaties uz šo vēsti." Tai, iespējams, nav nekāda sakara ar karu vai postījumiem, bet citām lietām, piemēram: "Skat, šī glezna agrāk bija uzskatīta par krievu, bet nu Metropoles muzejs to klasificējis kā ukraiņu." Vai arī – te ir literatūra, ko, visticamāk, neesi lasījis, un ja esi, tad visdrīzāk domāji, ka tā ir krievu."

Es lepojos ar to, ko daru, jo cenšos būt ukraiņu stāstnieks. Esmu rakstniece, kas raksta, balstoties uz patiesiem notikumiem. Mana pirmā grāmata "Ukrainas bērns" ir neticams ģimenes, ukraiņu ģimenes ceļojums, kas saskaras ar daudziem šķēršļiem, un tas reizēm ir satraucoši. Bet tas dod cilvēkiem cerību. Jo es esmu šeit tikai tādēļ, ka mani senči katru dienu cīnījās, lai izdzīvotu un saglabātu savu mantojumu dzīvu. Tāpēc es nesaku, ka darbs, ko dara ukraiņu radošie cilvēki internetā, ir svarīgāks par, teiksim, to, ko dara karavīri frontē vai brīvprātīgie, vai jebkurš cits, kas ir kopā ar Ukrainu. Mums visiem ir vienlīdz svarīgs darbs. Esmu pārliecināta, ka mēs esam spēcīgāki, ja darbojamies vienoti, nevis novēršam uzmanību uz troksni, kas parādās sociālajos medijos.

Vai šī pārliecība ir tā, kas palīdz turpināt iesākto?

Tas, kas man liek turpināt, ir... Zināt, ir tā – kad biju jaunāka, man parasti teica, ka būtībā esmu krieviete vai ka ukraiņu valoda principā ir krievu valoda. Neviens nezina, kur atrodas Ukraina. Mēs esam tikai bariņš zemnieku. Par laimi vai diemžēl, bet tieši šī kara dēļ es esmu atklājusi šo neticamo ukraiņu ģimeni, kas izkaisīta pa visu pasauli. Arī cilvēkus, kurus nekad neesmu satikusi. Tie visi savā ziņā kļuvuši par manu jauno ukraiņu ģimeni. Mani radošās pasaules kolēģi ir tie, kuri atgādina, ka galu galā mums jābūt patiesiem tajā, ko darām. Man tas nozīmē rakstīt grāmatas, dalīties kultūrā un mantojumā, kā arī sadarboties ar citiem. 

Un vēl viena lieta, kas man ļauj darboties, ir būt atbildīgai par lietām, ko saku internetā, jo dažreiz instinkts mudina reaģēt uz kaut ko, bet beigu beigās ilgtermiņā tas nenāk par labu Ukrainai. Vai tas palīdzēs Ukrainai, ja strīdēšos ar trolli? Nē. Šobrīd mērķis ir būt izcilai profesionālei un Ukrainas uzvara. Viss pārējais ir otršķirīgs.

Vai pareizi saprotu, ka pēdējā gada laikā esat kļuvusi par lielāku ukrainieti, nekā bijāt līdz tam?

Ir patiešām dīvaini tā teikt, jo es vienmēr esmu bijis ukrainiete, tomēr savos vēlīnajos tīņa gados es noguru atkal un atkal klausīties, ka Ukrainai nav kultūras, Ukrainai nav mantojuma. Cilvēki to man teica atkal un atkal. Un tad uz mirkli sāku savu ukrainietību ignorēt. Man žēl, ka tā notika, it īpaši šādā vecumā, kad cilvēks parasti sāk apzināties, kas viņš ir. Un Ukrainas izcelsme tobrīd nespēlēja lomu šajā procesā. Cilvēki nesaprata ukrainietību.

Bet šobrīd, jo vairāk mūs mēģina izdzēst no kopējās bildes, jo lielāka kļūst mūsu apņēmība būt ukraiņiem! 

Zināt, ukraiņi nekādā ziņā nav perfekti. Katrai valstij ir savas problēmas. Bet šobrīd mēs esam tik vienoti, ugunīgi un uzvilkti! Es domāju, visa pasaule redz, cik apņēmīgi un spītīgi mēs esam. Pat nesaskaņas ukraiņu aprindās ir kā ģimenē, – kad Ukraina galu galā uzvarēs, mēs stāvēsim kopā, ignorējot kaut kādas savstarpējās problēmas. Mūsu darbs šī mērķa labā pārējo padara nebūtisku.

Šajā ziņā sociālo mediju platformas ir lielisks veids, kā sajusties vēl lielākam ukrainim. Galu galā, esot internetā, nav svarīga tava fiziskā atrašanās vieta – vai tā ir Ukraina, Ņujorka vai Rīga. Ja jums ir Ukrainas karogs vai ja aizstāvat Ukrainas pusi, lai kā to definētu, jūs esat daļa no Ukrainas aizstāvjiem, esat kā ukrainis, vai ne?

Jā. Un es tagad saprotu, ka šeit ir nianse. Sākumā ļoti viegli bija pateikt, ka jūs esat ukrainis, tikai tad, ja runājat ukrainiski vai dzīvojat Ukrainā. Varbūt ir cilvēki, kas šajā ziņā ir ar ļoti izteiktu viedokli. Es esmu sapratusi, ka cilvēki var justies vienoti ar Ukrainu, un tad viņi varētu teikt, ka viņi jūtas kā ukraiņi, bet man šķiet, ka tu esi ukrainis, ja esi dzimis Ukrainā vai jebkur citur, bet tev ir ukraiņu saknes. Tādēļ Ukrainai ir sakari visā pasaulē. Es varu būt Ņujorkā, atbalstīt ukraiņu kopienu, runāt šajā valodā, visa mana dzimta ir ukraiņu. Tajā pašā laikā ir, piemēram, cilvēki Kanādā, kuriem ukraiņi ir tikai puse senču, kuri pirms 100 gadiem aizbēga no Ukrainas. Un arī viņi jūtas ukraiņi. Es domāju, ir brīnišķīgi, ka cilvēki patiešām sāk iedziļināties savā ukrainietībā. Tas nav īsts vārds, es to pati izdomāju. 

Zinu, ka jums ir bērni. Vai šis pagājušais gads ir mainījis to, kā jūtas viņi? Es nezinu, cik veci viņi ir, bet vai viņi jūtas mazliet citādāk? Vai arī viņi vienkārši nezina, ka karš notiek un viņus tas neietekmē?

Mēs mēģinām neskatīties ziņas. Es domāju, ka ASV mediji tiešām ir kļuvuši jokaini, bet es bērniem rādu rakstus avīzēs un tamlīdzīgi. Viņi ir jauni, bet pietiekami veci, lai saprastu, kas notiek. Viņi redz, ko daru es, zina, ka tulkoju videomateriālus no kara zonas, zina, ka eju uz demonstrācijām, uzvelku ukraiņu vainadziņu un esmu lepna, ka esmu ukrainiete. Viņi dzird valodu. Es mēdzu ar bērniem runāt ukrainiski, kad viņi bija mazi, bet, esot precētai ar kādu, kurš nerunā ukraiņu valodā, lai gan viņš zina dažus vārdus, nav viegli. Tomēr bērni dzird, kā es runāju ukrainiski ar viņu vecvecākiem. Dzird, kā es runāju ar vecākiem. Un, kad gribu runāt ar sevi, runāju ukrainiski.  Tāpēc viņi apzinās, ka arī viņos ir mazliet kas no ukraiņa. Un viņi ar to lepojas. Kad skolā bērniem lūdza mani aprakstīt, viena no lietām, ko viņi teica, ir,  – viņa ir bezbailīga un viņa ir ukrainiete. Viņi to jūt kādā dziļākā līmenī, kas ir pārsteidzoši.

Intervijā skotu laikrakstam "Sunday Post" jūs teicāt, ka "lielā kara pirmajā mēnesī es vai nu raudāju, vai dusmojos un negulēju ļoti labi. Bet, kad es sāku tulkot kara materiālus, bezpalīdzība atkāpās." Ko tad jūs darījāt, kā atradāt savu vietu šajā jaunajā realitātē, kur jūs nevarat neko nedarīt? Kāds bija jūsu glābiņš?

Arī ikdienā esmu tāda, kas nevar aizdomājusies sēdēt kaut kur stūrī, manī ir vajadzība palīdzēt. Man ir jājūt, ka es kaut kādā veidā piedalos. Un tobrīd es sajutos mazliet bezpalīdzīga. Nu, ko man vajadzētu darīt? Es nevaru ielēkt lidmašīnā, lai dotos uz Ukrainu, jo tas ir bīstami. Bet es arī nevaru vienkārši sēdēt un skatīties ziņas Ņujorkā. Tā es sajuktu prātā. Tāpēc, izmantojot sociālos tīklus, es darīju zināmu visiem, ka esmu gatava darīt, kas nepieciešams, lai būtu noderīga ukraiņu diasporai. Tad ar mani atkal sazinājās no "Frontline" raidījuma. Ar viņiem biju strādājusi kopš 2014. gada. Un tad viņi teica, – "redz kā, mēs atkal strādāsim kopā, jo mums ir safilmēts daudz materiālu, kas ir jāiztulko." Un tas man ļāva sajust, ka dodu savu artavu. Sākumā es kādu brīdi nespēju sazvanīt savus radiniekus Ukrainā. Tas bija drausmīgi. Bet viņiem viss ir kārtībā. Es neesmu tā, kura sūdzas. Es gribu kaut ko darīt. Pat ja šajā procesā es pieļaušu kļūdas, man svarīgi atrast veidu, kā palīdzēt. 

Man sociālo tīklu kanālos, par laimi, bija cilvēki, kas man sekoja gadiem ilgi, zināja, ka esmu ukrainiete, bet tagad es gribēju būt pilnīgi pārliecināta, lai, skatoties manos kontos, par to nebūtu nekādu šaubu. Gribēju, lai cilvēki zina – runāju ukrainiski un varu būt noderīga. Tā sanāca, ka grāmatu, ko pati biju izdevusi jau 2020. gadā, tika pamanīta. Mani uzrunāja izdevēji, sakot, ka cilvēki gribēs dzirdēt stāstus par ukraiņiem, piemēram, cerīgus stāstus, ne tikai tādus par ukraiņiem, kas upurē savu dzīvību un vairs neatgriežas, kas ir šausmīgi. Tobrīd uzmanības centrā nonāca ukraiņu sociālo tīklu satura veidotāji, un es biju viens no tiem cilvēkiem. Esmu ļoti lepna runāt par lietām, kad tas ir piemēroti. Daudzkārt man nācies teikt – runājiet ar cilvēkiem, kuri šobrīd ir Ukrainā un slēpjas bumbu patvertnēs. Bet, ja jautājums ir par ukraiņu diasporu un satura veidotājiem, ar prieku esmu viena no šīm balsīm.

Es atceros pirmo nedēļu, kad vienā sarakstā mēģināju apkopot visus uzticamos, neatkarīgos ziņu avotus no Krievijas un Ukrainas. Sākumā to darīju latviešu valodā, un tad izdomāju, ka jālūdz draugu palīdzība, lai to iztulkotu krievu valodā, lai ļautu Krievijā dzīvojošajiem krieviem redzēt dažādus ziņu avotus. Tas prasīja kādu laiku, taču to izdarīju. Ieliku šo sarakstu "Medium.com", un tad sekoja viena no lielākajām vilšanās reizēm pēdējā gada laikā, protams, bez tām visām briesmām, kas notikušas. Tā bija apjausma, ka nav tik daudz to cilvēku, kas Krievijā meklētu šos neatkarīgos informācijas avotus. Vai arī jūs iekritāt šajā slazdā, cenšoties kādu pārliecināt par to, kas īsti notiek?

O, jā. Es jokoju, ka tas bija kā kliegt bezdibenī. Jums vienkārši ap sevi jāpulcē pareizie cilvēki, kas pastiprinās jūsu vēstījumu. Tas ir viss, ko vari izdarīt. Ja iekrīti slazdā, cenšoties pārliecināt cilvēkus, kuri uzskata, ka krievu argumentācija ir pamatota, tas ir bezjēdzīgi. Kā teicu jau iepriekš, – tagad ir tik viegli radikalizēties. Mēģinot viņus pārliecināt, tu vienkārši izsvied savu laiku. Ir vienkārši jāizvēlas cits veids, kā būt noderīgam.  Man paveicās, ka man bija "Twitter" auditorija, kas ātri izauga no diviem līdz 12 000 sekotāju. Bet šis pieaugums bija dabisks, jo es iesaistījos sarunās ar cilvēkiem uz vietas, kuri saprot nianses, kāpēc sarunājos ar cilvēkiem no "Kyiv Independent", nevis "Kyiv Post". Cilvēkiem, kuri saprot, ka Navaļnijs nav glābējs, kā to uzskata Rietumos. Pateicoties šim līdzīgi domājošo pulkam, mēs spējam padarīt viens otra vēstījumus dzirdamākus. Ja es iesaistītos kādā nejaušā sarunā par Navaļniju un skaidrotu savu pozīciju, dažreiz cilvēki tiešām ieklausās un saka – "O, es to nezināju." Bet daudz biežāk ir tā, ka cilvēki iebilst: "Nē, viņš taču dabūja "Oskaru"."

No vienas puses, – labi, es saprotu, ka īsti nepārzināt tēmu, bet jums arī tomēr būtu jāmēģina saprast tā bagāža, ko ukraiņi nesuši gadiem un kas veido viņu pašreizējos uzskatus.

Tā ir viena lieta, ko gribēju jums pajautāt – pēdējā gada laikā ir bijušas daudzas briesmīgas ziņas – ukraiņi zaudējuši radus, draugus. Bet vai šis gads ir atnesis kaut ko tādu, kas dod cerību? Jūs minējāt par atbalstu, ko varat gūt internetā, teicāt, ka ir cilvēki, kas vienmēr atbalstīs. Tāpēc jautāšu, vai ir bijis arī kas pozitīvs, ko jums devis šis gads?

Man patīk šis jautājums, bet es noteikti negribu lietot vārdu "pozitīvs". Es gan saprotu, ko ar to domājāt. Tas ir pamatots jautājums. Karš manās acīs ir tik nevajadzīgs. Taču interesantā un spēku sniedzošā lieta, kas no šī ārprāta ir nākusi, ir tas, ka ukraiņi, arī es, ir atklājuši atbalstošu kopienu visā pasaulē, uz kuru var paļauties, kas izaicina un iedvesmo.

Mūsu ukrainietība, iespējams bija kļuvusi nedaudz miegaina. Taču nu esam piedzīvojuši jaunu tās evolūciju vai pat revolūciju.

Un katram ukrainim šī evolūcija ir citādāka. Tas ir kā pirkstu nospiedums, kas katram ir atšķirīgs. Šī pašapziņa tiek izteikta tik daudzos dažādos veidos, un man tas šķiet skaisti. Vai tā būtu māksla, vai tā ir biznesa uzsākšana, vai tā ir nepadošanās gaisa trauksmes sirēnām, turpinot dzīvot savu dzīvi. Ukraiņi ir spītīgi kā elle. Viņi saka: tas ir tas, ko nozīmē būt ukrainim. Mēs turpinām savu ikdienu. Mēs nedzīvojam bailēs.

Tas ir tik skaisti, kad cilvēki neviltoti grib noskaidrot, ko nozīmē valsts ģerbonī esošais simbols. Ko simbolizē dzeltenzilais karogs. Ir tik daudz cilvēku, kas kladzina par to, ka visi "Azov" ir neonacistu bars, lai arī simbolam viņu karogā nav nekāda saistība ar neonacismu. Tā vietā, lai pieņemtu, ko kāds ir teicis, cilvēki paši sāk pētīt. Viņi interesējas un grib iemācīties arī valodu. 

Visi šie sīkumi kopā veicina to, lai Ukraina ieņemtu svarīgāku lomu uz pasaules skatuves un nebūtu visu laiku Krievijas ēnā.  

Un tas man šķiet skaists pavērsiens šajā traģēdijā.

Izmantosim šo iespēju, lai sniegtu mūsu auditorijai dažus ieteikumus. Viena grāmata, kuru latviešiem vajadzētu izlasīt, viena filma, kas būtu jānoskatās, viena glezna, ko latviešiem vajadzētu redzēt, vai viens muzikāls darbs, ko vajadzētu noklausīties, lai labāk izprastu mūsu ukraiņu draugus.

Runājot par mūziku, "Spotify", par laimi, ir gluži pārpludināts ar ukraiņu mūzikas sarakstiem.

Es pats arī tādu esmu izveidojis.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Ak, mans Dievs, tas ir tik jauki. Bet tā ir tā lieta, ko cilvēki atklāj, pat es. Man ļoti patīk tautasdziesmas un vecais tautas stila dziedāšanas veids, kas ir ļoti nazāls un, manuprāt, ir skaists. Bet cilvēki atklāj arī patiešām modernu ukraiņu mūziku, piemēram, "Tvorchi" vai "Boombox", vai... ak, kurš uzvarēja Eirovīzijā? Ak, Dievs.

"Kalush Orchestra".

Jā. "Kalush". Vienkārši ienirstiet "Spotify" un jūs to visu paši redzēsiet. Tas ir absolūti skaisti. Viena no maniem favorītiem ir "Alyona Alyona". Viņa ir īsts vells! Jūs atradīsiet gan ārkārtīgi skaistas šūpuļdziesmas, gan enerģijas pilnas, ugunīgas dziesmas, kas jums iedos kārtīgu enerģijas lādiņu. 

Ukraiņu repere "Alyona Alyona" (labajā pusē)
Ukraiņu repere "Alyona Alyona" (labajā pusē)

Ja runājam par filmām, tad tur jāskatās. Būs cilvēki, kuri ieteiks filmu "Mr Jones", kas ir par velsiešu reportieri, kurš atklāj holodomoru. Tā ir laba, lai gan īsti neatspoguļo to, ko ukraiņi pārdzīvoja. Tā ir tāda ļoti rietumnieciska versija, es teikšu. Varu ieteikt, "Winter on Fire", kas pirms daudziem gadiem parādījās "Netflix" [bez maksas var noskatīties arī "YouTube" platformā – red.], un tajā ir arī mans pirksts, filmā iekļautas arī manis tulkotas epizodes. Tā ir filma par Maidana revolūciju. 

Rakstniece Anne Applebauma un viņas sarakstītais darbs "Sarkanais bads"
Rakstniece Anne Applebauma un viņas sarakstītais darbs "Sarkanais bads"

Ja runājam par grāmatām. Ak, Dievs! Es teiktu, ka visaptverošākais darbs, iespējams, ir Annes Applebaumas sarakstītais "Sarkanais bads". Tas ir tāds fundamentāls darbs, kurā autore tiešām iedziļinās daudzās vēstures niansēs, ko Ukraina piedzīvojusi attiecībās ar Krieviju.

Rakstnieks un mūziķis Serhijs Žadans
Rakstnieks un mūziķis Serhijs Žadans

Es vēl ieteiktu Serhija Žadana grāmatas. Viņš ir fantastisks dzejnieks. Tad vēl Iļja Kaminskis. Bet kopumā ieteiktu iegūglēt vai "Twitter" meklētājā ierakstīt "ukraiņu dzejnieki" vai "ukraiņu mākslinieki". Jūs atradīsiet tik skaistas filmas, arī mākslas darbus. Piemēram Metropoles mākslas muzejs Ņujorkā nesen nomainīja Degā darba nosaukumu no "Dejotāja krievu tautastērpā" uz "Dejotāja ukraiņu tautastērpā", kas ir skaists solis uz priekšu.

Mēs droši vien varētu turpināt vēl stundām? 

Es zinu, ka varētu, jā.

Mēs tuvojamies mūsu sarunas beigām, bet man jums jājautā par jūsu grāmatu "Ukrainas bērns". Starp citu, tas attiecas uz traģisko vēsturi un traģiskajām izvēlēm, kas ukraiņiem bija jāpiedzīvo. Latvieši to saprot ļoti labi, jo lielu daļu no tā piedzīvoja arī paši. Zinot visu vēsturi un ņemot vērā pašreizējo cīņu par brīvību, kādā veidā, jūsuprāt, Ukrainas sabiedrība pēc kara atšķirsies no tā, kāda tā bija pirms tam? Vai arī ir pāragri uzdot šādu jautājumu?

Nē, es domāju, ka tas ir labs jautājums. Vienmēr ir labi iedomāties, kāda būs nākotne, jo es domāju, ka tā ir cerīga. Es domāju, ka pēc kara lieta, kas, mani uztrauc... es sākšu ar negatīvo un beigšu ar pozitīvo. Mani satrauc tā trauma un sāpes, ko šī genocīda rezultātā izjutīs vairākas paaudzes. Es domāju, šajā ziņā gaida vissmagākais darbs. Ukraina atjaunosies. Ukraiņi ir elastīgi. Citas valstis palīdzēs, bet, lai tiktu pāri tik daudzu dzīvību neredzamai iznīcināšanai, tas prasīs vairākas paaudzes. 

Es nevaru runāt Ukrainas ukraiņu vārdā, bet varu runāt tikai no sava skatpunkta. Ceru, ka ukraiņi būs vienotāki nekā jebkad agrāk. Vienoti pret koloniālismu, pret kultūras dzēšanu un iestāsies skaļāk nekā jebkad agrāk pret pieņēmumu, ka kaut kas ir krievu, nevis ukraiņu. Tāpat domāju, ka cilvēki sāks uzdot vairāk jautājumu. Es patiešām ceru, ka šis piemērs ļaus citām tautām cīnīties par atstumtajiem un ignorētajiem. Un ceru, ka cilvēki spēs nostāties pret bagātiem vīriem, kuriem, šķiet, ir ļoti viegls valdīšanas laiks bez jebkādām robežām. Tā ir mana cerība. Domāju, ka ukraiņi tiešām maina pasauli, tāpēc ukraiņi atbalsta cilvēkus Sīrijā, Irānā. Jūs redzat arī protestus Gruzijā, jūs redzat, ka mēs saprotam cīņas nozīmi.  

Ja ukraiņi redz, ka kaut kas nav kārtībā, mēs saceļamies, mēs protestējam, pat ja tas mums maksā dzīvību, cilvēki nebaidās bloķēt tanku ar savu ķermeni vai teikt "Slava Ukrainai!" un tad diemžēl tiek nošauti. Tas ir šausminoši, bet tas parāda, ka tur ir spēks. Protams, ne bez traumas, kas ir šausmīgi, bet ir cerība. Cilvēki vienkārši nepadodas, sakot – labi, mēs piekāpsimies, lai tikai būtu miers. Nē, mēs iestājamies par to, kas ir pareizi.

Citas "Drošinātāja" sarunas

Es ceru, ka Ukraina būs viss, kas nav Krievija, savā ziņā antikrievija. Vai tas ir pārāk vienkāršots veids, kā domāt par lietām?

Šobrīd nē. Tāpēc, ka tas ir emocionāls temats. Es domāju, ka daudzi ukraiņi ir ļoti noskaņoti pret Krieviju un krieviem. Arī es tā jūtos. Man šķiet, ka daudzi no mums vēlas noslaucīt Krieviju no zemes virsas. Bet mani interesē arī tas, kā mainīsies Krievija. Es nezinu, vai viņi kādreiz to vispār izdarīs. Es nezinu. Un varbūt es esmu mazliet ideālistiska un naiva, bet šobrīd, manuprāt, ir godīgi, ka ukraiņi var droši pateikt, nedomājot vai tas ir nepareizi: "Es ienīstu Krieviju, es ienīstu krievus. Tas viss ir viņu visu dēļ. Tas nav tikai Putina karš. Tas ir visu to karš, kas to pieļāva."

Es saprotu, kāpēc. Un cilvēkiem ir jāsaprot, ka tieši šādi šobrīd domā ļoti daudzi ukraiņi.

 

 

Mēs parasti beidzam sarunu ar vienu un to pašu jautājumu. Zinu, tas varbūt ir nedaudz garlaicīgi, bet – ko novēlēt jums personīgi?

Ak, dieniņ!

Atgūt savus sociālo mediju kontus?

Tieši tā. Jā, tas būtu noderīgi. Bet citādi – lai es varētu fokusēties uz savu darbu, kas man jāpaveic un lai tam nebūtu traucēkļu.

Liels paldies, Tetjana.

Kā latviešu valodā ir "paldies"?

Paldies.

Paldies.

Дякую, Слава Україні! [Paldies, slava Ukrainai – red.]

Героям слава! [Slava varoņiem – red.]


Pilnu raidieraksta "Drošinātājs" epizodi klausiet šeit:

Epizodi ar interviju angļu valodā klausies šeit: 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti