• Brīvprātīgā Olena Kravčenko vāc pārtiku un pat kūkas karavīriem frontē.
• Pārtika un kūkas - karavīriem svarīgs morālais atbalsts. Bet alkohols - strikti aizliegts.
• "Pēc katra brauciena saproti, ka neesi tiesīgs nolaist rokas, apstāties vai domāt, ka esi noguris."
• Ziedot turpina cilvēki, kas saprot - bez viņu palīdzības nekas nenotiks. Esot arī cilvēki, kuri izliekas karu neredzam. 
• Ziedojumus karavīriem vāc 12 tuvākie ciemi un paši organizē atbalsta piegādi.
• Iebrucēji nav tikuši līdz ciemam, tomēr zaudējumi piedzīvoti arī tur - divi kritušie karavīri.

Pārtika un pat kūkas frontei

Latvijas Radio: Lūdzu, pastāstiet mums vissvarīgāko par sevi.

Olena Kravčenko: Vissvarīgākais šobrīd droši vien lielākajai daļai ukraiņu ir izcīnīt uzvaru. Tagad mana darbība ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka uzvara atnāk pēc iespējas ātrāk. Tā kā esmu sieviete, karot īsti nemāku. Man ir divi bērni, divi dēli, un es nolēmu, ka man pareizāk būtu strādāt kā brīvprātīgajai, palīdzot militārpersonām. Es oficiāli esmu labdarības fonda "Dublina" brīvprātīgā. Konkrēta mana darbības joma ir pārtika. Mēs savācam pārtikas palīdzību un nododam to mūsu militārpersonām, mūsu aizstāvjiem frontē.

Jūsu stāsts, iespējams, ir tāds pats kā miljoniem citu ukraiņu, kuri, ja nevarat cīnīties, tad meklē citus veidus, kā var būt noderīgi. Pareizi?

Jā. Daudziem no mums ir šāds moto: Ja neesi ZSU [ukr. - Збройні сили України (ЗСУ), latviski - Ukrainas Bruņotajos spēkos], tad esi priekš ZSU. Tā mēs tagad dzīvojam.

Zināt, mēs esam runājuši ar dažādiem brīvprātīgajiem – gan tādiem, kas gādā ēdienu frontei, gan tādiem, kas glābj dzīvniekus, gan mediķiem, kurjeriem un citiem. Taču jūsu stāstā mani piesaistīja tas, ka uz fronti līdzās citām lietām vedat arī kūkas. Pastāstiet par to, lūdzu!

Nu, tas notika ļoti spontāni. Sūtījām uz fronti pīrāgus, prjaņikus, dažādus cepumus, speķi, dārzeņus. Un kādu dienu mana māsa man saka: klau, Ļena, mums tur vienam puisim drīz būs dzimšanas diena, vai nevarētu sagatavot viņam ko saldu? Un no tā brīža tas arī sākās – regulāri sūtām puišiem dzimšanas dienas kūkas. Ja laikapstākļi atļauj, tad sūtām arī bez iemesla.

Tās ir īstas mājas kūkas – mūsu saimniecītes cep mājās un sūta uz fronti. Tiešām, viss sākās spontāni, un nekad nedomājām, ka tas pieņems šādus apjomus. Tagad puiši jau tiešām gaida šos saldos sūtījumus un sveicienus no mājām.

Vai jums kareivji jau nav devuši iesaukas "kūku dāmas", piemēram, vai kā tamlīdzīgi?

Mums ir viena laba palīdze Anžela. Un, ja viņa atved, mēs, pirms sūtīt tālāk, vienmēr uzrakstām: "tortīte no Anželkas" vai "kūciņa no Vikas". Un tad karavīri jau iztēlojas, kāda tā Anželka ir, jo redzējuši viņu nav, bet tortītes ēduši gan ir un slavē kā ļoti gardas. Domāju, ļoti daudzi karavīri jau labi zina un ir iemīlējuši mūsu Anželku pēc kūkām vien.

Uz iepakojuma rakstām ne tikai "Medus kūka", bet pierakstām arī kādu dzejolīti, piemēram. Lai viņi redzētu, ka tā nav vienkārši torte, bet tās radīšana un nogādāšana tiek veikta, ieguldot visu sirdi.

Vai ir kādas labākās receptes vai vispieprasītākās kūkas?

Viņi ļoti mīl medus kūkas, "Napoleonus", arī biskvītus. Bija pat tāds gadījums: māsa bija atpakaļceļā no brauciena, viņu apturēja kontrolpunktā un jautāja, vai var atvest "Napoleona" plāksnītes, jo tad paši viņi apsmērētu ar krēmu. Teica, ka kolēģim tuvojas dzimšanas diena un nevarot dabūt šīs plāksnītes. Tā ka, jā, puišiem nez kāpēc visvairāk garšo tieši mājas medus kūkas un "Napoleoni".

Ja šīs kūkas tik gardas, nesanāk tā, ka tālāk par komandieriem tās nemaz netiek, jo ir jau apēstas?

Nē, fakts ir tāds, ka māsa uzstādīja tādu principu – uz štābu kūkas nevedam. Vedam pa taisno mūsu aizstāvjiem frontē. Sazvanāmies, viņi pabrauc pretī un sūtījumus nododam no rokas rokā.

Cik tuvu frontei tādi brīvprātīgie kā jūs pietuvojaties?

Cik zinu, tuvākais, kas bijis, ir 17 kilometri no pašas frontes līnijas.

Tātad pie jums piebrauc, lai jums tur nebūtu jāsēž tranšejās?

Lieta tāda, ka visi mūsu aizstāvji, viņi ir ļoti uzmanīgi un ļoti noraizējušies, kad mēs pie viņiem braucam. Un, ja tobrīd apkārtnē ir trokšņaini, mūs dzen prom, sakot – ātri vācieties prom, jums te nav ko darīt. Bet, ja viss ir mierīgi, tad varam braukt. Līdz tranšejām neesam braukuši. Parasti sarunājam tikšanās punktu, kur var piebraukt gan viņi, gan mēs, lai viss paieti klusi un mierīgi.

Frontē ierasto lietu nozīme mainās

Kā karā mainās dzimšanas dienas nozīme?

Mums šeit aizmugurē dzimšanas diena nav nekas, tie nav svētki. Mēs visi gaidām uzvaru, lai tad arī varētu svinēt gan dzimšanas dienas, gan uzvaru. Bet karā, kad tu tur aizbrauc, saproti, ka tur uz visu skatījums ir pavisam citāds.

Tu tur nezini, kas notiks rīt un vai vispār būs rītdiena, un tev ir jādzīvo vienu dienu.

Un, ja mums izdodas tur ierasties un nodot to pašu kūku no mājām, ar mājas siltumu, ar dažām mūsu pašu emocijām, mēs par to esam ļoti priecīgi, un arī puiši ir ļoti priecīgi. Tāpat tur ir arī meitenes – mediķes, kurām arī esam sūtījumus veduši. Es nezinu, kā jums to izskaidrot, bet tur viss ir citādāk. Uz visu skaties no cita leņķa un viss tiek vērtēts citādāk.

Tā pati kūka – ja tev tā ir mājās, nu labi, ir – ir, nav – nav. Bet tur tā vērtība ir pavisam cita.

Piemēram, tagad ir sākusies ābolu, plūmju, bumbieru sezona. Mājās mēs to tā īpaši pat nepamanām. Dzīvojam ciemā, tie āboli krīt no kokiem un guļ zemē. Mēs tos pat nepamanām. Nu, lai tie tur guļ, bet,

kad aizvedam šos mājas ābolus puišiem uz fronti, viņi tos paņem un, pirms ēst, vispirms ievelk nāsīs ābolu smaržu un izbauda to ar prieku.

Tad tu saproti, ka tur viss tiek vērtēts nedaudz citādāk nekā šeit, aizmugurē.

Karš ir karš. Visu laiku nevari būt vienā saspringumā, tev vajadzīgs arī iemesls nedaudz atslābināties, novērst uzmanību. Tā sanāk?

Jā, tā sanāk.

Kad puiši mums brauc pretī, ir sajūta, ka viņiem ne tik daudz vajag to, ko vedam, bet gan vienkārši, lai satiktos un parunātu ar cilvēkiem no malas.

Pirmie jautājumi parasti ir: kā mājās? kādi laika apstākļi? Nu, pastāstiet mums, kas ar jums noticis? Viņus interesē, kas notiek pie mums. Viņi vienmēr ierodas labā garastāvoklī, ar smaidiem sejās, lai gan mēs nezinām, kas ar viņiem notika, teiksim, vakar, kur viņi bija un ko viņi darīja.

Viņi nekad neparāda, ka ir noguruši. To var redzēt tikai viņu acīs, ka ir kaut kāds nogurums. Kad mēs ierodamies, visupirms apskaujamies ar visiem. Tādējādi nododam nelielu devu māju siltuma. Bet viņi, apskaujoties ar mums, domās apskauj kādu no mājiniekiem, kuru ļoti gribētu apkampt. Tādā veidā dodam arī viņiem šīs emocijas.

Kad mēs runājām par dzimšanas dienas svinībām, kā tas vispār notiek? Kā var svinēt dzimšanas dienu tranšejā, lai tas būtu droši?

Nu, mēs aizbraucam un tad mana māsa paņem kūku un sāk dziedāt "Happy birthday to you, happy birthday to you".  Bet tā, puiši tranšejās tās kūkas kopā ar tēju notiesā. Bet dažreiz netiek arī līdz tējai, jo ieraugot, cik kūkas apetītelīgas, viņi nevar nociesties un sagaidīt, kad tēja būs gatava.

Alkohols, protams, aizliegts, vai ne?

Jā,

alkoholu nedrīkst, jo, ja iedzersi, tas uzreiz nozīmē, ka kļūsi par ievainoto, visi to zina.

Ja?

Jā, jo alkohols ļoti slāpē tās maņas, kam ierakumos jābūt maksimālā tonusā. Pirmkārt, alkoholu vispār nedrīkst pārvadāt. Ja mūs pieķertu, tas būtu cietums vismaz uz septiņiem gadiem. Tas mums ir arī principiāls jautājums – nekad neesam alkoholu veduši. Tāpat, ja ir personisks sūtījums kādām konkrētam kareivim, tas vienmēr tiek pārbaudīts, lai vēlāk nebūtu nekādu pārsteigumu. Šajā ziņā viss ir ļoti strikti. Tā ka visi zina, ja esi iedzēris, vari teikt – esi ievainotais. Tādēļ pret šo visi izturas ļoti nopietni. Es domāju, ka vīri tiešām to ievēro, ja dzīvot taču gribas visiem. Dzīvot tālāk mūsu brīvajā valstī.

"Mums nav tiesību nolaist rokas"

Jūs ar brīvprātīgo darbu nodarbojaties kopš lielā kara sākuma. Ir skaidrs, ka pirmajos mēnešos, kad varbūt bija cerība uz drīzu uzvaru, visi bija ļoti mobilizēti, bet ir pagājis jau pusotrs gads. Kāda ir sabiedrībā valdošā sajūta – tas dzinulis vēl aizvien ir tāds pats? Droši vien nogurums ir ne tikai karavīru, bet arī brīvprātīgo vidū. Vai šāda pieredze, par kādu nupat stāstījāt – apskauties un dot viņiem kādu pozitīvu lādiņu –, ir tas, kas uzlādē arī jūs?

Jā, zināt, uz fronti sāku braukt nesen. Pirms tam man pietika, ka esmu aizmugurē, visu organizēju, vācu, palīdzu, cepu, iekrauju mašīnu. Man ar šo visu pietika. Bet tad kādā brīdī es apratu, ka man jānokļūst tuvāk frontei. Laikam piedzīvoju tādu kā emocionālo kritumu.

Šobrīd, kad šādus braucienus jau veicu, var teikt tā – jā, katru reizi atgriežoties man vajag laiku, lai fiziski atjaunotos, jo darbs nav viegls. Vispirms jāpiekrauj mašīna. Ja izbrauciens ir rīt, tad šorīt sāku visu vākt, vakarā krāmēju iekšā, tad aizbraucam uz Poltavu, kur pārkrāmējam visu citās mašīnās. Naktī jau izbraucam frontes virzienā, no rīta esam klāt. Tad visu dienu izvadājam sūtījumus jau tur piefrontes zonā un mājās nokļūstam tikai ap trijiem naktī jau nākamajā dienā. Protams, pēc šāda brauciena vajag laiku, lai atpūstos un atjaunotos.

Šo laiku, protams, būtu varējusi izmantot arī kā citādāk, taču uzskatu, ka tas ir tā vērts. Šāda veida nogurums ir tas, kas man vajadzīgs.

Pēc katra šāda brauciena atgriežoties, tu saproti, ka neesi tiesīgs nolaist rokas, apstāties vai domāt, ka esi noguris.

Tu saproti – lai nu kurš, bet tu neesi noguris, ja salīdzini ar to, ko redzēji pie frontes līnijas. Tur tiešām cilvēki nogurst. Bet mēs šeit varam atpūsties, gulēt savās gultās, nedzirdam šeit sprādzienus. Pie mums ir klusi, vai saprotat? Un par to esam pateicīgi mūsu kareivjiem. Mums nav tiesību nolaist rokas un apstāties.

Kas ir "mēs", ko pieminējāt vairākkārt?

"Mēs" esam tie, kuri dzīvo aizmugurē un nedzird sirēnas un lidojošu šāviņu skaņas. "Mēs" – tie ir visi aizmugurē dzīvojošie, kuri var mierīgi gulēt, ēst, doties uz skolu, uz darbu, vest bērnus uz bērnudārzu.

Ziedo tie, kas saprot

Bet, ja runājam par palīdzību, ko jūs nosutāt uz fronti, no kurienes tā nāk un kas ir tas, ko vedat?

Tas nāk no vietējiem cilvēkiem. Piemēram, tagad ir ražas laiks. Un tad mums ved visu ko – kartupeļus, sīpolus, ķiplokus, griķus, burkānus, kāpostus. Mums ir pagrabs, kur mēs to visu varam uzglabāt. Tāpat mēs gatavojam sagataves – varam to saukt par sauso pārtiku, lai arī tehniski tā īsti nav. Piemēram, gatavojam boršča sagataves, kurām atliek vien pieliet verdošu ūdeni un no viena iepakojuma sanāk divas porcijas. Tas īpaši labi noder aktīvo kauju zonā, kur ēst gatavošana apgrūtināta.

Tātad tas ir tas, ko mēs darām. Cilvēki atdod to, kas viņiem ir. Mums ir zemnieki, kuri ziedo  – kurš kādu sivēnu, kurš graudus miltiem, kurš saulespuķu eļļu.  To visu savācam no mūsu pašu ciemata ļaudīm.

Un kā jums ziedoja pirms pusotra gada vai gada, tā arī tagad ziedo katrs ko var?

Nu, kara sākumā, protams, viss bija vērienīgāk, bija vairāk.

Tagad starp ziedotājiem palikuši tie cilvēki, kuri patiešām saprot, ka, ja jūs nepalīdzēsiet, nekas nenotiks. Patiešām, mums ir cilvēki, kuri karu izliekas neredzam. Diemžēl tas tā ir.

Mēs varam tikai cerēt, ka tā ir minoritāte un ka lielākā daļa saprot – ir jāpalīdz armijai. Ir cilvēki, kuri ziedoja gan kara sākumā, gan arī tagad. Gan lauku saimniecības, gan lielie fermeri, gan visparastākie cilvēki, kuri vienkārši katru mēnesi ieskaita noteiktu naudas summu, pat ja nesaku, ka man ko vajag, viņi regulāri veic pārskaitījumus. Un es nevaru beigt pateikties šādiem cilvēkiem.

Ir arī cilvēki, kuri ved pārtikas produktus, negaidot, kad to prasīšu. Mums ir tāda viena noliktava, kur cilvēki vienkārši pie durvīm atstāj to, kas viņiem ir, un brauc prom. Es atnāku, un mans uzdevums jau ir tikai visu sadalīt.

Es saprotu, ka pirms lielā kara sākuma jūs nodarbojāties ar koncertu organizēšanu savā ciemā. Pareizi?

Jā, jā. Tas ir mans pamatdarbs.

Tad sanāk, ka tas, ka kļuvāt par vienu no galvenajiem šīs palīdzības koordinatoriem, bijusi tāda dabiska pāreja un pielāgošanās jaunajai situācijai?

Nu, es saku, ka tā vienkārši sakrita zvaigznes. Laikam kādam tur augstāk vajadzēja, lai tieši es būtu tā, kura mūsu ciemā sāktu šo organizēt.

Kāpēc jūs nepametāt Ukrainu?

Mēs pat neapsvērām šo iespēju.

Kāpēc? 

Tāpēc, ka mūsu vieta ir šeit.

Ziedojumi no 12 ciemiem

Jūs sakāt, ka viss ciems palīdz. Pastāstiet, kas ir šī vieta.

Mūsu ciematu sauc par Lutovinovka. Tā atrodas Ukrainas centrā. Tas ir Kremenčukas rajons, Poltavas reģions. Kremenčukā ir Dņepras upe, kas, tā sanāk, Ukrainu sadala labajā un kreisajā krastā. Tā ka atrodamies Ukrainas centrā.

Mūsu ciemam palīdzības vākšanā palīdz arī kādi 11–12 apkārtējie ciemi. Ir tādi, kuri mums produktus ved regulāri, un esam kļuvuši par tādu kā pārkraušanas punktu, no kura jau vedam visu tālāk. Ir arī tādi, kuri mums kaut ko ved neregulāri – atved, tad uz kādu laiku pazūd, tad atved atkal kaut ko. Tā ka – jā, pie mums no 11–12 ciemiem nonāk ziedojumi, ko pēc tam sūtam tālāk.

Sanāk, ka jūsu brīvprātīgais darbs ir tāds ļoti lokāls, pareizi? Cilvēki no vietējiem sanāk kopā un dara, ko var.

Nu jā, mēs esam paši par sevi. Mūsu mērķis nav konkurēt ar kaut kādām lielajām organizācijām un neprasām arī tām palīdzību, jo saprotam, ka tām ir ko darīt arī bez mums. Paši iztiekam saviem spēkiem, taču neteiktu, ka tas, ko darām, ir maz. Piemēram, pēdējā braucienā mums bija 38 izkraušanas punkti. Tātad 38 reizes mums atbrauca pretī, saņēma sūtījumu un sveicienus un aizbrauca atpakaļ uz frontes līniju. Jā, esam lokāls pasākums, bet kaut ko jau izdarīt spējam.

Un kā jūs izvēlaties, kurp doties?

Tas ir tas, ko dara mana māsa, jo viņa ceļo jau no paša sākuma. Viņai ir kontakti, puiši, kuriem tas ir vajadzīgs, viņa to visu uzrauga. Mans uzdevums vairāk ir savākt un sagrupēt lietas, pielādēt busu un aizvest, kur vajadzīgs.

Tātad šīs process veidojas personiskajās attiecībās – karavīri jūs zina un var pateikt, kas viņiem nepieciešams?

Jā, māsa zvana, prasa, kas vajadzīgs. Ļoti bieži bez ierastās pārtikas viņi lūdz arī sadzīviskas liets – lāpstas, skavas, cirvjus, dzirnaviņas, instrumentu komplektus. Šajā procesā esam ne jau tikai mēs ar māsu iesaistītas, ir arī citi brīvprātīgie, kas tad meklē šīs lietas vai naudu, ar ko varētu nopirkt šīs lietas. Tāpat arī medikamentus vai pretodu līdzekļus, vai mitrās salvetes, ko nupat arī aizvedām. Tā ka katram braucienam gatavojamies ļoti rūpīgi.

Arī kritušie un sēras

Cik liels ir jūsu ciems?

Mums ir reģistrēti vairāk nekā 1000 cilvēku, 1600, cik es atceros. Tātad pēc mūsu standartiem šis ir diezgan liels ciems.

Kad sākās lielais karš, vai cilvēki pameta arī jūsu ciemu, vai lielākā daļa tomēr palika?

Ir tādi, kas ir aizbraukuši. Ir. Nu, tāpat kā citur Ukrainā, taču vairākums palika.

Kad okupanti 24. februārī ieradās Ukrainā, vai viņi sasniedza jūsu ciemu vai ne?

Nē, viņi nesasniedza mūsu ciemu. Lai gan šeit, tāpat kā citur, gatavojāmies viņu atnākšanai. Šeit tika izveidoti kontrolpunkti, bloķēti ceļi un tika organizētas aizsardzības rotas. Mūsu vīrieši, mūsu vīri sanāca kopā, sāka nakts patruļas un bija gatavi dot prettriecienu, ja tikšanās ar iebrucējiem būtu notikusi. Mēs tam nopietni gatavojāmies, tai skaitā taisījām "Molotova kokteiļus" un tamlīdzīgi. Tas ir tas, ko visi darīja sākumā. Tad pamazām, kad mēs sapratām, ka esam sākuši viņus atstumt, nakts dežūras ielās palika, vīri uzturēja kārtību, jo bija komandantstunda, un, bija jāuzrauga visa situācija.

Kad mēs sapratām, ka viņi tobrīd līdz mums vairs netiks, visi nedaudz nomierinājās, atsāka darbus un sākām vākt palīdzību mūsu karavīriem.

Jūsu ciems nav okupēts, nav blakus frontei, lai arī tā nav ļoti tālu. Gribēju zināt, kā jūsu ciems izjūt to, ka notiek karš. Vai ir kritušie no jūsu ciema? Vai ir vīri iesaukti armijā? Proti, kādas ir izjūtas vienā vienkāršā Ukrainas ciemā?

Izjūtam. No mūsu ciema karā krituši jau divi puiši. Diemžēl vienu mēs apglabājām tikai aizvakar. Tie ir jauni puiši, kuriem visa dzīve vēl bija priekšā, bet viņu vairs nav ar mums. Mēs ļoti sērojam.

Viņi bija karavīri?

Jā, viņi bija armijā. Armijā iesaukti ir daudzi no mūsu ciema, tai skaitā mans vīrs. Arī tas man dod spēku turpināt darīt. Neļauj apstāties, dod apziņu, ka jādara viss, lai mēs uzvarētu.

​​​​​

Bet kāds ir noskaņojums? Jums pašai, jūsu kaimiņiem, draugiem, kāds ir noskaņojums vienā Ukrainas ciematā?

Personīgi es esmu noskaņojusies nepadoties, jo man nav tiesību padoties. Man ir divi dēli, kuri skatās uz mani. Ja pēkšņi kļūstu vāja, viņi uzreiz to sajūt un arī viņu noskaņojums uzreiz kļūst tāds ne pārāk labs. Tētis tomēr arī iesaukts, lai arī šobrīd iziet apmācību. Dēli man visādi cenšas palīdzēt. Un visa tā atmosfēra ir, ka mums vajag tikai uzvaru. Nekas cits nav svarīgs. Visi tie, kuri nav nolaiduši rokas un padevušies, izjūt to pašu.

Jā, uzvara nenāk tik ātri, kā mums gribētos, bet uzvara būs mūsu, un mums visiem nav tiesību padoties.

Mums visiem ir jāstrādā, lai uzvarētu, un jādara, kas nu katra spēkos. Vedot mūsu sūtījumus, ļoti labi saprotam – lai uzvarētu, mums ir vajadzīgi ieroči un labi ieroči. Mums vajag dronus, mums vajag… nu, lai uzvarētu, mums vienkārši vajag ieročus. Bet mūsu sūtījumi ir veids, kā mūsu karavīrus, mūsu aizstāvjus varam atbalstīt mēs. Parādīt viņiem, ka viņi nav vieni, esam kopā ar viņiem. Mēs visi esam kopā un darām, ko varam,  šīs uzvaras vārdā.

Mēs Latvijā arī ļoti sekojam līdzi tam, kas notiek. Latvijā ir daudz cilvēku, kuri ziedo, ved mašīnas, apģērbu, apavus, vāc naudu droniem un tamlīdzīgi. Tā ka ziniet, ka neesat vieni.

Liels jums paldies. Paldies.

Un mēs ļoti vēlam Ukrainai ātru uzvaru. Ukraina uzvarēs. Tas ir saprotams, jautājums tikai, kad. Tāpēc paldies par to, ko jūs darāt, zināt, ka esam kopā ar jums un tiksimies, kad karš būs galā.

Paldies par atbalstu. Paldies. Ziniet, šo atbalstu var sajust un tas aizķer dvēseli. Mēs neraudam un aci nepamirkšķnām, kad dzirdam par saviem pretiniekiem, bet, ja mēs redzam, ka šī palīdzība nāk pie mums no ārzemēm, mēs varam apsēsties un raudāt, jo

tas mums ir ļoti, ļoti dārgi, ka mēs neesam pamesti, ka mums palīdz ar to, ko katrs var. Liels paldies jums par to.

Ko jūs gribētu novēlēt sev?

Ātru uzvaru! Lai visi atgrieztos mājās. Nu, es saprotu, ka tas nenotiks, bet es ļoti vēlos, lai visi atgrieztos mājās dzīvi un veseli.

Un lai garšīgas kūkas varētu ēst nu jau mājās.

(Smejas) Jā.

Labi, paldies jums.

Paldies. Uzvara būs ar mums!