Latvijas Radio: Kas pašlaik notiek ar mūsu atmiņām par deportācijām? Vai tās neizbalē līdz ar tās paaudzes, kas bija Sibīrijā, aiziešanu mūžībā?
1941. gada 14. jūnijā Latvijas simt gadu ceļu šķērsoja traģisks zaudējums – padomju okupācijas laikā vienā dienā tika deportēti ap 15 000 Latvijas iedzīvotāju – daļu, lielākoties vīriešus, jau pavisam drīz nošāva, citus nometināja Sibīrijā.
Liela daļa no šiem cilvēkiem bija aktīvi Latvijas politikā, uzņēmējdarbībā, kultūrā, spēka gados – 40–50 gadus veci un galvenokārt no Rīgas –, tādēļ dažkārt to apzīmē par Staļina mēģinājumu "nocirst galvu" tai Latvijai, kas bija 1920.–1930. gados veidota un attīstīta, tādējādi nodrošinot ceļu PSRS iecerēm.
Gandrīz 40% no deportētajiem mira izsūtījumā.
Dzintra Geka: Tad būtu jājautā par atmiņu, kuru droši vien vajadzēja vairāk kopt – atgādināt, veicināt – pirms daudziem gadiem. Jo 2000. gadā, kad es izlēmu veidot filmu "Sibīrijas bērni" un sāku meklēt cilvēkus, kuri kā bērni bija 1941 .gadā aizvesti uz Sibīriju, es nedomāju, ka tas pārvērtīsies par tādu lielu sabiedrisku darbību, atbildību. Bet tautas atmiņa bija tāda, ka cilvēki rakstīja, zvanīja un teica: tagad mēs esam 10 gadus jau brīvībā, mēs ticam, ka tas vairāk neatkārtosies, un mēs esam gatavi savas atmiņas izstāstīt. Un varbūt 1941. gada izsūtīto atmiņām tas bija tāds pēdējais brīdis, jo ļoti daudzu cilvēku vairs nebija un nevarēja izstāstīt.
Tā tas sākās, un es izveidoju filmu "Sibīrijas bērni". Tad teica – kas būs nākamā filma? Un mēs braucam uz Sibīriju, un mēs sākam ekspedīcijas organizēt, jo Sibīrijas bērni, kas bija atgriezušies Latvijā, teica, ka viņi gribētu aizbraukt uz tām vietām, kur viņi bijuši izsūtījumā. Varbūt arī sameklēt kādus savus bērnības draugus, apmeklēt vietas, kur mātes palika un vecmāmiņas, tuvinieki. Tā tas sākās.
Jūs jautājat, kas ir ar tautas atmiņu. Nu, droši vien, ka padomju laikā nebija viegli par to runāt. Bet
tad, kad Latvija atguva neatkarību, man liekas, vajadzēja vairāk intensīvāk [runāt par deportācijām].
Toreiz, kad bija pirmās filmas, mēs gājām uz Izglītības ministriju. Jau bija grāmatas "Sibīrijas bērni", "Sibīrijas dienasgrāmatas". Tas birokrātijas mehānisms ir tāds diezgan smagnējs, un droši vien mēs neesam tie svarīgākie, kuru filmas būtu skolās jārāda, bet tas it kā būtu varējis veicināt lielāku aktivitāti. Taču jāsaka – vismaz jau kādus 10 pēdējos gadus ļoti intensīvi skolās un reģionos notiek konkursi un piemiņas pasākumi.
Kaut kādu artavu fonda "Sibīrijas bērni" noteikti tam ir devis. Mēs braucam pa skolām, vedam ceļojošās izstādes, un cilvēki, kas bija izsūtījumā, brauc līdzi tām izstādēm.
Kad bērni ierauga to dzīvo cilvēku, kas tur ir kā bērns fotogrāfijā, un dzird, noklausās to interesanto stāstījumu, – tas viss strādā.
Jūs minējāt par ekspedīcijām uz Krieviju. Šobrīd Krievijas sāktā kara dēļ nekas tāds vairs nav iespējams. Vai jums izdodas sazināties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem izveidojušies sakari? Kā viņi šobrīd jūtas, kā viņi skatās uz situāciju?
Nu, nekas tāds vairs nav iespējams kā braucieni un mūsu ekspedīcijas uz Sibīriju, bet arī pēdējos gados tas jau bija mokoši, tas bija vienkārši… Krievijas attieksme un tās atbildes, ko mēs saņēmām, bija ļoti nepatīkamas. Bet man tur bija draugi, paziņas, mēs sapratām, ka mums ir jāaizbrauc. Pēdējais brauciens bija uz Tomskas apgabala, uz Noriļsku.
Kā jūtas tur sibīrieši, latviešu pēcteči? Protams, viņi jūtas draņķīgi, un vairāki ir zvanījuši, lūguši kaut kā palīdzēt dēlu dabūt uz Latviju, uz Eiropu. Bet, ja savlaicīgi tu neesi dabūjis kaut vai dubultpilsonībai vai to ārzemju pasi, kas ir vajadzīga, lai izkļūtu no valsts, nu, tad viens ceļš ir braukt līdz robežai un mēģināt tikt pāri un viņiem palīdzēt. Bet ir cilvēki, kas ir kaut kādos labākos amatos, latviešu pēcteči, un tādi ir talantīgi, izglītoti. Kad viņi gribēja dubultpilsonību dabūt Krievijā, viņiem to neieteica darīt.
Mēs tagad redzam, mēs piedzīvojam un redzam to šausmīgo karu, un mēs tagad ar grūtībām saprotam, ka Krievija uz to gatavojās. Ja 2000. gadā mēs teicām – ir jāzina vēsture, lai tā nekad neatkārtotos, nu, redziet, kā tā vēsture atkārtojas vēl briesmīgākā veidā, vēl šausmīgākā veidā, iznīcinot tik daudz cilvēku, simtiem tūkstošu. Cik miljonu jau ir bēgļi, cik bērnu ir aizdzīti un pazuduši!
Tagad būs konference prezidenta pilī, un tur tādus videoklipus izveidojām arī par cilvēkiem, kas jau dzima Krievijā, izsūtītajiem. Viņi arī konferencē piedalīsies un runās. Tas ir tik aktuāli, jo arī toreiz sievietes ieslodzīja lēģerī par to, ka viņa maizes kartīti viltoja vai viņa bija maizīti kaut kur virtuvē paņēmusi, lai būtu ko bērnam iedot. Un viņai piesprieda 10 un 20 gadus. Tas mums likās absolūti neticami. Un tagad atkal ir bērni, kurus nevar sameklēt. Toreiz arī, kad bērns piedzima lēģerī, viņš laikam bija pirmos gadus pie mammas vai vispār nebija nemaz, viņus aizveda projām un viņus nekad nesameklēja.
Jā, skumji un traģiski skatīties, kā vēsture atkārtojas 21. gadsimtā, kur patiesi šķiet – nekam tādam nevajadzētu notikt, bet šī traģēdija tepat blakus. Vai tā atsaucas arī mūsu skatījumā uz pašu vēstures rētām?
Noteikti ir sabiedrības daļa, kurai varbūt nekas daudz neinteresē vai liekas, ka mēs esam tālu no tā projām. Tā ir tāda mazākā daļa, bet ir. Es domāju – ļoti daudz "sibīriešu" ir Latvijā, ir taču gandrīz katra otrā ģimene, kuru ir skāris izsūtījums. Cilvēki man zvana, mēs sarunājāmies, satiekamies, viņi saka, ka viņi visu laiku dzīvo tikai ar domām, ziņām par Ukrainu. Neviens nevar palikt vienaldzīgs. Es domāju, ka visa pasaule grib palīdzēt, grib darīt visu, lai kaut kā to atrisinātu. Bet mēs neesam gatavi. Arī Ukraina, izrādās, nebija pietiekamā mērā gatava, nerunājot pa Eiropu. Tas viss ir apstulbinājis, samulsinājis, visi dara, ko var, bet tas notiek lēni vai daudz par lēnu. Mēs visi domājam, ka ir kaut kas radikāls jāizdara. Tie simti tūkstošu cilvēku… Un mēs redzam, ka tur velk to suni vai kaķi ārā un liek bļodā, un viņš peld pa tiem plūdiem. Nu, ir vienkārši grūti par to runāt, to saprast.
Tagad, protams, domājot par izsūtīšanu 1941. vai 1949. gadā, tas viss tagad sasaucas kopā ar to, kas notiek Ukrainā.
Mēs ļoti skaidri saprotam, un mums ir jāsaprot, ka tas atkal gatavots arī pret Baltiju, arī, protams, pret Poliju, kas ir vienmēr bijuši ienaidnieki, jo 1937. gadā visvairāk Krievijā iznīcināja poļus, otrā vietā bija latvieši. Nu, tad kaut kas jau mums jāsaprot.
Šodien 14. jūnijs un deportāciju upurus pieminēs gan īpašos pasākumos, arī koncertos. Rīgā notiks konference. Vai ir kas īpašs, ko jūs gribētu pateikt klausītājiem?
Zināt, konferencē runās cilvēki, kas ir dzimuši Sibīrijā. Un viens no viņiem – Kliments Krivenkovs. Viņam bija pusotrs gads, kad viņu atveda mamma uz Latviju no Krasnojarskas apgabala. Viņš man stāstīja, ka viņš vienmēr gribēja aizbraukt, un viņš laikam divas reizes bija aizbraucis uz to vietu, kur viņš piedzima, kur viņš bija pavisam maziņš. Tās viņu atmiņas ir tāds diezgan biedējošas. Viņš saka – tagad Eiropā mēs vedam bērnus kaut kur atpūsties un viņiem kaut ko skaistu rādīt, bet viņi ir jāaizved arī tur un jāparāda. Droši vien ne tikai latviešu bērni, bet arī tie krievu bērni, kuriem vecāki mājās stāsta, ka tur ir tā pareizā dzīve un laimes zeme droši vien. Vienkārši ir tāds informācijas trūkums, ka cilvēka bērni nezina, kas tas ir. Nezina, kas ir tas režīms, nezina visas šīs biedējošās sajūtas. Nu, mēs redzam, ka kaimiņš Krievija acīmredzot nenomierināsies, vismaz pagaidām tas nav redzams, tā ka mums ir jābūt gataviem un jādomā par to, ka var būt arī kāda X stunda, – vai mēs tam būsim gatavi.
