- Grūtības līdzās cilvēcīgums
- Video no frontes līnijas
- Ievainojums, operācijas un atpakaļ dienestā
- Armijā devās brīvprātīgi
- Auto no Latvijas un droni
- Karā viss kļuvis pelēcīgāks
Grūtības līdzās cilvēcīgums
Dīvs Reiznieks: Ja mūsu klausītāji paskatīsies jūsu "TikTok" kontā, viņi redzēs, ka vienā video jūs, tērpies armijas drēbēs, jautrā noskaņojumā gatavojat ēst, bet jau nākamajā video jūs nervozi pīpējat cigareti pēc tam, kad tur pat blakus jūsu pozīcijai sprādzis lādiņš. Vai varam teikt, ka jūsu konts ir dīvainākais vai pārsteidzošākais "TikTok" konts Ukrainā?
Ruslans Mokritskis: Uzreiz gribu atvainoties par to, kā es runāšu. Krieviski runāju ļoti slikti, jo parasti es sarunājos tikai ukraiņu valodā.
Par manu "TikTok" kontu runājot, teikšu, ka tas vienkārši ir ļoti reāls. Tas ienes pozitīvismu šajos tumšajos brīžos, manās un, domāju, visu ukraiņu tumšajās dienās. Es personīgi gribu kaut kā atšķaidīt visu šo tumsu ar kaut ko pozitīvu. Kā sev, tā arī citiem ukraiņiem, cilvēkiem.
Vēlos parādīt, ka pat visgrūtākajos laikos var būt labs garastāvoklis vai vismaz var censties, lai tas tāds būtu.
Tā droši vien varētu būt ne tikai tiem ukraiņiem, kuri nav karojuši, bet arī klausītājiem Latvijā, ka mēs dzīvojam kaut kādos pieņēmumos par karu – asinis, nāve un tā tālāk. Bet tad redzam video ar karavīriem, kuri dejo, smejas. Tad redzam jūs, kurš smaidīdams gatavo kārtējo recepti. Runā, ka soctīkliem nevar ticēt, jo daudzi tur mēģina radīt kaut kādu tēlu, kas neatbilst realitātei. Tad nu sakiet, kā ir patiesībā – vajag kaut kā atslābināties un pasmaidīt, esot tajā visā iekšā?
Jā. Redz,
karā cilvēks piedzīvo visgrūtākos un sāpīgākos brīžus. Taču tie ir arī apstākļi, kuros parādās cilvēka super-cilvēcīgums.
Cilvēki nebaidās, palīdz viens otram. Cilvēki pašos ekstrēmākajos momentos var pasmaidīt, pajokot, pacelt gan savu, gan ieroču brāļu garastāvokli. Man šķiet, ka mēs jau esam tajā līmenī, kad pat pašos smagākajos brīžos spējam atrast gan ko pozitīvu, gan labestīgu sev apkārt. Tas ir tas, ko mēs kā nācija šajā laikā esam attīstījuši.
Citādi var sajukt prātā?
Nu, protams. Kad redzi nāvi, sev tuvu cilvēku nāvi vai kad viņi gūst ievainojumus, tad ir ļoti smagi. Vismaz man vajag kādas četras piecas dienas, lai pēc redzētā spētu atgūties. Tā kā, ir jāstrādā pie tā, lai savu morāli psiholoģisko garu atjaunotu.
Nu, tad parunāsim par jūsu aktivitātēm sociālajos tīklos. Kā tas viss sākās? Vai tad, kad nonācāt karā, sākāt veidot šos video, kuros gatavojat dažādus ēdienus? Vai to bijāt sācis pirms tam? Kā tas sākās?
Pirms kara man bija bizness, man bija divas kafejnīcas. Tur bija neslikta virtuve, tā kā ar to man saikne jau bija. Bet, kad nokļuvu armijā, karā, kaujās, kad es sāku karot, es meklēju veidus kā izvēdināt galvu pēc tiem smagajiem kaujas uzdevumiem, kad nulles līnijā bija jāpilda dienu divas, trīs vai četras.
Sākumā es skrēju, skatījos filmas, lasīju – visu ko darīju, lai tik domas aizvilinātu prom no piedzīvotā, lai mīkstinātu to psiholoģisko stāvokli, kādā atrados. Un tad vienu reizi izdomāju pagatavot kaut ko kameras priekšā un padalītos ar to video. Tā sanāca, ka ieliku "TikTok" un šis video kaut kā savāca visai daudz skatījumu.
Jāsaka, ka "TikTok" video veidošana tālāk jau palīdzēja ne tikai man, bet arī maniem kaujas biedriem, jo arī viņi tā varēja uz divām trim stundām atrauties no kara smagās ikdienas. Es viņiem prasu palīdzību – lai kāds filmē, kāds dod padomus. Puiši zvanīja sievām, draudzenēm – prasīja, cik daudz kādas sastāvdaļas ēdienā vajadzīgas. Tā mēs šādi forši pavadījām divas trīs stundas. Kad nofilmējam video, lieku to tīklos un esmu apmierināts. Pēc tam komentāru sadaļā var parunāties ar ukraiņiem, kuri mani dažādi atbalsta. Tā nu varu gan pasmaidīt, gan karot… Nu kaut kā tā.
Bet jūsu biedri, jūs ļoti atbalstīja, jo zināja, ka vēlāk varēs garšīgi paēst, ne?
Jā, kā minimums, vismaz varēs labi paēst, jā. (iesmejas)
Armijas pavārs, kurš parasti gatavo ēdienu jūsu vienībai, nepalika greizsirdīgs?
Nē, nē. Viss bija kārtībā, nekādu konfliktu. Principā man šķiet, ka šo video saturs ir gana neitrāls un paredzēts visiem – mātēm, meitenēm, vīriešiem, karavīriem, visiem, jo visi taču mīl garšīgi paēst.
Video no frontes līnijas
Mēs zinām, ka Ukrainā kara dēļ nedrīkst filmēt visu un visur un likt to soctīklos. Te runa gan par jūsu kaujas operācijām, gan daudz ko citu. Taču, kā ir ar to saturu, ko filmējat jūs? Ir jāsaskaņo ar priekšniecību? Kādi ir tie aspekti, kas jāņem vērā?
Nu, protams, viss ir jāsaskaņo. Pirmajā reizē gan to neizdarīju, bet, tā kā mans saturs ir tik ārkārtīgi neitrāls – video ar ēdienu, nevis kaujas pozīcijas –, tad principā nebija īpašu problēmu. Es ceru, arī turpmāk nebūs.
Vai jūs šos video varat uzņemt frontes zonā vai tomēr darāt to kaut kur piefrontē?
Ja tie ir kaut kādi kaujas video – man tur ir arī tādi –, tad tās ir pozīcijas, kuras publicēšanas brīdī vairs nav aktuālas. Tikai tad es varu šos video izmantot, lai nenodotu šīs pozīcijas. Bet ēdiena gatavošanas video nekā tāda nav.
Es šorīt paskatījos, jums "TikTok" ir 132 sekotāji, "Instagram" – 43 000.
132 000, vai ne?
Jā, jā, jā. Vai šie sasniegtie skaitļi jums ir pārsteigums?
Nu, protams, tas viss jau man sākās vienkārši, lai atietu no kaujām. Tas, ka cilvēki sāka sekot manam kontam un skatās to, man ir pārsteigums.
Un kā šie konti auga? Vai bija kāds viens video, kas bija īpaši veiksmīgs vai arī jūsu auditorijas apjoms aug pakāpeniski un nepārtraukti?
"Instagramā" sekotāju skaits gan nav milzīgi audzis, bet es arī tur neesmu tik ļoti aktīvs, jo vienkārši nav laika tur kaut ko ļoti profesionāli darīt. Savukārt "TikTok" auditorija auga pakāpeniski. Jā bija video, kas, piemēram, savāca septiņarpus miljonus skatījumu, tad pienāca klāt daudz jaunu sekotāju. Bet kopumā, tā auditorija aug pa mazumiņam, visu laiku.
Teicāt, ka jūsu biedri zvanīja sievām, draudzenēm, mātēm, prasīja padomus, receptes. Vai jums tagad ir garš saraksts ar receptēm, kas pietiks ilgam laikam?
Protams, protams. Rezerve ir.
Ceru, ka būs veselība un es būšu dzīvs, lai turpinātu to darīt arī tālāk.
Un kādas ir sieviešu atsauksmes? Pareizi darbojaties, vai saņemat pamācības pēc katra video?
Ir nianses, bet principā esot labi.
Ievainojums, operācijas un atpakaļ dienestā
Jūs teicāt, "ja būs veselība". Zinu, ka pagājušajā vasarā tikāt ievainots. Ja jūs varat mums pastāstīt, kā tas notika un kas sekoja pēc tam?
Pretinieki izlauzās cauri mūsu aizsardzības līnijai, mums bija jādodas turp un jānostiprina šīs pozīcijas. Četru cilvēku grupā izvirzījāmies metrus 50 tālāk par citiem. Tajā brīdī mūs ieraudzīja droni, sākās nopietna artilērijas apšaude. Mēs atkāpāmies, un, kad biju jau it kā drošākā pozīcijā, lādiņa šrapneļi tomēr aizķēra manu labo plecu un kreiso plaukstu.
Saprotu, ka ievainojumi bija visai nopietni, bija arī vairākas operācijas?
Jā, man bijušas vairākas operācijas, bija arī rehabilitācija. Šobrīd roku jau gandrīz varu saliekt. Principā viss normāli. Ārstējos kādus četrus piecus mēnešus un nu jau esmu atpakaļ frontē. Šobrīd man vienkārši ir nedaudz citi uzdevumi.
Rehabilitācija tika veikta Ukrainā?
Jā, viss notika Ukrainā – ārsti bija ukraiņi, viss tika izdarīts un atrestaurēts ļoti profesionāli.
Šī bija iespēja tikties arī ar ģimeni, vai ne?
Jā. Kad mani ievainoja, sākumā domāju, ka roka man norauta. Tobrīd nevarēju pacelt galvu, jo bija nopietni sprādzieni. Taču, kad beidzot varēju paskatīties un sapratu, ka roka un plauksta ir vietā, es ļoti nopriecājos. Tad uzliku turniketi, veicām evakuāciju, un pēc kādām divām trim nedēļām mani jau palaida mājās. Rehabilitācijas kursu jau varēju iziet savā dzimtajā pilsētā.
Jūs teicāt, ka tad, kad tikāt ievainots, jūs tur bijāt četri cilvēki. Visi tikāt laukā?
Kopā mums tur bija lielāka grupa, bet, ja nemaldos, ievainojumus guvām trīs vai četri. Taču laukā tikām visi. Sākumā ievainoja vienu no maniem biedriem kājā, es viņam sniedzu pirmo palīdzību, spējām ar viņu atkāpties līdz mūsējiem un tad jau atkāpāmies visi kopā. Vispirms izveda mani, jo tobrīd jau biju ievainots, un tad evakuējās arī visa pārējā grupa.
Armijā devās brīvprātīgi
Tad bijāt spiests atgriezties savā pilsētā, cik saprotu, tā ir Hmeļņicka.
Jā. Hmeļņicka.
Hmeļņicka ir kaut kur pa vidu Ļvivai un Kijivai, ja?
Tā ir Rietumukraina, tur sanāk rindiņā Ļviva, Ternopiļa un tad Hmeļņicka. Nākamās jau ir Žitomira un Kijiva.
No citiem karavīriem dzirdēts, ka atgriežoties no frontes tādā lielākā pilsētā kā piemēram Ļviva, tu ieraugi, ka cilvēki laiski staigā, restorāni, krodziņi atvērti, cilvēki priecājas un dažbrīd ir sajūta, ka šie cilvēki nezina, ka valstī notiek karš. Kādas bija jūsu sajūtas, atgriežoties mājās? Ko redzējāt Hmeļņickā?
Kad atgriezos mājās, biju priecīgs.
Man ir divi mazi bērni, es viņus nebiju redzējis vairāk nekā gadu.
Un, jāsaka, ka ļoti nepievērsu uzmanību, kas un kā tur ielās staigā. Tā ir viņu darīšana. Es armijā devos brīvprātīgi. Es daru savu darbu sargāju valsti un savus bērnus. Es gribu, lai viņi aug brīvā valstī un bez Putina idiotiskās varas. Tāpēc es nepievēršu uzmanību tam, ko dara kāds cits. Man ir sava izpratne, un es pie tās arī turos. Gan attiecībā uz šo karu, gan attiecībā uz mūsu ienaidnieku.
Jūs tikko teicāt, ka esat brīvprātīgi pieteicies. Kāpēc?
Ja, piemēram, jūs uz ielas redzēsiet, ka kāds vīrietis sit meiteni, jums ir vīrieša pienākums aizstāvēt viņu. Kad tavai valstij uzbrūk agresors, barbars vai barbarisks agresors, kurš izkāpis no kāda 17. vai 19. gadsimta un nogalina tavus cilvēkus, nogalina bērnus, sievietes – nav svarīgi, tur galina ar visu – automātiem, raķetēm, artilēriju, ar visu pēc kārtas – vienkārši ņirgājas par tavu valsti, tas kā minimums ir nenormāli un izsauc vīrieša dusmas. Tas ir pirmais – atmostas instinkts, kas liek doties aizsargāt citus, sevi un savu ģimeni. Tas ir tas kā es to redzu.
Kā uz jūsu lēmumu doties karā reaģēja ģimene?
Nu, teiksim tā, sākumā bija konflikti, tas bija grūti. Bet tad principā viņi samierinājās. Un viss.
Bet tagad, kad bijāt mājās, izejot rehabilitāciju, vai jums tehniski bija iespēja tur arī palikt? Kāpēc un uz kādiem noteikumiem jūs atgriezāties frontē? Vai neatgriešanās variantu nemaz neizskatījāt?
Man nemaz nebija šādu domu. Saprotu, ka notiek karš. Ienaidnieks turpina darīt to, ko iesācis, un arī manī nekas nav mainījies. Jā, mans ievainojums bija smags un
principā būtu varējis palikt mājās, taču es nevarētu dzīvot mierīgi savā pilsētā, zinot, kas notiek frontē.
Auto no Latvijas un droni
Mēs lasām, ka jau vairākus mēnešu Ukrainā noris diskusijas par jaunu mobilizāciju, par to, ka vajadzīgs vairāk karavīru, lai armija varētu efektīvi pildīt savu funkciju. Kā ir ar karavīriem frontē – jūs ierakumos sekojat ziņām, kas notiek valstī? Ir teikts, ka ZSU ir tēvu armija, ka jūsu rindās maz jaunu puišu. Jūs frontē šīm runām sekojat līdzi vai vienkārši darāt savu darbu ar domu – kas būs, tas būs?
Mēs pastāvīgi sekojam līdzi jaunumiem – sekojam gan dažādiem "Telegram" kanāliem, lasām ziņas, principā kā visi citi – kur nu kurš iegūst informāciju. Principā viss visiem ir skaidrs. Es nezinu, kā kurš pret šo visu attiecas. Es savā "Telegram" paudu savu viedokli par to, kas notiks, ja mēs atkāpsimies vai zaudēsim šo karu. Tad mēs kļūsim par soda bataljoniem, krievi būs aiz mums un mēs iebruksim Lietuvā un Polijā, saprotiet? Tāds liktenis mūs sagaida, ja zaudēsim.
Gribētu, lai latvieši saprot – ja mums pēkšņi nebūtu ne gribas, ne rakstura un mēs nostātos Krievijas pusē, kas, protams, nenotiks, tad Krievijas armijas kaujas spējas un lielums iznīcinātu pusi Eiropas. Un pirmās būs Polija, Lietuva, Latvija un Igaunija.
Pret karaspēku, kurš karojis jau divus gadus, nevarētu nostāvēt ne NATO spēki, ne amerikāņi.
Nu, mēs to ļoti labi saprotam, tāpēc sekojam tam, kas notiek Ukrainā. Un ļoti daudzi cilvēki Latvijā palīdz, cik vien var.
Es to zinu, jo esmu redzējis daudz automašīnu no Latvijas brīvprātīgajiem, kuri palīdzējuši dažādos veidos.
Ja mūs klausās cilvēki, kuri gribētu palīdzēt, kā tas izskatās no jūsu puses – kas šajā brīdī vajadzīgs visvairāk? Kāda palīdzību jums vajadzīga visvairāk no tā, ko latvieši varētu sagādāt?
Lielākā vajadzība ir pēc droniem un automašīnām.
Šīs ir tās lielākās vajadzības, jo mašīnas…
Nekas nav mainījies, ja?
Nekas nemainās. Vajadzīga aeroizlūkošana un ātra pārvietošanās. Lai mēs būtu mobili. Lai ko arī izdomātu, ātri atbraukt un aizbraukt vienmēr ir svarīgi. Pirmkārt, tās ir izglābtas dzīvības. Un arī izlūkošana no gaisa glābj dzīvības. Viens drons var glābt desmitiem dzīvību, vienkārši redzot ienaidnieku laikus vai atklājot artilēriju, kas kaut kur paslēpta. Tāpēc arī šajā ziņā principā nekas nemainās.
Nu un vēl šprotes vai kas tamlīdzīgs laikam jāaizsūta, lai kādā no nākamajiem video varat pagatavot kādu latviešu ēdienu.
Apsolu, ka atradīšu pašu tipiskāko latviešu ēdienu un tā pagatavošanas video ielikšu "TikTok".
Es tikai no sevis personīgi gribēju vēl pateikt, ka esam ļoti priecīgi par tādiem kaimiņiem kā jums, kuri sniedz atbalstu vēstures grūtajos brīžos. Ceru, ka arī jums nenolaidīsies rokas un arī turpmāk atbalstīsiet mūs, jo mums jānoturas mūsu kopējā labuma vārdā. Un ceru, ka tad, kad uzvarēsim, jūs pie mums bieži brauksiet ciemos, bet mēs pie jums. Tad kad abās valstīs būs miers.
Viss kļuvis pelēcīgāks
Tieši tā. Bet, atgriezīsimies pie "TikTok" un slavas, ko tas jums nesis. Saprotu, ka šī atpazīstamība jums ļāvusi satikt arī dažādus interesantus cilvēkus – mūziķus, šefpavārus. Ko varat teikt par to? Jūs karojāt, karojāt frontē, tad bijāt spiests atgriezties, bet nu jau kā zināms cilvēks.
Nu, tikai nedaudz.
Kādas bija pārmaiņas šajā ziņā?
Vienkārši priecājos, ka varēju pa taisno iziet uz dažādiem zināmiem cilvēkiem. Piemēram, dziedātāju Aļonu-Aļonu, kura tagad pārstāvēs Ukrainu Eirovīzijā un katrā ziņā uzvarēs. (iesmejas) Šajā ziņā arī uz jums lieku cerības balsošanā. Viņa tiešām ir ļoti jauka. Priecājos, ka varējām satikties un uzņemt foršu video.
Es "TikTok" vērtēju kā labu iespēju, lai iepazītos ar dažādiem zināmiem un interesantiem cilvēkiem .
Te atgriežamies pie domas, ka karš, protams, ir briesmīgs…
Ļoti. Nav nekā sliktāka.
Šī bija situācija, kuru jūs negribējāt, taču nekas cits neatlika…
Jā.
Tai pašā laikā varat atrast kaut ko, par ko domājot, paliek nedaudz vieglāk. Pareizi saprotu? Jaunas pazīšanās, jauns atbalsts no cilvēkiem. Un tad paliek vieglāk, vai kā?
Cilvēki komentāros pastāvīgi pauž atbalstu un, to lasot, tiešām kļūst vieglāk. Nu un arī maniem bērniem patīk skatīties šos video. Patiesībā,
pat ja maniem video būtu tikai pa desmit skatījumiem, bet zinātu, ka starp skatītājiem bijuši mani bērni, es tāpat priecātos, jo viņi redz, ka tētis ir dzīvs, tētis ir vesels, jautrs, un varbūt viņiem būs vieglāk pārvarēt to, ka neesam kopā.
Man visgrūtākais ir tas, ka esmu tik tālu no savas ģimenes.
Kā ikvienam ukrainim, arī jums laikam dzīve iedalāma divos nogriežņos – pirms un pēc lielā kara sākuma. Pastāstiet, kā šis karš izmainījis jūs kā cilvēku, kā personību.
Esmu kļuvis neemocionāls – nav vairs ne liela prieka, ne ārkārtīgu skumju.
Emocionāli esmu izlīdzinājies. Karā esmu redzējis gan daudz sliktu, gan arī labu lietu. Nu vairs neesmu tāds, kā agrāk, kad varēju būt ļoti emocionāls. Tagad emocijām dodu vaļā tikai tad, kad tas saistīts ar bērniem – vai nu ar viņiem kas lielisks atgadījies vai, nedod dievs, kas slikts. Un ne tikai ar maniem bērniem. Kad vedu bērnus uz skolu, skatījos un priecājos par citiem bērniem, kuri arī var iet uz skolu. Jo es savām acīm esmu redzējis, kā karš un krievi sagrauj skolas. Bet citādi… Nu, kaut kādos stresa brīžos man vairs nav tik bail. Bet kopumā jāsaka, ka viss manās acīs palicis tāds pelēcīgāks.
Kā jau teicu, mēs Latvijā cītīgi sekojam, kā Ukrainas armijai iet kaujas laukā. Pēdējie mēneši, protams, nav bijuši ļoti…
Pozitīvi jau nu nav bijuši noteikti.
Kā šī situācija izskatās, skatoties no pašas frontes?
Mēs no kaut kādiem augstumiem te neskatāmies. Mums ir savi uzdevumi; ir darbs, kas jāpadara. Kādu brīdi tas ir intensīvāks, citkārt – ne tik intensīvs. Tas arī viss. Atkarīgs no vietas kur esi. Ir rajoni, kur veic aktīvākus uzbrukumus, ir tādi, kur šo … kā lai saka…
Sakiet, kā ir.
Negribu lamāties… Nu, kur šo ir vairāk.
Pēdējais jautājums, ko uzdodam visiem mūsu viesiem: ko novēlēt jums personīgi?
Tikai veiksmi. Te novēl tikai veiksmi. Jo, skaidrs, ka ar veselību tāpat viss nebūs labi, tāpēc atliek veiksme. Dodoties kaujas uzdevumos, mēs triecienvienībās nekad nespiežam viens otram roku.
Mēs nesakām "uzredzēšanos". Mēs novēlām veiksmi un neatvadāmies.
Tā kā karavīriem šobrīd novēliet veiksmi – lai lodes un lādiņi paiet mums garām.
Nu ko, tad veiksmi jums un slava Ukrainai!
Varoņiem slava. Slava Latvijai. Paldies, ka atbalstāt mūs un ceru, ka atbrauksiet pie mums ciemos miera laika Ukrainā.
