Katerina Margolis: Šis režīms tika izveidots tieši ar tādu mērķi, lai tas būtu neatkarīgs no cilvēku viedokļiem, no vairākuma viedokļa. Tā nav demokrātiska struktūra. Attiecīgi spiediena sviras uz varas iestādēm un kaut kāda attiecīgo iestāžu atkarība no cilvēku viedokļiem ir minimāla. Tas ir kas visai autonoms, kā, teiksim, zemūdene vai bunkuri. Visas šīs klaustrofobiskās metaforas, šie tehniskie līdzekļi, kuri viņiem tā patīk, lieliski atspoguļo notiekošā būtību.

Ir izveidots tāds izredzēto oligarhu pulciņš, tāda krimināla grupa, kas cenšas sevi padarīt maksimāli neatkarīgu no cilvēku viedokļiem. Tas – pirmkārt.

Tas ir acīmredzami un vispārzināmi, šai sakarā nav jābūt speciālistam.

Bet ir daudz skumjāka lieta, ko es redzu – kultūras, valodas un tamlīdzīgā līmenī. Šī vara, lai arī neleģitīma, jo leģitīmu vēlēšanu nav bijis, tomēr lielā mērā diemžēl reprezentē sabiedrību. Tā pat atbilst, ja ne gluži vēlmēm, tad priekšstatiem par to, kādai jābūt varai – cariskai, uzurpatoriskai, tirāniskai. Tā atbilst dziļākajiem Krievijas sabiedrības priekšstatiem, kas sakņojas vardarbības vēsturē, traumās, kas uzkrātas daudzās, daudzās, daudzās paaudzēs un par kurām, protams, nav ticis atbilstoši reflektēts, tās nav izskaustas. Manuprāt, galvenais āķis, galvenais bacilis, hroniskā slimība, kas lielākā vai mazākā mērā vieno visus Krievijas sabiedrības slāņus, ir šis impērijas bacilis. Dažam tas dzīvo snaudošā stāvoklī, citiem – aktīvi agresīvā.

Putins un kompānija ir to ļoti sekmīgi notvēruši: resentiments, pārestības izjūta, pavārtes diženums, priekšstats par diženumu kā kaut kādiem agresīviem aktiem un pretinieka agresīvu nospiešanu. Tāda domāšana ļauj pat neveiksmi pasniegt kā milzīgu izdošanos.

Attēlā māksliniece Katerina Margolis.

Eduards Liniņš: Tātad jūs domājat, ka tas sakņojas dziļi nācijas mentalitātē? Lai gan Krievijas teritorijā dzīvo vismaz vairākas diezgan pilnvērtīgas nācijas. Tomēr laikam gan ir tāds fenomens, ka arī tā dēvētās mazākās Krievijas tautas ir iekļāvušās šai straumē, arī tām patīk būt šajā impērijā, būt daļai no tās.

Te pat nav runa par patīk vai nepatīk. Tas ir tik dziļi esošs un tik ļoti no turienes izvilkts, tāds arhetipisks priekšstats par sevi un savu valsti, ka tas pat nav izvēles jautājums. Es šobrīd vēroju milzumu kulturālu, pieaugušu, opozicionāri noskaņotu, liberālu cilvēku, intelektuāļu, kuri to nespēj sevī atpazīt. Kaut lingvistiskā, izrunāto vārdu līmenī, tas ir pilnīgi acīmredzami. Bet introspekcija ir grūta lieta. Ja cilvēkam, kurš nav radis reflektēt un attiecībā uz kuru ir izdarīts viss, lai viņš nekad nereflektētu, tas viss ir pilnīgi neiespējami, tad minoritāšu pārstāvji sevi izjūt arī kā daļu no šī lielā, vienotā, taisnīgā spēka, kas sevi visai pasaulei prezentē, kas par kaut ko cīnās, kaut ko aizstāv un ir vienīgais pasaules glābējs no Rietumu vērtībām. Tālāk var priekšstatīt visdažādākās propagandas mēmes, tie kā "Lego" klucīši ir saliekami dažādās kombinācijās, komplekts ir visiem zināms.

Opozīcija, liberāļi, domājošā šķira, kreatīvā šķira – šie cilvēki, kas ir aizbraukuši tagad, pēc 24. februāra. Tātad sižets, kas attīstās mūsu acu priekšā. Tie ir cilvēki, kuri ir nepārprotami pret režīmu, kuri cīnījās, uzstājās, mēģināja kaut ko darīt. Es nevēlos to nekādā ziņā noniecināt. Bet šie cilvēki ierodas citās valstīs, kuras viņus uzņem, un uzvedas tur tā, it kā viņi te būtu ieradušies šīs valstis aplaimot – ar savu kultūru, savu progresīvo Maskavas tusiņu, ar savu televīziju, radio, vieslekcijām un turnejām. Un viņi ir ļoti apmulsuši, kad sastopas ar kādu negatīvu attieksmi pret to visu, un uztver to par nekulturālību.

Skatīšanās uz Latviju kā savu vasarnīcu Jūrmalā, uz Gruziju – kā uz labu hinkali ēstuvi, uz Armēniju – kā lustīgu priekšnesumu saulainā pļaviņā mūsu izklaidei.

Mēs to redzam pat tajā, kā tiek pausta līdzjūtība Ukrainai. Ak, šie nabadziņi ukraiņi – viņi nesaprot! Tā ir šī nebeidzamā vecākā brāļa intonācija, kas pastāvīgi vēdī viņu izpausmēs. Es jau te pat nerunāju par odiozākiem gadījumiem, kad uz katru aicinājumu uzņemties kādu atbildību par notiekošo sāk skanēt izteikumi par ukraiņu nacismu, kas jau vārds vārdā sakrīt ar Kremļa oficiālo propagandu. Jo tas ir tāds neizreflektēts elements, kas tup iekšā, ir personības, identitātes daļa un prasītu lielu dekolonizācijas darbu ar visu kultūru, izglītību, apgaismību.

Diezgan skaidri var paredzēt, ka, īstenojoties režīma saglabāšanās modelim, tiek celts jauns dzelzs priekškars, bet Krievija diezgan neizbēgami aizvirzās Āzijas virzienā un kļūst par piedēkli, pirmkārt, Ķīnai. Protams, tā ir vēl viena liela tēma: kas vispār notiek ar pasauli, un vai sākas jauns Aukstais karš starp demokrātiskajiem Rietumiem un totalitāro Eirāziju? Bet vai nonākšana Ķīnas pakļautībā nav tāds baiļu faktors un kritiskais moments Krievijas iedzīvotājiem?

Pirmkārt, nedomāju, ka plašākā sabiedrības diskusiju telpā par to tiek pietiekami daudz spriests. Jā, es lasīju ka Vladivostokā ir atklāta bezmuitas tirdzniecība ar Ķīnu un ka tā kļūst par tādu atklātu, pa pusei Ķīnas ostu. Mežs tiek cirsts un vests ārā jau velns zina cik gadus! Klusa Ķīnas ekspansija Sibīrijā ir notikusi jau ļoti, ļoti sen. Atceros, Pēterburgā pirms pāris gadiem mani pārsteidza tas, ka grāmatnīcā Ņevas prospektā, pilsētas metro visi uzraksti bija trīs valodās – krievu, angļu un ķīniešu. Tā ka tas ir ļoti iespējams scenārijs. Par to daudz tiek runāts. Man nešķiet, ka tas ir kaut kas no fantāzijas sfēras – tas ir pilnīgi reālistiski.

Cik ticami ir tas, ka kādā brīdī Krievijā sāksies varas dalīšana, kas novedīs pie bruņotām sadursmēm starp dažādiem grupējumiem, pie kā tāda, ko mēs varam saukt par pilsoņu karu?

Es domāju, ka tas ir ļoti iespējams. Ir milzīgs skaits tādu nekontrolētu, no noziedzniekiem savervētu grupu. Putina režīms ir būvēts uz likumības imitācijas. Visam tiek radīti reglamentējoši akti, katrai viskliedzošākajai nelikumībai tiek veidots pilnīgi dogmatisks aizsegs, kas ir totāls izsmiekls, tomēr vismaz no skata likumīgs. Bet šajā gadījumā nav pat tāda. Ļaudis ar milzu cietumsodiem, recidīvisti, atbrīvoti no ieslodzījuma vietām, dodas nogalināt citus cilvēkus un par šīm papildu slepkavībām saņem amnestiju. Tas neietilpst nekādā, pat visciniskākajā un liekulīgākajā likumības scenārijā. Un šādu cilvēku ir milzīgs skaits, viņus visus Ukrainā nenogalinās. Un vispār ir milzīgs skaits karojušo, mobilizēto. Viņi visi tiks demobilizēti. Viņi ir redzējuši un savām rokām darījuši visas šīs zvērības. Mēs visi lasījām par atklāto Bučā, Irpiņā, Izjumā, Mariupolē un citur; tagad – Dņepras kreisajā krastā, kur viņi šauj mugurā citiem cilvēkiem, kuri evakuējas no viņu pašu sarīkotās katastrofas. Proti, tie ir cilvēki, kuri ir pieraduši slepkavot, viņiem vairs nav nekādu bremžu pieļaujamās vardarbības sakarā. Šī vardarbība atgriezīsies ģimenēs, ciktāl Krievijā ir arī dekriminalizēta vardarbība ģimenē.

Un tas nav nejauši – agresija, vardarbība, šī brutālo tēviņu valsts tiek īpaši kultivēta no iekšienes.

Tagad šie cilvēki ir sajutuši asins garšu, viņi ir dziļi traumēti, viņi ir nevadāmi, un viņi atgriežas un sāk attiecīgi uzvesties. Jau tagad parādās tieksmes sist sievas, bet nākotnē tā būs masveidīga parādība. Krievija būs pilna ar cilvēkiem, kuri būs gatavi rīkot grautiņus, dažādas masu akcijas. Viņus ir ļoti grūti kontrolēt, vēl jo vairāk tādā brūkošā valstī. Plus ir šie privātie militārie formējumi, bruņoti cilvēki, plaša ieroču aprite, tā ka tas ir ļoti ticams scenārijs.

Cik tas var vispār ietekmēt Krievijas kā valstiska veidojuma stabilitāti?

Neapšaubāmi, var stipri ietekmēt. Mēs taču saprotam, ka ikvienas impērijas vēsturiskais vektors ir sabrukums. Krievija ir zināms anahronisks veidojums, kas atrodas pussabrukšanas stāvoklī. Padomju Savienība sabruka, bet ne līdz galam. Šis pussabrukšanas periods izrādījās ilgs. Relatīvi ilgs – 30 gadi. Vēstures mērogos jau necik daudz laika nav pagājis. Tātad šī ir tāda nepilnīga impērija, tāds impērijas aplauzīts gabals, kas tomēr turpina būt impēriskās apziņas nesējs, impērisko nojēgumu, impēriskās politikas, impēriskās agresijas ražotājs. Tajā pašā laikā var notikt nacionālās pašapziņas pieaugums reģionos. Un tas jau notiek – es zinu, piemēram, ka Jakutijā aug nacionālā pašapziņa, sevis kā atsevišķas, suverēnas tautas apzināšanās. To veicināja mobilizācijas gaita, kad neproporcionāli daudz mobilizēja tieši no reģioniem, savāca cilvēkus veseliem ciemiem, sevišķi jakutus. Acīmredzot, bija tāda ideja par šī kara seju padarīt minoritātes. Mēs visi zinām par burjatiem, kuri plosījās un strādāja zvērības Bučā. Tā arī ir fašistiskās politikas daļa – kara priekšplānā izvirzīt cilvēkus ar neslāvisku ārieni, kuri neasociētos ar krieviem. Vēlāk gan nācās tā dēvētās daļējās mobilizācijas ietvaros ņemt visus pēc kārtas, jo trūka resursu, bet sākotnēji šī ideja iezīmējās ļoti skaidri: padarīt mazākumtautības par šī kara seju, šādi izvairoties no atbildības nācijas tēla līmenī. Bet tas ir izraisījis pretreakciju Jakutijā, Burjatijā, uz kurieni tagad lielā skaitā plūst zārki. Šīm mazajām tautām tas jau draud ar iznīkšanu. Te, manuprāt, kvantitatīvais faktors ir visai svarīgs, atšķirībā no milzīgās Krievijas kopumā, kur šie desmiti tūkstošu vienkārši iegāžas nebūtībā. Tāpēc visnotaļ var notikt, ka līdztekus iekšējiem konfliktiem, varas un mantas dalīšanai, kriminālu grupu cīņām var pieaugt tieksme pēc suverenitātes. Vēl jo vairāk, tas sakrīt ar vēsturisko, kā varam cerēt, šīs impērijas sabrukuma tendenci.  

Salīdzinot ar Padomju Savienības sabrukuma procesu, protams, tiek atzīmēts, ka šīm tautām Krievijas iekšienē – izņemot varbūt tatārus un čečenus – tiecība pēc sava suverēna valstiskuma ir bijusi mazāk izteikta kā bijušajām padomju republikām. No otras puses, skatoties vēsturē, karš ir straujas nacionālās apziņas nobriešanas faktors. Un te nu latvieši – latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā – ir pats spilgtākais piemērs, kurā visi šie faktori ir klātesoši: asinsizliešana, neapmierinātība ar to, ka vara un armijas vadība izmanto šīs daļas kā lielgabalu gaļu. Tas viss ļoti paātrināja nacionālās pašapziņas veidošanos. Jo līdz Pirmajam pasaules karam doma par neatkarīgu Latviju bija pilnīgi margināla, bet burtiski piecu gadu laikā nobrieda līdz realizācijai.

Jā, tas ir absolūti iespējams. Patiešām, visi šie faktori ir klātesoši. Nerunāsim nemaz par Ičkērijas Republiku, respektīvi Čečeniju, kurai vispār jau pēc Savienības līguma vajadzēja būt neatkarīgai, un vispār par visu šo Kaukāza mezglu, kur kāds ir tam gatavāks un jau sen par to cīnās, cits tikai briest, bet, protams, ātri nobriedīs. Tas notiks mūsu acu priekšā, mēs to pieredzēsim. Kas, protams, nozīmē to, ka šīm valstīm priekšā ir diezgan daudz problēmu, kas būs jārisina. Bet – kuram gan šai ziņā ir bijis viegli?

Jā, tāda tā brīvība ir. Jebkurā gadījumā katrai no šīm valstīm nāksies strādāt ar savu pagātni, veikt visai lielu darbu, nosacīti sakot, derašizācijai, jo tās visas bijušas saindētas ar vienu un to pašu indi, elpojušas vienu un to pašu saindēto gaisu. Vienkārši vairāk vai mazāk vienotas nacionālas valsts iekšienē to ir daudz vieglāk izdarīt, jo tas ir daudz veselīgāks veidojums. Ir daudz lielākas iespējas to izstrādāt un noslēgt šo procesu kā atveseļotai nācijai.

Tā nu mēs diezgan organiski esam nonākuši pie mūsu trešā iespējamā scenārija, proti – ka Krievija tomēr varētu izrauties no šī apburtā loka. Jūsuprāt, kāds ir Krievijas sabiedrības demokratizācijas potenciāls, kur tas ir, vai tas šobrīd vispār pastāv?

Citas "Kas būs ar Krieviju" sarunas

Tad, pirmkārt, atgriezīsimies pie iepriekšējā scenārija. Mēs šo scenāriju izskatām tikai tā, ka no Krievijas paliek pāri kāds gabals. Es tagad negribu minēt, kā varētu būt izkārtotas šīs robežas – tā ir zīlēšana kafijas biezumos. Mēs ņemam, teiksim tā, daudz mazāka izmēra valsti, kas atdalās no Krievijas Federācijas līdz ar citām suverēnām valstīm. Bet tā ir valsts, kas ir saindēta ar savu pēctecību no Krievijas, Krievijas impērijas, Padomju Savienības; no visas šīs vēstures, kurā ir šī apspiešana, ļoti vēlā dzimtbūšanas atcelšana tikai 19. gadsimta vidū un daudz kas cits pilnīgi neizstrādāts. Visas šīs represiju šausmas, kad faktiski visa valsts ir sadalīta Gulaga apsargos un ieslodzītajos, un šī lēģeru mentalitāte arī ir visur klātesoša, veidojot šo viktimitātes un agresivitātes sajaukumu.

Tas viss veido ļoti, ļoti, ļoti skumju fonu, jo ir šis pieradums pie dubultās domāšanas, pielāgošanās, nesubjektiskuma, pastāvīgās upura un depersonalizētu konstrukciju sastāvdaļas lomas.

Es lasīju pētījumu par to, ka Putina varas desmitgadēs krievu valodā ir statistiski pieaugusi bezpersonisku darbības vārda formu lietošana: "notika", "sanāca",  "gadījās". Bet valoda, protams, atspoguļo apziņu.

Viss ir iespējams. Jautājums – kas tam nepieciešams? Nepieciešama demilitarizācija, denuklearizācija. Šai valstij nedrīkst būt kodolieroči. Tai nedrīkst būt nekādu pretenziju uz lielvaras statusu, bet šīs pretenzijas tai var atņemt, tikai atņemot tai šo rotaļlietu, kas ir briesmīga, ar ko tā turpina draudēt visai pasaulei. Jānotiek derašizācijai, līdzīgi kā notika denacifikācija Vācijā. Tikai – kas to veiks? Tas ir liels, liels, liels jautājums. Bet teorētiski tas ir nepieciešams priekšnoteikums. Protams, reparācijas Ukrainai un cietušajiem subjektiem. Tad – izglītojošs darbs, pāraudzināšana. Protams, lustrācija. Obligāti. Lai neviens no tiem, kas piedalījās šīs sistēmas būvēšanā un tās pārkrāsošanā pēc PSRS sabrukuma, nepaliktu amatos. NKVD (krieviski: Народный комиссариат внутренних дел (Iekšlietu tautas komisariāts)), KGB (Valsts drošības komiteja, VDK), FSB (Federālais drošības dienests, FDD) likvidēšana līdz pamatiem, jo, kā mēs zinām, šī infekcija prot atdzimt bezgalīgi. Patiesību sakot, tas arī bija izšķirošais faktors tam, ka īsta pārkārtošanās nenotika un tagad pie varas stūres ir KGB.

Šeit, protams, rodas jautājums – cik lielā mērā, jūsuprāt, Rietumi ir gatavi tajā ieguldīties? Jo šī uzdevuma apjoms ir tāds, ka pašreizējā palīdzība Ukrainai pret to ir piliens jūrā. Kaut vai laika ziņā – pēc pēckara Vācijas piemēra mēs zinām, ka tās ir desmitgades klātbūtnes. Iespējams, būtu vajadzīga kāda intervence, pat militāra okupācija vismaz atsevišķās valsts daļās. Tas nozīmē, ka Rietumiem šajā uzdevumā būtu jāiejūdzas ar pilnu jaudu.

Jā, protams, bet šeit izšķirošais faktors ir kodolieroču klātbūtne. Rietumi savulaik nozīmīgi ietekmēja to, ka Ukraina atteicās no kodolieročiem, tāpēc Rietumiem ir atbildība. Tāpēc Rietumiem ir liela atbildība. Neaizmirsīsim, ka arī Ukrainā nāksies pamatīgi ieguldīt. Šobrīd Rietumi investē ieročos, suverenitātes un teritoriālās integritātes aizstāvēšanā, aizstāvēšanās karā. Tā jau atkal ir tīri hipotētiska, teorētiska runāšana, bet globālā stabilitātes un drošības arhitektūra, kas tika uzcelta pēc Otrā pasaules kara, tagad ir cietusi krahu mūsu acu priekšā. Kara noziegumi notiek tiešraidē, atšķirībā no tā kādreizējā kara mēs tos varam vērot, bet praktiski neko tur nevaram darīt. Pusgadu iepriekš tiek pareģoti kaut kādi scenāriji. Apmēram pirms pusgada es klausījos vienu britu ekspertu par iespējamu aizsprosta uzspridzināšanu, un, lūk, šis scenārijs ir īstenojies tādā pilnīgi bībeliskā, eshatoloģiskā, zvērīgā veidā.

Var īstenoties arī daudzi citi vēl sliktāki scenāriji, tai skaitā kodolscenārijs. Ko ar to iesākt? Tas, nepārprotami, ir politiķu, speciālistu, ekspertu ziņā. Nenoliedzami, problēma ir tā, ka Krievijai ir bijis ļauts automātiski mantot Padomju Savienības vietu Apvienotajās Nācijās bez pietiekami leģitīma pamatojuma. Tas, ka Padomju Savienība pēc Otrā pasaules kara bija sabiedrotā Hitleru uzvarējušajā koalīcijā, un tika pievērtas acis uz to, ka tās režīms ir noziedzīgs, genocīdisks. Tādējādi šī toreizējā uzvara kļuva par ērtu vairogu, bet nu jau arī par zobenu, lai turpinātu to pašu. Tāpēc, ja tiktāl nonāks, ja tiks atrasts kāds veids, kā Krievijai atņemt kodolieročus, tad pārējais nebūs šķērslis, jo tas ir globālās drošības jautājums. Tāpēc, protams, Rietumiem tas ir jādara. Kopumā Rietumi ir diezgan noskaņoti ieturēt kursu uz pēckara stabilitāti, jo tiem nākas ļoti grūti pārskatīt dažus konceptus, klišejas, tai skaitā attiecībā uz Krieviju. Tad nu tas notiek lēnām un ar čīkstēšanu, neskatoties uz notiekošā acīmredzamību un šausmīgumu. Notiek ar lielu kavēšanos diemžēl.

Principā, kā es to redzu, ir tikai divi varianti: vai nu Aukstā kara variants ar dzelzs priekškaru, bruņošanās sacensību, investējot Krievijas atturēšanā un cerot, ka Rietumu potenciāls jau atkal būs spēcīgāks, vai arī…

Karstais karš.

Vai varbūt kāda veida intervence. Kas, starp citu, var notikt, ja Krievijā sāksies iekšējie nemieri un būs risks, ka kodolieroči nonāk pilnīgi nejaušās rokās. Es teiktu, ka NATO augstākā līmeņa plānošanai būtu jābūt idiotiem, ja viņi pie šāda scenārija šobrīd nestrādā.

Es esmu pārliecināta, ka viņi nav idioti un strādā pie šī scenārija, pie tam nav sākuši vakar, jo, ja tas ir acīmredzami mums, tad ir acīmredzami lielam skaitam cilvēku. Bet, kas attiecas uz dzelzs priekškaru, tad tam ir jābūt, atšķirībā no agrākiem laikiem, mūsu dzelzs priekškaram. Jo Putina Krievija, atšķirībā no Padomju Savienības, ir ļoti ieinteresēta lienošā ekspansijā. Nupat pirms dažām dienām es redzēju karti, kurā bija atzīmēts tas viss, kā šīs sporas izplatās. Tur bija izpētīti visi šie sakari: krievu centri, kultūras centri, baznīca. Kā aiz kultūras maskas darbojas propagandas tīkls, kā tas tika pastāvīgi līdz šim ieviests, kā krievu pasaule joprojām ir klātesoša un tās propagandas vēstījums joprojām funkcionē žurnālistu vidē, jo sevišķi kultūras sfērā. Tas viss ir ļoti pamanāmi klātesošs, un informācijas karš turpinās uz pilnu klapi. Tāpēc Krievija pavisam nav ieinteresēta būvēt dzelzs priekškaru, gluži otrādi.

Jā, atšķirībā no pagātnes dzelzs priekškars būs jābūvē no ārpuses, no Rietumu puses. Rezumējot mūsu sarunu, – ja es lūgtu jūs paspekulēt par to varbūtību, kurš no scenārijiem jums šķiet visticamākais, vai varbūt kādā secībā un attiecīgi kādos laika rāmjos tie varētu sekot cits citam?

Te nu es baidos sajaukt to, ko es gribu, ar to, ko es redzu kā ticamu. Ļoti bieži mēs pieņemam vēlamo par esošo. Neasiņaina scenārija vairs nevar būt – asiņains karš jau notiek. Vēlamais, protams, ir impērijas sabrukums. Vēlamais, protams, ir atsevišķu valstu suverenitāte. Vēlamais, protams, ir trešais scenārijs kā rezultāts lielam, lielam darbam ar visiem priekšnosacījumiem: lustrācija, derašizācija, denuklerizācija – viss, ko mēs ar jums uzskaitījām. Tas ir vēlamais scenārijs. Bet tiešām man nākas teikt, ka jau pirms gada man šķita, ka – viss, tā jau ir apokalipse, tūlīt mūsu acu priekšā viss sāks brukt. Bet, kad es redzēju, ka dzīve turpinās un pat starp maniem draugiem veidojas tāds jauns Krievijas konsenss – karš ir kā stihiska nelaime no ārienes, kas mūs ir piemeklējusi, kas gāžas mums pāri. Es redzēju, kā cilvēki paši sev atņem subjektiskumu, arī režīma pretinieki. Notiek brīvprātīga aiziešana noliegumā. Tas, protams, var būt faktors, kas to visu krietni ievilks. Man ļoti gribētos redzēt pārmaiņas savām acīm. Es to gribu, tāpēc es ceru, ka šī prognoze ir pati ticamākā, bet es viegli varu kļūdīties. Īpaši tāpēc, ka mēs dzīvojam vēsturiskajā laikā, kas pastāvīgi paātrinās.