ĪSUMĀ:

• Fonds "Energy act for Ukraine" palīdz aprīkot skolas un slimnīcas ar saules paneļiem kara laikā.
• Saņem arī pārvietojamu aprīkojumu – mobilās baterijas, gaismekļus un aprīkojumu iedzīvotājiem un glābējiem.
• Fonds naudu rod no grantiem un no uzņēmēju ziedojumiem, ko piesaista caur tiešām sarunām.
• Turklāt ārvalstu uzņēmumiem tā ir iespēja tuvāk iepazīt Ukrainas tirgu.
• Pēc iepriekšējās ziemas Krievijas uzbrukumiem Ukrainas energosistēma neatgūsies brīnumātri.
• Atjaunojamā enerģija palīdz decentralizēt Ukrainas energosistēmu, padarot to grūtāk ievainojamu uzbrukumos.
• "Atjaunīgie resursi ir atslēga uz energoneatkarību, jo tur ir gan decentralizācija, gan avotu dažādošana un izvēle."
• Kāda būs kara otrā ziema? Anastasija Vereščinska prognozē, ka tā būs vēl grūtāka.

Anastasija Vereščinska: Esmu sadarbības menedžere fondā "Energy act for Ukraine", kas palīdz aprīkot skolas un slimnīcas ar saules paneļu sistēmām kara laikā. Es strādāju ar ziedotājiem. Es tos meklēju, uzturu ar viņiem attiecības, palīdzu saprast, kāds būtu labākais veids, kā viņiem iesaistīties mūsu projektā, jo mums šādas iespējas ir vairākas.

Tālis Eipurs: Tie ir starptautiski ziedotāji, vietējie vai abējādi? 

Mūsu ziedotāji galvenokārt ir uzņēmumi, dažkārt tie saistīti ar atjaunojamo energoresursu jomu Eiropā. Tie, piemēram, ir atjaunojamo resursu aprīkojuma izplatītāji vai ražotāji vai arī kā citādi saistīti ar nozarēm, kas skatās vienā virzienā ar mūsu projektu. Piemēram, tādi, kas nodarbojas ar ilgtspējas izglītību, jo mēs arī īstenojam izglītības projektus skolās, kur uzstādām saules paneļus. Tāpat sadarbojamies ar sabiedrības veselības nozari, jo mēs slimnīcās fokusējamies uz kritisko un dzīvības glābšanas aprīkojumu, piemēram, operāciju zālēs.

Uzņēmumiem līdz ar to ir ļoti dažādas iespējas iesaistīties – gan ar aprīkojuma ziedošanu, gan finansiāli, gan arī citādi. Daži uzņēmumi mums ir sagādājuši izglītojošus materiālus, kas veidoti bērniem Eiropā. Es tad nu strādāju ar visiem šiem stāstiem, mēģinot atrast labākos risinājumus konkrētam uzņēmumam.

Mēs arī izvērtējam grantu iespējas, īpaši tagad. Uzturu saikni ar vairākām šādām grantu organizācijām ar mērķi saņemt kādu grantu no ārvalstu valdībām, piemēram, Vācijas. Viņi patiesībā finansē ļoti daudzus Ukrainas atjaunošanas projektus, un mūsu projekts tajā iederas. Tikko arī atgriezos no ASV, kur tikos ar dažādām ieinteresētajām pusēm valdības, nevalstiskajā sektorā un biznesa vidē. Tur bijām kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām un Ukrainas pašvaldību vadītājiem. Apspriedām ilgtspējīgas Ukrainas atjaunošanas iespējas, tai skaitā mūsu projektu, kas arī strādā ar sabiedrisko un kritisko infrastruktūru, uzstādot saules paneļus, kas ir ilgtermiņa risinājumus, ja salīdzina ar ģeneratoriem, kurus darbina degviela, kas lielākoties ir īstermiņa risinājums.

Ja nekļūdos, jums ir īpašas attiecības ar Rīgu.

Jā, tā tiešām ir. Es Rīgas Juridiskajā augstskolā piedalījos īsā Eiropas tiesību un ekonomikas programmā. Tā tika rīkota Ukrainas civildienesta valsts pārvaldes un nevalstiskā sektora cilvēkiem. Es tolaik strādāju Ukrainas parlamenta Enerģētikas komitejā kā deputāta palīdze. Tas bija ap 2018. gadu. Rīgā pavadīju trīs mēnešus. Man palaimējās ar labākajiem iespējamiem laikapstākļiem, kādi vien pie jums ir. Tā bija ļoti laba pieredze gan profesionāli, gan personiski.

Tātad esat cilvēks, kas mūs zina. Bet kā jūs pievērsāties enerģētikas nozarei?

Tas patiesībā bija spontāns lēmums. Es studēju tiesības Ukrainā universitātē un strādāju par juristi, darbojos uzņēmumu tiesībās. Tobrīd ilgtspēja un interese par enerģētiku un atjaunojamo resursu enerģiju man bija tikai kā hobijs. (..) Teicu paziņām, ka vēlos strādāt enerģētikas nozarē. Un tas nostrādāja. Paziņa no parlamenta teica, ka viens progresīvs deputāts, kas strādā ar atjaunojamo enerģiju un klimata lietām, meklē palīgu. Saredzēju iespēju šādi saprast vairāk par to, kā šī nozare darbojas Ukrainā. Es pieteicos, un man paveicās. Un tā tas arī sākās. Tad parlamentu atlaida, un es meklēju iespējas darboties nozarē, jo jau labi zināju, kas ir galvenie spēlētāji un kādi ir noteikumi. (..)

Es nonācu šajā fondā pēc pavisam nejaušas tikšanās ar tā dibinātāju Juljanu Oniščuku. Pēc īsas sarunas mēs jau sarunājām, kā varam sadarboties. Tajā darbojos kopš 2022. gada septembra, bet pats fonds darbojas kopš 2022. gada aprīļa. Tobrīd viņi jau attīstīja pirmo projektu Irpiņas skolā. Un te nu es esmu, būvējot saules paneļus skolām un slimnīcām.

Zaļā enerģija skolām un slimnīcām

Kā šis fonds darbojas? Tas, ko mēs redzam mājaslapā, tie ir pārsvarā saules enerģijas projekti vai kaut kas tuvu tam, un redzams, ka vācat ziedojumus. Pastāstiet vairāk, kā tas darbojas.

Kad fondu izveidoja, mēs izvēlējāmies fokusēties uz elektroenerģijas palīdzību. Šobrīd mums rit trīs kampaņas. Divas par skolām un slimnīcām. Tās sauc "100 atjaunojamās enerģijas risinājumi skolām" un "50 atjaunojamās enerģijas risinājumi slimnīcām". Mēs vēlamies aprīkot 150 vietas piecu gadu laikā.

Un vēl vienā kampaņā mēs saņemam ziedotu pārvietojamu aprīkojumu – mobilās baterijas, apgaismojuma līdzekļus un citu enerģijas aprīkojumu, kas var noderēt iedzīvotājiem, pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, glābējiem dažādos Ukrainas reģionos, kur pastāvīgi vajag elektrību, lai varētu strādāt. Un šis aprīkojums parasti ir saistīts ar atjaunojamiem resursiem, piemēram, apgaismojums lādējas ar saules baterijām. Tas ļoti noder elektroapgādes pārrāvumu laikā. Ziema, protams, tam nav labākais laiks, bet arī patēriņš tur ir neliels un ar to pietiek.

Tam visam tad mēs vācam ziedojumus un aprīkojumu. Lielāko daļu no saziedotā mēs savācam tieši dažādās sarunās, nevis no interneta ziedotājiem.

Mēs izmēģinājām visādus veidus un sapratām, ka tiešā komunikācija ar ziedotājiem dod labākos rezultātus.

Tieši tāpēc daudz laika ieguldām, lai satiktu un sarunātos ar dažādām kompānijām, kuras vai nu vēlas kaut kā iesaistīties vai arī vēl nezina, ka patiesībā to vēlas. Taču mēs viņiem izstāstām, ko un kā darām, viņi saprot, cik tas ir svarīgi un ka viņiem ir resursi, ar kuriem dalīties.

Bet vēl interesantāk ir tas, ka iesaistīšanās mūsu projektā kompānijām ir kā iespēja tuvāk iepazīt Ukrainas tirgu. Piemēram, viena poļu kompānija sāka solāros projektus tieši caur mums un tūlīt apsvēra ienākšanu Ukrainas tirgū. Un, kamēr mēs strādājām ar saules projektiem skolās un slimnīcās, viņi ir atvēruši filiāli Ukrainā. Turklāt tas noticis Krievijas iebrukuma laikā šogad.

Jūs ļoti labi pārdodat savu ideju.

Es ceru, es ceru! Tas ir veids, kā mēs cenšamies domāt kā biznesā.

Labdarība, protams, skan labi, bet to nevar darīt ilgtermiņā.

Tāpēc ir jāpiedāvā būtiski ieguvumi ne tikai skolām un slimnīcām, bet arī tiem, kuri piedalās šajos projektos. Ja tas ir uzņēmums, tad par to arī ir tā jādomā. Un viņu intereses parasti grozās ap peļņas gūšanu. Tāpēc mēs mēģinām apgūt dažādus sadarbības veidus, un tiktāl tas strādā.

Lūdzu, izstāstiet par skolām, par slimnīcām un pārējiem projektiem. Kādi līdz šim ir šo projektu rezultāti? Tas ir svarīgi, jo tas ir jūsu projekta gala iznākums.

Viss sākās ar fonda dibinātājas un menedžeru reālu došanos uz Irpiņu pēc tās deokupācijas 2022. gada aprīlī, kad beidzot bija droši turp doties. Viņi sapostītajā pilsētā apmeklēja vairākas izglītības iestādes, pārsvarā skolas. Viņi fiksēja bojājumus. Viena no skolām bija burtiski nolīdzināta līdz ar zemi. Vairākām skolām vēlāk izdevās salabot bojājumus, lai septembrī varētu uzņemt bērnus. Tur bija ļoti daudz darba ar visām mīnām, raķetēm. Skolu atjaunošanā talkā nāca arī dažādas starptautiskās institūcijas, ANO projekti. Tika savestas kārtībā bumbu patvertnes, jumti. Un tas mums deva labu iespēju uzstādīt saules paneļus sistēmu. Bet tas tā bija vairāk tieši Kijivas apkārtnē.

Lai saprastu, kā ir citur, mēs nolēmām nedoties uz katru no šīm vietām, jo tas prasītu daudz laika un naudas. Un te mums palīdzēja Izglītības ministrija un Veselības ministrija. Mēs viņiem pateicām mūsu kritērijus, kā izvēlamies iestādes, bet viņi pretī deva skolas un slimnīcas, kas tiem atbilst. Un tad mēs veicām tehnisko izpēti – jānoskaidro, kādi viņiem ir jumti, kāds ir viņu aptuvenais enerģijas patēriņš. No tā visa gatavojam tehnisko risinājumu.

To visu darām, vēl krietni pirms sākam runāt ar atbalstītājiem. Pie viņiem dodamies ne tikai ar tehnisko risinājumu, bet pat ar tehnisko dokumentāciju. Mēs jau zinām, ka konkrētais risinājums būs visatbilstošākais tajā vietā un cik tas maksās. Tajā brīdī atbalstītājs pats var izlemt – dot naudu vai aprīkojumu, lai mēs jau tūlīt varētu sākt projektu.

Cik skolām un slimnīcām jau, piemēram, ir jumti ar saules paneļiem. Kas jau šobrīd ir padarīts?

Šobrīd esam pabeiguši divus projektus – vienu Irpiņā, vienu Černihivā. Irpiņa ir vislabāk zināmais projekts šis vietas baiso notikumu dēļ. Černihiva ir reģionālais centrs Ukrainas ziemeļos, kas bija gandrīz aplenkts. Mūsu pirmais slimnīcas projekts bija tieši tur. Bērnu slimnīcas neonatoloģijas nodaļā – vietā, kur tiek aprūpēti bērni, kuri piedzimuši pirms noteiktā laika. Tas prasa daudz sarežģīta aprīkojuma, piemēram inkubatorus, kuros viņus tur, ķirurģijas zāles un tā tālāk. Mēs uzstādījām saules sistēmu tieši šai ēkai. Te svarīgi atgādināt, ka mēs šādi nodrošinām visu šīs vietas elektrības patēriņu.

Piemēram, skolās tie ir apmēram 30% no patēriņa. Un tāds arī nav mērķis. Jo, piemēram, virtuves aprīkojums patērē ļoti daudz, un to mēs nenodrošinām. Mūsu mērķis ir nodrošināt spēju skolai darboties līdz 4 stundām atslēguma laikā. Skolas gadījumā tā var būt bumbu patvertne. Ja gaisa trauksme ieilgst, bērni var turpināt mācīties tur. Tam elektrību mēs varam nodrošināt, lai viņiem tur nebūtu jāsēž ar savu telefonu gaismiņām. Tur pietiek arī kādai interaktīvajai tāfelei vai kādam citam mācību procesam.

Savukārt slimnīcās situācija ir nedaudz sarežģītāka. Tur mēs nedomājam par ikdienas patēriņu, bet gan par kritiskā aprīkojuma darbināšanu vismaz uz trim nepārtrauktām stundām operāciju zālēs vai intensīvajā aprūpē. Trīs stundas ir, piemēram, vidējais operācijas ilgums.

Un mēs jau tagad redzam iedvesmojošus rezultātus. Piemēram, Irpiņas skolā, kur sistēma darbojas jau apmēram gadu, direktors ieviesis ļoti stingrus elektrības patēriņa noteikumus. Mūsu mērķis bija sistēma, kas spēj skolu nodrošināt ar elektrību uz četrām stundām. Bet ar šiem noteikumiem, kur tiek pieskatīts pat tas, kad un kurš ieslēdz tējkannu, jo visas sildierīces patērē daudz elektrības. Tāpat ierobežota boileru darbība. Viņi arī ir uzlikuši daudz energoefektīvāku apgaismojumu. Tas viss ļauj skolai autonomi strādāt pat līdz 8 stundām pilnīga atslēguma laikā.

Tātad tie ir saules paneļi un akumulatori, kur uzglabāt to saražoto elektrību, lai tos izmantotu, kad tie ir uzlādēti?

Jā, turklāt tos var uzlādēt gan no elektrotīkla, kad tas darbojas, gan no saules paneļiem. Tāds hibrīdrisinājums dod pieeju elektrībai faktiski visu laiku. Bet arī tad, ja nav atslēguma, viņi pārsvarā izmanto elektrību no saules paneļiem. Tā viņi arī patērē mazāk elektrību no tīkla un būtiski samazina elektrības rēķinus.

Vidēja izmēra skolai tas var būt vairāk nekā 2000 eiro ietaupījums gadā pie pašreizējiem tarifiem. Slimnīcā gada ietaupījums var sasniegt pat 5000 eiro,

jo viņiem vajag lielākas jaudas.

Centieni decentralizēt energosistēmu

Mums priekšā ir ziema. Grūta ziema. Mēs zinām, ka krievi bombardē kritisko infrastruktūru, tai skaitā vietas, kur elektrību vai nu ražo, vai pārvada. Tādos brīžos apstājas viss – kanalizācija, apkure, ūdens apgāde – daudz kas un gandrīz viss, īpaši jau pilsētās. Bet, piemēram, slimnīcā vajag to visu. Bez apkures veikt operāciju diez vai var. Vai tur var piegādāt ūdeni, apkuri vismaz tur, kur visvairāk vajag? Galu galā arī ventilācija. Vai tomēr runa ir tikai par pašu, pašu kritiskāko? 

Tikai par pašu kritiskāko. Šobrīd mēs nevaram palīdzēt ar ūdens apgādi un apkuri. Tas prasa krietni vairāk enerģijas. Mēs, protams, gribētu arī šeit palīdzēt, bet tas būtiski palielinātu mūsu projektu izmaksas, un tā ir šaurā vieta tajā visā. Mēs vēlamies uzstādīt pēc iespējas vairāk saules paneļu sistēmu un paveikt vismaz to un ļoti ātri. Jo, jā, pagājusī ziema bija smaga un tāda būs arī šī.

Bet te jāpiemin, ka

Ukrainas energoapgādes sistēma arī bez papildu uzbrukumiem šobrīd neatgūsies brīnumātri.

Joprojām ir daudz tehnisku problēmu ar to. Mēs izmantojam ļoti vecu aprīkojumu, transformatorus, piemēram, vai arī tradicionālas iekārtas elektrības ražošanai. Ir ļoti grūti sagādāt rezerves daļas, lai visu sabojāto salabotu. Krievi to zina, un tas mūs padara ļoti ievainojamus. Tāpēc

mūsu projektos mēs cenšamies Ukrainas energosistēmu padarīt vairāk decentralizētu. Tas to padara grūtāk ievainojamu uzbrukumos.

Ja krievi uzbrūk, piemēram, vienai lielai termoelektrocentrālei (TEC), kas apgādā vairākus apgabalus vai pilsētas, ja tur kaut kas notiek, vairākas pilsētas nonāk tumsā. Bet, ja katra pilsēta vai, ideālā gadījumā, katra slimnīca vai ūdensapgādes kompānija pati spēj ražot elektrību, tas tām dod neticamu noturību un enerģētisko neatkarību.

Kā jūs teiktu, kā karš ietekmē domāšanu Ukrainā attiecībā uz atjaunīgajiem resursiem? Vai karš liek nozarei attīstīties daudz ātrāk vai tiešo otrādi – to apstādina, jo ir citas problēmas, par ko domāt? 

Atjaunīgie resursi nekad nav bijuši tik populāri, kā tas ir bijis pēdējā gada laikā. Cilvēki uzstāda dažādas sistēmas. Galvenokārt gan saules paneļus, bet viņi domā arī par akumulatoriem un uzkrāšanu visiem saprotamu iemeslu dēļ. Jā, īstermiņā tas ir dārgāk nekā ģenerators, bet ilgtermiņā ir citādi.

Te jāsaprot saistība ar elektrības tarifiem Ukrainā.

Mums ir pamatīgi subsidēta un ļoti zema elektrības cena mājsaimniecībām, tāpēc mājsaimniecības nav motivētas domāt par savām atjaunīgajām sistēmām,

jo neredz, ka kaut ko ietaupīs, kā tas varbūt varētu būt kaut kur Eiropā. Izdevīgāk gan daudzstāvu mājā, gan privātmājā ir patērēt elektrību no tīkla. Un tur pat nav motivācijas kaut ko taupīt, piemēram, izslēdzot gaismu. Pirms iebrukuma atjaunīgie resursi nebija populāri. Tos varēja atļauties tikai turīgākie cilvēki kaut kādām pamatvajadzībām, un arī tikai tie, kuri aizdomājās par klimatu vai arī viņiem bija tarifs, kas ļāva pārdot saražoto enerģiju un nopelnīt. Sākumā šis tarifs bija ļoti augsts, un tas motivēja gan uzņēmumus, gan mājsaimniecības uzstādīt šādas sistēmas.

Bet šobrīd, kad mums ir sarežģīta enerģētiskās atkarības situācija un ir atslēgumi, cilvēki sāka uzstādīt sistēmas vienkārši, lai viņiem būtu elektrība pašpatēriņam. Arī mūsu projektā skolām un slimnīcām nav iespējas pārdot elektrību tīklam.

Bet tas viss joprojām ir ļoti dārgi, pat ja pēdējā laikā cenas ir krietni sarukušas. Turklāt arī saules paneļi šobrīd ir pat ļoti lēti. Galvenās izmaksas ir ar uzkrāšanu un akumulatoriem. Tā ir liela problēma. Un tieši tā ir mūsu projekta būtība. Tāpēc arī mēs uzstādām hibrīdsistēmas – paneļi plus akumulatori.

Kāda būs kara otrā ziema?

Mēs redzam, ka Krievija netaisās pārstāt uzbrukt Ukrainai. Kā jūs redzat, kāda būs šī ziema? Manuprāt, cilvēkiem vajadzētu būt sagatavotākiem, ar lielāku pieredzi. Viņiem arī bija visa vasara, lai gatavotos. Kāda būs šī ziema? Vai tā atšķirsies no iepriekšējās, pieņemot, ka Krievijas ļaunums nemazināsies?

Diemžēl, manuprāt, šī ziema būs vēl grūtāka, jo pagājušā ziema bija grūta, bet savā ziņā pagāja vieglāk, nekā mēs gaidījām. Jā, mums bija vairāku stundu vai pat dienu atslēgumi, un, jā, uz šo ziemu mēs esam gatavāki, taču energosistēma nav atgriezusies tajā stāvoklī, kādā bija pirms uzbrukumiem. Un tā, manuprāt, ir galvenā problēma. Jo, lai arī daudz kas ir izdarīts, lai to salabotu, tomēr acīmredzams, ka ne par simt procentiem.

Turklāt šogad var gadīties, ka krievi sāk uzbrukt citādi – nevis elektropārvades infrastruktūrai, bet jau ražošanas vietām.

Viņi to jau ir sākuši, ieskaitot termoelektrocentrāles. Skatīsimies, kā būs. Es ļoti ceru, ka viss, kas paveikts šī gada laikā, gādājot ģeneratorus, saules sistēmas, dos augļus.

Paldies Dievam, mēs neesam vienīgie, kas dara ko šādu. Mēs zinām virkni skolu un slimnīcu, ūdens apgādes iekārtas, kur šādas sistēmas jau ir uzstādītas. Tas atvieglos lietas gan konkrētajās vietās, gan arī visai energoapgādei, jo daudzviet vairs nebūs jāuztraucas par pamatpatēriņa nodrošināšanu.

Ļoti labs piemērs ir Žitomiras pilsēta. Tur ir ļoti aktīvs mērs. Viņš ir strādājis ar dažādiem atbalstītājiem, ar privāto sektoru. Viņi ir aprīkojuši vairākas svarīgas vietas pilsētā ar saules vai citām atjaunīgo resursu iekārtām. Pagājušogad elektrības piegādātājs viņus informēja, ka viņiem jāievieš patēriņa pārtraukumi pilsētā. Viņi nolēma samazināt patēriņu. Viņi savu ūdensapgādi, slimnīcas vai, piemēram, skolas pārslēdza no elektrotīkla uz atjaunīgajiem resursiem. Un viņiem izdevās izvairīties no atslēgumiem cilvēku mājokļos. Cilvēki to pat nesajuta. Tā bija ļoti efektīva pilsētas pārvaldība.

Un tieši tas arī nozīmē enerģētisko neatkarību. Mūsu ļoti centralizētajā energosistēmā tāda lieta kā izlemšana, no kura avota patērēt enerģiju, ne vienmēr ir iespējama. Bet šajā pilsētā viņiem ir izvēle. Tas ir tas, ko sauc par enerģētisko neatkarību – ir jābūt iespējai izvēlēties.

Tātad avotu dažādība, decentralizācija un taupīšana darbojas ļoti labi.

Jā! Jā!

Kas būtu tās lietas, ko šeit, Latvijā, būtu labi no jums mācīties? 

Vispirms jau jāsaka, ka jūs kopumā mūsu kontekstu saprotat labāk nekā Rietumeiropa, jo arī jums kaimiņos ir Krievija un mēs no jums saņemam milzu atbalstu. Bet attiecībā uz enerģētiku, cik redzu, jūs darāt ļoti daudz, lai kļūtu energoneatkarīgi, atsakoties no krievu gāzes un elektrības. Tas ir ļoti svarīgi. Jo pret mums pat tagad var izmantot spiediena instrumentu, izmantojot gāzes tranzīta kārti. Mēs to neimportējam, bet tranzīts joprojām notiek. Es teiktu, ka ir acīmredzami, ka

atjaunīgie resursi ir atslēga uz energoneatkarību, jo tur ir gan decentralizācija, gan avotu dažādošana un izvēle.

Tas ir brīnišķīgi, jo, ja kaut kas atgadās, jums būs vismaz dažas stundas ar elektrību, ar pielādētām ierīcēm uz vairākām dienām. Tas ir ļoti svarīgi.

Bet tā globāli man nav ieteikumu, kas Latvijai būtu jādara – tā ir jūsu pašu izvēle. Es tikai saku, ka atjaunīgie resursi ir labāki ilgtermiņā, jo jāatceras taču arī par klimata mērķiem – tie ar mums paliks pat tad, ja Krievija kaut kur izgaistu. Arī ar to mums būs nākotnē jācīnās. Tāpēc pie tā jāķeras pēc iespējas ātrāk, vienlaikus samazinot arī Krievijas ienākumus.

Es ceru, ka īstie cilvēki Latvijā šo ir dzirdējuši un varbūt kādudien jūs saņemsiet zvanu.

Jā, es ceru uz to, jo patiesībā mums nav bijusi sadarbība ar uzņēmumiem no Baltijas valstīm. Tas varbūt nedaudz izbrīna, jo esmu meklējusi veidus, kā tos sasniegt. Bet, no otras puses, es zinu, ka jūs citos veidos sniedzat ļoti lielu palīdzību. Arī tas var būt iemesls. Bet, ja ir kāds, kas būtu ieinteresēts, dodiet man ziņu! Es ar prieku aprunāšos un turpināšu darīt to, ko jau daru katru dienu.

Cerēsim, ka jums būs iemesls atbraukt uz Rīgu un izskaidrot lietas. Mēs jautājam ikvienam mūsu sarunas izskaņā: ko mums jums personīgi un arī jūsu organizācijai novēlēt?

Noteikti Ukrainas uzvaru un palīdzību mums to sasniegt pēc iespējas ātrāk. Tas būtu labākais novēlējums. Bet es arī zinu, ka pēc uzvaras es neapstāšos tajā, ko daru, jo būs vēl daudz vairāk darāmā. Tāpēc man noderētu laba veselība, jo tas viss prasīs daudz pūļu. Tāpat es vēlētos, lai uzmanība uz to, kas notiek Ukrainā, saglabātos vismaz tik, cik tā ir šobrīd, jo mēs redzam nogurumu. Tas ir saprotami, bet mēs šeit karojam par labāku nākotni mums visiem. Mēs labi zinām, ko dara krievi, kad iebrūk citā valstī, un tas ir biedējoši, un neviens to negrib piedzīvot. Mēs gribam to izbeigt pēc iespējas ātrāk, lai krievi nespētu to paveikt ar nevienu no jums un mums un nekur citur.

Liels paldies par to, ko mums izstāstījāt! Lai arī daļu no tā mēs zinājām vai nojautām, jūsu sacītais to padarīja mums krietni tuvāku.

Liels paldies jums, un visu labu!