Svētdien, 13.decembrī, LTV šova "Mana dziesma" 16.raidījumā skanēja Raimonda Paula filozofiskās dziesmas. Dagmāras Legantes komandā bija Madara Botmane, Daira Āboliņa un Vita Baļčunaite, savukārt Intara Rešetina komandā darbojās Gundars Rēders, Kaspars Zemītis un Artis Robežnieks.
Pēc raidījuma uz īsu sarunu "Lsm.lv" aicināja Madaru Botmani.
Pastāstiet, kas jums patika šovā!
Man patika! Es šovā uzzināju daudz jaunu Raimonda Paula dziesmu, jo, redziet, es jau neesmu tā laika cilvēks, un ir kaut kādas dziesmas, kas ir pie manis atnākušas, un ir tādas, kuras nav pie manis atnākušas. Par dažu dziesmu eksistenci es uzzināju tieši šovā. Lai cik tas būtu tā kā žēl, bet tā tas arī bija. Es laikam komandā vispār biju pati jaunākā, tā sanāk. Redziet, viņiem bija Kaspars Zemītis, kurš ir mūziķis, kurš ir spēlējis oi, oi, oi, cik daudz! Es domāju, ka tas zināmā mērā arī viņus ne glāba, bet palīdzēja uzvarēt. Jo mūziķi domā mūziķu kategorijā. Ja būtu Raimonda Paula, nezinu, piemēram, dramaturģijas dziesmas, tad, iespējams, man būtu tie trumpji, ar kuriem es varētu spēlēt. Tā kā es tomēr neesmu mūziķe, lai gan es šur tur kaut kad dziedu, man šīs zināšanas nav tik lielas un plašas, lai es atpazītu tādā formātā.
Varbūt ir kādas dziesmas, ko jūs atceraties tagad, par kurām jūs teicāt, ka iepriekš nezinājāt?
Es neatceros, kā sauc [smejas], bet saistībā ar Dairu bija tā viena dziesma, kas bija raksturojošā dziesma vai kaut kas tamlīdzīgs, kuru Margarita Vilcāne, manuprāt, dziedāja, kura esot bijusi ārkārtīgi slavena, bet līdz manām ausīm nonāca tikai šajā raidījumā.
Jūsu raidījuma tēma bija "Filozofiskās dziesmas". Kuras kā filozofiskās iesūtījāt jūs?
Tās, kuras es iesūtīju, netika izmantotas. Man atsūtīja to sarakstu, un es teicu, kuras dziesmas es zinu, mazāk vai vairāk atpazīstu, bet tās, kuras iesūtīju, netika. Piemēram, tāda ļoti, manuprāt, skaista dziesma ir "Sit krustā mani", kur Imants Ziedonis vienkārši izcili spēlējas ar vārdu "krusts" un "prusts", un arī dziesmas vārdi ir teju izcili.
Šī dziesma izklausās patiešām nedzirdēta.
Es zinu vairāk to, ko es esmu dziedājusi. Protams, ir kaut kāda liela daļa, kuras es vienkārši esmu dzirdējusi. Bet katrā gadījumā - raidījumā nebija manas mīļākās Raimonda Paula filozofiskās dziesmas. Tas ir gaumes jautājums, kā mēs zinām, par gaumi nestrīdamies. Tā kā es ļoti labi arī apzinos, ka es neesmu rādītājs, jo man parasti patīk tas, kas citiem īpaši nepatīk un nešķiet pat interesants. Mani parasti atkal kaut kas tajā ļoti fascinē.
Pastāstiet par komandu, kā jums veicās komandā?
Komanda mums bija ļoti īpatnēja. Mēs ar Dairu esam sastrādājušās kino raidījumā, bet ar Vitu es tikos pirmoreiz savā dzīvē. Kā mums gāja? Mums gāja diezgan mierīgi.
Kura no spēlēm jums vislabāk patika?
Man patika tur, kur bija klavierītes jāspēlē. Tas bija skaisti. Tur, kur kaut kas jādara, lai atpazītu, jā, tas man patika.
Vai bija kāda epizode, par kuru jums ir kauns šobrīd?
Es neatceros. Redziet, es jau nezinu, kas tiks samontēts. Tā jau arī ir vēl viena pasaule. Uz vietas esot, tā ir cita lieta, bet montāža bieži vien vai nu izglābj, vai iznīcina pasākumu [smejas]. Man tā sajūta bija tāda ļoti īpatnēja pēc raidījuma, tas ir tiesa. Jo es tā kā nenoķēru to vilni, ko mēs varam saukt par minēšanas prieku. Nu ja, tā jau arī bija. Vīriešu komanda vinnēja. Mēs bijām vienas no retajām sievietēm, kas zaudēja. Jo proporcionāli vairāk vienmēr ir vinnējušas sieviešu komandas. Mēs piestrādājām pie tā, lai vīriešu komandu rangs nedaudz paceltos [smejas]. Bet es vismaz uzzināju par dažām labām dziesmām šo to.
