Āķis lūpā komandas dēļ. Intervija ar seriāla «Projekts: Šķiršanās» aktrisi Madaru Botmani

Madara Botmane ir viena no spilgtākajām savas paaudzes aktrisēm un nu jau vairākus gadus diplomēta un daudzos Latvijas teātros pieprasīta kostīmu māksliniece. Viņa ir daudzveidīga un skrupuloza visā, ko dara. Savā veidā perfekcioniste.

Savulaik dziedājusi ar Raimondu Paulu, bijusi raidījuma “Iebrauc kino” viena no vadītājām. Šogad Madara Botmane saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada kostīmu māksliniece par darbu Nacionālā teātra izrādē “Alise Brīnumzemē” un Liepājas teātra izrādē “ Purva bridējs ugunī”.

LTV seriālā “Projekts: Šķiršanās” Madara Botmane spēlē kaimiņieni Jogitu, kura kopā ar savu vīru ir visai atraktīvs pārītis ar savu privātās dzīves ēnas zonu, par kuru sāpīgi runāt. Madara Botmane, strādājot pie lomas, apguvusi jogu un saradusi ar savas varones rozā garderobi.

Daira Āboliņa: Madara, tu sen nebiji filmējusies daudzsēriju projektā, kāda bija motivācija atgriezties?

Madara Botmane: Man zvanīja Linda Olte un teica: Madara, lūdzu atnāc uz kastingu. Es saku, es varu aiziet uz kastingu, lai tev ir miers un man ir miers, ka tev mani nevajag, jo, pirmkārt, man nav īpaši daudz brīva laika dienas grafikā. Ir skaidrs, ja ir filmēšanas diena, tad tu neko citu nevari izdarīt. Es aiziešu, lai ir mierīga sirds. Aizeju uz kastingu, un tur ir producente Krista, Linda un mēs ar Ivo [Martinsonu] satiekamies nejauši pie Televīzijas ēkas, pie mašīnām, mēs šeit seriālā būsim pāris… Un kaut kā notiek pēkšņi tas klikšķis, ir saslēdziens ar Ivo.

Man tiešām bija tas āķis lūpā komandas dēļ.

Arī lomas dēļ. Es un Jogita, mēs esam pilnīgi divas dažādas pasaules. Man tas ir grūti un ir interesanti, un tas bija galvenais iemesls. Ar Lindu jau man bija brīnišķīga pieredze sakarā ar Raiņa un Aspazijas filmu, tā kā man nebija īpaši daudz argumentu, izņemot laiku, lai atteiktu.

Iepriekš tev Linda Olte piedāvāja Aspaziju. Tas ir intelektuāls rēbuss ar sava veida atrakciju. Šoreiz viņa tev piedāvāja kaut ko tādu, kas, iespējams, tavā dzīvē nekad nav bijis. Šādu tipāžu kā Jogita.

Teātrī ir kaut kas nedaudz bijis. Protams, kino – nē. Un skaidrs, ka Jogita ir pilnīgi absolūti pretēja tipāža sieviete tam, kāda es pati esmu! Man ir pilnīgi cits dzīves ritms kā viņai. Un tas, kas viņai šķiet būtisks, man šķiet nedaudz uzjautrinošs un kaut kādā mērā, ciniski uz to raugoties, tas šķiet pat ironiski.

Tas, kas mani uzrunāja lomā, ka Jogitai ir tā sava iekšējā traģika, kas transformējas tādā formā, ko sabiedrībā sauc par “cacu”, par ezotēriku, par jogas idealizāciju, un viņai tas būtībā nāk no izmisuma. Viņa nespēj būt laimīga. Kaut kādā mērā viņa sev melo un slēpjas no tā. Bet no sevis pārāk tālu aizbēgt nevar. Tas, kas tev ir iekšā, jebkurā gadījumā nāks ārā.

Tā kā šajā ziņā jebkuram cilvēkam ir iespēja ar Jogitu identificēties, arī man.

Āriene jau ir tikai forma, būtiskākais jau ir tas, par ko viņa domā.

Kā viņai pietrūkst laimei? Es redzu šo māju, kurā dzīvo tava varone, viņai ir brīnišķīgs, atraktīvs vīrs, sava dzīves filozofija…

Jā, viņai ir sava dzīves filozofija. Turīgs vīrs, viņa nodarbojas ar lietām, kas viņai patīk, bet viņi kā ģimene nespēj tikt pie bērniņa un viņai kā sievietei tas ir ļoti dzīvībai vajadzīgs. Un tā ir viņas lielākā sāpe, ka viņa nespēj saņemt un atdot to beznosacījuma mīlestību, kuru viņa vēlas dot. Es tā ļoti filozofiski to paņemu. Skaidrs, ka tas seriālā ir rādīts caur tādu nelielu ironijas devu un caur humoru. Bet pamatā tur ir šī lieta, ka viņa nespēj tikt pie bērniņa. Un tad laimīgi nelaimīga gadījuma rezultātā tomēr tas notiek. Tā ir reizē ļoti liela laime un liela nelaime. Un kā viņa operē, lai tiktu ārā no šīs laimes nelaimes...

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Tu domā, ka, ja viņa būtu pilnasinīgāka kā sieviete, viņai nebūtu vajadzīga joga un ezotērika, viņas personība mainītos?

Es negribētu teikt, ka noteikti “jā”. Es domāju, ka tas ir veids, kā viņa spēj sevi uzturēt gan fiziskā veselībā, gan garīgā, gan mentālā. Un domāju, ka jebkurš cilvēks, kurš nodarbojas ar jogu, ļoti labi apzinās, ka tas nav tikai fiziski, ka tas lielākoties ir mentāli, jo tavs ķermenis reaģē uz to, kā tu domā. Jogitas gadījumā viņa tik dziļi neanalizē, viņa intuīcijas līmenī ir izvēlējusies šādu ceļu un atbildes meklējumu, un tas ir tas, kur viņa ir nonākusi. Ja tas cilvēku ceļ un ļauj iziet cauri grūtiem posmiem, tad man pat vienalga, vai Jogita nodarbotos ar jogu vai kāds cits cilvēks nodarbotos ar jogu, vai būtu izteikts kristietis. Man liekas, ir jautājums par to, kā tikt kaut kādām lietām cauri.

Es, Madara, ar savu galvu, nevis Jogitas galvu, saku, tas ir veids, kā viņa spēj sevī saražot pietiekami lielu mieru, lai varētu viena atrasties šajā šikajā mājā, kurā viņa dzīvo.

Joga – tas ir kaut kas jauns tavā Madaras dzīvē?

Karājošā joga, jā. Es esmu gājusi uz kaut kādām nodarbībām, bet diendienā ar to nenodarbojos. It sevišķi pēdējā laikā fiziskām aktivitātēm aizvien mazāk atliek laika, Covid-19 laikā paskrēju…

Būtībā joga man ir sveša, tā nav man ļoti pazīstama zona. Gāju uz bikram jogu un kaut ko pamēģināju, bet nav gājis pie sirds. Bet tieši ar karāšanos, šūpošanos, ar gravitāciju un lielā mērā ar lielu atbrīvošanos, ar muskuļu atbrīvošanos, nevis sasprindzināšanu, tas lakats brīnišķīgi to piedāvā. Un galu galā mums taču visiem patīk šūpoties kā bērnībā. Ja es redzu šūpoles, es vienmēr eju uz šūpolēm.

Tas ir kaut kas līdzīgs?

Tas ir līdzīgs. Tas tāpat kā dārzā ieiet un ielīst šūpuļtīklā. Jā, nav dārzs, bet tu guli lielā lakatā, tas tev atbrīvo ķermeni. Kāds parausta aiz kājas… Man tas ir atklājums, ko Jogita man ir devusi šajā īsajā laika periodā. Pilnīgi noteikti – izpratni par to, ka man šī nodarbe ļoti patīk un es ceru to iedibināt savā dzīvē.

Tu kā aktrise, kā Madara, esi lieliskā fiziskā formā. Tas nozīmē, ka tev ir kāda sava fizisko aktivitāšu formula, kas tev palīdz atiet no sava aktrises vai kostīmu mākslinieces darbā?

Man ir jāatzīstas, kopš es iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, es neesmu bijusi praktiski ne uz vienu fizisku nodarbību. Tas viss ir no tā, ka es arvien vairāk mīlu to, ko es daru. Tāpēc, ka arvien vairāk es spēju noteikt to, ko es daru un nedaru.

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Tajā tu ietver gan aktrises, gan kostīmu mākslinieces darbu?

Gan – gan.

Tas ir ļoti pārsteidzoši man, ka, strādājot kā kostīmu māksliniecei un tagad pat arī ar interjeru un telpu, man atbrīvojas tā zona, kas kā aktrisei būtu absolūti jānosedz.

Lai gan man joprojām ir daudz darba kā aktrisei, par darba trūkumu es nevaru sūdzēties.

Tā ļoti vienkāršoti runājot, esmu ļoti pateicīga par to, ka cilvēki mani uztver vairāk par cilvēku, nevis vienkārši dīvaini – smuku, jaunu aktrisīti, kura te ņemas, kurai ir ambīcijas. Man šķiet, tieši tā otra puse, kas ir kostīmi, interjers, ir licis cilvēkiem ieraudzīt to, ka es domāju nedaudz tālāk, kā tikai varētu šķist. Un par to man ir prieks!

Tu esi pabeigusi tagad Mākslas akadēmiju?

Jā, jā.

Bet kā tu uzturi sevi fiziskā formā, tie ir gēni?

Redzi, sen, sen, sen Kandavā, kad vēl dzīvoju, pabeidzu Mākslas skolu un aizgāju uz deju skolu, un ļoti intensīvi nodejoju gadus sešus, septiņus.. kad man bija kādi 14 – 22 gadi. Tas, kā joprojām izskatos un dzīvoju, ir Kandavas deju skolas nopelns, kur bija četras reizes četras stundas nedēļā. Liela slodze, foršs kolektīvs, un tas ir tas, uz kā es joprojām dzīvoju. Es jūtu, ka pamazām vajadzētu kaut ko sākt atkal darīt fiziski tāpēc, ka ķermenis nav tik brīvs, kā man gribētos. Jo, protams, tās stundas, kuras es pavadu, pie galda zīmējot vai citas lietas darot, tās sasprindzina. Slodze ir liela, stress ir paliels.

Man ir bijušas lielas problēmas gan ar vēderu, gan pārbaudes taisītas. Nevienam nenovēlu. Bet es ēdu to, ko gribu ēst. Ja gribu apēst spaini ar mellenēm, lai gan tas nav pareizi, jo man vajadzētu ēst trīs reiz dienā un graudaugus un tā… nē, es gribu spaini ar mellenēm un ēdu, un esmu laimīga. Un, ja es esmu laimīga, tad arī mans ķermenis ir laimīgs. Tas viss aiziet pa ķēdīti. Tas bija garš ceļš, kamēr līdz tam nonācu. Bet būtībā ir svarīgi tikai un vienīgi mēģināt sadzirdēt to, kas pašā cilvēkā notiek. Ja tu atsaucies tam, ko tavs ķermenis prasa, nevis stress, emocionalitāte vai citas lietas, tad pie tās harmonijas var tikt tuvāk.

Vēlreiz atgriežoties pie seriāla Jogitas tipāža. Vai režisore ieteica, kā lai tu izproti tāda cilvēka psiholoģiju, fizisko uzvedību, plastiku? Vai tu tikies ar cilvēkiem, kam līdzīgs dzīvesveids?

Tā kā es esmu aktrise, mans “skeneris” ir ieslēgts 24/7, un šos cilvēkus es nepārtraukti vēroju. Domāju, kaut vai ejot pa ielu, veikalā “Rimi” es ieraugu tipāžu un manī – tik-tik-tik – iebirst informācija. Tas ir skaidrs, ka Jogitas tēls ir ļoti spilgts tipāžs. Šādi cilvēki, kuri piekopj smuko dzīvesveidu un lai uz ārpusi viss izskatās skaisti, tādu mūsdienās, īpaši 21. gadsimtā, ir ļoti daudz. Un man nemaz nevajag tālu meklēt, pat starp savējiem cilvēkiem varu ieraudzīt. Tā es to tēlu veidoju un sevī transformēju. Domāju, no kurienes tas rodas, kāpēc cilvēkiem ir šī vajadzība rādīt, ka es dzīvoju labi, ka es izskatos labi, redziet, es daru to un to. Būtībā es visu laiku nodarbojos ar savas lomas analīzi. Iespējams, es būšu daudz līdzīgāka Jogitai, nekā man pašai šķiet!

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Tavai varonei ir stils, kas, visticamāk, nav savienojams ar vizuālo tēlu, kādā tu pati tērpies? Un vismazāk tas ir savienojams ar to stilu, kādā tu strādā kā kostīmu māksliniece, kad tu esi daudz ekstrēmāka par to Madaru, ko mēs varētu sastapt kā Madaru-aktrisi uz ielas. Ko tu domā par savas varones stilu? Tagad tu sēdi man pretim tādā mājas tērpā, droši vien dārgā…

Ja izskatās dārgs, tad ir sasniegts mērķis. Man vienmēr paticis darbā kā aktrisei strādāt diezgan lielā pretējībā. Kad aizgāju uz pirmo kostīmu laikošanu un ieraudzīju apģērbu garo rozā stangu…Es tik daudz rozā drēbes vienuviet savā dzīvē nebiju redzējusi! Tas Jogitas stils ir tāds, kāds ir. Ir noteikta cilvēku grupai, kurai rozā krāsa ir tas pats, kas citai cilvēku grupai – melnā krāsa. Tas ir tas pats, tikai jautājums, kā uz to paskatās. Tās cilvēku grupas ir proporcionāli sabiedrībā diezgan vienādas.

Vai tu esi kādreiz strādājusi ar rozā krāsu savos dizaina darbos?

Dizaina darbos mazāk esmu izmantojusi, jo ir par mierīgu. Bet teātra izrādē – jā! Kad ir vajadzīga sievišķība, ne gluži sievišķīga, to var panākt dažādos veidos. Starp citu, man pēdējā rozā krāsa, tāda tumši netīri rozā, bija paredzēta izrādē “Trīs draugi”, kura tagad Covid-19 dēļ diemžēl ir atcēlusies.. Gaidu, kad būs, vai būs… Bet rozā krāsa nekādā gadījumā nav mana organiskā krāsa, man – kā Madarai. Taču es viņu esmu iemācījusies pieņemt.

Vai tu kā aktrise esi bijusi pati sava stila modele?

Tad, kad es taisīju savu pirmo kolekciju, tad visu mērīja uz mani. Fiziski es esmu sev modele. Vai es ģērbju sevi? Nē, neģērbju. Mani ģērbj kāds cits. Un tas, ko es ikdienā velku, nu jau mani arvien mazāk un mazāk interesē. Un nešķiet, ka uz to būtu savas dzīves dārgais laiks jātērē. Es jau uz modi skatos nevis vienkārši kā uz apģērba gabalu, bet man vienmēr būtiska ir ideja vai doma, ko caur to pateikt. Teātrī kostīmam ir jāpalīdz aktierim darīt konkrētas lietas.

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Drusku par nākotnes plāniem… Vai tu ļausi savai jaunajai spēcīgajai profesijai, kas saistīta ar vizuālo mākslu, konkurēt un izkonkurēt aktrises darbu?

Ir bijuši ļoti daudzi gadi, kur esmu situsies starp šo visu. Ir bijuši gadi, kad it kā durvis ir vaļā, bet tur ir it kā stikls un tu netiec tajā otrajā pusē. Laikam manī ienāk briedums.

Ja tas tā notiks, ka es pāriešu tikai un vienīgi mākslas zonā un būšu mazāk kā aktrise uz skatuves, tad tam tā būtu bijis jābūt.

Jo skaidrs, ka kostīmus es nevarētu izprast tik labi, ja es nebūtu aktrise un ja es pati nebūtu kaut kādā mērā cietusi arī no paviršības kostīmā. Bet šajā savas dzīves periodā es nesitos kādās durvīs, un pārsteidzoši ir tas, ka tās durvis veras. Veras tur, kur es nekad nebūtu domājusi, ka viņas vērsies… Piemēram, es pašreiz strādāju pie apģērbu kolekcijas, kur ir 250 modeļi. Tiks pārdotas piegrieztnes. Nevis apģērbs, bet piegrieztnes. Un man ir jāieiet tajā subkultūrā, kas ir tā mājas šuvēja, jāmēģina izprast un jāuzzīmē viņai tie 250 modeļi… Kas ir tā sieviete, kas viņai patīk, kādas problēmas, cik vienkārši, cik sarežģīti?

Joprojām mums ir sadarbība ar Ivaru Beitānu un “Aerodium”, kur tirdzniecības centrā “Alfa” uztaisījām bērnu laukumu un tagad sākam strādāt pie cita projekta, kas ir interjers. Un man nav interjera izglītības! Mēs sēžam, domājam, filozofējam. Tad es sēžu ar arhitektiem, inženieriem un ir ļoti interesanti. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka ir iespēja ieraudzīt tik daudz dažādus cilvēkus. Nevis novērot kā aktrisei, bet būt viņiem reāli fiziski blakus, un reizēm pat pastrīdēties ar inženieri ir ļoti interesanti! Un divas reizes laikam esmu pat uzvarējusi! Es saprotu, ka negribu tur skrūvi un izcīnu, ka viņas tur nav. Starp citu, “Alfā”, kur uztaisījām objektu, ir kārtīgs rozā, tur viss ir spilgts!

Atpakaļ pie seriāla… Cilvēki mēģina formulēt savu šķiršanās pieredzi vai nepieredzi un konfrontēt ar seriāla sižetu. Kā tas ir tev?

Es tagad varu runāt kā gudrais tāpēc, ka es šajā seriālā neizšķiros!

Man laikam tās šķiršanās drāmas nepatīk. Es negribu to ne just, ne dzirdēt savā eksistencē. Es negribētu šķirties no savām esošajām attiecībām. Es gribētu būt ilgi un laimīgi – savās attiecībās.

Šajā seriālā viņi mēģina cieņpilni izšķirties un tas ir supergrūti, bet ja tam var pietuvoties…

Šis seriāls parāda komisko pusi. Ja var šķiroties saglabāt cilvēcisko mīlestību, tad tā ir būtiskā lieta. Ja divi cilvēki ir nodzīvojuši ilgu laiku kopā, tad, nu, nevar būt, ka tur nav tā primārā cilvēka mīlestība! Tad jāaizmirst visi aizvainojumi un, ja var, jālaiž vaļā, ja nevar – ilgi jālaiž vaļā. Man prieks, ka šī tēma tiek seriālā risināta un tiek risināta dramaturģiski diezgan interesanti, klišejiski un smieklīgi. Mēs jau gribētu tā skaisti izšķirties, bet cilvēks ir cilvēks. Tur neko nevar izdarīt. Ja tas trauks ir sakrājies pilns, tad ir pilns un sāp. Un, kamēr tas trauks nepatukšojas, neko diži izmainīt nevar.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt