Vai tas ir normāli?

Ticība pārdabiskajam - palīdz vai traucē kvalitatīvai dzīvei

Vai tas ir normāli?

Rūpes par veselību: Vai joprojām pastāv stigma attiecībā uz psihiatriju

Jaunā gada apņemšanās: kā iecerēto pārvērst par derīgu ieradumu vai pat dzīves veidu

Veselīgāk ēst, sportot, rūpēties par sevi – kāpēc jaunā gada apņemšanās mēdz ātri izplēnēt?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 4 mēnešiem.

Bieži vien jaunu gadu vai kādu posmu dzīvē mēs uzsākam ar apņemšanos – veselīgāk ēst, vairāk sportot, rūpēties par sevi vai citiem, bet tikpat bieži gadās, ka apņemšanās izplēn. Par iemeslu tam kalpo gan attaisnojumi, gan gribasspēka trūkums, gan prokrastinācija un trauksme, bet tāpat arī dažādi ārējie faktori, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli?" vērtēja psihoorganiskās analīzes psihoterapijas speciāliste Ulrika Plotniece.

Attaisnojumi un gribasspēks

"Mērķi un ieceres, ko mēs ar vislabākajiem nodomiem izvirzām, reizēm tiešām mums ir par grūtu, reizēm ir kaut kādi šķēršļi, kas neļauj mums to darīt, reizēm mums pietrūkst  motivācijas," atzina Plotniece. 

"Ja tas tiešām ir mērķis, ko mēs gribam sasniegt, ir jāmēģina vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz – jo vairāk mēs mēģināsim, jo vienā brīdī mums neizbēgami sanāks.

Bet varbūt procesā ir jāizvērtē, vai tas tiešām ir tas, ko mums vajag. Varbūt mums nevajag? Varbūt mēs esam sapratuši, ka kaut kas cits mums ir vajadzīgs? Tas arī ir normāli – nonākt līdz tādai apziņai un sapratnei, ka man to nevajag," viņa uzsvēra. 

Vienlaikus visai bieži cilvēki, saskaroties ar lielākiem vai mazākiem šķēršļiem, gan apzināti, gan neapzināti meklē iemeslus un skaidrojumus tam, kāpēc kaut ko labāk tomēr nedarīt. 

"Tad es teiktu, ka viņi negrib to [mērķi sasniegt]. Jo man liekas, tas attaisnojums, kāpēc es kaut ko nedaru, tas ir mums vajadzīgs, jo mēs neesam reizēm spējīgi godīgi paskatīties sev acīs un pateikt – es to nedarīšu un man to nevajag," norādīja Plotniece. 

"Man liekas, ka citreiz pāru attiecībās tas ir ļoti labi redzams, kad viens grib satikties, bet otrs saka, ka nav laika, ka nevar, lai gan patiesībā viņš nevis nevar, bet gan meklē attaisnojumu, lai to nedarītu. Tas nozīmē, ka viņš to faktiski negrib darīt. Ar mūsu kaut kādām iecerēm arī bieži vien ir tā," viņa skaidroja. 

Tādos brīžos cilvēki izvēlas darīt daudz dažādas citas lietas un vilkt laiku, tikai lai nebūtu jāveic iecerētais. Savukārt, ja cilvēks godīgi pasaka pats sev, ka nevēlas to darīt, situāciju var atrisināt daudz ātrāk, izvēloties ieceri vai nu atmest pavisam, vai sevi vienkārši piespiežot tikt ar to galā un atstāt aiz muguras. 

"Tā godīgā attieksme pret sevi ir pati svarīgākā šajā visā, jo citādi var sapīties visos tajos  attaisnojumos 

un ārējos apstākļos, ar ko mēs attaisnojam, kāpēc mēs to nedarām, un finālā mēs netiekam līdz tam kodolam, – vai mēs gribam vai negribam? Jo patiesībā, vienalga, kas ir tas, ko mēs gribam. Ja tā patiešām ir, mēs tam atradīsim laiku, naudu, resursus, jebko," uzsvēra Plotniece. 

Rezultāts nenāks ātri un viegli

Bieži vien cilvēki mērķiem atmet ar roku arī tāpēc, ka pirmajā mirklī neredz rezultātu. Piemēram, sākoties jaunam gadam, cilvēki apņemas ēst veselīgi, sportot un nomest lieko svaru, taču janvāra beigās padodas, jo attēls spogulī vēl arvien ir tāds pats, bet apņemšanās prasa daudz laika un pūļu. 

"Jā, mana meita arī, viņai ir pieci gadi, viņa pavingro pusstundu un tad nāk un prasa – mammu, man ir muskuļi uzauguši lielāki?

Tā, man liekas, vispār ir mūsdienu problēma, ka mēs gribam ļoti ātri rezultātu redzēt gan savā ārienē, kā mēs vizuāli izskatāmies, gan tajā, cik mēs sportiski esam," atzina Plotniece. 

"Ja mēs skatāmies, no otras puses, cik ilgi mēs esam tā labi ēduši, kamēr esam dabūjuši to lieko svaru? Tikpat ilgi mums ir jāsporto, lai mēs to dabūtu nost. Mēs nevaram to samazināt straujāk, nekā dabūjām klāt," viņa uzsvēra. 

Tāpat tas attiecas arī uz cilvēka psiholoģiskajiem procesiem un sajūtām. Plotniece atklāja, ka cilvēki bieži vien, atnākot uz terapiju, vēlas ātri iegūt recepti labākai ikdienai un dzīvot tālāk, bet tā tas nestrādā. 

"Tikpat ilgi, cik mēs esam uz tiem grābekļiem kāpuši, tikpat ilgi mēs tos arī lēnā garā mēģinām savākt kopā un nolikt šķūnīti," uzvēra Plotniece. 

"Jā, ātri pie rezultāta arī var tikt, bet es neticu, ka rezultāts būs noturīgs. Piemēram, ar diētām tas ir ļoti tipiski – uzkāpjam uz ļoti smagas diētas, nometam tos savus kilogramus, bet pēc tam galva nestrādā un pēc piecām dienām esam atkal pierijušies un nelaimīgi," viņa secināja. 

Prokrastinācija un trauksme

Vēl viens iemesls, kāpēc apņemšanās tiek pamestas novārtā vai nemaz netiek uzsāktas, ir prokrastinācija jeb apzināta darāmā novilcināšana. Psihoterapijas speciāliste piekrita, ka ir cilvēki, kas vienmēr izvēlēsies visu atlikt uz pēdējo brīdi, pēdējo minūti. Bieži tas saistīts ar trauksmi – darbi turpina krāties, bet cilvēks nespēj atrast veidu, kā tikt ar tiem galā, tāpēc izjūt par to spēcīgu satraukumu un beigās nedara nemaz. 

"Tas bieži vien ir tādās situācijās, ja tie darbi tiešām ir tik daudz sakrituši. Man liekas, – katrs cilvēks ir izjutis, ka viņam gāžas tā darbu lavīna virsū, un viņš nesaprot, ar ko sākt, un tad viņš labāk vispār neko nedara. Man pašai tā ir bijis," atzina Plotniece. 

"Skaidrs, ka tie darbi nepazūd, un vienā brīdī būs jāsāk darīt, bet, jā, protams, tā sajūta, ka es ar kaut ko netikšu galā vai nespēšu kaut ko izdarīt laicīgi, tā var absolūti radīt trauksmi.

Mēs jau esam dažādi. Vieni ir pret trauksmi labāk noturīgi, citi ir mazāk noturīgi, un tas var būt diezgan spēcīgs iemesls, lai kaut  ko nedarītu," viņa skaidroja. 

Psihoterapijas speciāliste brīžos, kad trauksme ir pārāk liela, lai, piemēram, uzsāktu jaunu projektu, ieteica, pirmkārt, dziļi elpot un, otrkārt, sadalīt darbus mazākos uzdevumos. 

"Reizēm tas, kas biedē, ir, kā es to visu tagad darīšu, kā es to organizēšu? Tad, kad uz papīra vienkārši saraksta, kas būs tie pirmie soļi, lai es kaut kur vispār nonāktu, un kas tieši ir jādara, tad tas vilciens sāk kustēties, un dabiski tā lieta aiziet. Vienkārši ir jāsāk darīt. Ir jāatrod tās pirmās darbības, kas jādara, un tad arī tā trauksme mazinās," ieteica Plotniece. 

Tāpat viņa atgādināja, ka arī kļūdīties ir normāli, – neviens vēl nav neko sasniedzis vai iemācījies, ne reizi nekļūdoties. 

Ārējie faktori

Ne viss dzīvē ir atkarīgs no mums pašiem, reizēm mūsu mērķiem traucē arī dažādi ārējie faktori, kurus nespējam kontrolēt. Saskaroties ar šādiem ārējiem apstākļiem, cilvēki ļoti bieži zaudē motivāciju censties un turpināt iesākto.

"Man priekš sevis ir laba tāda atskaite – to, cik labi es esmu atpūtusies, izgulējusies un labā noskaņojumā, var izvērtēt pēc tā, cik daudz mani kaitina kaut kādi sīkumi. Es zinu, ka, ja viss ir labi, es tiešām esmu emocionāli stabila, labi gulējusi, normāli ēdusi, tad mani sīkumi nekaitina," stāstīja Plotniece. 

"Man liekas, ka katram cilvēkam vajag saprast sevi, lai saprastu, kas ir tās lietas (ārējie faktori), kas izsit pamatu zem kājām, un novērtēt, vai tā ir tāda pagaidu lieta, ko ar to iesākt, vai es varu turpināt iesākto pēc tam vai tas man vienkārši visu ir nobrucinājis. Ir svarīga pašanalīze, un tad jau visu kaut ko ar sevi var sarunāt," viņa ieteica. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti