Veidojot attiecības, ne vienmēr uzreiz pamanām jautājumus, kas nesaskan, jo sākumā dabiski uzmanību vairāk pievēršam tam, kas vieno. Tikai ar laiku pamanām, ka ir uzskati, kas attiecībās nesakrīt. Ne vienmēr tas ir slikti.
"Reizēm mums ir tāda apziņa, kad mēs paši jūtam, ka mums kaut kas pietrūkst, jo neviens nav pilnība. Varbūt tas magnētisms ir tieši tajā, ka otrā cilvēkā es saskatu to vēlamo – ja es būšu ar viņu kopā, viņš aizpildīs to, kā man nav. Kādreiz tas tā ļoti komplimentāri strādā, ja tas neskar tādus būtiskus jautājumus, kuros parādās tādas atšķirības, kas sāk kaitināt, sāk radīt berzi, no berzes rodas strīdi, konflikti un atsvešināšanās," norādīja Poiša.
Galu galā katram cilvēkam pašam būtu jāpiepilda savas iztrūkstošās daļas. Ja kaut kas pietrūkst, nedrīkst no otra prasīt, lai viņš aizpilda to, kā tevī nav. Protams, ja runa ir par sīkām ikdienas lietām, piemēram, par to, kurš gatavo ēst, to iespējams atrisināt, taču reizēm atšķirības uzskatos ir būtiskas.
"Reizēm mums ir tik būtiskas tās atšķirības, kas parādās kopdzīvē. Jo sākumā mēs esam eiforijā. Tā vide, romantika, cerības, ilūzijas – tas viss ir tas, kas palīdz cilvēkiem radīt to sākuma stāstu, lai tas būtu kā filmā, kurā mēs satikāmies, lai būtu laimīgi, lai varētu viens otru papildināt, bet vai mēs nesāksim viens otru izēst tādēļ, ka esam tik atšķirīgi būtiskos jautājumos?" analizēja Poiša.
Klasisks piemērs ir, kad mierīgs, introverts puisis, kurš vairāk vēlas atrasties mājās, satiek ekstravertu, dzīvespriecīgu, enerģisku meiteni.
"Sākumā viņu tas pavelk. Viņam tas ir ļoti interesanti, viņš paņem viņas enerģiju un kaut kādā veidā pabarojas no tās. Bet tad viņi sāk dzīvot kopā, gadu, divus, viņš atkal sāk atgriezties pats pie sevis un sāk nogurt no tās aktivitātes. Viņš arvien vairāk saka – nē. Ja viņa piedāvā darīt to, kas viņai šķiet pašsaprotams, bet viņam tas nav pašsaprotams, viņš to spēs dot tikai iemīlēšanās fāzē, kad nekas nav par grūtu otra cilvēka dēļ," skaidroja Poiša.
Tas attiecībās var radīt krīzi, ja viens visu laiku uzņemas iniciatīvu, jo vēlas iet, darīt, baudīt, bet otrs ir tikai kā patērētājs, kurš patiesībā labprātāk nedarītu neko.
"Es parasti tad saku, – vai tad, kad tu viņu iepazini, vai jūs pārrunājāt to, kā jūs veidosiet savu dzīvesstilu? Cik daudz jūs saglabāsiet paši sevi, bet cik daudz jūs ienesīsiet tajā kopējā telpā?
Tā ir adekvāta pielāgošanās, lai nav tā, ka viens sēž mājās kā kaķītis un murrā uz dīvāna, bet otram visu laiku vajag tikai impulsus no ārpuses, jo mājās liekas garlaicīgi. Kaut kur tas kopsaucējs ir jāatrod," uzsvēra Poiša.
Pāriem ir jākomunicē savā starpā par atšķirībām un to, cik daudz katrs ir gatavs piekāpties līdz vidusceļam, taču tas nav viegli. Bieži vien cilvēki baidās atzīt atšķirīgo, kas viņus varētu šķirt.
"Ir zināms psihisks noliegums pret grūtībām, lai nepazaudētu to magnētisko, eiforisko sajūtu, kas, protams, ir ļoti pacilājoša. Būtu labi, ja mēs varētu būt drusku vairāk racionāli, veidojot nopietnas, ilgspēlējošas attiecības," atzina Poiša.
Pārim jau pie pirmajām grūtībām jāsāk mācīties komunicēt par to, kā katrs skatās uz konkrēto jautājumu. Pirmkārt, atšķirības ir jāiepazīst un jāzina. Otrkārt, jāmācās tās pieņemt un respektēt.
"Manuprāt, tas būtu tāds diezgan adekvāts risinājums, ka cilvēki atšķirības pieņem ar labvēlības attieksmi, ka tas ir nevis tas, kas šķir, bet tas ir tas, ka varam atšķirīgi skatīties uz lietām, un neviens nav zaudētājs. Ja viens piebremzē, bet otrs mazliet uzgāzē, tad mašīna var noturēties uz ceļa," skaidroja Poiša.
Lai vidusceļu būtu iespējams rast, jābūt radošiem un svarīgākais – atklātiem savā komunikācijā. Otrs nevar uzminēt, ko tu domā, ja nepasaki to skaļi. Tāpat jāatceras, ka nosodoša attieksme neaizvedīs pie risinājuma. Ir jābūt saprotošiem, jāpieņem vienam otrs un jāmācās brīžiem nedaudz piekāpties.
"Mūsu reakcijas bieži nosaka arī temperaments, un to mēs pēc būtības nevaram mainīt, bet varam pie tā piestrādāt. Piemēram, situācijās, kurās ir jākoncentrējas, es vai nu aizskaitu līdz 10, vai vienkārši pavēroju situāciju, es ar sevi varu sarunāt, ka drusciņ varu ierobežot to savu temperamentu. Tāpat kā otra galējība – es varu ar sevi sarunāt nenokavēt iespēju, nedomāt tik ilgi, sākt darboties, pateikt "jā", nevis domāt, analizēt un tamlīdzīgi. Es ticu, ka mēs visi varam koriģēt savu uzvedību," vērtēja Poiša.
