Atvērtie faili

#88 Kurš traumēja puiku: pedofīlu tīkls vai mamma?

Atvērtie faili

#90 Četri gadi pēc slepkavības – kā Bunkus cīnījās ar Uļmanu

#89 Dažu mēnešu patvērums - trūkst skaidrībās, kā palīdzēs ukraiņu bēgļiem Latvijā

Ukrainas kara bēgļi viesnīcā «Ludza»: Meklējam jebkādu dzīvokli – lai tikai sienas būtu

Joprojām nav pilnas skaidrības, kā Latvija turpmāk palīdzēs šeit iebraukušajiem Ukrainas kara bēgļiem. Galvenās bažas ir par dzīvesvietu. Pēdējo mēnešu laikā Latvijā reģistrēti ap 30 000 Ukrainas civiliedzīvotāju. Lai arī primārā atbalsta periods jau uzņemtajiem Ukrainas bēgļiem pagarināts par 30 dienām, tomēr Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" viesnīcā "Ludza" sastaptie bēgļi ir neziņā par savu nākotni un iespējām nostāties uz kājām. Galvenokārt nākas atdurties pret dzīvesvietas jautājumu – atrast mājokli īrei ir gandrīz  neiespējamais uzdevums.

ĪSUMĀ:

Viesnīca "Ludza"

Cauri Ludzai vijas ceļš Rīga–Maskava. Blakus ir lielākais robežkontroles punkts "Terehova" un Grebņevas robežpunkts, tāpēc Ludza ir kļuvusi par sava veida pitstopu jeb īslaicīgas piestāšanas vietu tiem ukraiņiem, kuri no kara mūk caur Krieviju.

Bijušais robežsargs un tagadējais Ludzas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Maslovskis (Zaļo un Zemnieku savienība) skaidroja: "Tādi, kas pastāvīgi te dzīvo, uz doto brīdi varētu būt 100 cilvēku. Pamatā paliek divas nedēļas un brauc tālāk."

Brīvu īres dzīvokļu Ludzā un arī apkārtnes pilsētās ir ļoti maz. Biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone norādīja, ka tuvojošās vasaras laime ir – būs mazāk jāmaksā par komunālajiem tēriņiem. Savukārt vasaras nelaime – tie cilvēki, kuriem ir viesu nami vai viesnīcas un tur izmitināja bēgļus, nu sāks skatīties tūristu virzienā, lai nopelnītu pandēmijas laikā zaudēto naudu.

Viesnīcas ir galvenās apmešanās vietas bēgļiem Ludzā. Viesnīcas administratore Inga Bokiša norādīja: "Bija viena ģimene ar labradoriem [suņiem], bet jau Rīgā. Vīrs celtnieks, visi celtnieki uz Rīgu brauc." Viesnīcā "Ludza" pirmie ukraiņi ievācās 18. martā. Bēgļu straumes kopš tā brīža nav mitējušās.

Bokiša: "Visu laiku viņus ved un ved, mums zvana no pašvaldības, vai vēl ir vietas, es saku, ka – nē. Cilvēki pie mums līdz pēdējam dzīvos, viņiem pie mums patīk. Barojam mēs viņus labi, pilsēta viņiem arī patīk."

Šobrīd viesnīcā ir ap 34 cilvēkiem, un, tiklīdz kāds aizbrauc, uzreiz kāds arī nāk vietā.

Ludzā un tās apkaimē ir vairākas vietas, kur uzņem Ukrainas civiliedzīvotājus. Piemēram, hostelis, kur ir sava virtuve, un atbraukušie saņem pārtikas pakas – pamatā miltu izstrādājumus, makaronus, putraimus, gaļas konservus. Dzīvošanu un barošanu trīs reizes dienā piedāvā arī Ludzas slimnīca.

"Slimnīcā negrib palikt daudzi. Jo slimnīcā ir slimnīcas atmosfēra," piebilda viesnīcas "Ludza" administratore.

Ukraiņi apmetušies arī Ludzas vidusskolas dienesta viesnīcā un skolas kopmītnēs Zilupē. Raidījums "Atvērtie faili" devās uz Ludzu, lai censtos tikt skaidrībā, kas ar Ukrainas kara bēgļiem, kuri ir te, notiks maija beigās. Raidījuma viesošanās laikā nav skaidrības par nākotni, vai un cik lielā apmērā valsts sniegs atbalstu ukraiņiem.

Tikmēr viesnīcas administratore Bokiša nopūšoties norādīja: "Ar dzīvošanu viņiem būs pasmagi. Es arī paskatos feisbukā vai "ss.com". Nu, nav pie mums dzīvesvietas!"

Kā uz nākotni Latvijā skatās paši atbraukušie?

Viesnīcā sastaptā pensionāre Natālija bažījas, ka viņu filmēs vai fotografēs. Paskaidroju, ka esmu no radio un vēlos parunāt.

Natālija sarunu sāk ar pateicības vārdiem: "Paldies, ka mūs uzņēma, paldies, ka mēs varējām atpūsties no tām šausmām, kuras pieredzējām. Aviācija mūs tā bombardēja, bērni raudāja, mēs negulējām, mēs vairākas diennaktis nevarējām gulēt. Tad paveicās ar transportu, aizbraucām uz pilsētu, tur vismaz bumbu patvertnes bija. Bet laukos, tās bija šausmas! Ne dienu, ne nakti nebija miera. Tagad jau esam atkal pieraduši pie klusuma. Bet sākumā bija, mašīna skaļāk brauc, uzreiz galvā nesaprotamas domas un bail atkal."

Natālija ir no Ukrainas austrumiem – Harkivas apgabala Balakļijas pilsētas. Viņa norādīja, ka pilsēta ir pilnībā okupēta.

"Mūsu pilsēta ir pilnīgā okupācijā. Pilnīgi krievu karaspēka okupēta. Apkārt pilsētai stāv mūsējie, gatavojas pretruzbrukumam, bet, kad viņu atbrīvos, kā tālāk tur viss attīstīsies, nav zināms. Šobrīd tur nevar ne iebraukt, ne izbraukt," viņa teica.

Pēc pēdējiem oficiālajiem datiem, līdz šim Latvijā reģistrēti ap 30 000 Ukrainas civiliedzīvotāju. Lielākajai daļai izsniegti uzturēšanās dokumenti ar tiesībām uz darbu. Gandrīz trešdaļai izmitināšanu nodrošina ar pašvaldību Civilās aizsardzības komisiju starpniecību.

Kad Latvijas Radio viesojas Ludzā, valsts atbalsts bēgļiem mājokļa apmaksai un ēdināšanai draud beigties. Valsts apņēmusies šīs pamatvajadzības segt 90 dienas, šonedēļ šis laiks pagarināts vēl par 30 dienām. Pēc tā beigām cilvēkiem jāspēj pašiem nostāties uz savām kājām, atrast darbu, atrast dzīvesvietu.

Tikmēr viesnīcas "Ludza" menedžere lēš, ka no šeit mītošajiem ukraiņiem strādā aptuveni trešdaļa.

"Nav jau tā, ka pavisam slikti. Kas grib, tas atrod,"

viņa vērtēja. Taču izrādās, ka ukraiņu gadījumā darbs negarantē mājvietu.

Pensionāre Natālija norādīja: "Mums ir palicis mēnesis, cik ilgi varam te dzīvot, un mēs nezinām, kur tad mums tālāk iet. Mēs interesējamies par dzīvokļiem, bet [izīrē] nelabprāt... Cilvēki, saka, ka gaida kaut kādu programmu, kuras laikā viņiem būs atbalsts par to, ka viņi mums izīrē dzīvokļus."

Natālija runā par programmu, kuras laikā valsts maksās privātpersonām par dzīvokļu izīrēšanu ukraiņiem. Ukraiņu izmitinātāji jau var pieteikties kompensācijām, taču ar praktisko pieteikšanos ir nelielas aizķeršanās.  Kompensācija ir 100 eiro mēnesī par pirmo izmitināto cilvēku. 50 eiro mēnesī par katru nākamo. Maksimālā summa ir 300 eiro mēnesi. Atlīdzība mājsaimniecībai pienāksies ne ilgāk kā 90 dienas. Tas ir viens no atbalstiem, par kuru  ir skaidrs.

Bet vai to aktīvi izmantos?

Programmas dalībnieks nevarēs prasīt no ukraiņiem īres maksu vai komunālo tēriņu apmaksu. Vienkārši izīrējot dzīvokli, cilvēks var nopelnīt, bet šajā programmā peļņa, visticamāk, nespīd. Labi, ja valsts piedāvātā summa nosegs komunālos tēriņus.

Ludzā gan nav arī, ko īrēt. 

Latvijas Radio: Es saprotu, ka Ludzā ir maz dzīvokļu.

Natālija: Jā, maz. Bet saka, ka Rīgā vispār viss jau ukraiņiem ir aizpildīts, tur vēl grūtāk atrast nekā šeit.

Izīrētāji grib slēgt īres līgumus vismaz uz gadu, un izvirza vēl citas ukraiņiem grūti izpildāmas prasības.

Natālija nopūšoties atzina: "Nav tā, ka mēs negribam, mēs vienkārši esam neziņā. Mums, protams, pēc iespējas ātrāk gribas atgriezties mājās. Bet mēs nezinām, kad tas viss beigsies.  Lai gan bērni sāka strādāt, darba līgumus noslēdza, nodokļus maksā, deklarējās nodokļu inspekcijā. Bet cik ilgi mēs te paliksim, nezinu, varbūt arī uz gadu te paliksim."

Natālijas abu meitu vīri atraduši darbu. Viens turpat Ludzā, otrs – Malnavā. Tagad viņi cer uz dzīvokli. Sešu cilvēku lielā ģimene samierinātos arī ar vienistabas dzīvokli.

"Lai tikai sienas būtu," sacīja sieviete.

Arī Anna, kura dzīvo Natālijai kaimiņos blakus istabiņā, sarunu ar Latvijas Radio iesāka ar pateicību: "Mūs sagaidīja šeit Latvijā ļoti labi. Mēs divas nedēļas Belgorodā dzīvojām."

Belgoroda ir pilsēta Krievijā, apmēram 40 kilometrus no Ukrainas.

"Nevar salīdzināt, – kā debesis un zeme. Es atbraucu uz šejieni vienās asarās, man bija morāli grūti. Te visi palīdzēja, un mēs esam ļoti pateicīgi,"

skaidroja sieviete, kura ar ģimeni Ludzā ieradās 31. martā.

Viņa sacīja: "Mums okupācija bija no pirmās [kara] dienas. Visus mūsējos tikai Belgorodas virzienā veda. Mums nebija citas iespējas, un pamatā tās bija ģimenes ar bērniem."

Arī Anna ieradās no Harkivas apgabala Cirkuni pilsētas. Sieviete stāstīja, ka Ukrainas karaspēks pilsētu atbrīvojis, bet tur joprojām nav droši. Daudzas mājas ir iznīcinātas. Pagaidām nav, kur atgriezties. Ņemot vērā Krievijas tuvumu, cilvēki baidās, ka iebrucējs var pārgrupēties un atkal uzbrukt.

"Tur ir ļoti nedroši," atzina Anna, kuras vīrs ir atradis darbu Rīgā. Darba devējs ierādījis kopmītnes istabiņu. Tikmēr Anna ar bērniem ir Ludzā. Arī viņai tuvojas valsts atbalsta beigas.

"Jā, ar dzīvokļiem te ļoti grūti. Tikko atrodam, nākamajā dienā aizbraucam skatīties, un saka, ka viss, esot jau izīrēts," norādīja Ukrainas kara bēgle. Viņas bērni apmeklē bērnudārzu Ludzā. Anna skaidroja, ka pati bērnu dēļ darbu meklēt vēl nevar. Kāds saslimst, – tad jāpaliek ar viņu mājās.

Kad bērni pieradīs pie jaunajiem apstākļiem, ģimene atradīs dzīvesvietu, tad darbu meklēs arī Anna. "Uz citām valstīm braukt negribas, mums šī valsts patīk, jo te krievvalodīgo daudz. Jebkurā gadījumā valstij uz kakla sēdēt mēs negribam, jo mūsu vīri ir ar galvām un rokām," viņa teica.

Ar Ukrainas civiliedzīvotājām Ludzā Latvijas Radio sarunājās viesnīcas koridorā. Tikmēr Natālija norādīja – viņai jāsteidzas uz latviešu valodas stundu. Viņa apmeklē Nodarbinātības valsts aģentūras kursus.

Vaicāta, vai valodu viegli mācīties, Natālija smejoties pauda: "Cenšos, lai nebūtu sliktākā grupā. Vārdus jau dažus saprotu, teikuma jēgu saprotu."

Natālija ir prom, bet uz sarunu koridorā pievienojas ukraiņu pāris.

Aleksejs norādīja: "Ziniet, pie jums te ir tā, vienā pilsētā ir mājvieta pieejama, bet otrā pilsētā ir darba vieta, bet atrast tā, lai vienā vietā abas lietas sakristu, ir ļoti grūti." Bet Ļiza piebilda: "Mēs meklējam, lai visa ģimene būtu kopā, [varētu] dzīvot vienā dzīvoklī un strādāt."

Aleksejs un Ļiza Latvijā ieradās ar saviem diviem bērniem un suni. Arī viņiem noteiktais atbalsta laiks iet uz beigām.

"Jā, mums ir palicis vēl mēnesis. Mēs jau esam te visu apbraukājuši. Piemēram, atrodam Lielvārdē darbu vai Ogrē, sievai ir darbs Ogrē, man Lielvārdē. Šajā rajonā mēs meklējam sev dzīvesvietu. Pagaidām nekā. It kā tukši dzīvokļi ir, bet mums neizīrē," teica Aleksejs.

Ļiza pastāstīja: "Ir vēl tā, – es zvanu un prasu, vai izīrē dzīvokli. Atbild, ka izīrē. Es saku, ka mēs četri cilvēki, bērni jau lieli, dēls students, otrs bērns 9. klasi beigs. Viņi dzird mūsu akcentu, un viss, uzreiz atklājas, ka dzīvoklis jau ir izīrēts, nav pieejams."

Pāris ir neizpratnē, kāpēc cilvēki Latvijā, kuri visādi citādi pret ukraiņu bēgļiem ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, negrib izīrēt viņiem dzīvokļus. Ļiza norādīja, ka gatavi slēgt līgumus, kādus prasa izīrētāji, maksāt pirmā un pēdējā mēneša īres maksu, bet vienalga – neizīrē.

Aleksejs smejoties atzina:"Ļoti laipni cilvēki, kamēr jautājums neskar dzīvošanu."

Kā ir? Vai tiešām sludinājumu portālos atrodamo īres dzīvokļu saimnieki atsaka ukraiņiem?

Latvijas Radio sazvana vairākus sludinājumu izvietotājus.

Latvijas Radio: Labdien! Jūs izīrējat dzīvokli Čaka ielā.

Izīrētājs: Jā.

Latvijas Radio: Mums ir ģimene no Ukrainas, trīs cilvēki. Jūs būtu gatavi viņiem izīrēt, bet ne uz gadu uzreiz?

Izīrētājs: Mmm, mazāku termiņu gan laikam nesanāks. Tur tāpat mēbeles vajadzīgas, ko ta' viņi ienāks ar mēbelēm un pēc dažiem mēnešiem vāksies ārā? Tas nav īsti. Gads būtu tas minimums.

Tikmēr kāda cita izīrētāja, izdzirdot, ka runa ir par ukraiņiem, paziņoja, ka dzīvoklis jau aizņemts.

Atsaka arī nākamais sazvanītais: "Āāmm.. diemžēl nē, jo mums ir lieta tāda, ka tur vispār nav mēbeles, vispār."

Latvijas Radio: Viņiem, iespējams, tās mēbeles nebūs problēma.

Izīrētājs: Nē. Tur pat nav virtuves iekārtas, tur ir tikai ledusskapis. Tā ka diez vai viņiem noderēs.

Vēl viens atteikums.

Izīrētājs: Ja uz gadu, tad var.

Latvijas Radio: Ja uz mazāku termiņu?

Izīrētājs: Tad nē.

Latvijas Radio: Bet kāpēc?

Izīrētājs: Jo mēs gadu būsim prom un tāpēc izīrējām minimums uz gadu.

Pamatā skan atteikumi. Ir viens izīrētājs, kura dzīvoklim jau esot potenciālie īrnieki, bet, ja atteiksies, tad viņš būtu gatavs izīrēt ukraiņiem. Aicina piezvanīt pēc dienas. Bet tad vairs telefona klausuli neceļ.

Ko darīt ukraiņiem?

Ļiza un Aleksejs sacīja –  viņiem izvēļu nav daudz. Ļiza norādīja: "Mums nav, kur atgriezties. Es bērniem saku, jāsāk pierast, šī būs mūsu jaunā dzimtene. Mēs mācamies latviešu valodu tagad, cenšamies adaptēties."

Bet Aleksejs norādīja: "Labi, es piekrītu, es varu atgriezties mājās, iet karot. Bet viņiem, ģimenei, taču kaut kur jāiekārtojas. Kā es viņus pametīšu un aizbraukšu! Viņiem vajag dzīvokli, darbu, iekārtoties. Citādāk mēs tagad sēžam visi tajā istabā neziņā."

Ģimene atbraukusi no Mariupoles. Taču pirms 2014. gada Krievijas iebrukuma dzīvojuši tagad okupētajā Doneckā.

"Sanāk, ka es savas dzīves laikā Krievijas dēļ otro reizi visu dzīvē sāku no nulles. Ar vienu somu rokās. Pirmo reizi 2014. gadā viņi piespieda mani izbraukt. Doneckā viņi visu sabombardēja, mājas, manu darbu. Mēs aizbraucām uz Mariupoli. Tagad Mariupoli visu sabombardēja," teica Aleksejs.

Ļizai ir medicīniskā izglītība. Strādājusi dažādās nodaļās Mariupoles slimnīcā. Arī Covid-19 nodaļā, bet Aleksejs ir inženieris.

Tikmēr viesnīcas "Ludza" pārstāve Inga Bokiša atzina: "Kas ar viņiem tālāk būs, neviens nezina. Pirmais, ko meitenes paprasīja, kas ar mums būs pēc 90 dienam?"

Nostāties uz kājām

Sākotnēji plānoja pie mums uzņemt 10 000 Ukrainas bēgļu. Nebija skaidrības, kā karš attīstīsies. Marta beigās nu jau amatu zaudējusī iekšlietu ministre Marija Golubeva (Attīstībai/Par!") medijiem sacīja, ka top plāns, lai varētu uzņemt 40 000 ukraiņu civiliedzīvotāju.

Ministres plāns bija: "Ukrainas civiliedzīvotāji, kas brauc pie mums, tiks pārdalīti starp pašvaldībām." Tas tāpēc, lai viss slogs nav Rīgai un galvaspilsētai tuvumā esošām pilsētām.

Biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone, kuru Latvijas Radio sastapa vecajā Rīgas Tehniskās universitātes ēkā ierīkotajā bēgļu centrā pie Rātslaukuma, pauda – šobrīd situācija ir stabila, taču uztraukums ir par nākotni.

"Latvija ļoti labi tiek galā, neviens neguļ aktu zālēs vai sporta zāles. Mēs tiekam galā."

Latvijas Radio:  Līdz tai 90. dienai?

Jākobsone: Jā, pirmajā fāzē viss turas labi. Skatoties, kāda ir mūsu solidaritāte, mēs tiksim galā arī ar 40 000, bet, kas notiek tālāk pēc 90 dienām, lai mēs varam pakārtot savu darbu, uzņēmēji, pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un paši cilvēki.

Ieraksti biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" "Facebook" lapā vēlreiz apliecina, ka tieši mājokļa jautājums ir problēma, kas cilvēkus nomāc.

"Ir cilvēki, kuri saka, ka viņi ir zvanījuši uz 100 sludinājumiem vai 50 sludinājumiem, un tāpat viņiem nav bijis pozitīvs atbalsts. Tāpēc, ka ir maza izpratne par to, kāpēc cilvēks negrib īrēt, piemēram, uz gadu. Bet cilvēki negrib īrēt uz gadu, jo viņiem ir pārliecība, ka viņi tūliņ, tūliņ atgriezīsies. Un tas ir loģiski un saprotami," viņa norādīja.

Jākobsone skaidroja –

nav arī zināms precīzs to cilvēku skaits, kuri dzīvo pie radiem vai draugiem, un kad viņi prasīs palīdzību.

"Ja viņš ir ieradies, pieņemsim, februāra beigās vai marta sākumā un dzīvo pie radiem un draugiem, cik ilgi viņš dzīvos uz kakla kādam? Vismaz sajūtu līmenī, es domāju, ka daudzi cilvēki gribētu dzīvot, paši nostāties uz savām kājām. Tie, kas var," viņa sacīja.

Jākobsones kolēģe Evija Strupiša pauda, ka ukraiņi, gluži kā ikviens Latvijas iedzīvotājs, var lūgt pašvaldībām mājokļu pabalstu. Ar to var segt īri, komunālos maksājumus. Tas, kas organizāciju uztrauc – jau tagad paiet ilgs laiks, līdz ukraiņi pabalstus saņem.

"Tad ir jautājums par to, vai cilvēks pēc 90 dienām, varbūt viņam ir izdevies atrast īres vietu, vai viņš gana ātri saņems atbalstu mājokļa segšanai vai viņam tomēr ir jādomā par pirmā mēneša izmaksām, kas viņam ir, iespējams, būs jāsedz no savas kabatas," skaidroja Strupiša.

Mazākās pašvaldībās tas varētu notikt ātri, bet, kā norādīja Strupiša: "Lielajās, kur ir rindas un sociālie dienesti jau gadiem ir strādājuši uz izdegšanas robežas, šis ir papildus ievērojams slogs, un nav pārliecības, ka tas cilvēks 90. dienā varēs saņemt to īsto atbalstu, lai varētu nodrošināt sev tālāku dzīvošanu."

Lai gan šobrīd atbalsta saņemšana pagarināta par 30 dienām, tas nerisina lielo drošības depozīta problēmu. Biedrības pārstāves teica – cilvēkiem, kuri atmukuši no kara, bieži vien rocība nav tik liela, lai iemaksātu par vienu mēnesi, nemaz nerunājot par diviem vai trim.

Jākobsone arī atgādināja, atteikums izīrēt izcelsmes dēļ arī ir diskriminācija: "Tas ir pret patērētāju tiesībām – neizīrēt dzīvokli Ukrainas civiliedzīvotājam tāpēc, ka tas ir Ukrainas civiliedzīvotājs. To arī mums likums pasaka, ka to nevar privātpersona tā vienkārši darīt."

Bet ko darīt?

Ir skaidrs, ka no kara mūkošo straumes tik drīz neapsīks. Ludza tam ir piemērs.

Ludzas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Maslovskis, vaicāts, vai plūsma nav apstājusies, atzina: "Nē, plūsma ir nemainīga. Plūsma ir. Tagad, kad Doneckas, Luhanskas reģionos karadarbība pastiprinājusies, tad principā no krievu puses mums arī brauc vairāk."

Viņš sprieda, ka šajā laikā novadā vismaz īsu laiku mituši ap 1000 bēgļu. "Diezgan daudz," vērtēja vietvaras domnieks.

Daļa bēgļu Ludzu izmanto kā atpūtas punktu, kur uz dažām dienām iebraukt, atpūsties un doties tālāk. Latgalē darbu atrast ir grūti. Arī īres dzīvokļu nav daudz. Ludzas pašvaldībā atbraukušos reģistrē, viņi saņem personas kodu, ja vajag, vēl kādu palīdzību, un lielākoties cilvēki dodas tālāk.

Plūsmu Ludzā koordinē divi cilvēki. Pilda arī šoferu pienākumu, bēgļus no robežas vedot uz pilsētu.

"Un naktīs, un sestdienās, un svētdienās brauc. Ir tā, ka cilvēki, kas mums noorganizēti strādāt, veic papilddarbus; viņš no rīta atnāk uz darbu, lai gan reāli tikai trijos no rīta atbrauca," norādīja Maslovskis.

Domnieks sacīja, ka Ludzā ļoti nāk pretī, pašvaldība nodrošina savu transportu tiem, kuriem pašiem nav, ar ko no robežpunkta atbraukt. "Par kura izmantošanu diez vai kāds mums apmaksās, jo tas nav paredzēts tajā paketē," viņš piebilda.

Ir reizes, kad uz 50 kilometrus attālo Terehovu brauc divreiz dienā. 

"Zvana un piesaka: "Gaidiet, naktī būs 10 cilvēki, astoņi cilvēki vai seši cilvēki. Attiecīgi mēs sūtam savu transportu," viņš skaidroja.

Procesu atvieglo un lētāku padara tas, ka izmitināšanas mītne tagad ir arī Zilupe. Tā ir astoņu kilometru attālumā no robežas. Ja tur ir vietas, ved uz turieni. Ir gadījumi, kad cilvēki atbrauc teju bez līdzekļiem. Viņiem makā ir pārsimts grivnas, bet tās uz eiro var samainīt tikai Rīgā.

"Mēs te zvanījāmies, neviens neņēmās mainīt. Viņiem nav pat, par ko degvielu ieliet," teica Maslovskis, norādot, ka ir bijis, ka naudu atbraukušajam vienkārši iedod.

Ludzas domnieks arī slavēja ar labdarības organizācijas "Ziedot.lv" gādību nodrošinātās naudas kartes. Tās ir kaut kas līdzīgs debetkartei 50 eiro vērtībā.

"Tās kartiņas ir super!" sacīja domnieks. Ar to palīdzību cilvēks var vismaz degvielu nopirkt, lai turpinātu ceļu.

Šajā stāstā var redzēt Jākobsones pieminēto solidaritāti un cilvēku atsaucību. Bet uz tās nevar balstīties mūžīgi. Tāpēc atkal jājautā –  ko darīs valsts?

Neatstāt uz ielas

Ukrainas bēgļu jautājums ir Iekšlietu ministrijas paspārnē. Sadarbība notiek arī ar citām ministrijām. Šī ieraksta sagatavošanas laikā "Atvērtie faili" norunāja interviju ar iekšlietu ministri Mariju Golubevu ("Attīstībai/Par!"), taču uz sarunāto interviju vēl pirms demisijas viņa neatnāca.

Savas bažas par situāciju pauda Latvijas Pašvaldību savienība. Tās vadība brīdināja, ka ukraiņi kļūs par pašvaldību sociālo dienestu klientiem. Šīs raizes nemazina Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs: "Ukrainas civiliedzīvotājiem atbalsts tiek sniegts pēc tāda paša principa kā vietējiem iedzīvotājiem, tas savukārt nozīmē, ka arī atbalsts Latvijas iedzīvotājiem ir terminēts."

Valsts sekretārs uzskata, ka mājvietu jautājumu, ukraiņiem izvācoties no apmaksātajām viesnīcām, vajadzētu atrisināt īres dzīvokļu līgumiem. Tas, kā jau varēja lasīt iepriekš, nav nemaz tik vienkārši, kā izklausās.

"Ir iespēja lemt par GMI [garantētā minimālā ienākuma] piešķiršanu, krīzes pabalsta piešķiršanu, mājokļa pabalsts, kas nav mājsaimniecības pabalsts, bet ir vēl viens pabalsta veids. Citi sociālā atbalsta veidi. Tāpat kā Latvijas iedzīvotājs, kurš pirms 24. februāra stāvēja rindā jebkurā pašvaldībā, lai piekļūtu pie sociālās palīdzības, sociālā dzīvokļa, tāpat kā mūsu iedzīvotāji gaida rindā uz bērnudārzu," viņš skaidroja.

Tikmēr Strupiša no biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" gan uzsvēra, ka uz sociālajiem dzīvokļiem ukraiņiem nav cerību pretendēt. Strupiša, kura pirms tam daudzus gadus strādāja sociālajā dienestā, uzsvēra – rindas ir pat piecus gadus garas.

Vai raidījumā uzrunātājiem viesnīcas "Ludza" iemītniekiem Annai, Ļizai, Aleksejam un Natālijai  izdosies atrast jaunu mājvietu, neviens garantēt nevar.

Pašvaldības domnieks Maslovskis gan mierināja, ka vismaz ar ēdināšanu nebūs tik traki. Pašvaldība gatava nodrošināt pārtikas pakas, lai arī mazākas.

"Kā būs ar dzīvošanas, izmitināšanu, te ir jārunā,"

viņš piebilda.

Vai Ludzas pusē kāds cilvēks atsauksies un piekritīs slēgt līgumu ar pašvaldību par mitekļa nodošanu ukraiņiem, domē vēl nevar pateikt. Maslovskis norādīja, ka aizvien ir neskaidra norēķināšanās kārtība.

Viņš arī atzīmēja, ka novadā ir slēgtas skolas, kur ārkārtas gadījumā cilvēkus izmitināt. Taču tās ir telpas, kuras dzīvošanai nav piemērotas bez pārbūves. Jo, piemēram, nav dušu. Maslovskis domā, ka tik tālu neaizies: "Nedomāju, ka valdība ies uz tādu soli, lai pēc kaut kāda mēneša ar 1. jūliju visi būs ārpus borta un nekas netiks sniegts."

Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" ir vērsusies pie premjera Krišjāņa Kariņa ("Jaunā Vienotība"), prasot nepieļaut, ka ukraiņi Latvijā paliek uz ielas. Valdība reaģēja, pagarinot atbalstu par 30 dienām.

Premjers arī aicināja Iekšlietu ministriju daudz intensīvāk strādāt pie Ukrainas bēgļu jautājuma koordinācijas. Tomēr iekšlietu ministra pienākumus pildošais Artis Pabriks ("Attīstībai/Par!") pārmetumus noraidījis: "Es domāju, Ministru prezidentam būtu bijis jāsaprot, ka koordināciju starp dažādām ministrijām ir ļoti grūti izdarīt vienā līmenī stāvošām ministrijām. Nav tādas autoritātes.  Lai arī es uzskatu, ka premjers ar savu analīzi kļūdās, es varu ar prieku jums pateikt, ka mēs savu darbu esam izdarījuši."

Neviens gan nevar pateikt, ka karš Ukrainā beigsies pēc 90 vai 120 dienām un ukraiņu atgriešanās dzimtenē pēkšņi kļūs iespējama.

Tāpēc jautājums par drošu un stabilu atbalstu no kara bēgošajiem cilvēkiem aizvien paliek neatrisināts.

Šobrīd atbalsta sniegšanas periods strauji tuvojas beigām ne tikai Ludzā satiktajiem, bet arī daudzām citām ukraiņu ģimenēm visdažādākajos Latvijas novados un pilsētās. Natālija, kuru raidījums satika viesnīcā "Ludza", joprojām nezaudē optimismu un paļaujas uz latviešu izpalīdzīgumu, kādu ukraiņi pieredzējuši līdz šim: "Es domāju, uz ielas mūs neizmetīs, uz soliņa neatstās. Kaut kā palīdzēs, varbūt pagarinās iespēju te palikt, varbūt palīdzēs atrast citu vietu."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt