"Es šobrīd atrodos lielā tirdzniecības centrā, un cilvēki ir, tātad dzīve noris. Protams, kad ir gaisa trauksmes, tad viss tiek slēgts, viss ir tukšs un apstājas. Pārtikas apgāde nav slikta, medicīna ir līmenī, un energoapgāde ir pasaules astotais brīnums, jo ir izdzīvojusi," pastāstīja Vaišļa.

Latvietis Ukrainā dzīvo teju 10 gadus. Kara sākumā, kad Kijivu masveidā pameta iedzīvotāji, viņš izvēlējās palikt savā dzīvoklī vienā no pilsētas mikrorajoniem. Roberts joprojām dzīvo Kijivā, un gaisa trauksmes kļuvušas par ikdienu.

Aizvadīto gadu kara apstākļos viņš iedala vairākos sadzīvisku un emocionālu izaicinājumu posmos. "Pirmais – tātad pirmie uzbrukumi un panika, otrais – deficīts, pārtika, veikali un apkalpošana slēgta. Nākošais – degvielas problēma, kā pieliet bāku, kā kaut kur aizbraukt. Nākamais periods Krievijas armijas atkāpšanās un pirmā atjaunošana, kad atkal var sākt kaut ko darīt. Nākamais periods – komandantstunda, kā sadzīvot ar to, kā saplānot. Nākamais – pirmie uzbrukumi infrastruktūrām – elektrības deficīts, ūdens, gāze, apkure, siltums, kā sadzīvot ar to…"

Vaišļa atklāja, ka uz šo brīdi viņš ir sevi nodrošinājis tā, lai vajadzības gadījumā varētu arī pašpietiekami mājās eksistēt vismaz trīs diennaktis. Karš licis arī pilsētas dzīvē apgūt daudzas jaunas praktiskas iemaņas.

"Ilgākais nepārtrauktais periods bez ūdens, apkures un elektrības mūsu mikrorajonā bija divas ar pusi diennaktis. Tas ir tā, ka dzīvoklī ir mīnus desmit grādi. Vecāka gadagājuma cilvēkiem un ģimenēm ar bērniem, kas dzīvo daudzstāvu namos, bija traki, bet lielākā daļa jau ir piemērojušies," pastāstīja Vaišļa.

Uz jautājumu par sildīšanos viņš pastāstīja: "Mājās ir trenažieris un uz maiņām arī skraidījām. Tāpat siltākas segas, drēbes, un es dabūju akumulatorus un sildītājus jau trešajā diennaktī, un varēja jau sildīties."

Roberts Vaišļa arī novērojis, ka patlaban Kijivā ir liela cilvēku kustība un sabiedrībā kopumā valda darbīga gaisotne.

Arī viņš paralēli savam esošajam vispārējās izglītības tālmācības uzņēmumam sācis jaunu projektu privāto paneļu māju būvniecībā. "Projekts ir sākuma stadijā, bet ražotne strādā un šobrīd tiek montēta jau pirmā māja.

Paziņas man saka, ka esmu traks, kara laikā būvējot mājas. Bet kāpēc ne?

Šobrīd ir tāda sajūta, ka šī valsts tiks būvēta uz jauniem pamatiem un no nulles. Jauna domāšana, jauna normatīvā bāze. Notiek arī attīrīšanās, jo ir paaugstinājusies neiecietība pret dažādām negatīvām iezīmēm. Kā mēs zinām, šeit bija diezgan liels kratīšanu un aizturēšanu vilnis. Šobrīd lielākajai daļai, kurus es zinu, ir tikai viena vēlme – kaut šī nebūtu bijusi vienreizēja kampaņa, kaut tas turpinātos un sabiedrība attīrītos," sacīja Vaišļa.

Savukārt izglītības sistēmā līdz ar karu Ukrainā ir kardinālas izmaiņas – daudzas skolas ir iznīcinātas, liela daļa ukraiņu bērnu, kas patvērušies citās valstīs, Ukrainas izglītību turpina iegūt attālināti. Arī savu tālmācības uzņēmumu latvietis šī gada laikā krietni attīstījis, skola izveidojusi sadarbību ar vairāku citu valstu izglītības pārvaldes iestādēm, lai palīdzētu ukraiņu bērniem apgūt dažādus priekšmetus.

"Kas ir raksturīgi, šobrīd ļoti liels pieprasījums sāk nākt no okupētajām teritorijām Ukrainas austrumos.

Tātad tiem, kuriem ir Ukrainas internets un iespēja saistīties ar mums, viņi paralēli vēlas mācīties arī šeit. Tātad tas nozīmē, ka cilvēki joprojām nav tur zaudējuši cerības," pastāstīja latvietis.

Roberts Vaišļa tuvāko nākotni saista ar Ukrainu. Sarunas noslēgumā latvietis Kijivā atzina, ka vienlaikus ļoti lepojas ar Latvijas sabiedrības atbalstu ukraiņiem.

"Mājas tomēr ir Latvija, un tas nekad nemainīsies. Pirms nedēļas biju Latvijā pāris dienas, un man jau gribējās uz šejieni. Šodien no rīta iebraucu Kijivā, un jau jāskrien un jāšiverē, te nevar apstāties, un šobrīd šeit man elpojas vieglāk. Nezinu, kāpēc tā ir. Un, atklāti sakot, Latviju šeit zina daudz labāk nekā pirms kara un Latvijas autoritāte ir daudz augstāka tagad, jo šis atbalsts šeit ir ļoti jūtams. Paldies latviešiem!" sacīja Vaišļa.