Divus gadus jaunākā Nastja apķērusi māsu Dašu. Viņa bija cieši blakus arī vakar, kad pasaulē nāca mazais Ivans. Dašas stiprais balsts bija nevis vīrs, bet māsa.

“Vīram vectētiņš bija Ivans. Un otrs vecvectētiņš arī. Skaists vārds. Krievu, ukraiņu. Sens, spēcīgs vārds,” par dēla vārda izvēli saka Daša.

Viņa pastāstīja, ka līdz robežai vien braukusi sešas dienas: “Bija ļoti lieli sastrēgumi. Domājām – vēl diennakti uz robežas būsim. Bet redzēja, ka esmu stāvoklī un palaida bez rindas.”

“Tu esi šeit, drošībā, bet morāli esi tur, tajos notikumos. Kad tu zvani mammai pa telefonu, visu laiku nepārtraukta sirēna fonā. Katru sekundi tu saproti, ka kaut kas var notikt un tu viņu vairs nesatiksi,” saka Nastja.

Par valsts izvēli jautājumu nebija, jo Nastjas vīrs ir latvietis. Darbs informācijas tehnoloģiju jomā ļāva viņam strādāt no sievas dzimtās pilsētas Dnipro.

“Iemīlējāmies no pirmā skata un pēc pusgada apprecējāmies. Dzīvojām Ukrainā, jo viņam ļoti patika. Tikai tagad, kad sākās agresija, atgriezāmies,” stāsta Nastja.

Tikmēr savu mazo Ivanu tētis redzējis vien caur telefona ekrānu. “Viņš paskatījās uz viņu. Apraudājās. Viņam ir ļoti žēl, ka nav man blakus,” saka Daša.

Pēc piecām nedēļām jaunākajai māsai Nastjai būs jāatgriežas dzemdību namā, jo arī viņa gaida bērniņu. “Ukrainā ir tāds ticējums: ja meitene padzeras no krūzītes, no kuras dzērusi grūtniece, arī viņa paliks grūta. Māsa no manas krūzes kafiju padzēra un tagad gaida mazuli.”

Māsas atzīst, ka grūtniecēm karš sagrauj visus sapņus.

“Tu iedomājies, kā tu dzemdēsi, pa kurām ielām staigāsi ar ratiņiem. Un tad tas viss sabrūk. Un tu brauc uz kaut ko nezināmu,” stāsta Nastja.

“Es novēlu, lai viņš aug kopā ar mammu un tēti. Un es ceru, ka tas būs Ukrainā. Varbūt pat pārcelsimies. Bet lai mazulim būtu blakus tētis,” uzsver Daša.

To pašu saka māsa Nastja: “Es viņam novēlu atgriezties mājās, pie tēta. Lai viņš aug laimīgs, ģimenē ar vecmāmiņām un vectētiņiem, kas palika tur.

Un es novēlu viņam mierīgas debesis virs galvas.”