Tāpat kā toreiz, savā bērnībā, Omskas apgabala Suhoja ciemā, arī tagad aizputnieka Edgara Luzera šķūņaugšā ierīkota vieta pasta baložiem, Sākotnēji gan, pirms gadiem desmit, dūdotāju skaits bijis ap 30, tagad to palicis uz pusi mazāk. Sak, priekam jau nevajag daudz.
“No rītiem, kad es nāku, tad viņi visi plivina spārniņus, sveicina visi. Tad viņi visi tā lidinās un darās, tagad viņi pārbijušies,” stāsta Edgars.
Sibīrijā bērniem bijis smagi jāstrādā lauku darbos vietējā kolhozā – gan govis, zirgi un cūkas jāgana, gan siens un raža jāvāc. Baloži tolaik bijuši kā atelpa, kā sirdsmiers, atzīst Edgars.
Ciemā ar to audzēšanu esot nodarbojušies trīs izsūtītie.
“Tur jau tādi nebija kā mums tā saucamie bomži. Es parastos ielas baložus saucu par bomžiem. Tur visi šitādi bija. Kolhoza centrā dzīvojām, tur klētis visapkārt, labību varēja dabūt,” atceras Edgars.
Atmiņas par astoņiem izsūtījuma gadiem ir visdažādākās, taču dažas jau sāk piemirsties, atzīst Edgars.
Izsūtījumā bijuši abi brāļi, māte un vecaistēvs. Māte strādājusi kolhoza fermā, bērniem rudeņos bijis jādodas uz vietējo skolu, kur nācies cīnīties pret vienaudžu pazemojumiem.
“Kā noteica “latiši-ņemci”, mēs virsū, sitām tos puišeļus, tos krieveļus. To es tā atceros,” stāsta Edgars.
Neaizmirstamas vēl joprojām esot arī Sibīrijas ziemas ar 40 grādu salu, kad, glābjoties no nosalšanas, visi gulējuši kopā ar lopiņiem.
“Visi vienā barā mēs gulējām, vienās nārās. Turpat pie plīts bija cūkai, sivēniem aizgalds, vistas turpat bija. Uz bēniņiem man baloži bija, tos es tur ienesu iekšā, tie pa grīdu staigāja. Mēs visi vienā barā bijām,” atceras Edgars.
Tā laika pārdzīvojumi aizvien attālinās, arī represēto skaits ar katru gadu sarūk, nosaka Edgars Luzers. Taču svarīgi šos stāstus nepazaudēt, lai šādi baisi notikumi nekad neatkārtotos.