Piedzīvot barikādes jaunībā: Beidzot sajutu brīvības garšu!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Zita Zirne ir mārketinga speciāliste, deviņdesmitajos absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju. 1991. gada janvārī viņai bija deviņpadsmit gadu, un kopā ar draugiem tolaik viņa izvēlējās dežurēt televīzijas ēkā. Ar šīsdienas acīm Zita uzsver – svarīgākais, ka barikādes mums deva brīvību un iespēju izvēlēties.

Vizītkarte

Zita Zirne (1972) dzimusi Ogrē, bet lielāko dzīves daļu ir ādažniece. Beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju. Piecpadsmit gadus dzīvojusi Vācijā, kur cita starpā strādāja Latvijas tipogrāfijā “Livonia Print” par pārdošanas menedžeri. Kopš 2011. gada dzīvo Latvijā un strādā par viesnīcas “Baltvilla” un veselības centra “Baltezers” mārketinga vadītāju. Trīs bērnu mamma. 

Cik gadu tev bija 1991. gada janvārī, un kur tu biji, ko tu darīji?

Tolaik man bija deviņpadsmit gadi, tajā laikā dzīvoju Ādažos un biju pabeigusi vidusskolu. Izvācos no vecāku dzīvokļa, dzīvoju mazā, pašas īrētā dzīvoklītī ar krāsns apkuri un mācījos neklātienē filologos, bet tad pārtraucu un sāku skatīties, ko es darīšu tālāk. Sāku gatavoties iestājeksāmeniem Kultūras akadēmijā.

Kādas tolaik bija tavas zināšanas par Latvijas okupāciju – vecāki un vecvecāki stāstīja par to arī tad, kad tu biji jaunāka?

Man liekas, bija tas klasiskais – dubultā morāle, kur ārpusē ir viena lieta, iekšpusē ir otra. Mans tētis klasiski klausījās “Amerikas balsi”, mājās mēs runājām citas lietas – stāstīja anekdotes par padomju vadību, par okupāciju man bija skaidrs, jo tas bija izstāstīts. Bet diezgan netradicionāli bija ar vecvecākiem – vecāmamma nāk no Rīgas strādnieku ģimenes, un viņa, piemēram, vienmēr ļoti spļaudījās par Ulmaņa režīmu, teica, ka esot bijis baigi grūti. Man nebija kaut kāds sapnis par neatkarīgās Latvijas laiku, sevišķi Ulmaņa laiku, ka tas ir bijis kaut kāda baigā pasaka. Mans priekšstats bija vairāk realitātei pieskaņots – viņi uzņēma dzīvi, kāda tā ir, bet norādīja arī, ka tajā [neatkarīgās Latvijas] laikā bija savas problēmas.

Nebija idealizācijas?

Galīgi nebija. Mans vecvectēvs sēdēja cietumā, šķiet, politisko uzskatu dēļ – es pieņemu, viņš bija tāds idealizējošais komunists. Ģimenē neviens neteica, ka padomju laiki ir labāki, bet no vecvecākiem es arī nejutu uzskatu, ka tikai neatkarīgās Latvijas laikā bija labi. Kad sākās pirmās vēsmas – man sanāk jau pēdējā, 12. klase –, tad gan es biju ļoti ātri iekšā neatkarības kustībā. Sevišķi Ādažos to juta, un tur man arī tētis bija visā iekšā, piedalījās visos pirmajos mītiņos, un es tāpat. Darbojos Tautas frontes jaunatnes kustībā, kas veidoja avīzi – biju ļoti aktīva. Pieņemu, ka tas bija pirms barikādēm. Gāju uz visiem mītiņiem, visur, kur iespējams.

Tas nozīmē, ka tev jau bija savas zināšanas un priekšstati, kas notiek barikādēs?

Par pašām barikādēm teikšu tā – tajā laikā mans priekšstats bija ļoti romantizēts. Man šķita – jāiet, un viss! Tā kā līdz šim – gāji mītiņos, piedalījies demonstrācijās, ir sākušās barikādes – ir jāiet! Mēs ar draugiem, viņi bija studenti, es vēl ne –  devāmies uz televīziju. Mēs bijām televīzijā.

Kādas ir tavas atmiņas par 1991. gada janvāri?

Es atceros, ka aizdodos uz to televīziju, un tas nav nekas… Domāju, ar šīsdienas acīm raugoties, es tolaik nesapratu neko par to, cik tas ir bīstami. Nekā tamlīdzīga. Es atceros, ka tur ir pilns ar cilvēkiem. Mēs bijām tādā lielā zālē, tur visādi krēsli bija salikti – pieņemu, kaut kāda filmēšanas zāle. Mēs tur visi sēdējām, es sēdēju kopā ar draugiem, viņiem bija līdzi ģitāra, un divi puiši no Meža akadēmijas (Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija) visu nakti spēlēja dziesmas. Un man likās – ļoti skaista, ļoti forša nakts, kurā mēs spēlējam ģitāru, dziedam – un viss.

Mārketinga speciāliste un barikāžu lieciniece Zita Zirne
Mārketinga speciāliste un barikāžu lieciniece Zita Zirne

Un, tikai tagad atceroties, es domāju – ārprāts, kā mani mamma palaida, kā mani tētis palaida… Tas bija bīstami, pēc tam es arī uzzināju, ka šauj, ka tas ir pavisam citādi. Mans priekšstats bija ļoti romantizēts. Bet likās, ka jāiet ir. Es biju izvēlējusies televīziju, tur bija silts, nebija nekādas zupas virtuves, un viss. Mēs nosēdējām to nakti – vienu, divas naktis – un dziedājām, runājāmies, uzskatījām, ka tur ir jāatrodas, un viss.

Uz barikādēm Doma laukumā tu negāji?

Nē. No Ādažiem [atbraucot, lai tiktu] uz televīziju, bija jāiet cauri centram, šķiet, tad es kaut kādā brīdī sapratu, ka īsti labi nav, ka tas ir diezgan nopietni. Ielās bija jūtama trauksme. Es visu to redzēju no malas, bet domāju, nekādas bailes es neizjutu nekādā gadījumā.

Tolaik nebija apjēgas? Vai mērķis likās tik liels, ka pat neiedomājies, ka varētu baidīties?

Jā. Es esmu jauna, pārņemta ar to, ka jāiet un jādara. Es domāju, būtu gājusi arī ielās, ja būtu vajadzība – saprast jau es sapratu, ka labi nav, bet līdz lielām bailēm nenonācu, jo tieši nesaskāros, piemēram, ar apšaudi. Man liekas, tētis par to stāstīja, jo viņš gan bija gājis kaut kur ļoti tuvu, šķiet, uz centru, un bija dzirdējis gan to apšaudi, gan tā… Bet mans stāsts ir tāds, ka es esmu kopā ar jauniešiem, mums ir līdzi ģitāra, un mēs tur visu nakti atrodamies. Kādam jau bija jābūt arī televīzijā!

18.01.1991 Sieviete spēlē sintezatoru Latvijas Televīzijas ēkā Zaķusalā.
18.01.1991 Sieviete spēlē sintezatoru Latvijas Televīzijas ēkā Zaķusalā.

Vecāki gāja uz barikādēm?

Tētis gāja. Man liekas, mamma bija izvēlēta par to, kas mājās taisa ēst, jo kādam jau arī tas ir jādara, kādam par mums ir jāuztraucas, bet tētis ļoti aktīvi visur piedalījās. Taču mēs to nedarījām kopā, jo man bija mani jaunieši un draugi. Mēs, protams, par to runājām – kur bijis viens, kur otrs.

Kā bija ar augusta puču, vai no tā tu kaut ko atceries?

Augusta puča laikā es biju pie saviem vecākiem. Atceros, ka mans tētis ir aizgājis makšķerēt, un viņš aiziet makšķerēt uz visu dienu. Un viņš atnāk mājās, bet mamma viņam saka: “Klausies, tu visu dienu biji makšķerēt, bet mums pa šo laiku ir pučs vispār, ja!” Tētis tāds lielais aktīvists, visur piedalās, bet, kamēr viņš aiziet kārtīgi pamētāt [makšķeri], tikmēr ir sagrābta valsts! Man pašai šķiet, ka tas bija tādā daudzumā, ka vienubrīd aptver, ka nevari visu laiku būt uz tā viļņa – ir viena demonstrācija, ir otra, mēs vēl tolaik esam studenti, neatkarīgi un tādi. Es atceros to noplakumu, tāpēc ka viss – mēs esam brīvi, sāksim dzīvot! Tajā visā es redzēju tik daudz masas, piemēram, Ādaži ir tik latviski, visi Ādaži kaut kur gāja, un tad tu saprati – būs labi, būs lielas pārmaiņas.

Bija sajūta, ka šīs pārmaiņas nevar apturēt. Varbūt tā bija naiva doma, bet šķita, ka tas vairs nav iespējams. Jo tu esi vienā demonstrācijā, otrā – pilns ar tiem karogiem! Un sākās jau viss ar to – par to, protams, var pasmaidīt –, ka tu uzliec auseklīti uz skolu, uz 1. septembri. Dažiem nebija, un es vēl atceros, ka mana klases audzinātāja saka: “Kā, es nesaprotu, kāpēc dažiem nav auseklīša?” Sākas ar to, pēc auseklīša ir sarkanbaltsarkanais karodziņš, tad kāds uzliek kaut kur to karogu – un tad jau mēs visi esam vai nu krastmalā, vai Mežaparka estrādē… Un tad tu esi tai pacēlumā, un vienā brīdī, tu vēl esi jauns un saproti, ka nekāda Padomju Savienība te vairs nebūs. Tad mēs liekamies apakšā [tankiem] vai kā, bet tā režīma vairs nebūs!

Kā tu teiktu, tagad atskatoties – ko barikādes un augusts tajā brīdī mainīja tavā dzīvē, kā tu izjuti režīma pārmaiņu?

Man liekas, šobrīd ne tikai caur valsti, bet arī to, ka tu dabūji to brīvības sajūtu. Es tomēr esmu bijusi pioniere – tiesa, mana klase neiestājās komjaunatnē, mūs visus izsauca skolā un man prasīja “Zita, tu tik labi mācies, kāpēc nestājies komjaunatnē?” Un es tieši tā arī teicu, ka nestāšos. Es esmu piedzīvojusi līnijas no rīta, visus tos milzīgos melus un ārprātīgo daļu. Un tētis tomēr bija mūziķis, mājās mēs klausījāmies “Pink Floyd”, visādas labas mūzikas, un tā ir otra puse. Un beidzot tu sajūti to brīvības garšu – sāka parādīties visādas grāmatas, kuras pēkšņi var lasīt un dabūt.

Tas ir ļoti nozīmīgs laiks, kad brīvība sāk ienākt. Brīvība nāca arī ar smieklīgām lietām, ar visādām horoskopu lasīšanām un vēl visu ko, ko līdz tam neļāva. Bet tu vari lasīt, demonstrēt, teikt, ko tu gribi, izteikt viedokli, veidot to – nomest kaut kādu Padomju Savienības slogu. Es tolaik biju pietiekami dabūjusi arī netaisnības sajūtu – piemēram, ka sportistiem jāiet zem Padomju Savienības karogiem… Tā sajūta – beidzot varam pateikt, ka tas ir latvietis, kas kaut ko sasniedzis mākslas vai mūzikas, vai sporta jomā. Tā brīvība bija visforšākā.

Deviņdesmitie ir īpatnējs laiks – sākās arī nevienlīdzība, naudas maiņa… Vai to tu izjuti?

Barikādes bērna, pusaudža un jaunieša acīm

Barikāžu laiks jeb 1991. gada janvāra – un arī augusta – notikumi bija viens no būtiskākajiem Atmodas laika kulminācijas punktiem, kas parādīja Latvijas iedzīvotāju vienotību un apņēmību cīnīties par neatkarīgu valsti. Pētnieki ir darījuši ļoti daudz, lai iemūžinātu šīs vēstures lappuses, taču LSM.lv interviju sērijā var uzzināt, kā tolaik jutās šobrīd ekonomiski aktīvā paaudze – cilvēki, kuri barikādes uzlūkoja ar bērna, pusaudža un jaunieša acīm.

Intervijas:

Redzi, es no deviņdesmit trešā, ceturtā līdz deviņdesmit septītajam mācos Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). Mēs dzīvojām absolūtā burbulī. Pēc tā “visi kopā, esam izcīnījuši brīvību”, es gribu dabūt savu brīvību. Es dzīvoju akadēmijas burbulī, kur beidzot esmu kopā ar brīnišķīgiem pasniedzējiem – viss ir par mākslu, kultūru, to visu mēs tagad drīkstam! Tur ir lielisks pasniedzēju kopums, (profesors un LKA pirmais rektors Pēteris) Laķis, (profesore Janīna) Kursīte... Mēs esam visi pilnīgi nabadzīgi – deviņi lati, šķiet, bija stipendija.

Mēs ēdam griķus visu laiku, vienubrīd sēžam mācībās cimdos, bet mūs interesē tikai māksla un kultūra. Es neko no tā neizjutu. Es arī sāku strādāt, visu laiku esmu strādājusi – pirmais darbs man bija tāds “Civic Education Project”, kur no ārzemēm, sevišķi no Amerikas, brauca pasniedzēji, kas pasniedza visās trīs Baltijas republikās. Tātad man bija tiešs sakars ar ārzemniekiem un pasniedzējiem, tur es arī kaut ko nopelnīju – kaut kā sitos. Bet es īrēju Grēcinieku ielā dzīvokli, – kas man slikti? Ballītēm bišķiņ pietika, bija baigi forši! Jaunā Rīgas teātra izrādē “Latviešu mīlestība” ir tāda viena vieta, kur viņi stāv uz jumta un saka: “Mēs nekad nebūsim tādi kā jūs!” Lūk, tā esmu es!

Kā tu ar šodienas acīm skaties uz barikāžu nozīmību?

Barikādēm nenoliedzami bija ļoti liela nozīme, jo, domāju, ka bija daudzi cilvēki, arī gados vecāki, kas ļoti labi saprata, uz kurieni dodas. Kad brauca ar saviem traktoriem tie lauku cilvēki uz centru, kas veda smiltis, domāju, viņi labi saprata, ko viņi dara. Tas bija daudz vairāk nekā kārtējā reize Rīgā, krastmalā ar karogu. Domāju, tas apliecināja, ka cilvēki ir gatavi arī fiziskai pretestībai. Es nevaru atbildēt, ko es darītu, ja sāktu šaut.

Taču tā bija reāla darbība. Es esmu ļoti laimīga, ka mums bija dziedošā revolūcija, tas ir ļoti skaisti, ka revolūcija var būt tik mierpilna – lai gan cilvēki, protams, gāja bojā. Kad vēlāk strādāju par gidu un stāvēju Doma laukumā ar vāciešiem, es viņiem rādīju uz radio ēkas šāvienu pēdas. Cik ļoti ārzemniekiem interesēja – te bija ugunskuru vietas, Domā bija medpunkts. Ja kāds cilvēks taisa medpunktu, tad tomēr rēķinās ar to, ka tur būs kritušie, ievainotie – tāpat jau tādas lietas netaisa. Tas bija ļoti, ļoti nozīmīgi.

Un kur mēs esam tagad?

Jo vairāk es dzīvoju, jo vairāk lietas skatos tikai caur sevi. Es nemēģinu skatīties no ļoti lielām perspektīvām. Tas, kas man ir šobrīd – man ir brīvība, man ir iespējas izvēlēties, es domāju, ka mums viss ir ļoti labi. Protams, nav vienkārši, nekas nav ideāli. Es jau arī esmu no tiem, kam ir trīs bilingvāli bērni, ir svarīgi, ka, piemēram, meita, kas dzīvo Vācijā, pārtikušā zemē, atbrauc uz šejieni un pirmais, ko viņa dara – viņa skatās jūrā. Tad es saprotu – redz, kas mums ir! Redzu caur saviem bērniem – cik ļoti viņiem patīk Rīga, cik ļoti viņiem patīk tas, kas mums ir. Ko man negribētos pazaudēt arī atšķirībā no tādas baigi attīstītās Eiropas – cik viens cilvēks pie mums spēj būt dažāds.

Piemēram, ārsts spēj sestdienās saģērbties un iet uz tautas dejām. Blakus lec jurists. Ir ļoti liela dažādība – piemēram, Vācijā tas ir daudz vairāk pazaudēts. Man, protams, kādreiz traucē provinciālisms, bet tur neko darīt, mēs esam maza valstiņa! Bet man šķiet, katram ir jāiet caur sevi – ko es, kāds es esmu, cik es palīdzu, cik es esmu labestīgs, cik es vairāk daru un mazāk runāju. Man varbūt ir liela neizpratne par to, ka tomēr tik daudzi cilvēki ir aizbraukuši – tieši tāpēc, ka es tur esmu bijusi. Bet tas man personīgi nav saprotams. Man šķiet, ka esam tur, kur mums jābūt. Mums joprojām ir ļoti daudz kas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti