Aptaujājot ārstus un ierēdņus, Latvijas Radio noskaidroja, ka šobrīd pasargāties no līdzīgiem gadījumiem nākotnē nemaz nav viegli - pazudušā pacienta gadījums var atkārtoties. Ar cerībām ārsti raugās uz ilgi gaidīto e-veselības sistēmu, kas ļaus vairāk uzzināt par pacientu diagnozēm.
Kamēr uz brīdi atgriezās mājās, vīrs jau izlaists
„Lūk tādā izskatā, šajā sporta kostīmā, kā viņš te sēž, viņu arī aizveda...” Tā ir 75 gadus vecā Valentīna. Uz gultas malas viņai līdzās sēž tumšzilā treniņtērpā ietērpts sirms kungs - viņas vīrs. Valentīna stāsta par šausmīgāko dienu viņas dzīvē. Tas bija 17.septembris - diena, kad šajās pat mājas drēbēs viņas vīrs pazuda. Kur viņš klīda divas dienas - viņš pats neatceras. Viņam ir Alcheimera slimība, kurai raksturīgi smagi atmiņas traucējumi. Liktenīgajā dienā viss sākās ar ātrās palīdzības izsaukumu.
Todien Valentīnas vīru mocīja kāda saasinājusies kaite. „16.30 es izsaucu ātros. Izsaucu, jo man citas iespējas nebija, cilvēks zaudēja samaņu. Ātrie atbrauca ātri, ārsts veica apskati, es viņam izstāstīju, kāpēc viņam ir tik slikti. Ārsts man prasīja, kādas zāles viņš lieto, domāja, ka varbūt tas kaut ko ietekmē. Es parādīju zāles un izstāstīju, ka viņam ir arī Alcheimera slimība,” stāsta Valentīna.
Ātrās palīdzības mediķi nolēma Valentīnas vīru vest uz Stradiņa slimnīcu. Valentīna devās viņiem līdzi. „Atbraucām uz Stradiņiem, tur viss tik ātri, viņu uzreiz aizveda ar ratiņiem. Es gribēju viņam līdzi doties - nu kur viņiem tas koridors. Taču man pateica - šeit jums darīt nav ko, sēdiet reģistratūrā un gaidiet! Ja jums kādi jautājumi - ar tiem lūdzu reģistratūrā," atceras sieviete.
"Es taču teicu, ka bez manis viņš taču neko nevarēs izstāstīt, bet viņi - atmeta ar roku un viss!” stāsta Valentīna.
Vīrs palika slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā, bet Valentīna devās interesēties reģistratūrā. Pajautājusi reģistratūras darbiniecei, cik ilgi vēl būs jāgaida. Viņa atbildējusi - te būs ilgi, ko jūs tik ilgi gaidīsiet! Un ievedusi telefona numuru, uz kuru zvanīt pēc pulksten deviņiem vakarā. Valentīna padomājusi un nolēmusi doties mājās.
„Vispirms jau es atcerējos, ka visi logi mājās palika vaļā. Kad izskrēju no mājas, arī zupa kastrolī vārījās - pat neatceros vai plīti izslēdzu vai neizslēdzu. Domāju - mājās paņemšu vīram drēbes, pati normāli saģērbšos un paņemšu arī naudu,” saka Valentīna.
Viņa zvanījusi uz slimnīcu desmit minūtes pāri deviņiem. Sev par lielām šausmām viņa uzzināja, ka vīrs neilgi pirms deviņiem jau izrakstīts. Valentīna izsaukusi taksometru un braukusi uz slimnīcu, taču vīra vairs nekur nebija. „Es tajā brīdī vispār neko nesapratu, es biju pilnīgi tādā nejutīgā stāvoklī, draugi centās mani izvest no šoka,” viņa atminas tā brīža sajūtas.
Meklēšanā iesaistīja daudzus
Valentīna atceras, ka vakars bija drēgns, tumšs un sāka arī līt. Slimnīcu vīrs bija pametis mājas drēbēs, līdzi viņam nebija ne naudas, ne arī telefona. Meklēt vīru Valentīnai palīgā bija atsteigušies draugi un radinieki, paši zvanījuši policijai, runājuši ar „Rīgas satiksmi”, paši pārmeklējuši Stradiņa slimnīcas teritoriju.
Valentīna stāsta, ka pēdējos gados vīrs allaž turējies viņai pie rokas, pats nespēj par sevi parūpēties.
Alcheimera slimību viņam diagnosticēja pirms pieciem gadiem. „Tas izpaužas tā, ka cilvēkam sākumā var būt ne tik izteikti vispirms atmiņas traucējumi, sākumā to novērtē kā aizmāršību, bet tas ir vienreiz otrreiz un trešoreiz. Un lietas pazūd - kā tajā reklāmā mēs redzam - kur paliek lietas? Nepazīst sejas, nevar atrast īsto vietu, un parastos darbus sāk pildīt ar kļūdām. Un tā ir sākuma stadija, to ļoti bieži neviens tā īpaši neuztver,” skaidro Rīgas Austrumu slimnīcas neiroloģe Ieva Paegle.
Paegle uzsver, to sākumā parasti tuvinieki pat par šo slimību neaizdomājas. Taču vēlāk atmiņas traucējumiem pievienojas arī uzvedības traucējumi, trauksme un vēl citi simptomi.
Arī Valentīnas vīra gadījumā viss sākās ar nelieliem atmiņas traucējumiem.
„Iedodu desmit latu, lai nopērk pienu, maizi, desu. Un saku - paņem čeku. Vīrs atnāk mājās, skatos - vienreiz nav nopircis maizi, citreiz arī desu. Vai arī nav paņēmis atlikumu. Piemēram, čekā pieci lati, bet atlikumu viņš nav paņēmis,” saka Valentīna.
Taču pamazām atmiņas traucējumi kļuva par ikdienu.
Un pēdējos gados sirmais kungs dzīvoklī jau orientējas ar grūtībām.
Ja sieva lūdz atnest tomātu vai burkānu no virtuves, vīrs apjūk. „Viņš, piemēram, nezina, kas ir burkāns vai lociņi. Viņš neorientējas, viņam vajag pilnu aprūpi,” saka Valentīna.
Valentīna piebilst, ka ārpus dzīvokļa durvīm vīrs nomaldītos. Tāpēc viņa allaž durvis no iekšpuses aizslēdz. Abi ārā pastaigāties devās vien kopā, katru dienu divas stundas.
„Mums piezvanīja no tās pašas Stradiņa slimnīcas ap pusdesmitiem un teica, ka jūsu vīrs atradies un ir pie mums,” stāsta sieviete.
Es tevi ilgi, ilgi meklēju
Valentīnas vīrs atradās pēc divām naktīm - aiznākamās dienas rītā. Viņš bija ieklīdis kādā benzīntankā uz Jūrmalas šosejas. Bija lijis, taču viņa apģērbs bija sauss. Tikai kājas slapjas. Kur viņš bijis šīs dienas, viņš nevar atbildēt. „Es tevi ilgi, ilgi meklēju,” - tā viņš Valentīnai sacījis pēc atrašanas.
„Un līdz pat izrakstīšanai mēs no viņa vairs neatgājām. Pieredze mums jau bija,” saka Valentīna.
„Runājot par konkrēto pagājušajā nedēļā notikušo gadījumu, jāsaka, ka slimnīcai un ārstējošajam ārstam nebija pilnīgas informācijas par pacienta īpašajām vajadzībām.” Stradiņa slimnīcas sabiedrisko attiecību pārstāve Lāsma Sīle stāsta, ka šajā lietā slimnīca jau veikusi pārbaudi. Slimnīcai neesot bijušas ziņas par Alcheimera slimību. Stradiņa slimnīcas ārstniecības departamenta vadītāja Anita Kalēja arī norāda, ka, kontaktējoties ar pacientu, ārsti neesot spējuši noteikt, ka pacientam ir kādas īpašas vajadzības.
„Atbildes bija sakarīgas un loģiskas uz tiem jautājumiem, kas tika uzdoti. Runājot par tādu atrašanos vai apmulšanu svešās telpās, tā ir ļoti bieža parādība. Es domāju, ka jebkurš no mums ir pamaldījies svešākā vietā,” norāda Kalēja.
Kalēja skaidro, vai ātrajai palīdzībai slimnīcas ārstiem ir jānodod informācija par pacienta blakus saslimšanām: „Jebkura neatliekama situācija, kuras dēļ arī izsaukta ātrā palīdzība vai kuras dēļ pacients tiek stacionēts, tā noteikti figurē kā primārā diagnoze. Tā arī ir tā pamatproblēma, par kuru vairāk vai mazāk, precīzāk vai mazāk precīzi viena ārstniecības persona otru informē. Ja ir citi stāvokļi pacienti - kādas īpašas vajadzības, kas varētu neietekmēt šo konkrēto saslimšanas gadījumu, iespējams arī, ka ārsts, kurš par to kaut ko dzirdējis no piederīgajiem, neuzskata to par tik svarīgu, lai uzsvērtu kolēģim, kam nodod pacientu.”
Nejaušība, neprofesionalitāte, vienaldzība vai sistēmas nepilnības?
Klīnikas „Gaiļezers” neiroloģe Ieva Paegle piekrīt, ka citu nozaru ārsti var palaist garām Alcheimera slimību. „Ir iespējams, jā. Nereti tādas elementāras lietas varbūt cilvēks izpilda, un viņš jau nonācis stacionārā kādas citas saslimšanas dēļ. Un tiek noskaidrots viss, kas saistīts ar šo slimību, kuras dēļ viņš stacionēts, un varbūt netiek izvērtēta tieši viņa kognitīvo prasmju funkcija, atmiņa un uzvešanās. Un tad pēkšņi kādā etapā izpaužas šī saslimšana,” vērtē Paegle.
Tomēr pacientu tiesību speciāliste, Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena norāda, ka gadījums ar Valentīnas vīru ir ļoti satraucošs. „Ja cilvēks pats nespēj uzņemties un vadīt savu rīcību, tad slimnīca kā specializēta iestāde ir pilnībā atbildīga. Viņiem bija visas iespējas konstatēt to, ka pacients pats nespēj patstāvīgi vadīt savu rīcību un līdz ar to var apdraudēt savu dzīvību un veselību. Viņiem vajadzēja atbilstoši rīkoties un tā arī pret šo pacientu izturēties,” saka Olsena.
Viņa uzsver - pirmkārt, pēc tuvinieku sniegtajām ziņām, viņi bija teikuši ātrajai palīdzībai par pacienta garīgo veselību. Turklāt sieva arī bija līdzi pacientam, taču viņu neuzklausīja. „Tā ir mūsu veselības aprūpes problēma, un es pati esmu ar to saskārusies gan personīgi, gan arī man ir stāstīti gadījumi, ka mediķi pret tuviniekiem izturas ļoti ignoranti. Un tad, ja pacients ir it kā pilngadīgs, tad saka - vai nu ejiet prom vai nerunājiet, mēs ar jums nekomunicēsim,” saka Olsena.
Olsena uzsver, ka šāda vienaldzīga rīcība arī noveda pie šokējošām sekām.
Nacionālās veselības dienesta vadītājs Māris Taube runā par iespējamu risinājumu problēmai ar informācijas apriti dažādās slimnīcās, kas Valentīnas vīra situācijā bija izšķiroša. Tas ir e-veselības projekts. Proti, ieviešot šo sistēmu - kad pacients nonāktu ārstniecības iestādē, piemēram, slimnīcā, mediķis datorā varēs iepazīties ar elektronisku pacienta karti - informāciju arī par citām viņa diagnozēm. Tagad tādas iespējas nav. „Tajās situācijās, kad pacients nonāk cita rakstura slimnīcā, ārstam ir iespēja paskatīties šo informāciju un redzēt vismaz to minimālo. Katrs ārsts zina, ko nozīmē Alcheimera demence un uzreiz tam pievērš uzmanību, uzdod papildu jautājumus, vai katrā ziņā necenšas pacientam stāstīt lietas, ko viņš varētu nesaprast, vai palaist uz ielas bez uzraudzības,” saka Taube.
Viņš stāsta, ka tad slimnīcās ārsti vairs nevarēs teikt, ka nebija informācijas par pacienta īpašām vajadzībām. Plānots, ka e-veselības pilotprojektu uzsāks vairākās slimnīcās, arī Stradiņos, jau nākamā gada aprīlī.
Taču kamēr tiek gaidīta e-veselība, Stradiņa slimnīca sola rūpīgāk attiekties pret pacientu izrakstīšanu. Ārsti vēlreiz pārjautāšot dzīvesvietas adresi, telefona numuru, centīšoties vairāk pārliecināties par pacienta stāvokli, lai droši viņu palaistu mājās.
