Jaroslavs Pavenko bija brīvprātīgais un kapelāns, kurš veltīja savu dzīvi palīdzēšanai citiem. Viņš priecājās par dzīvi, bet nu aizsaukts daudz, daudz par agru – pauda Jaroslava brālēns Eduards, kurš viņu raksturoja kā vienu no saviem tuvākajiem un labākajiem draugiem, ar kuru kopā ne mazums piedzīvots.
Jaroslava tēvam Oleksandram Pavenko, Latvijas goda konsulam Slovjanskā, un mātei Elizabetei ir septiņi dēli un meita. Jaroslavs ģimenei ir trešais zaudētais dēls šajā karā. 2014. gada jūnijā Krievijas atbalstītie kaujinieki, iebrūkot Slovjanskā, spīdzināja un tad noslepkavoja Ruvimu un Albertu.
Jaroslavs bija kapelāns un aktīvi veda palīdzību, sniedza atbalstu gan civiliedzīvotājiem, gan Ukrainas aizstāvjiem. Viņš tika nogalināts pie Limanas. Bija bruņuvestē, taču Krievijas šautā lādiņa šķemba nāvējoši ievainoja vietā, kur nebija aizsargbruņas.
Kopā ar Jaroslavu tobrīd bija kapelāns Volodimirs Strelcovs: "Nebija ne asaru, ne kliedzienu. Mēs sakām – Slava, lūdzies. Kopā lūdzāmies, nezinu, cik ilgi, tikai 20 minūtes. Izbraucām no vietas, kur bijām. Mediķi sniedza pirmo palīdzību. Viņš visu laiku bija pie samaņas, visu laiku ar mums lūdzās. Un jau mašīnā pateica brālim: es aizeju. Varoņi nemirst. Taču varoņi aiziet."
Arī Jaroslava brālēns Eduards Pavenko ir aktīvs palīdzības sniegšanā cilvēkiem. Vienaudži un ļoti labi draugi, teju brāļi. Kopā daudz kam izgājuši cauri.
"Ļoti agri aizgāja. Slavikam vēl vajadzēja dzīvot un dzīvot. 36 gadi. Ļoti skaista sieva, meitiņa piedzima – Milāna," sacīja Eduards, rādot fotogrāfiju: "Pie Slavika 2020. gada 15. jūnijs. Baznīcā, pēc laulībām. Viņš, viņa sieva Ksjuša, un es kopā ar viņiem. Mūsu kopīgs foto. (..) Kopš 2014. gada no mums aizgājuši ļoti daudz cilvēku. Mūsu tuvinieki, brālēni."
Jaroslava bērēs bija ieradušies daudz cilvēku, lai viņu izvadītu pēdējā gaitā.
"Diemžēl visi nevarēja ierasties, jo ir karš. Tas mūs tā kā izmētājis pa pasauli, pa visām valstīm. Un daudzi, kas ļoti gribēja ierasties, vienkārši nevarēja."
Ir smagi. Bet ir jāsaņem sevi rokās un jāiet uz priekšu. Taču atzīšos – ir parādījušās kaut kādas bailes. Dievs, kāpēc?
Viņa vietā taču varēju būt es. Es sev uzdevu jautājumu – kurš nākamais? (..) Nesen man gadījās palīdzēt glābējiem mūsu pilsētā, kad Krievijas raķete "Iskander" trāpīja piecstāvu dzīvojamai ēkai, gandrīz pilsētas centrā. (..) Dvēselei ir šausmīgi un biedējoši, kad redzi citu cilvēku mirušos ķermeņus. Kad viņus vilkām ārā, teikšu, ka kaut kā to izturēju. Bet, kad tie ir tev tuvie, tas ir pavisam citādi. Un uz kādu brīdi es iedomājos, ko mēs zaudējam. Es zaudēju brāli, un cik mums ir smagi. Bet cik daudz mātes mūsu valstī Ukrainā ir zaudējušas savus vīrus un dēlus, meitenes – savus puišus.
Domāju, ka Slaviks tur, augšā debesīs... viņam gribētos, lai mēs ne tikai stāvam pie viņa kapa un atceramies, bet lai arī turpinām to darbu, ko viņš darīja," sacīja Jaroslava brālēns Eduards.
Latvijas Televīzija jau iepriekš vēstījusi par Oleksandru Pavenko, kurš Doneckas apgabalā nesavtīgi palīdz iedzīvotājiem. Viņš darbojas gandrīz pie pašas frontes līnijas, kur iedzīvotājiem klājas visgrūtāk. Tur atsevišķos ciemos palikuši vien pāris iedzīvotāji. Pavenko ir viens no tiem, kas palīdz ļaudīm nogādāt saziedoto palīdzību, arī no Latvijas.
